07.05.2012.

Enerģētika Latvijā: vai esam gatavi pārmaiņām? (I)

  • Igors Kasjanovs

    Igors Kasjanovs

    Latvijas Bankas ekonomists

Ikdienā ir pierasts, ka ierīces, kuru lietošana ir tikpat pašsaprotama kā elpošana, ēšana vai gulēšana, tiek darbinātas ar elektrības palīdzību, ka siltums mājās tiek gādāts ar centralizētu apkuri, gāzes katliem vai citiem apkures veidiem. Eiropā un citās pasaules attīstītajās un jaunattīstības valstīs cilvēki ikdienā neaizdomājas par enerģētiku no viedokļa, ka enerģijas piedāvājums ir ierobežots, jo ikdienā tās trūkumu nejūt. Taču lielā daļā pasaules valstu vērojams elektrības deficīts (daudzas Āfrikas, Āzijas un arī Dienvidamerikas valstis), un šis jautājums ir dienas kārtībā. Protams, arī Latvijā, vismaz speciālistu vidē, pēdējos gados aktualizējušies ar enerģētiku saistītie jautājumi. Enerģētikas nozarei ilgtermiņā ir būtiska ietekme uz tautsaimniecības konkurētspējas un strukturālajiem aspektiem – tā tieša mērā ietekmē jautājumus, kas saistīti gan ar cenu stabilitāti, gan tekoša konta deficīta apjomu. Pirmkārt, pakāpeniski uzlabojoties sadzīves apstākļiem un mājsaimniecību pirktspējai, pieaug arī pieprasījums pēc enerģijas, un ne tikai pēc elektrības vai degvielas. Ja aug pieprasījums, tad nepieciešams arī enerģētikas piedāvājums – bet kur un kādā veidā to dabūt? Otrkārt, ir skaidrs, ka no enerģētiskā viedokļa esam atkarīga valsts, taču cik atkarīga? Un vai tas, ka esam atkarīgi no kādiem piegādātājiem, ir slikti? Treškārt, pēdējās divās desmitgadēs notiek nemitīga tehnoloģiju attīstība enerģētikas sektorā, kas raisa jautājumus, kādu enerģētikas veidu izvēlēties – vai jo "zaļāk", jo labāk?

Šie trīs minētie jautājumi faktiski veido enerģētikas trilemmu – vai esam gatavi maksāt dārgāk, lai būtu neatkarīgāki, vai esam gatavi maksāt vairāk, lai būtu "zaļi"? Ja maksājam vairāk, tad mūsu uzņēmumi zaudē konkurētspēju, pieaugot preču un pakalpojumu cenai… Vai tad labāk uzturam mūsu uzņēmumu un eksporta konkurētspēju, bet nedomājam par enerģētisko atkarību un zaļumu?

1. attēls. "Enerģētikas trilemma"

enerģētikas trilemma

Šajā rakstu sērijā vēlos pievērst uzmanību visiem trīs enerģētikas aspektiem – konkurētspējai (cena), "zaļumam" (atjaunojamie resursi) un energoatkarībai (enerģijas importa īpatsvars) – tieši tā, kā to šobrīd mēģina risināt Ekonomikas ministrija ar enerģētikas stratēģiju 2030. Pirmajā rakstā tiks apskatīts Latvijas atsevišķo energoresursu patēriņš, ka arī faktori, kas to ietekmē, bet otrajā – tiks analizēta Latvijas kopējā energobilance, energoatkarības un "zaļās enerģijas" jautājumi. Tautsaimniecības enerģētikas sektora analīzē parasti galvenais datu avots, kuram tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, ir energobilance. Tā sniedz informāciju par visu energoresursu saražošanu un patēriņu tautsaimniecībā. Taču energobilance ir sarežģīta pēc sava uzbūves principa, tādēļ šī raksta ietvaros vienkāršoti aplūkošu visus enerģijas veidus, kas to veido. Tāpat sīkāk iedziļināšos katra enerģijas veida ražošanas, importa, eksporta un patēriņa struktūrai un dinamikai. Taču jāatceras, ka enerģētika ir joma, kas "iet pāri valstu robežām" – nav iespējams analizēt enerģētikas jomas norises valstī, ja nav skaidrības par globālajām norisēm un tendencēm – atsevišķu enerģijas avotu pieprasījuma pārmaiņām, tehnoloģijas attīstību un regulējumu maiņām. Tāpēc sākumā nedaudz par enerģētikas tendencēm pasaulē.

Norises pasaules enerģētikā

Ir dažādi informācijas avoti un prognozes attiecībā par enerģētikas jomas globālo attīstību, taču ir skaidrs, ka prognozes parasti dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ nepiepildās. To nosaka gan lielā enerģētikas vides nenoteiktība, kas saistīta ar kopējo ekonomikas nenoteiktību (pieprasījums pēc enerģijas ir tiešā veidā atkarīgs no ekonomiskās attīstības), gan tehnoloģiskā attīstības procesa nenoteiktība – nav iespējams paredzēt kādā ātrumā un virzienā attīstīsies, piemēram, saules paneļu ražošana (vai tie kļūs vēl efektīvāki, vai to attīstīšanas iespējas jau izsmeltas) vai kādā virzienā attīstīsies, piemēram, kodolsintēzes pētījumi. Paverot vaļā enerģētikas programmdokumentus, kas tapuši desmitgadi atpakaļ, var redzēt, ka toreizējās prognozes ir piepildījušās tikai daļēji. Taču ar visai lielu ticamības pakāpi var teikt, ka:

  • būtiski pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam, pieaugs arī enerģijas patēriņš;
  • lielāko daļu no enerģijas pieprasījuma pieauguma noteiks jaunattīstības valstis (Ķīna, Indija u.c.);
  • ievērojami pieaugs biodegvielas un slānekļa gāzes ieguve un ražošana;
  • jaunattīstības valstu enerģijas pieprasījuma pieaugums galvenokārt tiks apmierināts uz ogļu rēķina;
  • lai arī noteikti pieaugs atjaunojamo resursu nozīme, tomēr vismaz nākamajos 10-20 gados aptuveni 80% no enerģijas patēriņa nodrošinās fosilie kurināmie.
  • Papildus piebilstams, ka saules enerģijas iegūšanas tehnoloģiskā procesa pilnveidošanai pašlaik tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, tādējādi saules enerģijai ar laiku būtu jākļūst rentablākai nekā pašlaik.

Šis pasaules enerģētiskais fons ir jāpatur prātā, kad spriežam par Latvijas enerģētisko situāciju un plāniem nākotnē.

Enerģētika Latvijā

Enerģētikas nozares (NACE 2, Elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumenerģijas un gaisa kondicionēšanas nozare) īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) faktiskajās cenās pēdējo gadu laikā svārstās ap 3.0–3.5%. Tātad nozares pievienotā vērtība ir gandrīz tikpat liela kā visai lauksaimniecībai. ES kopumā enerģētikas nozares īpatsvars svārstās aptuveni 2% robežās no IKP – tas saistīts ar enerģētiskās produkcijas izmantošanas intensitāti un efektivitāti, ko apskatīšu nākamajā rakstā. Bet īsumā – Eiropā enerģija tiek izmantota ievērojami taupīgāk un efektīvāk.

2. attēls. Elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumenerģijas un gaisa kondicionēšanas nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā (% no kopējās pievienotās vērtības faktiskajās cenās)

enerģētikas nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Enerģētikas nozares attīstība ir ļoti svarīga gan patērētājiem, gan ražojošajiem sektoriem, gan ekonomikai kopumā, tādēļ nav jābrīnās, ka starp valsts ekonomisko izaugsmi un enerģijas patēriņu ir izteikta cieša sakarība. Loģiski, ka enerģētikas nozares pievienotā vērtība ir tiešā veidā atkarīga no ekonomiskās aktivitātes, jo enerģētikas nozares produktu patēriņš faktiski ir nepieciešams katrā ekonomiskās aktivitātes posmā. Lai kādu preci uzņēmums ražotu, visā ražošanas cikla garumā tiek izmantota enerģija – gan produkta izejvielu iegūšanai (piemēram, karjeru izstrāde vai lauksaimniecība), gan produkta ražošanā (piemēram, darbagaldu darbināšana), gan produkta uzglabāšanā (noliktavu apgaismojuma un temperatūras uzturēšana), gan produkta virzīšanā pa sadales kanāliem (transportā patērētā degviela), gan tirdzniecībā (elektrība un siltumenerģija tirdzniecības telpu uzturēšanai).

3. attēls. Enerģētikas īpatsvars nefinanšu investīciju struktūrā (%)

Enerģētikas īpatsvars nefinanšu investīciju struktūrā  

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Pēdējo divu gadu laikā pakāpeniski pieaug enerģētikas nozares īpatsvars kopējā nefinanšu investīciju struktūrā, ko nosaka vairāku uzsāktu projektu realizācija (TEC-2 rekonstrukcija, vairāku lokālo koģenerācijas staciju būvniecība, vēja parku būvniecība u.c.). Ņemot vērā, ka arī turpmākajos gados ir sagaidāma enerģētikas nozares infrastruktūras objektu attīstība, tad, visticamāk, arī nākamajos gados enerģētikas investīciju īpatsvars kopējā investīciju struktūrā tikai pieaugs.

Elektrība

Elektrību Latvijā ražo trīs lielas ražotāju grupas – hidroelektrostacijas, koģenerācijas stacijas un vēja elektrostacijas (ir arī daži citi elektrības enerģijas ieguves veidi, taču to apjomi pagaidām ir nebūtiski un par tiem vairāk sadaļā par atjaunojamiem resursiem).

4. attēls. Elektroenerģijas ražošana (milj. kilovatstundu)

elektroenerģijas ražošana

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

4. attēlā esmu salicis to informāciju, kas vislabāk raksturo elektrības ražošanu Latvijā. Kā redzams, te ir izteikta sezonalitāte, kas ir skaidrojama ar ūdens pieteici Daugavas un citu upju baseinos un atbilstošo HES darbību. Redzams, ka elektroenerģijas ražošanas apmēri sasniedz savu kulmināciju pavasara mēnešos, kad upju baseinos ir lielāks ūdens daudzums (kūstošais ledus un sniegs). Tāpat ir redzama izteikta sezonalitāte arī ziemas pirmajos mēnešos, kad pieaug elektroenerģijas patēriņš dienas tumšākajā daļā un tiek darbināti elektriskie sildītāji, tādēļ paralēli siltumenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās tiek ražota arī elektrība. Kā redzams attēlā, tad hidroelektroenerģijas iegūšana ir izteikti sezonāla, tādējādi tā nav uzskatāma par bāzes jaudu, bet gan izmantojama slodžu maksimumu segšanai. Par bāzes jaudu ir izmantojamas koģenerācijas stacijas (gan ar gāzi, oglēm vai biomasu darbināmās). Bet vēja enerģijas saražotās elektrības apjoms kopējā energostruktūrā joprojām ir nepamanāms (dzeltenais laukums)…

5. attēls. Piegādes iekšējam tirgum un elektroenerģijas ražošana (milj. kilovatstundu)

Piegādes iekšējam tirgum un elektroenerģijas ražošana

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

6. attēls. Importētās un eksportētās elektroenerģijas apmēri (milj. kilovatstundu)

Elektroenerģijas imports un eksports 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kā redzams, no 5. attēla, elektroenerģijas piegāde iekšējam tirgum (faktiski elektroenerģijas patēriņš) arī ir sezonāla, taču ievērojami virs saražotās elektroenerģijas apjoma (ierēķinot pašpatēriņu un zudumus). Tas arī atspoguļojas 6. attēlā, kur redzams elektroenerģijas importa un eksporta apmērs, kā arī neto bilance – tātad pārsvarā Latvijas tautsaimniecība dzīvo, importējot elektroenerģiju, bet atsevišķos pavasara mēnešos, kad ir liels ūdens daudzums upju baseinos, uz HES rēķina izdodas nedaudz elektroenerģiju pārdot kaimiņvalstīm. Rodas loģisks jautājums – kādēļ Latvija eksportē elektroenerģiju arī mēnešos, kad neto bilance ir negatīva? Tas ir saistīts ar to, ka elektrības slodze ir dažāda ne tikai pa gada mēnešiem, bet arī pa diennakts stundām (pārsvarā tas saistīts ar tumsas iestāšanās stundām), tādējādi ir iespējams tirgot elektroenerģijas pārpalikumu arī pa stundām. Laikā no 2000. līdz 2008. gadam elektroenerģijas neto eksporta negatīvā bilance veidoja aptuveni 42% no valstī patērētās elektroenerģijas apmēra. Savukārt pēdējos divos gados importa atkarība ir ievērojami mazinājusies (līdz 14% 2010. gadā), kam par pamatu ir gan veiksmīgā HES darbība, gan būtisks saražotās elektroenerģijas pieaugums koģenerācijas stacijās (2009. gadā tika pabeigta TEC-2 pirmās kārtas rekonstrukcija). Taču jāņem vērā, ka šos skaitļus nedrīkst skatīt atrauti, jo uz kā rēķina panākts bilances uzlabojums? No TEC-2 darbības paplašināšanas, kas elektrības ražošanas procesā izmanto… no Krievijas importēto dabasgāzi. Tādējādi elektrības ziņā esam kļuvuši neatkarīgāki, taču vienlaikus dabasgāzes ziņā – atkarīgāki.

7. attēls. Elektroenerģijas patēriņa struktūra (GwH)

Elektroenerģijas patēriņa struktūra

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

8. attēls. Mājsaimniecību sadalījums pēc to gada vidējā elektroenerģijas patēriņa (%)

Mājsaimniecību vidējais elektroenerģijas patēriņš 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kas nosaka elektroenerģijas patēriņu? Kā redzams no 7. attēla, tad aptuveni vienādās daļās sadalās mājsaimniecību, komerciālā (un sabiedriskā) sektora, kā arī rūpniecības un būvniecības patēriņa daļas. Ievērojami mazāk patērē lauksaimniecība (plus zvejniecība), kā arī transports (elektrovilcieni, tramvaji, trolejbusi). Kopējais elektroenerģijas patēriņš diezgan labi korelē ar kopējo tautsaimniecības ekonomisko stāvokli – pastāv cieša saikne starp elektrības patēriņu un iekšzemes kopprodukta dinamiku. Bet 7. attēls rada arī jautājumu – kas nosaka to, ka laika gaitā būtiski pieaug elektroenerģijas patēriņš? Elektroenerģijas patēriņa pieaugums nav novērojams rūpniecībā un būvniecībā (izlaides apmēri pieaug, bet elektroenerģijas patēriņš nē, kas nozīmē, ka uzlabojas enerģijas patēriņa efektivitāte šajās nozarēs), bet gan mājsaimniecībās un komerciālajā un sabiedriskajā sektorā. Ja paraugās uz 8. attēlu, tad redzams, ka laika gaitā mājsaimniecību vidējais gada elektrības patēriņš ievērojami pieaug –1996. gadā tikai 6% mājsaimniecību gadā patērēja vairāk par 2000 kWh, bet 2010. gadā tādas jau ir 38% mājsaimniecību.

9. attēls. Mājsaimniecību rīcībā esošās elektroierīces (% no mājsaimniecību kopskaita)

Mājsaimniecību elektroierīces

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

10. attēls. Mājsaimniecību rīcībā esošo elektroierīču vidējais vecums (gados)

Mājsaimniecību elektroierīču vidējais vecums 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kas nosaka, ka tieši mājsaimniecībās un komerciālajā sektorā pieaug elektroenerģijas patēriņš? 9. attēlā ir attēlots konkrētu mājsaimniecību rīcībā esošu elektroierīču īpatsvars kopējā mājsaimniecību skaitā. Kā redzams, pateicoties mājsaimniecību reālā rīcībā esošā ienākuma un kreditēšanas pieejamības uzlabošanai, lielākā daļa ierīču ir kļuvušas pieejamākas mājsaimniecībām – tas arī tieša veidā atspoguļojas elektrības patēriņā. 10. attēlā savukārt ir mājsaimniecību rīcībā esošo elektroierīču vidējais vecums. Pagaidām šim faktoram nav būtiskas nozīmes, taču tā pieaugs tuvākajos gados. 2006. gada apsekojumā vairums elektroierīču vidējais vecums samazinājās, taču sekojošā krīze spieda mājsaimniecība atlikt jaunu mājsaimniecības priekšmetu pirkšanu un veco nomaiņu. Tādējādi jau tuvākajā laikā var turpināt pieaugt elektroenerģijas patēriņš tieši šajā segmentā. Tāpēc mājsaimniecībām vajadzētu pievērst pastiprinātu uzmanību to rīcībā esošajām elektroierīcēm (īpaši tām, kas tiek lietotas jau labu laiku), jo, iespējams, arī no enerģijas patēriņa viedokļa lētāk ir iegādāties jaunu nekā ekspluatēt veco.

Ja tuvāk aplūko rūpniecības un būvniecības elektroenerģijas patēriņu, tad redzam, ka būvniecība veido visai niecīgu daļu no kopējā elektroenerģijas patēriņa. Taču nav brīnums, ka elektroenerģijas patēriņa struktūra ir salīdzinoši līdzīga apstrādes rūpniecības izlaides struktūrai – dominē pārtikas rūpniecība, koksnes un kokmateriālu ražošana, kā arī nemetālisko minerālu apstrāde. Nelielas atšķirības ir metālapstrādē, kurai elektrības patēriņā ir mazāks īpatsvars nekā izlaidē. Tas, iespējams, izskaidrojams ar to, ka daļa agregātu metālu ražošanā tika darbinātas ar citiem enerģijas veidiem. Iespējams, ka pēc "Liepājas Metalurga" veiktās krāšņu nomaiņas 2011. gada nogalē pieaugs arī elektroenerģijas patēriņa īpatsvars apstrādes rūpniecības enerģijas patēriņa struktūrā.

Siltumenerģija

Mūsu klimatiskajos apstākļos liela nozīmē ir arī siltumenerģijai, tas ir enerģijas veids, kuram lielā daļā pasaules tiek pievērsta mazāka uzmanība vienkārši klimatisko apstākļu dēļ, piemēram, Dienvideiropā siltumenerģijas patēriņš loģisku apsvērumu dēļ ir ievērojami mazāks par Ziemeļeiropu (taču tajā pat laikā Dienvideiropā tiek patērēts ievērojami lielāks elektroenerģijas daudzums gaisa kondicionēšanas iekārtu darbināšanai). Siltumenerģija tiek izmantota gan centrālapkures sistēmas funkcionēšanai, gan ūdens uzsildīšanai. Kur tiek ražota siltumenerģija? Klasiskajā izpratnē – koģenerācijas stacijās un katlumājās. Pie tam izdala vispārējās koģenerācijas stacijas un katlu mājas – tās darbība ir orientēta uz siltumenerģijas ražošanu un tās realizēšanu tirgū, kā arī uzņēmumu koģenerācijas stacijas un katlu mājas, kuras domātas savu ražošanas procesu darbināšanai.

11. attēls. Saražotās siltumenerģijas dalījums pa avotiem (tūkst. MWh)

saražotās siltumenerģijas avoti 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Raugoties uz saražotās siltumenerģijas sadalījumu pa avotiem, redzam, ka lielāko daļu saražotās siltumenerģijas sniedz vispārējās lietošanas koģenerācijas stacijas (kā, piemēram, TEC Rīgā). Pārējo daļu veido galvenokārt vispārējās lietošanas katlumājas un uzņēmumu katlumājas. Arī siltumenerģijas zudumiem un enerģētikas sektora pašpatēriņam ir būtiska nozīme kopējā siltumapgādes sistēmā no komerciālā viedokļa. Gadu gaitā veiktās investīcijas šajā jomā ir devušas savu labumu – 2000. gadā zudumi un enerģētikas sektora pašpatēriņš bija 21.4% no saražotās bruto siltumenerģijas apjoma, bet 2010. gadā šis skaitlis samazinājies līdz 15.4%.

No 71 koģenerācijas stacijām, kas 2010. gadā darbojās Latvijā, 56 ir vispārējās lietošanas koģenerācijas stacijas, bet 15 ir uzņēmumu koģenerācijas stacijas. 2010. gadā koģenerācijās stacijās siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai pārsvarā izmantoja dabasgāzi (98.1%), kā arī biogāzi, kurināmo koksni, ogles, mazutu un biodīzeļdegvielu. Pēdējā gada laikā arvien vairāk dzirdamas ziņas par to, ka uzņēmumi savām vajadzībām izbūvē koģenerācijas stacijas, turklāt pieaug biomasas staciju skaits, kam Latvijā, pateicoties lielajām mežu platībām, ir potenciāls vidējā termiņā kļūt par ievērojami nozīmīgāku spēlētāju enerģētikas jomā.  

12. attēls. Patērētās siltumenerģijas dalījums pa lietotājiem (tūkst. MWh)

Patērētās siltumenerģijas dalījums pa lietotājiem 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Nav pārsteigums, ka lielākās siltumenerģijas lietotājas ir mājsaimniecības – tās patērē virs 70% no kopējā siltumenerģijas patēriņa tautsaimniecībā. Taču zinām, ka arī veikalos un sabiedriskajās ēkās (slimnīcās, izglītības iestādēs u.c.), birojos utt. ir silti – tātad arī tur tiek izmantota siltumenerģija. Ievērojami mazāks siltumenerģijas patēriņš ir rūpniecībā un būvniecībā. Pie siltumenerģijas patēriņa būtu jārunā arī par jautājumiem, kas saistīti ar mājokļu siltināšanu, kas gan ir atsevišķa raksta vērts temats.

Dabasgāze

Katram zināms, ka Latvijā plaši lietots enerģijas veids ir dabasgāze. Zinām arī, ka dabasgāzes ieguves vietu mums nav, tādēļ to importējam. Taču mums ir Inčukalna gāzes krātuve, kas nosaka patēriņa un importa sezonalitātes atšķiršanos. Kā redzams 13. attēlā, dabasgāzes importa (šajā gadījumā imports ir tikai tas dabasgāzes apjoms, kad domāts vietējam patēriņam) pīķis tehnisku iemeslu dēļ parasti ir vasaras mēnešos, bet patēriņa – ziemas mēnešos. Tāpat jāatceras, ka Inčukalna gāzes krātuve apkalpo ne tikai Latviju, bet arī Igauniju, Lietuvu un daļu Krievijas, tādējādi Latvijas eksporta datos uzrādās arī dabasgāzes eksports.

13. attēls. Dabasgāzes imports, patēriņš un krājumu pārmaiņas (milj. m3)

dabasgāzes imports, patēriņš un krājumu pārmaiņas

 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

14. attēls. Dabasgāzes bruto patēriņš (milj. m3)

dabasgāzes patēriņa struktūra 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

14. attēlā ir attēlota dabasgāzes patēriņa struktūra. Kā redzams, lielākā daļa dabasgāzes tiek izmantota koģenerācijas stacijās un katlumājās – visvairāk vispārējās lietošanas koģenerācijas stacijās. Šis ir svarīgs aspekts, kad runājam par energoatkarību no viena piegādātāja – Krievijas. Kā jau minēju iepriekš, tieši dabasgāze galvenokārt tiek izmantota visās koģenerācijas stacijās Latvijā par spīti tam, ka pēdējos gados ir strauji pieaugusi biomasas nozīme. Energoatkarības mazināšanā nākamajos gados būs jāpieņem vairāki svarīgi lēmumi, taču daži jau ir pieņemti un tiek īstenoti. Tā, piemēram, nav pilnībā skaidrs Rīgas TEC-2 otrās kārtas rekonstrukcijas pamatojums. No vienas puses, valsts programmdokumentos tiek minēta vēlme mazināt energoatkarību, taču, no otras, - TEC-2 abu kārtu rekonstrukcija šo atkarību tikai palielina (tas labi redzams 14. attēlā 2010. gada stabiņā, kad tika pabeigta TEC-2 pirmās kārtas rekonstrukcija. Nav arī skaidrs, kur tiks likta saražotā siltumenerģija, pabeidzot TEC-2 otrās kārtas rekonstrukciju, jo jau esošās iekārtas nodrošina siltumenerģijas patēriņu. Tādējādi vismaz daļēji noteikti būs jādarbojas kondensācijas režīmā (ražojot tikai elektrību), kas būtiski samazinātu TEC efektivitāti un tādējādi sadārdzinātu elektroenerģijas gala cenu. Jautājums paliek atklāts – vai esam tik bagāti, ka varam uzturēt TEC-us, darbināmus ar gāzi, kas netiek pilnībā noslogoti (atcerēsimies, ka katram TEC-am ir arī augstas gada uzturēšanas maksas).

15. attēls. Dabasgāzes patēriņš (milj. m3)

dabasgāzes patēriņš 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kur tiek patērēta pārējā dabasgāzes daļa (oranžais stabiņš 14. attēlā)? Aptuveni puse – mājsaimniecībās un komerciālajā sektorā, taču otra puse – apstrādes rūpniecībā, kur tā galvenokārt tiek izmantota metālu ražošanā, pārtikas ražošanā un koksnes un koka izstrādājumu ražošanā.

Naftas produkti

Vēl viens svarīgs energonesējs mūsdienās ir naftas produkti. Ar tiem sastopamies ikdienā gan degvielas veidā mūsu automobiļu bākās, gan kā ar kurināmo atsevišķās siltuma ražošanas stacijās, gan ķīmisko produktu ražošanā, gan plastmasas un dažādu polimēru ražošanā. Kā zināms, Latvijā nafta netiek iegūta. Lai arī ir veikti atsevišķi izpētes urbumi un atklātas nelielas naftas iegulas, tomēr pagaidām nav rasts pamatojums, ka būtu ekonomiski efektīvi iegūt šo naftu. Tāpēc nafta patēriņam tiek pilnībā importēta.

16. attēls. Naftas produktu patēriņš, imports un eksports (tūkst. tonnu)

naftas produktu patēriņš 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kā redzams 16. attēlā, naftas produktu patēriņš izteikti sasaucas ar naftas produktu importa apmēriem, taču ir arī eksports, kas lielākoties ir re-eksports. Latvijā ir arī uzņēmumi, kas darbojas ar naftas produktu pārstrādi eļļās, krāsās un citās substancēs (kas tiek arī eksportētas), taču to izlaide uz kopējā apstrādes izlaides apjoma ir diezgan maza. Naftas produktu patēriņam nav tik izteikta sezonalitāte kā, piemēram, elektrības patēriņam, tomēr tāda pastāv. Redzams, ka naftas produktu patēriņš pieaug vasaras mēnešos, kad cilvēkiem ir atvaļinājumi, vairāk tiek braukts uz laukiem, vasarnīcām un tūrisma ceļojumos. Arī kravu autopārvadājumos ir izteikta sezonalitāte – gada 2. un 3. ceturksnī tiek pārvadāts lielākais kravu apjoms.

17. attēls. Naftas produktu patēriņš (tūkst. tonnu)

naftas produktu patēriņš 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Intuitīvi šķiet, ka benzīns aizņem lielāko daļu no naftas produktu patēriņa, taču tā nav. Lielāko daļu veido dīzeļdegviela, tam seko benzīns un tad reaktīvā degviela (lielākā daļa avio nozarē). Ar šo enerģijas produktu viss ir vairāk vai mazāk skaidrs – visticamāk, pārskatāmā nākotnē naftas ieguves vai vismaz pārstrādes rūpnīcas nebūs, līdz ar to arī ilgtermiņā būsim atkarīgi no naftas produktu importa. Tas, ko šajā jomā var darīt, ir rūpēties par šīs atkarības mazināšanos – to var darīt, izvēloties automobiļus ar mazāku degvielas patēriņu, nevis džipus – te gan acīmredzot ir vajadzīgs kāds burkāns un reizē rīkste patērētājam. Vērts arī domāt par to, kurā virzienā iesim attiecībā uz jauno tehnoloģiju automobiļiem. Iespējams, jau tagad ir jāsāk domāt un izstrādāt regulējums tam, kā papildus degvielas stacijām ieviest arī pieslēgumvietas hibrīdauto vai elektro-auto uzlādēšanai, kādas redzam citās Eiropas pilsētās. Prieks, ka jau nesenā pagātnē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija iepazīstināja ar izstrādāto noteikumu projektu šajā jomā. Taču mūsu ziemeļu kaimiņi atkal ir soli priekšā mums…

Atjaunojamie energoresursi

Par atjaunojamiem resursiem galvenokārt runā saistībā ar elektroenerģijas ražošanu. Mūsdienās tehnoloģiju attīstība gan ir ļoti strauja, tāpēc brīžiem zūd robežas starp tradicionālo un netradicionālo enerģiju. Piemēram, vēja enerģija joprojām tiek minēta pie netradicionālās enerģijas iegūšanas veidiem, taču to iegūst jau labu laiku un attīstība šajā jomā joprojām turpinās.

18. attēls. Saražotā elektroenerģija no atjaunojamajiem energoresursiem (GWh)

Saražotā elektroenerģija no atjaunojamajiem energoresursiem

 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

19. attēls. Saražotās elektroenerģijas sadalījums (GWh)

saražotās elektroenerģijas sadalījums 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Kā redzams no 18. attēla, Latvijā alternatīvā elektroenerģija galvenokārt tiek gūta, pateicoties vējam. Arī pašlaik – 2012. gadā – ir aktuāla jaunu vēja parku būvniecība gan uz sauszemes, gan jūrā, taču ņemot vērā peripetijas, kas apvij šo jomu, nav sagaidāms būtiska vēja enerģijas īpatsvara pieaugums kopējā saražotās elektroenerģijas apjomā. Turklāt, kā redzams 19. attēlā, alternatīvās elektroenerģijas īpatsvars kopējā saražotās elektroenerģijas īpatsvarā Latvijā joprojām ir ļoti zems.

20. attēls. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējās saražotās elektroenerģijas struktūrā (%)

Atjaunojamo energoresursu īpatsvars kopējās saražotās elektroenerģijas struktūrā  

Mēs esam pieraduši pie hidroelektrostaciju sniegtās elektrības, taču pasaulē tā galvenokārt tiek uzskatīta par atjaunojamo dabas resursu. Tādējādi Eiropas sarakstos mēs esam vadošajās vietās to valstu vidū, kuru elektrības tiek ražota no atjaunojamiem resursiem. Taču, neskaitot HES-us, Latvija pagaidām ir vāji attīstīta atjaunojamo resursu izmantošanā. Tiek būvēti vai tiek domāts par vēja parku būvniecību, taču process ir pakļauts neskaidriem regulējumiem saistībā ar atļauju piešķiršanas kārtību. Saules enerģijas izmantošana joprojām ir ļoti niecīga, un tā vispār ignorēta enerģētikas stratēģijas programmdokumentos, kā arī citos enerģētikas dokumentos (piemēram, Latvijas zaļās enerģijas stratēģijā 2050). Saules enerģiju akumulē vairāk entuziasti privātpersonas, taču grūti spriest cik daudz tādu ir Latvijā. Taču… Latvijā ir biomasa – mūsu "zaļais zelts". Joprojām enerģētikas ekspertu vidū izskan dažādas versijas par enerģētiskās koksnes izmantojamo resursu apjomu Latvijā, taču skaidrs ir tas, ka pašlaik tiek izmantota tikai neliela daļa no kopējā tās potenciāla. Pēdējos gados gan arvien vairāk uzņēmēju plāno būvēt vai jau būvē nelielas koģenerācijas stacijas, kas darbināmas ar biomasu. Biomasas galvenā priekšrocība ir siltumenerģijas ražošana, bet elektroenerģijas ražošanas efektivitāte no biomasas nav tik augsta (taču arī var tikt izmantota). Kad tiek runāts par Latvijas energoatkarību no ārējiem piegādātājiem, ir vērts pieminēt biomasu kā potenciālo resursu, lai šo energoatkarību mazinātu. Piemēram, vienu no TEC-iem Rīgā darbinot ar biomasu… Mazāk gāzes importa, pilnībā izmantota Latvijas kokapstrādes sektora subprodukcija, augstāks IKP, lielāka nodarbinātība, iespējams, iespējams pat zemākas siltumenerģijas cenas…

Nākamajā, otrajā, raksta daļā apskatīšu kopējo valsts energobilanci (agregējot visus šajā rakstā minētos enerģijas veidus), valsts atkarību no importa energoresursiem, kā arī energoresursu cenas Eiropas kontekstā. Tāpat vairāk uzmanības veltīšu enerģētikas stratēģiskajiem aspektiem – kurā virzienā ejam, kas mums vajadzīgs, un kā tas mūs ietekmēs.

 

Izmantotā literatūra:

  • Centrālās statistikas pārvaldes datubāzes
  • Eurostat datubāzes
  • "BP Energy Outlook 2030"

 

  • "World Energy Outlook 2011", http://www.iea.org/weo/
  • Ā.Žīgurs. Promocijas darba kopsavilkums. RTU, Rīga, 2009.

 

APA: Kasjanovs, I. (2020, 08. apr.). Enerģētika Latvijā: vai esam gatavi pārmaiņām? (I). Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/370
MLA: Kasjanovs, Igors. "Enerģētika Latvijā: vai esam gatavi pārmaiņām? (I)" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 08.04.2020. <https://www.makroekonomika.lv/node/370>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 14 )

  • Reinis Āboltiņš

    08.05.2012 11:29

    Daži vērojumi, kas varētu būt interesanti arī citiem:

    1) labāk tomēr lasīt oriģinālu Latvijas bankas lapā makroekonomika.lv, nekā Delfos

    2) par "dārgo" zaļo enerģiju: no lata, kas tiek samaksāts par elektroenerģiju, tikai 2 santīmi tiek samaksāti par no AER saražoto elektrību, bet 9 santīmi par fosilo elektrību

    3) obligātā iepirkuma (OI) komponente par fosilo elektrību 0,0092 Ls/kWh, par AER elektrību 0,0029 Ls/kWh

    4) dabasgāzes daļa koģenerācijā (tātad arī centralizētajā siltumapgādē) 93,4% kamēr kurināmās kosnes daļa 2,5%

    5) samaksāts par OI iepirkto elektroenerģiju 2011 no fosilajiem 149 miljoni Ls, no AER 27 miljoni Ls
    (Laikā no 2007. gada līdz 2011. gadam kopā 86,1 miljons Ls. Skat. EM Informatīvo ziņojumu „Par atbalsta mehānismiem elektroenerģijas ražošanai, izmantojot atjaunojamos energoresursus” (2012. gada 29. marts, VSS-358), MK tīmekļa vietnē http://bit.ly/Jf7Tez)

    6) dabas gāzes imports vs biomasas (enerģētiskā koksne) eksports PJ: 58,6 vs 18,5
    (2009. gada dati, skat. „Latvijas enerģētika skaitļos”, Ekonomikas ministrija, 2011, 10.-13. lpp.. Skat. http://bit.ly/HjlURC)

    7) ieguldījumi (Ls) Rīgas TEC-2 otrajā kārtā (uzstādītā jauda 427 MWel un 270 MWth, skat. http://bit.ly/HVKZtl) vs ieguldījumi biomasas TEC (Rīgas Siltums, Ziepniekkalna TEC: kopējā jauda 26 MW (4 MWel un 22 MWth), skat. http://bit.ly/JhGcwX)) - 250 miljoni Ls vs 9 miljoni Ls

    Par 250 miljoniem Ls var uzbūvēt 27 Ziepniekkalna biomasas TECus.

    Par hipotētisko Latvijas (Latvenergo?) līdzdalības ieguldījumu Visaginas AES (Ls 700 miljoni) iespējams uzbūvēt 14 Fortum Jelgava biomasas TECus.

    8) Rīgas TEC-2 valsts garantētus maskājumus saņem arī tad, ja elektrību neražo - maksājumi par uzstādīto elektrisko jaudu gadā pārsniedz 30 miljonus Ls

    Protams, varam turpināt masīvi atbalstīt ārvalstu energoresursu eksportētājus arī turpmāk. Pati par sevi dabas gāze ir tīrs un efektīvs kurināmais. Tikai 100% tiek importēti un nav nekādas iespējas runāt ar piegādātāju par cenām. Katru dienu Latvija samaksā 1 miljonu par importēto dabas gāzi. Viens Fortum Jelgava biomasas TEC nodrošinās biomasas tirgu vismaz 100 km radiusā ap staciju, tā veicinot vietējo nodarbinātību, mežistrādi (koksnes atlikumi u.c. enerģētiskā koksne) - tiek izmantoti vietējie resursi un arī līdzekļi paliek Latvijā.

    Secinājumus izdariet paši.

  • Igors Kasjanovs

    08.05.2012 16:37

    Pirmkārt, paldies par lasīšanu un izvērsto komentāru, Āboltiņa k-gs!

    1.rakstā koncentrējos vairāk uz situācijas aprakstu dalījumā pa enerģijas veidiem, bet 2. rakstā būs vairāk stratēģijas analīze, t.sk. par obligāto iepirkuma komponenti.

    1. Jā, raksts Delfos vairāk ir intereses veicināšanai, bet www.makroekonomika.lv ir izvērstāka analīze par šo tēmu.
    2. – 6. Par OIK – vairāk 2.rakstā, bet kopumā piekrītu Jūsu izteiktajam viedoklim un minētajiem skaitļiem.
    7. – 8. Ar šīs rakstu sērijas palīdzību tieši vēlējos sabiedrībā raisīt aktīvākas diskusijas par šiem jautājumiem. Es nevēlos pilnībā nostāties to enerģētiķu pusē, kas uzskata, ka ar biomasu var pilnībā mazināt energoatkarību no ārvalstu piegādātājiem, taču… uzskatu, ka biomasa ir ļoti labs līdzeklis Latvijas enerģētiskās bilances diversifikācijai. Šobrīd ar šiem rakstiem vēlos raisīt diskusiju par to, vai ir nepieciešami visi tie projekti, kas minēti enerģētikas stratēģijā (Visagina, SDG, TEC-2/2 u.c.). It īpaši, ja plānojam būtiski celt energoefektivitāti un aktīvāk izmantot biomasu.

  • Reinis Āboltiņš

    08.05.2012 17:54

    Igor, protams, biomasa nav panaceja visam. Vienīgi nav īsti skaidrs, kādēļ, rosinot grozījumus 262. MKN, EM grib pārtraukt atbalstu jauniem AER projektiem līdz pat 2016. gada janvārim. Faktiski tas nozīmē ardievas jauniem AER projektiem, no kuriem vējš, starp citu, ir pagaidām visnereālākais, jo ir visnesakārtotākais tiesiskais regulējums, it īpaši - vējam selgā, par ko nav pilnīgi ne mazākās skaidrības. Ja painteresējas, piemēram, Ārvalstu investoru padomē, tad kļust redzams, ka potenciālās investīcijas biomasas koģenerācijā un citos reālos projektos ir aptuveni 500 miljoni Ls, kas gaida, kad likumdošana beidzot tiks sakārtota. Ja EM vēlas, tā, protams, var dot šo nepārprotamo signālu, ka ārvalstu investīcijas enerģētikas sektorā Latvijā nav gaidītas.

    Reālo elektroenerģijas ražošanas bilanci var skatīt AST.lv vietnē, kur precīzi parādās, kādi avoti cik ģenerē. Pavasarī pāris mēnešus tie ir HESi. TEC ģenerācija aprīlī un maijā ir ap 35 MW. Vējam - kā kurā dienā un diennakts laikā: no 0-2 MW līdz 20-23 MW.

    Droši vien, ka lielie jautājumi ir - vai Latvija vēlas ilgtermiņā nostiprināt savu atkarību no fosilajiem energoresursiem un vai miljardu eiro, ko Latvija ir gatava ielikt Visaginas projektā (un, kā to rāda Somijas un citu kodolenerģijas valstu pieredze, ar ļoti ticamu un būtisku projekta sadārdzinājumu būvniecības procesā), var izmantot lietderigāk vietējās ekonomikas sildīšanai?

    Acīmredzot, EM un LV valdība kopumā nav nobriedusi izdarīt izvēli. Izdarīt izvēli nozīmē atteikties no kaut kā viena par labu kaut kam citam. Latvijas enerģētikas [stratēģijas] gadījumā ir dīvaini lasīt, ka EM joprojām sagaida dabas gāzes nozīmes augšanu, piedalās Visaginas AES projektā, būvē SDG termināli un 1000+ MW vēja parku selgā Baltijas jūrā. Un silda Latvijas ekonomiku ar enerģētiskās koksnes eksporta palīdzību. Mazliet dīvaina kombinācija, kas neizskatās pārāk ilgtspējīga.

  • Ilmārs

    09.05.2012 14:48

    Saistībā ar rakstu un Reiņa komentāru tam:
    1. (2., 3., 5.) Par dārgo zaļo enerģiju.

    Ja paskatāmies rūpīgāk statistiku, tad varam redzēt vēl arī citus ciparus
    Fosilā kurināmā stacijās ir saražots 2,6 TWh, bet ar AER – 0,2 TWh un ir dabiski, ka 91% elektroenerģijas kopsummā maksā vairāk kā 9%. Ja pavērtējam cik ir pārmaksāts par izstrādāto elektroenerģijas vienību ar AER, tad redzam, ka šī cena virs tirgus cenas ir bijusi 4 reizes augstāka, kā lielajos Rīgas TEC-os.
    2. (4.) Par augsto dabasgāzes īpatsvaru koģenerācijā.
    Ja tas pats siltuma apjoms būtu izstrādāts biokoģenerācijā, kā to aicina Reinis, tad izstrādātās elektroenerģijas apjoms būtu 2,6 TWh vietā ap 0,9 TWh (diemžēl fizikas likumi ir nepielūdzami), vai būtu radīts elektroenerģijas, kas jau ir deficīta Latvijā, vēl lielāks iztrūkums. Ar ko segsim šo iztrūkumu ? Koģenerācija šajā variantā jau ir izmantota !? Biokurināmais arī pilnībā sadedzināts un vēl pietrūktu! Atliek kondensācija, pie tam uz „ievesto” kurināmo - tātad ar zemu efektivitāti un vēl šķerdējot importētos resursus.
    Ir jāpriecājas, ka ne tikai ar „zaļo” elektrību mēs esam ES-27 „spicē”, bet arī ar efektīvā koģenerācijā izstrādāto, pie tam šajā rādītājā mēs esam līderi ES-27
    Sk. Figure 2.5.3: Thermal efficiency of power stations, 2009 (%) 63.lpp.
    epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_OFFPUB/KS-DK-11-001/EN/KS-DK-11-001-EN.PDF
    3. (6.) Dabas gāzes imports vs biomasas (enerģētiskā koksne) eksports PJ: 58,6 vs 18,5

    Nav pareizi vienlīdzīgi salikt kopā, piemēram, kg dārgakmeņu un kg akmeņu (piedodiet par šādu salīdzinājumu), bet vienam un tam pašam apjomam, bet dažādam saturam kg, vai PJ, vai MWh ... ir dažāda vērtība. Enerģētikā ir tāds termins, kā ekserģija, kas precīzāk ļauj novērtēt "enerģētisko vērtību", kas šeit pieminētiem kurināmā veidiem ir būtiski atšķirīga. Un ne tikai tas. Arī investīciju apjomi, īpaši elektroenerģijas izstrādē, ekspluatācijas izmaksas ir būtiski atšķirīgas un diemžēl ne par labu bio.

    4. (7.) ieguldījumi (Ls) Rīgas TEC-2 otrajā kārtā (uzstādītā jauda 427 MWel un 270 MWth, skat. http://bit.ly/HVKZtl) vs ieguldījumi biomasas TEC (Rīgas Siltums, Ziepniekkalna TEC: kopējā jauda 26 MW (4 MWel un 22 MWth), skat. http://bit.ly/JhGcwX)) - 250 miljoni Ls vs 9 miljoni Ls

    Te jau arī ir labi redzams, kas un kā sanāk, ja sākam vērtēt virspusēji.
    Tātad saliekot Reiņa ciparus, tikai citā rakursā redzam, ka Rīgas TEC-2/2 ar elektrisko jaudu 427 MWel izmaksājis 250 milj.Ls, bet ja to pašu jaudu būtu būvējuši biokurināmā izmantošanai, tad sanāktu 9 x 427 : 4 = 960 milj.Ls !!! un vēl būtiskāk, ka šāda biostaciju kompleksā siltuma jaudas 270 MWth vietā jau būtu ap 1200MWth. Spriežot pēc rakstā mininētā, ka TEC-2/2 siltuma jaudas 270MWth ir jau it kā par lielu, tad kur liksim šādas 3-4 reizes lielākas jaudas, kā noslogosim?
    Ja salīdzinām pēc vienādiem investīciju apmēriem, tad iegūtu 250 : 9 x 4 = 110MWel., 427MWel. vietā (kur ņemsim jau tā iztrūkstošās elektriskās jaudas Latvijā? Par velti nekas nenotiek.

    5. (8.) Rīgas TEC-2 valsts garantētus maskājumus saņem arī tad, ja elektrību neražo - maksājumi par uzstādīto elektrisko jaudu gadā pārsniedz 30 miljonus Ls

    Valsts drošu, stabilu elektroapgādi nav iespējams nodrošināt bez Rīgas TEC-u līdzdalības. Sk. http://www.em.gov.lv/images/modules/items/PSO_zinojums_2010.pdf 16., 17. lpp.
    Un šis elektroapgādes drošums kaut ko maksā. Šajā gadījumā stabilas un drošas elektroapgādes nodrošināšanai ir izvēlēta pati „lētākā tehnoloģija” ar viszemākā uzstādītās jaudas kW izmaksām, ar visaugstāko efektivitāti - tas ir risinājums ar vis zemākām izmaksām sabiedrībai, elektroenerģijas lietotājiem.

    Bez tam šāds risinājums nebūt neuzliek par „pienākumu” par jebkuru cenu pirkt gāzi, būt atkarīgam no gāzes piegādēm. Tas dod iespēju efektīvi ģenerēt enerģiju, ja veidojas elektroenerģijas deficīts un elektrības tirgū ir augstas cenas, vai neģenerēt to, ja „lēta” elektrība ir pieejama tirgū un gāze dārga.

    Un nav jau Latvijā aizmirsti vietējie resursi enerģijas iegūšanai. Tiem ir pietiekoša un paliekoša vieta pamatā mūsu siltuma apgādes jomā tādā veidā to efektīvi izmantojot (siltuma iegūšanai biokurināmā efektivitāte praktiski neatpaliek no gāzes u.c. kurināmo veidiem, relatīvi zemas investīciju izmaksas).
    Centralizētā siltuma apgādē tiek būvētas koksnes izmantošanai gan katlu mājas, gan koģenerācijas stacijas Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Ventspilī, Tukumā, Saldū, Alūksnē, Gulbenē, ... Arvien lielāka daļa biokurināmā (t.sk. granulu) izmantošana nonāk arī necentralizētā siltuma izstrādē.
    Jā, rakstā diemžēl ir „izkritusi” pati lielākā enerģijas izmantotāju grupa Latvijā, siltuma enerģijas izmantotāji Latvijas pilsētās, mazpilsētās, ciematos, lauku sētās, kas lielākā vairumā izmanto arī vietējo kurināmo un šīs siltumenerģijas izmantotāju grupas, kas nav pieslēgtas centralizētam siltumam pēc EM datiem kopumā ir ap 21,5TWh/gadā (centralizētais siltums 7,3TWh/gadā) un šī enerģijas lietotāju grupa kopumā jau izmanto vairāk kā 11-12TWh kurināmās koksnes.

    Un vēl ne tikai rakstā, bet arī EM izstrādātā darbā diemžēl ir „izkritusi” viena no visstraujāk attīstošās rūpniecības nozarēm, kas tāpat savam biznesam izmanto to pašu izejvielu, ražojot produkciju galvenokārt eksportam ar augstu pievienoto vērtību – tā ir enerģētisko granulu ražošana, kurām tiek prognozēta milzīga noietu tirgu izaugsme, īpaši ES rietumu valstīs, kur pēc mežu nozares speciālistu aplēsēm šīs produkcijas noiets varētu pieaugt no 6-7milj.tn līdz 10milj.tn jau 2015.gadā. Un tā ir liela Latvijas, tās uzņēmumu iespēja.

    Optimālākais rezultāts, kā lielākā daļā, ir meklējams balansā, profesionāli izvērtētā, dažādu enerģētikas apakšnozaru t.sk. sinerģijas izmantošanā ...
    Nu jā, piedodiet, sanāca gari, bet enerģētika nav vienkārša, paceltie jautājumi ļoti svarīgi valstij, tās iedzīvotājiem

  • Reinis

    09.05.2012 16:06

    Ilmār,

    jau rakstīju, ka nedomāju, ka biomasa ir panaceja visām kaitēm (ja var tēlaini lietot šādu jēdzienu). Par tehnoloģiju efektivitāti arī neviens, kurš seko līdzi tehnoloģiju attīstībai, nešaubās - lai arī biomasas tehnoloģijas kļūst arvien efektīvākas (kaut vai tas pats ORC), tās pagaidām nesacenšas ar dabas gāzes sadedzināšanas tehnoloģijām uz vienādiem noteikumiem. Tomēr R&D nestāv uz vietas un arī biomasu pārvērst enerģijā (gan th, gan el) var arvien efektīvāk. Gāzes importa un koksnes eksporta PJ ieliku, ne lai salīdzinātu enerģētisko vērtību, bet, lai parādītu (pat nesalīdzinot), kādi līdzekļi tiek ieguldīti gāzes importā un kādi iegūti, eksportējot savus primāros energoresursus, ko būtu iespējams izmantot vietējās ekonomikas kustināšanai.

    Skaidrs, ka uz vienu biomasas TEC ieguldītu miljonu lielāka atdeve enerģijas ziņā ir dabas gāzes TECā. Tomēr var (un, manuprāt, arī vajag) jau paskatīties uz iegūto enerģiju pret vienu investīciju vienību mazliet plašāk. Ja argumentējam, ka gāze ir visefektīvākā un dod visvairāk kWh uz vienu ieguldīto vienību, tad tik pat labi varam apgalvot, ka Latvijā vispār nevajag neko citu, kā tikai vienu lielu gāzes staciju (teiksim, 2000 MWel), kas izslēdz nepieciešamību atbalstīt jebkādu izkliedēto ģenerāciju. Taču neaizmirsīsim arī to, ka nav neviena iemesla uzskatīt, ka gāzes cenas ilgi stāvēs uz vietas vai kļūs zemākas. Un tas neizbēgami ietekmēs šādus lielus projektus un, sekojoši, arī patērētājus.

    Taču, plašāk skatoties, izkliedētā ģenerācija dod ko vairāk, nekā tikai plikas kWh par vismazākajām izmaksām. Tā izraisa un nodrošina saimniecisko / ekonomisko aktivitāti ap staciju, tā radot lielāku ietekmi uz ekonomiku, tajā skaitā reģionālo atšķirību izlīdzināšanas kontekstā, nodarbinātībā un reģionālo centru attīstībā. Var jau, protams, sildīt sporta zāli vai kultūras / kopienas centru, dedzinot elektrību, kas saražota augsti efektīvā CCGT sistēmā vai, tiešā veidā dedzinot gāzi H2O uzsildīšanai katlos. Bet var arī uztaisīt vidējas jaudas (atkal jau atsaucos uz Fortum Jelgava) vai nelielas jaudas (Jēkabpils) biomasas TEC un izmantot vietējos energoresursus ar visiem pozitīvajiem manis pieminētajiem blakusefektiem.

    Vēl par enerģijas atdevi pret investīcijām, kā arī cenām - neredzu iemeslu airēt nost investīcijas izkliedētajā ģenerācijā, ja privātie investori ir gatavi ieguldīt savus līdzekļus. Atbalsta maksājumiem jābūt skaidriem un terminētiem gan fosilajiem, gan AER. Un AER el atbalsta termiņa beigās ir jāiet tirgū. Ja spītīgi uzstājam, ka vienīgā pareizā ģenerācija ir, izmantojot gāzi, tad tik pat labi var teikt, ka Latvijā vispār nevajag nekādu ģenerāciju, jo el cenu tāpat noteiks Nordpool un tad pirksim el par tādu cenu, kāda tā būs tirgū. Visbeidzot, skaidrs, ka ieguldījumam arī gāzes TECā ir jāatmaksājas un jaudas maksājumi to arī dara. Tomēr, parēķinot, kāda summa salasās / salasīsies kaut vai TEC-2 10 gadu laikā (ap 500 miljoni, ja nekļūdos. ja būtiski kļūdos, tad, lūdzu, palabo mani), ir jāsecina, ka tas ir viens garantēti pelnošs projekts, pat, ja izejošais skaitītājs stāv uz vietas. Protams, par velti nekas nenotiek (op. cit.). Tieši tādēļ neredzu, kādēļ vienam lielam un stabilam uzņēmumam ar dominējošu stāvokli tirgū, kāds ir Latvenergo, ir tik ļoti jāsatraucas par to, ka kāds vēlas attīstīt mazāka meŗoga biznesu, kas nav balstīts gāzē un kas pēc būtības vismaz īsā un vidējā termiņā nevar reāli konkurēt lielu jaudu ģenerācijā.

    Arī es atvainojos, ka tik izvērsti, ceru, ka lasīšana neizraisa pārlieku sagurumu.

  • Ilmārs

    09.05.2012 19:01

    Reini,
    Paldies par ātru atbildi!

    Pieļauju, ka tas varbūt ir iemesls tam, ka ne viss rakstītais bija izprasts, vietām pārprasts ... un tajā pat laikā atbildē neatradu neko tādu, kas būtu pretrunā ar manis rakstīto.

    Savā komentārā man nav rakstīts ne viens vārds par to, ka Latvijā enerģētikā nebūtu izmantojami vietējie resursi, īpaši tādi, kā biokurināmais. Tieši otrādi. Un it īpaši tas ir izmantojams individuālā, gan lokālā, gan centralizētā siltuma apgādē, gan katlu mājās, gan efektīgā koģenerācijā, kur ar relatīvi nelielu atbalstu var to realizēt.

    Reini, pilnīgi piekrītu, ka vietējais kurināmais ir izmantojams, kur tas ir ekonomiski pievilcīgs (arī vērtējot sociālo pusi, nodarbinātību, makroekonomikas ieguvumus/zaudējumus, importa/eksporta bilances, relatīvo neatkarību) un arī tehniskās iespējas, neaizmirstot efektīvu resursu izmantošanu enerģijas ieguvē, transportā, vides aspektus, ...

    Varbūt nedaudz savādāk mēģināšu uzrakstīt to, kas varbūt palicis iepriekš zemtekstā:

    - ja arī būtu mums Latvijā biokurināmais pieejams neizmērojamos apjomos, tik un tā tas NESPĒTU nodrošināt elektroenerģijas izstrādi apjomos, kas vajadzīgi Latvijai, bet pilnīgi pretēji - tā totāla, neapdomīga izmantošana ļautu nokurināt šo resursu, nerisinot Latvijas enerģētisko neatkarību. Lai arī cik paradoksāli tas neizklausītos, tas visdrīzāk rezultētos Latvijas enerģētiskās atkarības palielinājuma virzienā.

    Lieta ir tāda, ka šo elektroenerģijas izstrādi ierobežo siltumenerģijas patēriņš (kurš veicot siltuma ekonomijas pasākumus objektīvi vēl samazināsies), kas centralizētā siltuma apgādē ir ap 7,3 TWh (EM dati) un koģenerācijai pieejamais ir ap 5TWh th. Uz šī siltuma bāzes, izmantojot biokurināmo ir teorētiski iespējams saražot elektroenerģiju (biokokoģenerācijai vid. ir ap 1/3-4) ir 1,3-1,7TWhel. Un tas ir viss, arī vietējā biokurināmā vairs nebūtu, ja pilnībā visu siltumu, arī visai Rīgai ražotu izmantojot biokurināmo.

    Pašlaik jau koģenerācijā tiek izstrādāts 2,7 TWhel. (pēc TEC-2/2 izstrāde varētu pieaugt koģenerācijā pāri par 3,2TWhel.) Tātad pie Latvijas elektroenerģijas deficīta vēl mīnus 1,5-2TWh un liela atkarība no ārvalstīm - elektrību uzkrāt lielos apjomos nav iespējams, kas ir Latvijā saistībā ar gāzi, kur rezerves sasniedz vairāk kā gada patēriņu.

    Par jaudas maksājumiem. Viss šajā dzīvē maksā, arī elektriskās jaudas, - to izveide, uzturēšana, ekspluatācija. Par to droši vien nav strīda, jo bez šīm izmaksām, bez šādu jaudu esamības esam totālā atkarībā no elektrības piegādātājiem ārpus Latvijas un visdrīzāk uz austrumiem no tās un nespējam nodrošināt stabilu elektroapgādi valstī pat vasarā. Te varētu būt runa par to, vai Latvijā ļoti ierobežotu finanšu apstākļos nepieciešamās jaudas ir izveidotas iespējami lētākas un efektīgākās? Gribētu dzirdēt vērtējumu šim, kādas citas jaudas varēja tikt izveidotas un kāpēc?

  • Aina

    08.05.2012 15:20

    Sākums LB ekonomistam varbūt labs, bet ir daudz nenozīmīgu lietu (8.-10.;12.att.) tās nav salīdzinātas ar kautko, jo kā ir jābūt? kāds ir optimums? Kam līdzināties vai viss ir OK? Ir kļūdaini attēlotas lietas (19.att.) dalījums tradicionālais un alternatīvais ir bērnudārza vai augstākās vides scialistu kales līmenis, savukārt ir izlaistas svarīgas lietas. Proti. Ko dod elektrības patēriņa sadalījums pa nozarēm, ja nav novērtēts šīs elektrības apjoms, vismaz uz vienu iedzīvotāju, lai var salīdzināt piemēram ar UK, IE kur nu vēl FI ! Ar valstīm uz kurām ir vērts tiekties.
    Visu cieņu, bet acīmredzot ekonomistam, kurš nevar pilnībā orientēties enerģiju transformācijā ir pagrūti šo tēmu pacelt vienam pašam.

    Ir liela atšķirība starp 1 kWh enerģijas oglēs un koksnē, tāpat ir vaijadzīgs vairāk par 1 kWh siltuma, lai iegūtu 1 kWh elektrības. Bet savukārt cik siltuma sanāk no 1 kWh elektrības, darbinot elektromotoru un elektrisko plītiņu? Vai var praktiski iegūt 1,6 kWh siltuma, sadedzinot 1kWh kurināmā? (Pareizā atbilde: var) utt.

    Kur vēl citur, ja ne Latvijā elektrību nosauc par pārpalikumu !

  • Igors Kasjanovs

    08.05.2012 17:23

    Aina, pirmkārt, paldies par to, ka izlasījāt rakstu un izteicāt savu viedokli.

    Jāsāk ar to, ka tiešām esmu ekonomists bez enerģētikas izglītības. Tieši tāpēc uz šo rakstu ir vērts paraudzīties gan enerģētiķiem, gan enerģētikas politikas veidotājiem, jo tieši tik daudz no publiski pieejamās informācijas Latvijā, cilvēks bez enerģētikas izglītības, var izlobīt par šo tēmu. Latvijā sabiedrībai ir ļoti zems izpratnes līmenis par enerģētikas lomu – tā tiek vāji pasniegta skolās, par to trūkst informācija arī tālākos dzīves etapos, kas iespējams ir iemesls vājajai izpratnei par energoefektivitāti mājokļos, rūpniecībā utt. Nepretendēju uz absolūti precīzām konversijām starp enerģijas nesējiem, jo šajā gadījumā tas nav svarīgākais un to arī nemaz necentos darīt. Ar šo rakstu (un 2.rakstu, kurā būs arī starptautiskie salīdzinājumi) vēlos lasītājam sniegt nespeciālista ieskatu šajā nozarē – atgādināt, ka, piemēram, Latvijā vispār elektrību ražo arī HESos. Jo pat "Enerģētikas stratēģija 2030" cilvēkam bez enerģētiķa izglītības/pieredzes ir grūti sagremojama + ja klāt nāk dažādi ekonomiskie jautājumi, tad rodas pavisam liela putra. Par salīdzinājumu ar citām valstīm: bija doma veidot arī tādu, taču atteicos no šīs domas tieši tādēļ, ka nezinu, ko varam uzskatīt par etalonu. Salīdzināt Latviju ar valsti "X" pēc rādītāja elektroenerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju man šķita mazliet neloģiski, jo būtiski atšķiras tautsaimniecību struktūra. Vienā valstī rūpniecība ir 20%, bet citā - 14%, kas var būtiski mainīt secinājumus, jo rūpniecība ir energoietilpīgāka. Ja ir kāds labs piemērs (ar daudz maz līdzīgu tautsaimniecības struktūru), ar kuru varam salīdzināt - ļoti labprāt pieņemšu to zināšanai un izmantošo turpmākajā analīzē.

    Par 19.attēlu Jums ir pilnīga taisnība – laikam vajadzēja sīkāk paskaidrot savu nolūku. Es saprotu vispārpieņemtos dalījumus, taču šajā grafikā vēlējos parādīt cik ļoti lielu īpatsvars ir koģenerācijai+HES un attiecīgi, cik ļoti maz pagaidām veido biomasa+biogāze+vējš. Vienkārši pēdējā laikā masu medijos ir bijušas diezgan aktīvas diskusijas par vēja parku būvniecību, biomasas staciju būvniecību, tāpēc šāda informāciju uzskatāmi parāda cilvēkiem, kas ikdienā līdzi neseko enerģētikas norisēm, kāda ir saražotās elektroenerģijas struktūra Latvijā.

    Attiecībā uz "pārpalikumu" tiešām izvēlējos drīzāk ekonomisku terminu nevis profesionālo. Kaut gan pat Latvenergo veidlapās ir redzēts jēdziens "plānotais elektroenerģijas pārpalikums gadā".

    Jebkurā gadījumā – paldies par aizrādījumiem un ieteikumiem.

  • Oskars

    09.05.2012 01:02

    Cienījamie ekonomikas un enerģētikas eksperti!

    Es neesmu speciālists nevienā no šīm nozarēm, bet arī parastu Latvijas mazo uzņēmēju, vai jebkuru par nākotni domājošu cilvēku interesē šīs tēmas. Es domāju, ka raksti Delfos netiek ievietoti tikai priekš tam, lai attiecīgās nozares speciālisti šeit "duelētos", vai mēģinātu pierādīt katrs savu versiju, kā vienīgo pareizo risinājumu. Lai arī cilvēks bez ekonomikas maģistra izlasot rakstu gūtu priekšstatu un informāciju par situāciju valstī.

    Man raksts likās pietiekoši informatīvs un saprotams. Paldies!

  • Irīna

    09.05.2012 10:20

    Labs informatīvs raksts, tēma ir ļoti aktuāla. Paldies autoram par apkopojumu, ar nepacietību gaidu nākamo rakstu!

  • Agris

    09.05.2012 10:53

    Enerģētika ir pārāk nozīmīga valsts lieta, lai ar to rotaļātos patīk/nepatīk līmenī.

    Lai ko mainītu mums pozitīvā virzienā ir jāsaprot, kas tā enerģētika ir un ko tā ietver, jāstudē energoresursu bilances un pozitīvie piemēri Latvijā un citur pasaulē. Jāsaprot, kādi apstākļi to nosaka, pilnīgi visi. Lai "apsteigtu laiku" ir jāsaprot globālās tendences un tehnoloģiju iespējas atsevišķi un to kopsakarībās. Veiksmes stāsts izdosies tajā gadījumā, ja pietiekami plašā frontē noteicēji būs par Latvijas lietu pārliecināti kareivji, kas gudri un prasmīgi prot pielietot rīcībā esošo "ieroču arsenālu".

    Lai uzvarētu šaha partijās, jāpārredz viss lauciņš un efektīvi jāizmanto katras figūras stiprās puses (ir figūras kas pārvietojas un ir kas paliek uz vietas).

  • Kaspars

    09.05.2012 12:27

    Ko Jūs gribējāt pateikt vairāk vai savādāk kā EM savos ikgadējos ziņojumos? Viss par visu un par neko!
    Padies Reinim Āboltiņam, kas kārtējo reizi atkārto daudzu neatkarīgu ekonomistu un enerģētiķu akcentētus faktus.
    Fundamentālais skatījums ir tāds, ka 21. gadsimta enerģētika balstās 21. gadsimta ekonomiskā skatījuma ietvarā, kas ir pāraudzis 60. gadu skatījumu, ka enerģētika ir apgāde ar enerģiju, jo lētāk, jo labāk; jo vairāk, jo labāk. To aizvieto integrēts skatījums, kur saduras nevien enerģētikas efektivitātes jautājumi, bet ražošanas resursu efektivitāte daudz plasākā skatījumā. mērķa funkcijas mērvienība ir nevis ls/kwh, bet gan sabiedrības kopējais ieguvums par kWh. Tas ir krietni sarežģītāks un interesantāks skatījums, bet mēs tomēr esam attīstīta valsts un mums šie noteikumi jāpieņem.
    Neaizmirstiet, ka vismaz no 16. gada mums jānodrošina pilnīgi brīvs enerģētikas tirgus ar krietni izvērstāku Emisiju Tirdzniecības Sistēmu, un pēc būtības tas nav viens tirgus, bet gan dažādi. Un regulējumi ir dažādi, tas nozīmē, ka kāds tirgus būs vairāk atbalstīts un kāds mazāk un atkarībā no patēriņa mainīsies efekts.

  • Ansis

    10.05.2012 12:55

    Paldies par rakstu!
    Ļoti aktuāla tēma. Ja piekrītam viedoklim, ka, ja vēlamies pārmaiņas, vispirms jāsāk ar sevi, tad 12. attēls nepārprotami norāda uz energoefektivitātes paaugstināšanu mājsaimniecību sektorā!

  • Ilmārs

    10.05.2012 14:53

    Rakstīt par šo plašo tēmu var daudz.
    Vēl varbūt viens neliels komentārs saistībā ar "Enerģijas izmantošanas rādītāju"", kurš Latvijai skatoties no Eiropas (tas gan vairāk aprakstīts I.K. rakstā DELFos).
    Nevaru pateikt, kur ir šis rādītājs uzrādīts pareizāk (I.K. rakstā, vai zemāk uzrādītā), bet skatot it kā vienu un to pašu avotu "EUROSTAT" epp.eurostat.ec.europa.eu/cache/ITY_OFFPUB/KS-CD-11-001/EN/KS-CD-11-001-EN.PDF[1] sk. 551.lpp. ir redzams, ka Latvijai šis rādītājs 10 gadu periodā ir ievērojami uzlabojies (viens no augstākiem uzlabojumiem ES27).
    Bet ne par to gribētu te diskutēt, par to nav jāstrīdās, ka šis rādītājs ir jāuzlabo.
    Jautājums ir par pieeju šī rādītāja analīzē, kā mēs "tulkojam", analīzējam šo rādītāju, kā vērtējam efektīgākos ceļus tā uzlabošanai.
    Lieta tāda, ka šis rādītājs satāv no divām daļām - no IKP un no enerģijas patēriņa kopumā valstī (siltums, transporta degviela, elektrība).
    Ieskatoties [1] 44.lpp. kļūst skaidrs, ka ne tik daudz šeit būtu "jākaisa peni uz galvas" dēļ enerģijas patēriņa, bet gan tāpēc, ka mums tas IKP vēl ir gaužām mazs :(
    Protams, tas nenozīmē, ka ar enerģijas efektīvu izmantošanu mums ir viss kārtībā. Daudz kas ir darāms šīs efektivitātes uzlabošanā un līdz ar to arī ši rādītāja uzlbošanā īpaši siltuma un transporta jomās, kas mums ir arī no patēriņa puses dominējošas (58% siltums, 27% transports, 15% elektrība) un ar vislielākām ekonomijas iespējām.
    Elektroenerģijas jomā, kur patēriņš ir 3. zemākais ES-27 šādas iespējas ir visai ierobežotas un attīstoties ekonomikai valstī, pieaugot labklājībai - elektroenerģijas patēriņš, neskatoties uz visdažādākiem ekonomijas pasākumiem tikai pieaugs.

Up