26.01.2021.

Darba tirgus Covid-19 krīzes ēnā: septiņi fakti

Foto: LETA

Kaut Covid-19 krīze vēl nav beigusies un pieejamie dati neļauj spriest par tās visaptverošo ietekmi uz Latvijas darba tirgu, tomēr jau tagad redzam gan tās mērogu, gan to, cik atšķirīgi skartas dažādas nozares, profesijas, reģioni un iedzīvotāju grupas.

1. Darbvietu samazinājums – tikpat straujš, bet ievērojami mazāks nekā 2009. gada krīzes laikā

Ātrums, ar kādu pērnā gada pavasarī samazinājās darbavietu skaits un iedzīvotāji reģistrējās bezdarbnieka statusam, bija visai līdzīgs 2009. gadā piedzīvotajam globālās finanšu krīzes laikā. Tomēr šoreiz atlaišanas vilnis bija īslaicīgs, tāpēc kopējais darbavietu skaita samazinājums uz šo brīdi ir vairākas reizes mazāks.

Covid-19 ir pirmā globālā krīze, kura Latviju skārusi kā eirozonas dalībvalsti. Pateicoties Eiropas Centrālās bankas atbalstošajai monetārajai politikai, valdība var aizņemties naudu ekonomikas stimulēšanai par rekordzemām procentu likmēm. Tagad jostu savilkšanas vietā tiek piedāvāti vairāki atbalsta mehānismi, kas ļauj uzņēmumiem paturēt darbiniekus, pat būtiski samazinoties apgrozījumam.

Vasarā, mīkstinot daļu ierobežojumu, nodarbināto skaits daļēji atkopās, turklāt vairāk nekā būtu sagaidāms no ierastā sezonalitātes efekta vien (1. attēls). Savukārt gada beigās epidemioloģiskā situācija pasliktinājās. Mobilitātes ierobežojumiem atkal pieaugot, samazinājās ekonomiskā aktivitāte, bet šoreiz piešķirto bezdarbnieku statusu skaits bija ievērojami mazāks nekā pavasarī.

1. attēls. Nodarbinātības un bezdarbnieka statusa piešķiršanas rādītāji (sezonāli izlīdzinātie dati) 

Dati par bezdarbnieku statusu un darba vietu samazinājumu
Avots: Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) dati; autora aprēķins

2. Nozaru un profesiju dalījumā darbvietu skaita dinamika atšķirīga

Pakalpojumu nozarēs darbvietu samazinājums bijis straujāks nekā preču ražošanā, jo tieši tās visvairāk pakļautas epidemioloģiskajiem ierobežojumiem. Tomēr arī tajās darbavietu skaita izmaiņas atšķiras. Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbvietu oktobrī bija par 15% mazāk nekā februārī. Tajā pašā laikā informācijas tehnoloģiju nozarē, izglītībā, veselības aprūpē un valsts pārvaldē darbvietu skaits gandrīz nemaz nesaruka (2. attēls).

2. attēls. Darba ņēmēju skaita pārmaiņas nozaru dalījumā (sezonāli izlīdzinātie dati) 

Dati par bezdarbu nozaru dalījumā
Avots: CSP uzņēmumu apsekojuma dati; autora aprēķins 

Aplūkojot pakalpojumu sfēru, lielākas atlaišanas skārušas jūras un gaisa transporta, izmitināšanas, ēdināšanas, azartspēļu nozares, kā arī ceļojumu biroju darbiniekus. Vairākumā šo apakšnozaru darbvietu skaita atkopšanās 2020. gada 3. ceturksnī bija visai gausa – nodarbināto skaits joprojām ir būtiski mazāks nekā pirms krīzes (3. attēls). Pozitīvas izmaiņas šeit diezin vai gaidāmas pirms starptautisko pasažieru pārvadājumu ierobežojumu atcelšanas.

3. attēls. Darbvietu skaits vissmagāk skartajās pakalpojumu apakšnozarēs

Dati par bezdarbu vairāk skartajās nozarēs
Avots: CSP uzņēmumu apsekojuma dati; autora aprēķins

Profesiju dalījumā visvairāk darbu zaudēja pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki, kā arī kalpotāji (5. un 4. grupa pēc Starptautiskās standartizētās profesiju klasifikācijas). Šajās profesiju grupās darbinieku skaits pavasarī bija par 10-20%, bet novembrī – par 5-10% mazāks nekā pirms Covid-19 uzliesmojuma.

Tomēr nodarbināto skaita dinamika atsevišķās profesijās būtiski atšķiras. Piemēram, pavāru un frizieru skaits starp būtisku kritienu pavasarī un pakāpenisku samazinājumu rudenī gandrīz atgriezās pirmskrīzes līmenī. Ar tūrismu saistītās profesijās (viesmīļi, viesnīcu administratori, ceļojumu biroju darbinieki) nodarbināto skaits pēc krituma pavasarī atguvās tikai daļēji un rudenī atkal sāka samazināties. Ceļojumu pavadoņu un gidu skaits krīzes laikā saruka par 40%, un tas joprojām saglabājas zemā līmenī.

Savukārt tādās profesijās kā ārsti un datorprogrammētāji pērnā gada laikā nodarbināto skaits pat pieauga (1. papildu attēls raksta beigās).

3. Vairāk darbavietu zaudēts privātajā sektorā

Kopš 2020. gada marta 90% no visa darbavietu skaita samazinājuma bija privātajā sektorā (4. attēls), jo tieši tajā ir krīzes visvairāk skartās nozares - izmitināšana un ēdināšana, skaistumkopšana, tūrisms u.tml.

4. attēls. Darba ņēmēju skaita pārmaiņas sektoru dalījumā (sezonāli izlīdzinātie dati) 

Dati par bezdarbu privātajā un valsts sektorā
Avots: CSP un VID dati; autora aprēķins

Arī 2009. gada finanšu krīzes sākumā lielāks bezdarbs veidojās privātajā sektorā. Tomēr dažu mēnešu laikā atlaišanas (un algu samazināšana) skāra arī sabiedrisko sektoru. Strauja nodokļu ieņēmumu krituma apstākļos valdība nespēja finansēt visas savas funkcijas iepriekšējā apmērā. Tas vēl vairāk mazināja iekšējo pieprasījumu, padziļinot krīzi privātajā sektorā.

4. Atlaišanas vienlīdz skārušas gan vīriešus, gan sievietes

Covid-19 krīzes sākumā šķita, ka atlaišanas vairāk ietekmēs sievietes, jo lielākoties tieši viņas nodarbinātas pakalpojumu nozarēs. Tomēr dati rāda, ka sieviešu un vīriešu nodarbinātība ir cietusi līdzīgi (5. attēls).  Krīzes smagi skarto izmitināšanas un ēdināšanas nozaru darbinieces galvenokārt ir sievietes, tomēr daudz sieviešu strādā arī izglītībā un veselības aprūpē, kuras gandrīz nemaz nav skārusi atlaišana. Turklāt Covid-19  krīze būtiski ietekmējusi arī tās nozares, kurās vairāk nodarbināti vīrieši.

5. attēls. Darba ņēmēju skaita pārmaiņas dzimumu dalījumā (sezonāli izlīdzinātie dati)

Dati par sieviešu un vīriešu bezdarbu
Avots: CSP un VID dati; autora aprēķins

Parasti krīzes laikā vairāk darbu zaudē vīrieši, kuri strādā privātajā sektorā. Tā bija arī 2009. gadā, kad lielākas atlaišanas, īpaši krīzes sākuma posmā, piedzīvoja būvniecība un apstrādes rūpniecība - nozares, kurās pārsvarā strādā vīrieši.

5. Vairāk jauniešu bez darba

Krīze parasti vairāk skar tieši jauniešu nodarbinātību. Covid-19 pandēmija šajā ziņā nav izņēmums. Situāciju īpaši pasliktināja masveida atlaišanas izmitināšanas un ēdināšanas nozarē, kur strādā daudz jauniešu. Līdzšinējie dati rāda, ka puse no darbavietu skaita samazinājuma Latvijā attiecas uz iedzīvotājiem līdz 30 gadu vecumam. Īpaši pasliktinājās 15 -19 gadus vecu jauniešu izredzes dabūt darbu – vasarā viņu nodarbinātība bija par trešdaļu mazāka nekā ierasts (6. attēls).

6. attēls. Darba ņēmēju skaita pārmaiņas vecumgrupu dalījumā (sezonāli izlīdzinātie dati)

Dati par bezdarbu vecuma grupās
Avots: CSP un VID dati; autora aprēķins

Turpretī nodarbināto skaits vecumā virs 60 gadiem septembrī bija pat nedaudz lielāks nekā pirms Covid-19 uzliesmojuma. Daļēji tas atspoguļo nozaru efektu - vairāki iedzīvotāji šajā vecumgrupā strādā krīzes saudzētajās izglītības un veselības aprūpes nozarēs, kā arī pakāpenisku sabiedrības novecošanos.

6. Darbvietu skaits visvairāk saruka lielajās pilsētās, īpaši Rīgā un Jūrmalā

Darbavietu skaits samazinājās visās Latvijas pašvaldībās, vairāk pilsētās nekā novados. To varētu skaidrot ar citādāku – vairāk uz privātā sektora pakalpojumiem – orientēto ekonomikas struktūru, kā arī lielāku iedzīvotāju blīvumu [i]. Republikas pilsētu vidū lielākas atlaišanas skārušas Rīgas un Jūrmalas iedzīvotājus (7. attēls).

7. attēls. Darba ņēmēju (ar darba ienākumiem pārskatā mēnesī) skaita pārmaiņas Republikas pilsētu un novadu dalījumā (pēc darba ņēmēja deklarētās adreses; sezonāli izlīdzinātie dati)  

Dati par bezdarbu pa reģioniem

Dati par bezdarbu pa reģioniem
Avots: CSP un VID dati; autora aprēķins

7. Atlaišanas vairāk skāra zemo algu saņēmējus

Ziņas par joprojām noturīgu vidējās darba samaksas pieaugumu var radīt neizpratni. Šīs fenomens skaidrojams ar to, ka jebkuras krīzes laikā pārsvarā atlaiž darbiniekus ar zemu algu. Savukārt jau tā labi pelnošos atslēgas cilvēkus darbā patur, jo uzņēmēju ieskatā tādus tirgū būs grūti atrast, situācijai uzlabojoties. Tādējādi “vidējās algas” rādītājs var pieaugt, mainoties darbinieku struktūrai, proti, pat tad, ja faktiskie ienākumi nevienam darbiniekam nepalielinās.

Tas, ko redzam šobrīd – vairāki darbinieki ar zemu algu zaudēja darbu, bet dažiem uzņēmumu atslēgas cilvēkiem Covid-19 krīze nebija šķērslis ienākumu pieaugumam.

Piemēram, no krīzes sākuma līdz 2020. gada oktobrim par vairāk nekā 10% pieauga darbinieku skaits ar mēneša bruto ienākumiem virs 3000 eiro (8. attēls). Par spīti plaši izplatītam mītam, ka algas pieaug “tikai deputātiem un ministriem”, lielu algu saņēmēju skaits noturīgi aug arī privātajā sektorā. Tas apstiprina “divu ātrumu darba tirgus” pastāvēšanu – laikā, kad viena sabiedrības daļa nevar atrast darbu pat par zemu samaksu, uzņēmumi turpina talantu medības, un to vadošajiem darbiniekiem alga turpina kāpt. Tas var vēl vairāk palielināt jau tā augsto ienākumu nevienlīdzību Latvijā.

8. attēls. Darba ņēmēju skaita pārmaiņas pēc nopelnītās mēneša bruto algas

Dati par bezdarbu pa ienākumu kategorijām
Avots: CSP un VID dati; autora aprēķins

Rakstā izmantoti Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) uzņēmumu apsekojuma nodarbinātības dati detalizētā griezumā par nepilnu 2020. gadu.

____________________

[i] Jo lielāks ir iedzīvotāju blīvums, jo vairāk fiziskās distancēšanas noteikumi ierobežo ekonomisko aktivitāti. Pat pie identiskiem ierobežojumiem lielajās pilsētās iedzīvotāju mobilitāte samazinājās vairāk nekā novados (salīdzinot ar pirmskrīzes periodu).

APA: Krasnopjorovs, O. (2021, 26. feb.). Darba tirgus Covid-19 krīzes ēnā: septiņi fakti. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5101
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Darba tirgus Covid-19 krīzes ēnā: septiņi fakti" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 26.02.2021. <https://www.makroekonomika.lv/node/5101>.

Komentāri ( 1 )

  • Peteris

    26.01.2021 13:20

    Lielisks raksts, Oļeg!

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up