31.12.2016.

Ko 2017. gads sola Latvijas ekonomikai?

Neko spožu, bet vienlaikus arī neko briesmīgu. Mērķis tuvināt Latvijas dzīves līmeni Rietumeiropas rādītājam paliek spēkā. Bet tas nenotiks automātiski – visiem tomēr pie tā sava roka būs jāpieliek.

Ekonomisti gandrīz vienbalsīgi kā negatīvu raksturo ārējās vides ietekmi uz Latvijas ekonomiku. Tomēr šis termins ir relatīvs, un secinājums ir atkarīgs no tā, ar ko salīdzinām. Diez vai mūsu senčiem klājās vieglāk – pašlaik dzīvojam vienā no mierīgākajiem laikmetiem cilvēces vēsturē. Arī nopietna ekonomikas lejupslīde – gandrīz uz pusi kā 1991. –1993. gadā vai gandrīz par ceturtdaļu kā 2008. –2010. gadā – nav dienaskārtībā. Tieši otrādi, neskatoties uz tirdzniecības sankciju pagarināšanu un Eiropas Savienības (ES) fondu apguves būtisku kavēšanos aizvadītāja gadā, Latvijas apstrādes rūpniecības izlaide, preču eksports un tūristu skaits sasniedza jaunas vēsturiskas virsotnes. Turklāt kopš 2016. gada 1. jūlija esam pilntiesīgi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD (pasaules attīstītāko valstu kluba) dalībnieki.

Ekonomistiem, kas brīdina par protekcionisma pieaugumu pasaulē un tā iespējamo negatīvo ietekmi uz Latvijas ekonomiku, ir taisnība. Tikai - cik liela jēga ir uztraukties par lietām, kuras mēs nevaram mainīt?

Vienīgais, ko vēja brāzmas (ārējā vide) var izdarīt ar labu kuģi, – nedaudz vairāk pašūpot un paildzināt ceļā pavadāmo laiku. Savukārt kuģis, kas dodas tālā ceļojumā ar nesalabotu stūri un caurām burām, cerot tikai un vienīgi uz labvēlīgu vēju, gala mērķi, visticamāk, nesasniegs.

Varētu spekulēt par tēmu "kādi vēji mūs sagaida 2017. gadā?", pieminot Lielbritānijas balsojumu par izstāšanos no ES vai Donalda Trampa kļūšanu par ASV prezidentu, tomēr, manuprāt, tas šobrīd mums nav vissvarīgākais. Par vēja brāzmām okeānā ir droši zināms tikai viens – tās pastāvēs vienmēr.

Savukārt tas, vai Latvija pārskatāmā nākotnē sasniegs savu mērķi - Rietumeiropas valstu dzīves līmeni, pamatā ir atkarīgs no prasmīgas stūrēšanas izglītības, veselības aprūpes, valsts pārvaldes kvalitātes un uzņēmējdarbības vides.

Ne jau Brisele, Vašingtona vai Maskava lems par piemērotāko veselības aprūpes finansēšanas modeli, motivējošu skolotāju atalgojumu un godīgu un saprotamu tiesisko vidi. Tas viss ir mūsu pašu darbību un bezdarbību rezultāts.

Manuprāt, kritiku neiztur arguments, ka Latvija ir nolemta mūžīgi atpalikt izglītības un veselības aprūpes ziņā, jo zema iedzīvotāju blīvuma dēļ jāuztur neefektīvu (bet lauku izdzīvošanai – nepieciešamu) infrastruktūru. Piemēram, Igaunijā un Somijā uz vienu kvadrātmetru ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā mums, tomēr tās ir ES rekordistes skolēnu mācību sasniegumu ziņā. Arī citi rādītāji nebūt nav atkarīgi no cilvēku blīvuma, piemēram, abās pieminētajās valstīs ir ilgāks mūža ilgums, labāki ceļi, augstāka sabiedrības apmierinātība ar veselības aprūpes kvalitāti. Runas par Latviju kā "pustukšu valsti" drīzāk ir mēģinājums izdomāt attaisnojumu pieticīgiem rezultātiem un tādējādi piesegt pašu bezdarbību. Globālā mērogā nav nekādas sakarības starp iedzīvotāju blīvumu (vai iedzīvotāju skaitu valstī) un ienākumu līmeni.

Ienākumu līmenis Latvijā pakāpeniski aug, un tā ir bēdīga ziņa tām nozarēm, kurās ir zems darba ražīgums un attiecīgi zemas algas. Ir tikai likumsakarīgi, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai valstī, arvien mazāk cilvēku vēlas ar rokām pakot šprotes. Ekonomikas attīstība rada arī zaudētājus (creative destruction), šajā gadījumā tie ir zemu algu uzņēmumu īpašnieki. Tāpēc dažreiz dzirdamas balsis par mazkvalificēta darbaspēka ieviešanu no ārvalstīm, ko nevaru atbalstīt, jo šajā gadījumā Latvija turpina sevi pozicionēt kā zema atalgojuma un dzīves līmeņa valsts. Tā vietā šprotu iepakošana jāautomatizē. Daži uzņēmumi tam pretosies, jo nepieciešamas būtiskas investīcijas ražošanas iekārtās un tehnoloģijās, tomēr ilgtermiņā tas atmaksāsies.

Attīrot iekšzemes kopprodukta (IKP) ciparu no ES fondu svārstībām, IKP pieauguma temps ir diezgan stabils – ap 2% gadā [1]. Aizvadītajā gadā IKP pieauga vien par 1% ES fondu plūsmu pārrāvuma dēļ. Vienam procentam no aizvadītā gada ienākumiem tiekot pārnestam uz nākamo gadu, tautsaimniecība 2017. gadā varētu pieaugt par 3%. Tas ir pietiekami pakāpeniskam bezdarba samazinājumam (tomēr, manuprāt, bezdarbs nākamgad samazināsies nevis līdz 8.0–8.7%, kā prognozē komercbanku analītiķi, bet līdz aptuveni 9%), kā arī vidējās algas kāpumam par 3-5%. Tomēr tas nav pietiekami ekonomikas uzrāvienam jeb tam, lai piecos gados panāktu Igauniju, bet paaudzes laikā – Vācijas dzīves līmeni. Tieši otrādi – IKP pieauguma tempam pieaugot no 1% līdz 3% un ekonomikas lejupslīdei pazūdot no mediju virsrakstiem, var rasties ilūzija, ka ekonomikas izaugsme paātrinās arī bez strukturālajām reformām. Un reālā problēma – zema ilgtermiņa izaugsme (ap 2%) – nekur nepazūd, bet vienkārši paslēpjas no sabiedrības acīm. Tad šī tēma atkal kļūs aktuāla ne agrāk kā nākamās cikliskās lejupslīdes laikā. Tādējādi vēl daži gadi tiks izniekoti diskusijās par "nelabvēlīgo ārējo vidi" un tamlīdzīgām lietām tā vietā, lai beidzot reformētu un modernizētu mūsu valsti.  

 

 


[1] No IKP atskaitīju dažas būvniecības apakšnozares, kas ir būtiski atkarīgas no ES fondu svārstībām un administratīviem lēmumiem – inženierbūves (ceļi, tilti, elektrotīkli), kā arī atsevišķas nedzīvojamās ēkas (piemēram, skolas, bibliotēkas un slimnīcas).

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 11. nov.). Ko 2017. gads sola Latvijas ekonomikai? . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/1763
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Ko 2017. gads sola Latvijas ekonomikai? " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 11.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/1763>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up