ASV militārā operācija Venecuēlā – ģeopolitiskā nozīme un ietekme uz enerģijas tirgiem 

ASV administrācijas janvāra sākumā īstenotā militārā operācija, aizturot Venecuēlas prezidentu Nikolasu Maduro saistībā ar apsūdzībām par narkotiku kontrabandu, bija negaidīts pavērsiens analītiķiem un politikas novērotājiem. Diskusiju par to, vai šāda rīcība ir likumiska, mēs atstājam starptautisko tiesību ekspertu pārziņā, bet nenoliedzami šiem notikumiem būs ietekme uz globālajiem finanšu tirgiem, ģeopolitisko spriedzi un beigu beigās arī cenām. Publiskajā telpā jau plaši tiek spekulēts par intervences patiesajiem nolūkiem un iespējamiem situācijas attīstības scenārijiem. Šajā blogā centīsimies vairāk runāt par šo notikumu ekonomisko nozīmi un potenciālām sekām.

Enerģijas resursi un citu izejvielu pieejamība

Īsi pēc militārās operācijas noslēgšanās ASV prezidents Donalds Tramps norādīja, ka ASV pārņem kontroli pār Venecuēlas naftas rezervēm, kas ir lielākās pasaulē (skatīt 1. attēlu).

Turklāt Venecuēla ir ne tikai naftas lielvalsts, bet tās dzīlēs ir pieejamas arī ievērojamas stratēģisko minerālu rezerves, kuras ir būtiskas mūsdienu tehnoloģijām, aizsardzības rūpniecībai un enerģētikas nozarei. Īpaša uzmanība jāpievērš tā sauktajam "Orinoko kalnrūpniecības lokam" (Arco Minero del Orinoco). Šajā reģionā koncentrējas ne tikai zelts, bet arī koltāns (kritistiski svarīgs viedtālruņu un elektronikas ražošanā), niķelis (elektroauto akumulatoriem) un torijs (potenciāls nākotnes kodolenerģijas avots). Kontrole pār šiem resursiem ne tikai sniedz milzīgas stratēģiskas priekšrocības globālajās piegādes ķēdēs, bet arī ir nozīmīgs solis, lai mazinātu Rietumu pasaules pārmērīgo atkarību no Ķīnas dominances kritisko izejvielu tirgū.

Runājot par naftu, ir daudz nezināmo. Lai gan rezerves ir milzīgas, gadiem ilgā sankciju un neefektīvas pārvaldības ietekmē ieguves infrastruktūra ir ievērojami degradējusies (skatīt. 2. attēlu).

Tiek lēsts, ka esošo izlaides apjomu palielināt par 50 % varētu samērā ātri, tomēr tālāka būtiska ieguves palielināšana prasītu lielas investīcijas un laiku infrastruktūras sakārtošanai. [1]

Vienlaikus būtisks tehnoloģisks aspekts, skatoties no ASV prizmas, – Venecuēlas "smagā" jēlnafta ir ārkārtīgi pieprasīta tieši ASV naftas pārstrādes rūpnīcās, kas atrodas Meksikas līcī. Šīs rūpnīcas ir tehnoloģiski pielāgotas "smagās" naftas pārstrādei, un Venecuēlas resursi varētu aizstāt līdz 2022. gadam importēto Krievijas naftu, samazinot degvielas cenas Ziemeļamerikā. Šo uzņēmumu akciju cenas biržās jau ir pozitīvi reaģējušas uz notikumiem Venecuēlā.

Arī Indijas rīcībā ir vairākas lielas "smagās" jēlnaftas rūpnīcas, kas pēdējos gados aktīvi pārstrādāja Krievijas jēlnaftu, tomēr pēdējās ASV sankcijas pret Krievijas naftas milžiem "Rosneft" un "Lukoil" lika iepauzēt jaunus darījumus. Vēsturiski skatoties, Indija ir labi pazīstama ar Venecuēlas "smago" naftu, tomēr pēc ASV sankciju noteikšanas Venecuēlai Indijas uzņēmumiem nācās būtiski ierobežot iegādes no Venecuēlas. [2]

Tajā pašā laikā iespējamā globālā naftas piedāvājuma palielināšanās jau sākusi satraukt mazākus slānekļa naftas ieguvējus ASV, kuru iespējas piedalīties Venecuēlas naftas rezervju apguvē ir ļoti ierobežotas uzņēmumu izmēra dēļ. Tie norāda uz jau tā relatīvi zemo naftas cenu, kas pēdējā laikā ir samazinājusies pēc OPEC lēmumiem mazināt ieguves ierobežojumus. [3]

Skatoties no Eiropas perspektīvas un ņemot vērā, ka Eiropa enerģijas resursus pamatā importē, – zemākas naftas cenas varētu gan mazināt inflāciju, gan palīdzēt ekonomikai augt straujāk.

ASV priekšrocību iegūšana sarunās ar Ķīnu

Kaut arī Venecuēlas nafta līdz šim bijusi pakļauta sankcijām, tās tika daļēji apietas, izmantojot "ēnu flotes" un naftas pārkraušanu jūrā uz kuģiem, kas piederīgi sankcijām nepakļautām nācijām, tādējādi slēpjot naftas izcelsmes valsti. Jau vairākus gadus lielākais Venecuēlas naftas pircējs bijusi Ķīna, kura regulāri iepērk sankcijām pakļautu enerģiju no vairākām valstīm ar ievērojamām atlaidēm. Analizējot kuģu satelītu datus, varētu šķist, ka Ķīna nav lielākā Venecuēlas naftas importētāja, tomēr Singapūra, Malaizija un Aruba, kas datos redzamas kā Venecuēlas naftas importētājas, visbiežāk tomēr nav naftas gala patērētājas, tāpēc tiek pieņemts, ka daļa šīs naftas tiek pārkrauta vai atjaukta ar citu un beigās tāpat nonāk Ķīnā (skatīt 3. attēlu).

Līdz ar to nevar izslēgt, ka viens no ASV motivējošiem apsvērumiem ir mēģinājums iegūt zināmas priekšrocības attiecībā pret Ķīnu, kura globāli ir lielākais energoresursu pircējs.

Dārgākas (bez atlaidēm) enerģijas cenas Ķīnai noteikti neveicinās tās ekonomikas straujāku izaugsmi, bet var palīdzēt tālākās tirdzniecības sarunās, kur līdz šim ASV nespēja sasniegt cerēto rezultātu, – ASV un visas pasaules kopējais tirdzniecības deficīts ar Ķīnu saglabājas milzīgs.

Ģeopolitiskās spriedzes palielināšanās

Jau pirms savas militārās operācijas Venecuēlā ASV kādu laiku īstenoja Venecuēlas jūras blokādi, neļaujot sankcijām pakļautiem kuģiem iebraukt Venecuēlā vai pamest to. Vienam no sankcionētajiem kuģiem "Marinera" (iepriekš "Bella 1"), kas vēsturiski ir transportējis gan Irānas, gan Venecuēlas naftu, bija izdevies īslaicīgi novērst tā pārņemšanu un bēgot nomainīt savu reģistrācijas valsti uz Krieviju. Tomēr nupat, 7. janvārī, ASV spēki aizturēja kuģi, neskatoties uz Krievijas mēģinājumiem to nepieļaut, pat nosūtot savus jūras spēkus kuģa eskortēšanai. Ar šādu sankcijām pakļautu tankkuģu pārņemšanu tika iezīmēta jauna sarkanā līnija – ASV gatavība pielietot spēku, lai bloķētu tā saucamās ēnu flotes [1] darbību. Laiks rādīs, vai šis ir izņēmuma gadījums vai arī turpmāk sekos sankcijām pakļautu kuģu aizturēšana starptautiskajos ūdeņos. Nopietnāka sankciju uzraudzīšana var būtiski mazināt Krievijas naftas ieņēmumus vai naftas pieejamību globālajos tirgos, ja Krievija atteiktos piemērot tās naftai noteikto piespiedu atlaidi.

Šis incidents kalpo arī kā skarbs patiesības mirklis Krievijas ģeopolitiskajām ambīcijām. Nespēja pat ar atomzemūdenes klātbūtni nosargāt savu ēnu floti, saskaroties ar ASV Jūras spēkiem, kliedē mītu par Krieviju kā globālu lielvaru. Tas uzskatāmi parāda, ka Kremlis nespēj efektīvi demonstrēt militāro spēku tālu no savām robežām, un tā ietekme tālajos reģionos, tostarp Latīņamerikā, ir trauslāka, nekā tika uzskatīts iepriekš.

Monro doktrīna un jaunā pasaules kārtība

Notikumi Venecuēlā neizbēgami liek runāt par Monro doktrīnas renesansi. Lai gan 1823. gadā tā tika formulēta kā aizsardzības mehānisms pret Eiropas koloniālo ambīciju atgriešanos Rietumu puslodē, mūsdienās tā ir transformējusies. ASV administrācijas retorika par Latīņameriku kā savu pagalmu iezīmē skaidru sarkanās līnijas novilkšanu ne vairs pret vecajām Eiropas impērijām, bet gan pret jauno sāncenšu – Ķīnas un Krievijas – klātbūtni reģionā. Mazākām valstīm šāda lielvaru ietekmes sfēru dalīšana, protams, rada pamatotas bažas par suverenitāti, taču no reālpolitikas viedokļa tas iezīmē atgriešanos pie pasaules kārtības, kur noteicoša loma ir militārajam spēkam.

Tomēr, vērtējot potenciālo atbildes reakciju, jānošķir retorika no reālajām spējām. Maskavas reakcija līdz šim bijusi vārga, un, līdzīgi kā Krievijas klusā aiziešana no Sīrijas vai tikko notikusī Krievijas karoga kuģa aizturēšana, tā liecina par ierobežotām spējām demonstrēt spēku tālu no savām robežām. Patiesais risks slēpjas citur – Pekinā. Ķīna rūpīgi vēro ASV rīcību, un pastāv risks, ka Venecuēlas precedents var tikt izmantots kā arguments līdzīgām darbībām Āzijā. Proti, ja ASV var tik tieši iejaukties suverēnu valstu iekšpolitikā, Pekina to varētu interpretēt kā leģitīmu ieganstu līdzīgai rīcībai pret Taivānu, ko tā uzskata nevis par suverēnu valsti, bet savu provinci. Šāds scenārijs būtiski paaugstinātu globālo nenoteiktību.

Visbeidzot, ietekme uz finanšu tirgiem un investoru noskaņojumu nav viennozīmīga. No vienas puses, jebkurš militārs konflikts īstermiņā paaugstina riska prēmijas un sadārdzina finansējumu, investoriem meklējot drošus patvērumus. Tomēr, ja ASV operācija izrādīsies veiksmīga un tai sekos arī, piemēram, režīma maiņa un stabilizācija Irānā, tas var tikt uztverts kā signāls, ka ASV atgriežas vienīgās superlielvaras statusā.

Tirgiem nepatīk haoss un varas vakuums, un, ja ASV demonstrē spēju efektīvi ieviest kārtību, nodrošināt netraucētu energoresursu plūsmu un garantēt kuģošanas ceļu drošību, tas ilgtermiņā var pat samazināt globālo nenoteiktību. Pasaule, kurā ir viens skaidrs "policists", investoriem var šķist prognozējamāka. Līdz ar to 2026. gads var kļūt par lūzuma punktu – vai nu pasaule virzās uz jauniem reģionāliem kariem, vai arī uz jaunu, ASV dominētu stabilitātes periodu, kas enerģijas tirgiem nestu zināmu stabilitāti.

Izmantotie avoti

1. Myles McCormick, Shale chiefs warn Trump that Venezuelan oil will hobble US drillers, ft.com, 9.01.2026.
2. Andres Schipani, Krishn Kaushik, Chris Kay, Indian oil refiners see opportunity in Donald Trump’s Venezuela action, ft.com, 11.01.2026.
3. Myles McCormick, Shale chiefs warn Trump that Venezuelan oil will hobble US drillers, ft.com, 9.01.2026.

[1] Tiek uzskatīts, ka šobrīd tā saucamās ēnu flotes 10 % kuģu pārvadāja tikai Venecuēlas naftu, 20 % tikai Irānas naftu un 50 % tikai Krievijas naftu, savukārt pārējie transportē vairāk nekā vienas valsts naftu. Avots: https://www.bbc.com/news/live/cwynjdqgellt