21.02.2018.

Latvijas cilvēkkapitāla raksturojums

Foto: Shutterstock

Pasniedzot studentiem lekciju par cilvēkkapitālu, parasti to sāku ar šādu piemēru. Iedomāsimies, ka 20 tūkst. eiro vērtu pētījumu ekonomikas jomā uzdod divām studentu grupām. Pirmo komandu veido studenti no matemātiskās ekonomikas programmas, otro – no uzņēmējdarbības ekonomikas programmas.

Pirmā komanda spēj paveikt pētījumu 1000 cilvēkstundu laikā, tādējādi algā saņem iespaidīgus 20 eiro stundā. Otrai komandai nepieciešamas 5000 cilvēkstundas, tāpēc stundas alga ir tikai 4 eiro. Pētījuma nodošanas termiņš ir ierobežots, tādēļ pirmajai komandai ir gan lielāki ienākumi, gan vairāk brīvā laika. Tas tāpēc, ka augstāks cilvēkkapitāls (šajā gadījumā – atbilstošāka izglītība) ļauj viņiem īsākā laikā darbu padarīt kvalitatīvāk.

Cilvēkkapitāls vairāk nekā jebkas cits nosaka valsts iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Tieši cilvēkkapitāla attīstības veicināšanai jābūt valsts politikas prioritātei.

Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes jeb cilvēkkapitāla celšanai.

Cilvēkkapitālam piemīt trīs dimensijas – izglītība, veselība un darbs. Katra no dimensijām cieši mijiedarbojas savā starpā. Laba veselība gan tieši palielina darba ražīgumu, gan arī nozīmē ilgākus plānošanas horizontus, veicinot ilgtermiņa investīcijas, tostarp izglītībā. Kvalitatīva izglītība palielina izredzes strādāt aizraujošu un labi apmaksātu darbu. Katrs labi apmaksātais darbs ar vērtību sabiedrībai palielina nodokļu ieņēmumus, ar kuriem tiek finansēta kvalitatīva izglītība un veselības aprūpe. Šajā rakstā – par to, kā Latvijai klājas dažādās cilvēkkapitāla dimensijās, salīdzinot situāciju mūsu valstī ar Eiropas Savienības (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm.

 

Veselība

Starp faktoriem, kas nosaka sabiedrības veselības stāvokli, ir klimats, ienākumu līmenis, veselības aprūpes sistēma un veselīgs dzīvesveids. Latvijas pozīcija un sniegums nevienā no šīm jomām nav izcils, bet viss, izņemot klimatu, ir mūsu pašu rokās.

Pateicoties Vidusjūras klimatam, vidējais mūža ilgums Spānijā un Itālijā pārsniedz 80 gadus vīriešiem un 85 gadus sievietēm, tomēr labā ziņa ir tā, ka klimata faktors nav izšķirošs. Līdzīgi augsts mūža ilgums vērojams pie polārā loka esošajās valstīs - Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē un Kanādā. Latvijā vidējais mūža ilgums sievietēm no šīm valstīm atpaliek par 5 gadiem, bet vīriešiem – par 10 gadiem. Turklāt arī šo īsāko mūžu Latvijas iedzīvotāji nodzīvo ar sliktāku veselību. Mūža ilguma ziņā mūsu atpalicība no iepriekšminētajām valstīm sievietēm un vīriešiem attiecīgi ir 15 un 20 gadu.

Šie skaitļi norāda nevis uz to, ka "viss ir slikti" (Latvijas vīriešu mūža ilgums atbilst pasaules vidējam rādītājam, savukārt sievietēm tas pārsniedz pasaules vidējo par 5 gadiem), bet uz attīstības iespējām. Ja dažu simtu kilometru attālumā no Latvijas cilvēki var baudīt labāku veselību un dzīvot ievērojami ilgāk, skaidrs, ka šāda iespēja pastāv arī mums. Vai un kad šī iespēja tiks realizēta – ir mūsu pašu darbības vai bezdarbības rezultāts.

Vairākums Latvijas iedzīvotāju ar veselības aprūpes sistēmu nav apmierināti. Valsts finansējumam esot vienam no zemākajiem OECD, ievērojamu daļu veselības aprūpes izdevumu iedzīvotāji maksā no savas kabatas. Tādējādi pretī dziļi iesakņotajam mītam termins "maksas medicīna" vairāk piestāv tieši Latvijas pašreizējai situācijai, nevis Rietumeiropai.

Maksas medicīna mazina medicīnas pakalpojumu pieejamību,  īpaši iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Tāpēc nav pārsteigums, ka īpaši slikti savu veselību vērtē mazturīgie iedzīvotāji. Pat ja pašreizējie valsts izdevumi veselības aprūpei vēl dod iespēju "dzēst ugunsgrēkus", tad profilaksei un sabiedrības veselības veicināšanai (kas izmaksātu lētāk nekā pēc tam ārstēt ielaistas slimības) līdzekļu gandrīz neatliek.

Veselības stāvokļa atšķirība ienākumu dalījumā Latvijā ir viena no lielākajām starp OECD valstīm. Būtu naivi to norakstīt tikai uz medicīnas pakalpojumu dārdzību un garajām rindām. Būtiska ietekme uz veselību ir arī dzīvesveidam. Iedzīvotāji ar augstākiem ienākumiem mazāk smēķē un vairāk sporto – Latvijā šī sakarība ir īpaši izteikta. Bet, salīdzinot ar citām attīstītām valstīm, Latvijas iedzīvotāji smēķē daudz un sporto maz.

Visi šie faktori izšķērdē Latvijas cilvēkkapitālu. Rezultātā  - pie mums katru gadu mirst par 4 tūkstošiem cilvēkiem darbspējas vecumā vairāk nekā tas būtu ar Rietumeiropas mirstības vecuma koeficientiem; tieši augstā mirstība Latvijā darbspējas vecumā noteica piektdaļu no valsts tautas zuduma 21. gadsimtā. Tādējādi strukturālās reformas kopā ar būtisku nozares finansējuma pieaugumu un veselīga dzīvesveida veicināšanu var ievērojami uzlabot sabiedrības veselības stāvokli un pagarināt veselīgu mūža ilgumu.

 

Izglītība

Izglītības sistēmas kvalitāti valstī sabiedrība vērtē ar cietu trijnieku. Un pamatoti. Latvijas vidusmēra vidusskolas absolvents matemātikas eksāmenā ieraksta vairāk nepareizu atbilžu, nekā pareizu. Lai gan mūsu jauniešu vidējais sniegums matemātikā, zinātnē un lasītprasmē ir tikai nedaudz zem OECD jeb pasaules attīstītāko valstu vidējā rādītāja, mūsu skolēnu vidū vērojams liels izcilnieku deficīts. Tas, ka vien dažu simtu kilometru attālumā – Igaunijā un Somijā – skolēnu mācību sasniegumi ir ievērojami labāki, norāda uz attīstības iespējām arī mums.

Atšķirībā no veselības aprūpes - izglītības nozare Latvijā par naudas trūkumu sūdzēties nevar – ES dalībvalstu vidū izglītībai tērējam vislielāko valsts budžeta daļu. Tieši tāpēc svarīgi saprast pieticīgās Latvijas izglītības kvalitātes iemeslus.

Latvijas Bankas ekspertu 2017. gadā veiktais pētījums skaidri norādīja uz "vājo skolu" vizītkartēm: mazs skolēnu skaits, zems skolotāju atalgojums, jaunu (līdz 45 gadu vecumam) skolotāju trūkums. Šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti. Mazajās skolās atalgojums ir pārāk zems, lai masveidā piesaistītu izcilus skolotājus un motivētu talantīgus jauniešus uz karjeras izaugsmi skolotāja profesijā. Naudas līdz šim pietika, lai uzturētu plašu skolu tīklu, bet nepietika no izglītības viedokļa galvenajam – būtiskam skolotāju atalgojuma kāpumam un profesijas prestiža celšanai. Tikai tas ļautu pedagoģijas studijām piesaistīt labākos vidusskolu absolventus un pēc tam darbam skolā atlasīt labākos pedagoģijas grādus ieguvušos, kā tas notiek, piemēram, Somijā. Pašlaik Latvijā tā, diemžēl, nenotiek – vairākumam jauno skolotāju pašiem skolā sekmes ir bijušas tikai viduvējas. Bez atalgojuma pieauguma šo situāciju labot tas nav iespējams. Demogrāfiskās bedres dēļ – arī bērnu skaits skolās ir ievērojami sarucis, tāpēc ir tikai loģiski, ka Latvijā jāveido lielākas vidusskolas, skolotājiem maksājot vairākkārt augstākas algas.

Par augstskolās, koledžās un profesionālajās izglītības iestādēs notiekošo mēs dzirdam daudz mazāk. Bet tas, galvenokārt, ir datu trūkuma dēļ – augstskolu absolventi valsts eksāmenus parasti neliek. Joprojām nav pieejams arī studentu reģistra, kas ļautu novērtēt to, kā darba tirgū klājas noteiktās augstskolas un studiju programmas absolventiem.

Iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību Latvijā turpina pieaugt, un pēc šiem rādītājiem mēs jau pārsniedzam ES vidējo līmeni. Tomēr augstākās izglītības pieejamība, kas pati par sevi ir laba ziņa, diemžēl, lielā mērā tiek panākta uz zemu studiju prasību rēķina. Arī augstākās izglītības eksports, kas potenciāli varētu piespiest mūsu augstskolas konkurēt par studentiem ar Eiropas labākajām universitātēm, diemžēl, visstraujāk attīstās Vidusāzijas valstu studentu piesaistīšanas virzienā, kas studiju kvalitāti neveicina, bet drīzāk pat otrādi.

Un atkal – dažus simtus kilometrus no Latvijas – Somijā, Zviedrijā vai Igaunijā – ir augstskolas, kas starptautiskajos reitingos atrodas virs Latvijas labākajām universitātēm.

Tas nenozīmē, ka Latvijā nav iespējams iegūt ļoti labu augstāko izglītību. Domāju, ka jebkuras nozares eksperti var nosaukt vismaz vienu Latvijas augstskolu vai studiju virzienu, kuras absolvēšana garantē jauniešiem darbu ne tikai specialitātē, bet pat uzreiz labākajos Latvijas un starptautiskajos uzņēmumos. Kas attiecas uz ekonomista profesiju, man Latvijā ir zināma viena šāda studiju programma, kā arī viens studiju programmas apakšvirziens citā augstskolā.

Tomēr, pirmkārt, šīs izcilības saliņas pastāv par spīti sistēmai, nevis pateicoties tai. Otrkārt, diez vai informācija par patieso izglītības kvalitāti katrā studiju programmā (kuru Latvijā ir vairāk par 900) pieejama ikvienam vidusskolēnam. Un kamēr šī informācija ir "valsts noslēpums", visnekaunīgākās diplomu kaltuves (kuras bija jāslēdz jau vakar) turpinās izšķērdēt Latvijas cilvēkkapitālu, proti, mānīt vidusskolēnus ar spožām reklāmām, solot bakalaura grādu "ātrāk, lētāk un jautrāk". Īsāk sakot, tā ir  diplomu pārdošana, kurus pēc absolvēšanas, labākajā gadījumā, varēs izmantot par tapetēm.

 

Darbs

Latvijas darba tirgus pamatrādītāji uz ES un OECD dalībvalstu fona izskatās pieklājīgi. Bezdarbs Latvijā ir ES vidējā līmenī (runa ir par faktisko - starptautiski salīdzināmo - bezdarbu, nevis tikai par reģistrēto). Nodarbināto iedzīvotāju daļa darbspējas vecumā ir vēsturiski augsta un pārsniedz ES vidējo.

Un tiešām, Latvijas darba tirgus kopumā, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, nekad nav bijis tik labvēlīgs darba ņēmējam kā šobrīd (neskaitot īso ekonomikas pārkaršanas periodu 2006. – 2007. gadā).

Tomēr šie vidējie rādītāji slēpj "divu ātrumu Latviju". Laikā, kad viena sabiedrības daļa sūdzas par darbaspēka trūkumu, tautsaimniecības pārkaršanu, darba ražīgumu apsteidzošo atalgojuma kāpumu vai pārāk strauju minimālās algas celšanu, otra iedzīvotāju daļa par vidējo rādītāju statistiku tikai brīnās un savas ģimenēs labklājības kāpumu savos maciņos neizjūt.

Valsts ieņēmumu dienesta dati liecina, ka katrs ceturtais privātajā sektorā strādājošais saņem minimālo algu vai mazāk. Daži šeit pareizi saskata nozīmīgu ēnu ekonomikas daļu, nodokļu nemaksāšanu, uzņēmumu godīgās konkurences principu neievērošanu utt. Tomēr es šeit, galvenokārt, saskatu nepieļaujamu cilvēkkapitāla izšķērdēšanu.

Ēnā strādājošs uzņēmums, pirmkārt, strādā ar tehnoloģiski atpalikušām tehnoloģijām un darba iekārtām. Būšana ēnā samazina iespējas iegūt komercbanku kredītus un ES fondu līdzfinansējumu, tas, savukārt, nozīmē zemākas investīcijas uzņēmumā.

Otrkārt, uzņēmums ir maz ieinteresēts savu darbinieku prasmju paaugstināšanā. Augstāka darbinieka kvalifikācija nozīmē arī to, ka darbinieks kļūst pievilcīgs arī "baltajā zonā" esošajiem uzņēmumiem un ar lielāku varbūtību "ēnu" pametīs. Rezultātā – ēnā strādājošam uzņēmumam, kā likums, ir zems darba ražīgums, zemas algas un niecīgas attīstības iespējas.

Dažos Latgales novados katram piektajam iedzīvotājam darbspējas vecumā oficiāli piešķirts bezdarbnieka statuss. Tas nozīmē, ka faktiskais bezdarbs dažos novados (kas izteikts procentos no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un ietver arī nereģistrētos bezdarbniekus) ir tuvu 30%. Un šie dati ir par šodienu, nevis par 2009. – 2010. gada krīzes dziļāko punktu, kā kāds varētu padomāt. Par spīti stereotipam, ka "laukos palika tikai pensionāri", vismaz deklarēto iedzīvotāju struktūrā krasu vecumstruktūras atšķirību novadu dalījumā nav. Ilgtermiņa bezdarbs (tajā skaitā slēptais) izšķērdē un nolieto cilvēkkapitālu vairāk nekā jebkas cits.

Joprojām vērojama būtiska bezdarba un atalgojuma atšķirība tautību dalījumā, kuru daļēji nespēj izskaidrot objektīvi novērojamie faktori kā izglītība, vecums utt. Turklāt šī atšķirība vērojama visos valsts reģionos un vecumgrupās - pat cilvēku vidū, kas skolā mācījās jau Latvijas neatkarības gados. Nekas neparasts te nav - šī atšķirība saskan ar zinātniskajā literatūrā plaši aprakstīto citu valstu pieredzi, kas liecina – mazākumtautības mēdz strādāt un pelnīt mazāk. Tomēr pirms simts gadiem arī sieviešu līdzdalība darba tirgū likās eksotiska. Tāpēc, iespējams, ka arī šeit ir atrodamas šobrīd līdz galam neizmantotas darbaspēka rezerves.

Cilvēkkapitālu mēdz izniekot arī emigrācija, ārvalstīs strādājot mazāk kvalificētā profesijā nekā dzimtenē. No īstermiņa viedokļa – Latvijas inženieris, kas Īrijā lasa šampinjonus, ir "elastīgas" ekonomiskās sistēmas paraugs. Ražošanas faktors, šajā gadījumā darba rokas, pārvietojas tur, kur tās ir produktīvākas, proti, var nopelnīt vairāk. Tomēr no ilgtermiņa viedokļa – tas nav efektīvi, jo laika gaitā tiek pazaudēta inženiera kvalifikācija un netiek uzkrāta augsti kvalificēta darba pieredze.

 

Sausais atlikums

Tas, ka mēs pārsvarā salīdzinām Latvijas cilvēkkapitālu ar attīstītāko valstu – ES un OECD līmeni, nevis ar pasaules vidējo vai bijušā PSRS republiku rādītājiem, ir panākums – tik acīmredzams, ka tam bieži pat nepievēršam pienācīgo uzmanību. Latvijas sniegums cilvēkkapitāla jomā ar laiku uzlabojas. Piemēram, pat salīdzinot ar 21. gadsimta sākumu, bezdarbs ir sarucis divreiz (gan oficiālais bezdarbs, gan slēptais) un mūža ilgums pieaudzis par 5 gadiem. Tomēr skaidrs arī tas, ka visās trīs cilvēkkapitāla dimensijās – veselībā, izglītībā un darba tirgū – Latvijā vēl ir daudz darāmā.

Strukturālās reformas veselības aprūpē kopā ar būtisku nozares finansējuma pieaugumu un veselīgā dzīves veida veicināšanu var būtiski uzlabot sabiedrības veselības stāvokli un pagarināt veselīgu mūža ilgumu. Izglītības jomā izdevumu struktūras maiņa no plašās infrastruktūras uzturēšanas uz darbiniekiem (augstākām algām skolotājiem un augstskolu pasniedzējiem) var padarīt mūsu izglītības sistēmu par starptautiski konkurētspējīgu. Darba tirgu būtiski kropļo ēnu ekonomika, bezdarba atšķirības reģionu un tautību dalījumā, kā arī smadzeņu aizplūšana (kas vienlaikus ir reemigrācijas potenciāls).

Ja dažus simtus kilometrus no Latvijas – Somijā, Zviedrijā vai Igaunijā – cilvēkkapitāla ziņā klājās ievērojami labāk, tad nav objektīva pamata, kāpēc mēs būtu nolemti mūžīgai atpalicībai. Jautājums ir tikai par to, vai un kad, bet tas jau ir atkarīgs tikai no mums pašiem. 

APA: Krasnopjorovs, O. (2018, 26. sep.). Latvijas cilvēkkapitāla raksturojums. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4056
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Latvijas cilvēkkapitāla raksturojums" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 26.09.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4056>.

Komentāri ( 3 )

  • Kekss

    21.02.2018 23:20

    Paldies, vienmēr patīk lasīt Jūsu rakstus.
    Gribētu papildus arī redzēt kādus ieteikumus situācijas uzlabošanai.
    Izglītība
    Dot iespēju cilvēkiem, kam alga vai izglītība zemāka nekā 40-80% iedzīvotāju, atmaksāt no nodokliem vai subsidet kursus vai augstskolu neklātienē
    Veselība
    Valsts aizdod naudu arsta apmeklejumam vai zalu iegadei ( varbūt var kā labāk vai ar nodokļiem)

  • Kekss

    21.02.2018 23:27

    Vēl vajadzētu pamazām celt budzeta īres dzīvokļus un izirēt par nedaudz virs pasizmaksas, jo ja gimene ir vairak vienu bernu, tad kļustot par darba ņēmēju nāksies īrēt dzīvokli, kas labākajā gadījumā būs 1/3 no ienākumiem, kas bramzē iespējas izglītoties un uzturēt ğimeni

  • Sirdsapziņa klusē?

    22.02.2018 12:42

    Visslielākais traucēklis izglītības izcilības celšanā - korupcija. Nekas nevar būt postošāks izglītošanās motivācijas graušanā kā apziņa par valdošo visatļautību, apziņa ka panākumus gūs nevis izglītotākie, bet tie, kuriem ir vislabākie sakari. Ja Jūs patiesi gribat, lai jauniešiem būtu motivācija mācīties, pirms paceļat roku un, slēpjoties aiz skaistiem vārdiem, veicat propagandas darbu par 5000 skolotāju atlaišanu un augstskolu likvidāciju, varbūt tomēr būtu vērts sakārtot saimniecību pašu mājās...

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up