30.09.2015.

Kāds ir latvieša „uzņēmēja gēns”?

Jaunākais „DNB Latvijas barometra” pētījums ir veltīts uzņēmējdarbībai, precīzāk – vēlmei un ierobežojumiem kļūt par uzņēmējiem, jautājumiem nedaudz atgādinot skolas sacerējumu rosinājumus pafantazēt par savu nākotni un vēlmēm. Tā kā ieceres ir pirmais solis plāna realizācijā, tad nenoliedzami tās ir svarīgas.

Jāpiebilst, ka ir arī interesanti šos plānus paanalizēt laika gaitā un salīdzināt ar citām valstīm, tāpēc tēmas paplašināšanai līdzās šogad un 2012. gadā veiktajām „DNB Latvijas barometra” aptaujām izmantošu Eiropas Komisijas publikāciju "Flash Eurobarometer 354 - Entrepreneurship in the EU and beyond (2012)", kurā aptaujāti iedzīvotāji citās Eiropas Savienības dalībvalstīs un arī Islandē, Izraēlā, Norvēģijā, Šveicē, Turcijā, Brazīlijā, Krievijā, ASV, Ķīnā, Indijā, Japānā un Dienvidkorejā.

2015. gadā 14% Latvijas iedzīvotāju darbspējas vecumā atzīmēja, ka ir jau uzsākuši uzņēmējdarbību vai strādā pie tā. Vēl 38% atzina, ka domā par to, bet līdz aktīvām darbībām nav tikuši. Savukārt uzņēmējdarbības uzsākšanu pat neapsver 44% respondentu. Tikmēr šogad biežāk nekā pirms trīs gadiem respondenti izteikuši vēlmi uzsākt uzņēmējdarbību vai šo ieceri jau ir realizējuši, tā netieši liecinot, ka vēlme nodarboties ar komercdarbību ir augusi arī līdz ar tautsaimniecības izaugsmi.

2012. gadā vairākums ES dalībvalstu iedzīvotāju aptaujā minējuši, ka dotu priekšroku darba ņēmēja (algota darbinieka) statusam (58%), bet 37% - pašnodarbināto statusam. 2012. gadā salīdzinājumā ar 2009. gadu pašnodarbinātība ir kļuvusi mazāk pievilcīga perspektīva (pirms 6 gadiem 45% izteica vēlmi būt pašnodarbinātie). Šos rezultātus jau ir grūtāk interpretēt un saistīt ar ekonomiskās attīstības ciklu, jo tautsaimniecības attīstība Eiropas valstīs ir bijusi ļoti neviendabīga, un, ja kopumā var teikt, ka situācija ne vien Baltijas valstīs, bet Eiropas Savienībā kopumā 2009. gadā bija drūmāka nekā 2012. gadā, tad daudzviet, piemēram, Spānijā, Portugālē un jo īpaši Grieķijā, situācija tomēr ir pasliktinājusies.

Šī saistība ar ekonomiskās attīstības ciklu, manuprāt, ir gluži loģiska, jo laikā, kad visa valsts ekonomika kopumā pārdzīvo grūtākus laikus, biežāk sastopami bankroti, finansiāli zaudējumi, aug dažādi darbības uzsākšanas ierobežojumi, īpaši finansiālie, tad arī potenciālo uzņēmēju pulks mazinās – sak, nu nav tā komercdarbība viens vienīgs rožu dārzs, kur visiem ir iespēja kļūt stāvus bagātiem. Uzņēmējdarbība tomēr ir saistīta ar risku, ar stresu un citiem ne tikai pozitīviem aspektiem, ko aptaujā arī pamatoti norāda respondenti.

Ja salīdzina vēlmi būt par pašnodarbināto iepretim darba ņēmēja statusam, tad valstis uzrāda ļoti atšķirīgu situāciju. Lielākajā daļā ES valstu vairākums no respondentiem dod priekšroku darba ņēmēja statusam. Interesanti, ka vispārliecinošāko vēlmi būt par pašnodarbināto izsaka lietuvieši (58%), bet vismazāko - zviedri (22%). Latvija ar 49% respondentu izteikto vēlmi būt pašnodarbinātajiem ierindojas Eiropas Savienības līderu četriniekā (faktiski pieciniekā, ja ieskaita arī tolaik ārpus Eiropas Savienības sastāva esošo Horvātiju).

Ja palūkojamies arī tajos datos, kas ir pieejami par ne-Eiropas Savienības valstīm, tad jāsecina, ka citviet pašnodarbinātība ir nedaudz augstākā godā - piemēram, 82% turku, 63% brazīļu vēlas būt pašnodarbināti, savukārt "pretējā nometnē" atrodas norvēģi, no kuriem tikai 23% izsaka šādu vēlmi (līdzīgi kā Zviedrijā), un japāņi – arī 23%. Tiesa, Japānā ir rekordaugsts īpatsvars respondentu, kas neizvēlas nedz pašnodarbināto, nedz darba ņēmēju statusu.

Vēl starp paprātošanai interesantiem faktiem var minēt, ka sievietes vidēji biežāk nekā vīrieši izvēlas darba ņēmēju lomu un jaunieši vidēji biežāk nekā vecāka gadagājuma cilvēki vēlas būt pašnodarbināti. Tātad arī valstu dzimuma un vecuma struktūra noteikti ietekmē rādītājus, ne tikai „nacionālās īpatnības”.

Ir vēl kādi interesanti novērojumi apcerēs „kā būtu, ja būtu”, ko sniedz ieskats abos minētajos barometros. Jautājums – ko respondents iesāktu, ja tiktu pie lielas naudas summas? Ko darītu vidējais latvietis 2015. gadā? Lielākā daļa respondentu (62%) to iztērētu sen kārotu lietu iegādei (ceļojums, mašīna, māja u.c.), 31% sava rūpala uzsākšanai, un 25% naudu noguldītu bankā (respondenti varēja izvēlēties divas iespējas, tāpēc summā ir vairāk par 100%). Ko darītu vidējais eiropietis 2012. gadā? Eiropietis (domāts ES dalībvalsts iedzīvotājs) būtu vēl naskāks uz tērēšanu un noguldīšanu – 33% iegādātos māju, 27% naudu noguldītu, un tikai 17% domātu par ieguldījumu uzņēmējdarbībā (respondenti varēja izdarīt izvēli tikai par labu vienam scenārijam, tāpēc tiešā veidā abu barometru rezultāti nav salīdzināmi).

Pēc EuroBarometra rezultātiem sešās ES dalībvalstīs populārākā izvēle ir bijusi uzņēmējdarbības uzsākšana – Rumānija (54%), Bulgārija (44%), Latvija (34%), Lietuva (33%), Grieķija (28%) un Polija (28%).

Kopumā abu barometru rezultāti apgāž mītu, ka postpadomju valstīs ir zemu attīstīts "uzņēmēja gēns", gluži pretēji – vēlme ir, protams, vēl jautājums par tās realizēšanu. Nemaz nerunājot par jautājumu – vai vispār tas nepieciešams, vai pašnodarbinātība ar salīdzinoši zemu darba ražīgumu ir uzteicama salīdzinājumā ar darbu lielā uzņēmumā, kurš saražo krietni vairāk un attiecīgi spēj nodrošināt augstākas algas un lielāku peļņu?

Lai runā skaitļi! Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem darba ņēmēju īpatsvars Latvijā 2014. gadā bija 88.5%, darba devēju – 4.0%, bet pašnodarbināto personu - 6.8%. Vēl 0.8% ir neapmaksātas personas ģimenes uzņēmumā/privātpraksē vai lauku saimniecībā. Lai gan pašnodarbināto un darba devēju īpatsvars Latvijā ir zemāks nekā vidēji Eiropas Savienības valstīs, viszemākais pašnodarbināto un darba devēju īpatsvars ir divās Eiropas valstīs ar visaugstāko iedzīvotāju labklājības līmeni – Zviedrijā, Luksemburgā un ārpus Eiropas Savienības esošajā Norvēģijā. Savukārt lielākais pašnodarbināto personu un darba devēju īpatsvars ir Grieķijā, Rumānijā un Bulgārijā. Tas vien vedina domāt, ka liels pašnodarbināto īpatsvars diez vai ir uzteicams valsts politikas mērķis, jo diemžēl mazi uzņēmumi reti spēj nodrošināt tik augstu ražīgumu, lai varētu cerēt uz augsti attīstītu valstu labklājības līmeņa sasniegšanu. Tas gan neliedz šo ceļu izvēlēties cilvēkiem, kam ienākumu līmenis nav prioritārs, bet tiek dota priekšroka interesantam darbam, brīvam laika plānojumam un citām pašnodarbinātības priekšrocībām.

Noslēgumā vēl viena darvas karote apcerē par uzņēmēja gēnu Latvijā - fakts, kas vismaz mani ļoti skumdina un liek domāt, kas vispār mums ir labs paraugs komercdarbībā, ir atbildes uz jautājumu "Kuri trīs Latvijas uzņēmumi, Jūsuprāt, pēdējo 5 gadu laikā sevi ir apliecinājuši kā veiksmes stāstu?". Visbiežāk respondenti minējuši "Latvenergo" (11%), "Lattelecom" (8%), "Latvijas valsts mežus" (7%), "Latvijas mobilo telefonu" (7%), "Latvijas Dzelzceļu" (6%), "Laimu" (5%), "Latvijas Gāzi" (5%). Tātad līderu sarakstā pārliecinoši dominē valsts kapitālsabiedrības un uzņēmumi ar nozīmīgu valsts kapitāla daļu, un vienīgais privātais zīmols ir "Laima", kas gan pēc tiesas un taisnības būtu saucams visas uzņēmumu grupas vārdā - "NP Foods". Iespējams, ka daļa no aptaujātajiem ir drīzāk ironizējuši par veiksmes stāstu, un nevar jau arī teikt, ka šīs valsts kapitālsabiedrības būtu kā noniecināmas, bet tomēr - ļoti gribētos sarakstā redzēt privātus uzņēmumus, kas galvenokārt ir vērsti uz eksportu. Iekarot arvien jaunus ārvalstu tirgus, tas ir patiesais uzņēmuma veiksmes stāsts, kas sniegtu arī lielāku artavu kopējai Latvijas attīstībai.

APA: Rutkovska, A. (2019, 16. nov.). Kāds ir latvieša „uzņēmēja gēns”? . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/539
MLA: Rutkovska, Agnese. "Kāds ir latvieša „uzņēmēja gēns”? " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 16.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/539>.
Up