13.09.2011.

Konkurētspēja un labklājība – vēl vienas krustceles Latvijai?

Pavisam nesen prof. K. Ketelss (Ch. Kettels), prezentējot Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas izvērtējuma metodikas iestrādes, formulēja šādu tautsaimniecības konkurētspējas definīciju: tā ir pagātnes un tagadnes ekonomiskās politikas un uzņēmēju lēmumu veidota ekonomiskās vides kvalitāte, kas nosaka iekšzemes kopprodukta (IKP) lielumu un IKP uz vienu iedzīvotāju līmeni, ko noteiktā teritorijā iespējams uzturēt. Tas neapšaubāmi ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā skaidrot tautsaimniecības konkurētspēju, un šajā definīcijā tiešā veidā nav teikts nekas par eksportu, cenu pazemināšanu, citu tirgus dalībnieku vietas ieņemšanu tirgū. Vienlaikus gan arī to neizslēdz, jo ir daudz paņēmienu, kā nodrošināt labklājības līmeni. Var jau kādā zemē neeksportēt neko un veiksmīgi dzīvot protekcionētā tirgū, nodrošinot sevi. Ja var…

Biežāk tomēr nevar. Kāpēc? Agrāk to noteica nevienmērīgs resursu izvietojums pasaulē, taču ar laiku – citu tirgus dalībnieku rīcība, vēlme dzīvot pārticīgāk, it īpaši – ja ir iespēja nemitīgai sevis salīdzināšanai ar citiem. Bet kā nodrošināt labklājību? No konkurētspējas viedokļa šeit būtu jāapskata tā saucamā cenu un ne cenu konkurētspēja.

Cenu un izmaksu konkurētspēja

Par cenu konkurētspēju visvienkāršāk ir runāt viegli salīdzināmu preču (piemēram, vienas šķirnes graudi, nafta) tirgū, kur noteicošā atšķirība starp vairāku ražotāju piedāvājumu patiešām ir cena, un tās samazināšanas iespējas vienai preces vienībai arī raksturo uzņēmuma spēju pastāvēt tirgū. Faktiski tā ir cīņa par ierobežota tirgus segmenta sadalīšanu. Tirgus sadalīšanas pamatā var būt ne vien cena, bet arī citi preces raksturlielumi, šķietami viendabīgu vai biežāk – lietojuma ziņā aizstājamu preci (piemēram, vienas sezonas dažādu krāsu un modeļu apģērbs) cenšoties piedāvāt kā kvalitatīvi būtiski atšķirīgu. Gan vienas preces tirgū, gan konkrētā industrijā vai tautsaimniecībā kopumā konkurētspēju no šī viedokļa parasti izsaka relatīvo izmaksu vai cenu tendences (cenu kāpumam jābūt mērenākam nekā citiem tirgus dalībniekiem vai galvenajās tirdzniecības partnervalstīs) vai tirgus daļu lielums (tirgus lielums absolūtā izteiksmē nav ierobežots, bet šajā izpratnē vienmēr ir vienu vienību liels, un kāda tirgus dalībnieka daļa var augt uz citu samazinājuma rēķina).

Izmaksu konkurētspējas jomā Latvijā atgūts ir daudz: budžeta konsolidācija ir nodrošinājusi to, ka darba ražīguma un atalgojuma dinamika ir izlīdzinājusies pēc tam, kad pārkaršanas gados ražīguma kāpums no algu pieauguma atpalika divkārt. Latvija turpina palielināt sava preču eksporta daļu pasaules importā straujāk nekā vairākums to valstu, kas ES pievienojās reizē ar Latviju (1.att.). Arī dažādi lata reālā efektīvā kursa rādītāji, kas ekonomikā ir relatīvo cenu mērs – kopš 2008. gada nogalē vai 2009. gada sākumā sasniegtajiem maksimumiem ir būtiski samazinājušies.

Tomēr, lai gan mēs varam izmērīt, ka lata reālais efektīvais kurss kopš sava maksimuma sarucis par 10 vai 20% atkarībā no izvēlētā cenu vai izmaksu rādītāja, un varam novērot arī Latvijas eksporta īpatsvara pieaugumu pasaules tirgū, vai mēs varam teikt, ka proporcionāli tam pieaugusi labklājība? Nelielā laika posmā jā, jo lielāks ražošanas apjoms parasti nozīmē arī augstāku nodarbinātību un zemāku bezdarbu. Tomēr tas negarantē labklājības pieaugumu vidējā un ilgā laika posmā. Citiem vārdiem, tautsaimniecības konkurētspēju nevar identificēt vien ar spēju ko saražot daudz un lēti.

1. attēls Latvijas preču eksporta īpatsvara pieaugums pasaules kopējā importā, 2002. gada līmenis = 100%.

Latvijas preču eksporta īpatsvara pieaugums pasaules kopējā importā, 2002. gada līmenis = 100%.

Avots: Pasaules Tirdzniecības organizācija

Ražošanai "daudz un lēti" nav nozīmes, ja šo "daudz un lēti" nav iespējams pārdot, jo tas nevienam nav vajadzīgs vai neiet kopsolī ar laiku, reģiona vai pasaules patēriņa īpatnībām, tehnoloģijām u.c. aspektiem. Turklāt stratēģiju "daudz un lēti" parasti piekopj zemo darbaspēka izmaksu valstis, un, konkurējot ar šādām valstīm, grūti panākt jūtamu iedzīvotāju ienākumu pieaugumu, jo algu kāpums vienlaikus nozīmētu augošas izmaksas un izmaksu konkurētspējas zudumu.

Absolūtā izteiksmē vidējā vienas Latvijas eksportētās preču vienības cena ir aptuveni 3 reizes zemāka nekā vidējā vienas preču eksporta vienības "vecajās" ES valstīs (ES 15). Līdz finanšu krīzei tā auga diezgan strauji, pēc krīzes laikā piedzīvotā kritiena ir atguvusies pavisam nedaudz. Tas nozīmē, ka Latvijas eksporta fiziskajam daudzumam ir jābūt lielam, lai tas nestu lielākus ienākumus. Un tas liek veidot lielākus uzņēmumus.

"Ne cenu" konkurētspēja

Ar ne cenu konkurētspēju varētu apzīmēt tās īpašības, kas preci padara unikālu, nepieciešamu, u.tml., kā arī virkni uzņēmējdarbības vides priekšrocību, kas var būt kā dabiskas, tā mākslīgi radītas un izauklētas. Tās var būt kā dažādas uzņēmējdarbības viltības, zināšanu pārākums pār citiem tirgus dalībniekiem, tā arī objektīvas un saskatāmas saražotās produkcijas īpašības un uzņēmējdarbības vides priekšrocības. To, ka uzņēmējdarbības vide Latvijā, lielā mērā pateicoties stingrajai budžeta politikai, ir stabilizējusies un uzlabojas, apliecina ne vien starptautiskā kredītreitinga uzlabojums, kas pirmo reizi kopš 2008. gada 1. ceturkšņa Latvijas valdībai 2011. gada jūnijā ļāva aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū (un tas savukārt dod cerības aizņemties tirgū arī citiem tirgus dalībniekiem), bet arī tādi rādītāji kā ārvalstu tiešo investīciju (ĀTI) pieplūdums un noguldītāju uzticība. ĀTI neto ieplūdes 2011. gada pirmajā pusgadā pieauga par 371.9 milj. latu pretstatā 27.4 milj. latu 2010. gada pirmajā pusgadā, un pieaug iesniegto investīciju projektu skaits. Tāpat arī nebanku (t.i., uzņēmumu un mājsaimniecību) noguldījumu apjoma pieaugums liecina par uzticības Latvijas banku sistēmai atgriešanos. Līdz ar to vidējā termiņā varam cerēt turpināt uzlabot savu konkurētspēju un labklājību, nodrošinot investīcijām labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi, t.i., piesaistot investīcijas, ieguldot tās jaunās ražošanas iekārtās, apmācot darbiniekus šīs iekārtas efektīvi izmantot un uzsākot ražot jaunas preces jau daudz efektīvāk.

Manuprāt, Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas riski pašlaik slēpjas:

1) izvēlē starp fokusēšanos < > dažādošanu jeb diversifikāciju un

2) izvēlē starp investīcijām par labu spekulatīvām darbībām un uz (ierobežotu) iekšējo tirgu vērstām darbībām < > investīcijām ražošanas potenciāla palielināšanai ar mērķi eksportēt.

Kas attiecas uz pirmo risku – tā ir mūžīga mazas atvērtas tautsaimniecības tirgus dalībnieka dilemma. Latvijas eksporta dažādošana kopumā kopš 90. gadiem ir būtiski augusi, ja to mērām ar t.s. herfindāla – Hiršmana indeksu[1]. Var vēlreiz piesaukt t.s. "mazās ekonomikas lāstu", kas papildus visiem citiem trūkumiem neļauj mūsdienīgi ražot gribošam uzņēmumam nodrošināt mēroga ekonomiju. Un tomēr – dažādot ražošanu tikai diversifikācijas dēļ (baiļu no "atkarības" dēļ) var izrādīties dārgi. Bet iet kopsolī ar laiku un uzstādīt efektīvas un produktīvas iekārtas, kuru atmaksāšanās prasa ļoti lielā daudzumā saražot viena veida produkciju – tas liek fokusēties uz šaurāku tirgus nišu un apzināti iet "atkarības ceļu", ka pie mazākā tirgus satricinājuma sašūposies ražotnes pastāvēšana. Šeit Latvijai racionāla izvēle būtu apvienot abas stratēģijas un fokusēties uz nišas tirgiem, tomēr vienlaikus arī tos diversificējot dažādu nozaru ietvaros.

Jaunākie maksājumu bilances mēnešu dati uzskatāmi apliecina, ka atsevišķi lielāki darījumi Latvijā var būtiski ietekmēt makroekonomiskos pamatrādītājus (attiecībā pret tautsaimniecības lielumu). Arī globālās ekonomikas attīstības tendences Latviju ietekmē būtiski, un šobrīd tās negarantē strauju Latvijas eksporta izaugsmi. Savukārt publiski pieejamā informācija par ārvalstu investoru interesēm, ieguldot līdzekļus Latvijā, bieži vēsta arī par tāda veida uzņēmējdarbību, kas vērsta uz iekšzemi un būtiski neveicina eksporta potenciālu (nekustamā īpašuma darījumi, koģenerācijas projekti, dažādi pakalpojumi). Tas vēlreiz norāda uz to, cik svarīgi ir veidot un saglabāt saprotamu un stabilu ekonomisko politiku, lai uzņēmēji nezaudētu uzņēmējdarbības iniciatīvu, kā arī būtu iespējams piesaistīt ārvalstu investīcijas ilgtermiņa mērķiem ražošanas un eksporta attīstībā. Tas Latvijai ir vienīgais veids, ņemot vērā zemu uzkrātā kapitāla bāzi, kā patiešām veicināt labklājības pieaugumu vidējā termiņā un tādējādi būt konkurētspējīgai tautsaimniecībai.

Runājot par ilgtermiņa attīstību, konkurētspējas noteicošo faktoru īpatsvarā nozīmīgi pieaug izglītības un pētniecības īpatsvars jeb, citiem vārdiem, zināšanu radīšana un izmantošana. Šajā ziņā Latvijā diemžēl šobrīd nav starptautiski konkurētspējīga, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.


[1] Indeksu aprēķina kā atsevišķu eksporta grupu īpatsvaru kvadrātu summu, tāpēc, ja nav vienas izteiktas grupas  ar lielu īpatsvaru, indekss ir mazāks un preču eksporta struktūra pietiekami dažāda.


Raksts portālā Delfi publicēts 2011. gada 13. septembrī.

APA: Paula, D. (2019, 20. nov.). Konkurētspēja un labklājība – vēl vienas krustceles Latvijai?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/403
MLA: Paula, Daina. "Konkurētspēja un labklājība – vēl vienas krustceles Latvijai?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 20.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/403>.

Līdzīgi raksti

Up