09.08.2018.

Lauksaimniecība – sentēvu tradīciju glabātāja vai nākotne ar plašām iespējām?

Foto: Shutterstock

Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus  kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, "Izdzīvošana laukos", "Lauku sēta", "Saimnieks meklē sievu", "Špilkas un galošas" u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu "izdzīvošanas skola". Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Otrkārt, lauksaimniecības nozare spēlē būtisku lomu darba tirgū un reģionālajā attīstībā.

Treškārt, lauksaimniecības nozarei ir eksporta potenciāls. Eksports Latvijai ir ļoti būtisks arī tāpēc, ka Latvijas iekšzemes kapacitāte patērēt visu izaudzēto un saražoto ir ļoti ierobežota.

2017. gads noslēdzies ar Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, kur svarīgu lomu ieņēma arī preču eksporta pieaugums, t.sk. lauksaimniecības izstrādājumu eksporta kāpums. Pēdējos gados Latvijas lauksaimniecības nozares (bez mežsaimniecības) pievienotās vērtības īpatsvars iekšzemes kopproduktā svārstās no 1.8 līdz 2.5% un ir lielāks nekā vidēji Eiropas Savienības (ES) valstīs (1.attēls). Laika gaitā lauksaimniecības nozares loma Latvijas tautsaimniecībā ir gan pieaugusi, gan mazinājusies. Pirmās brīvvalsts laikā lauksaimniecība bija vadošā Latvijas tautsaimniecības nozare. Tā dēvētajos "ulmaņlaikos", pateicoties agrārajai reformai un valsts atbalstam, Latvija lopkopības ražojumu eksportā bija viena no vadošajām valstīm pasaulē (1928. gadā sviests veidoja piekto daļu no visa Latvijas eksporta, nodrošinot Latvijai 9. vietu pasaulē sviesta eksportā). Kolhozu ēras pastāvēšanas beigās lauksaimniecības nozares īpatsvars tautsaimniecībā vēl bija 21%, bet līdz 90. gadu beigām tas nokritās līdz 4% (ieskaitot mežsaimniecību). Ekonomiskās recesijas laikā (2008. - 2009. gads) un ekonomikas atveseļošanās laikā (2010. - 2012. gads) netika novērota būtiska lauksaimniecības nozares īpatsvara samazināšanās. Te gan jāmin, ka šajā laikā kopējo nozares izturību vairāk ietekmēja mežsaimniecības un mežistrādes rādītāji, kur liela nozīme bija cirsmu apjomu palielināšanai valsts mežos.

1. attēls. Lauksaimniecības (augkopības, lopkopības, medniecības un zivsaimniecības) nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā 2015. gadā, %

Lauksaimniecības nozares īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā 2015. gadā
Avots: Eurostat

Līdz ar Latvijas iestāšanos ES (2004. gadā) notika ievērojama lauksaimniecības nozares pārstrukturizēšanās. Pirms iestāšanās ES valdīja lielas bažas, cik konkurētspējīga būs Latvijas lauksaimniecības nozare, ņemot vērā, ka lauksaimniecības atbalsta nosacījumi ES ir ar politisku raksturu un ka Latvijas zemniekiem jākonkurē ar ievērojami dāsnāk atbalstītiem lauksaimniekiem no vecajām ES dalībvalstīm. Latvijai kā ES dalībvalstij jārēķinās, ka lauksaimniecība ir ne tikai subsidēta, bet arī ļoti "regulēta" nozare. Lai gan joprojām pretrunīgi tiek vērtēta cukurfabriku likvidēšana mūsu valstī un atteikšanās no tradicionālās cukurbiešu audzēšanas, Latvijas lauksaimniecības nozares ieguvumi ir bijuši nozīmīgi. Līdz ar Latvijas iestāšanos ES lauksaimniecības nozarē sāka ieplūst ES finansējums, kas ir palīdzējis nozari modernizēt un celt tās vidējo ražību. Negatīvas sekas no dalības ES ir izjutuši atsevišķi uzņēmumi, kas nespēja ieviest jaunās prasības. Savukārt tie uzņēmumi, kas spējuši izdzīvot, ir kļuvuši spēcīgāki un zinošāki, jo lielāka konkurence un stingrākas prasības ir likušas investēt nozares attīstībā.

Lai gan salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm Latvijā lauksaimniecībā ir vieni no zemākajiem produktivitātes vidējiem rādītājiem, nozarē attīstība turpinās un pēdējos gados ir novērojams viens no straujākajiem lauksaimniecības produktivitātes pieauguma tempiem ES valstu vidū. 

Salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm vairumā gadījumu lauksaimniecības nozarē saražotā produkcija tiek ierindota produktu kategorijā ar zemāko pievienoto vērtību, tāpēc valstis ar lielu lauksaimniecības nozares īpatsvaru netiek pieskaitītas pie augsti attīstītajām. To parāda arī 1. attēls: lauksaimniecības nozares īpatsvars ir zems bagātākajās Rietumvalstīs, kurās ir attīstīta rūpnieciskā ražošana un dažādu pakalpojumu sfēras.  

Latvijas lauksaimniecības struktūrā vadošās nozares ir piensaimniecība un graudkopība. Laikā no 2005. līdz 2017. gadam abās šajās nozarēs ir vērojama strauja attīstība. Graudkopībā stabilu izaugsmes tendenci nodrošina gan graudaugu sējumu platību palielināšanās, gan ražības pieaugums. Latvijā graudu ražošana ir orientēta uz eksportu, un ražošanas attīstība ir tieši saistīta ar eksporta apjoma pieaugumu, jo arvien lielāku lomu augkopībā ieņem intensīvi (audzēšanā tiek izmantoti ķīmiskie minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi, ir augsta mehanizācija, lai iegūtu pēc iespējas lielāku ražu) audzējami kultūraugi, kas tiek audzēti eksportam (kvieši un rapši), bet vietējam tirgum audzējamo kultūru īpatsvars samazinās. Savukārt lopkopības nozares attīstība notiek lēnāk, jo tā ir krietni jutīgākā uz dažādiem ekonomiskiem satricinājumiem. Pēc straujā lopkopības produkcijas vērtības krituma 90. gadu sākumā, kad līdz ar Padomju Savienības sabrukumu lopkopības nozare zaudēja prioritārās lauksaimniecības nozares statusu, tikai no 2000. gada lopkopības nozare sāk atdzimt un stabilāk attīstīties. Piena lopkopībā attīstību nodrošinājis vidējā izslaukuma pieaugums, ko ietekmējusi nelielo saimniecību skaita samazināšanās un lielo, intensīvās piena ražošanas saimniecību veidošanās.

Lauksaimniecība vairāk nekā citas tautsaimniecības nozares ir pakļauta dažādiem negaidītiem pārbaudījumiem - gan ekonomiskiem, gan politiskiem, gan dabas untumu un stihiju izraisītiem, tāpēc lauksaimniecība ir tā nozare, kas ļoti atkarīga no valsts atbalsta. Pēdējo gadu būtiskākie nozares izaicinājumi ir bijuši globālo piena cenu un citu lauksaimniecības produktu cenu kritums kopš 2013. gada, Krievijas embargo un zivju produkcijas importa aizliegums 2014. gadā, piena kvotas un to atcelšana, ES lēnā izaugsme un konkurences saasināšanās, Āfrikas cūku mēra izplatība, ģeopolitiskās situācijas eskalācija. Pēdējie gadi Latvijas lauksaimniekiem bijuši pārbaudījumu pilni arī tāpēc, ka raža 2017. gadā vēlā pavasara un vēsās vasaras dēļ nogatavojās krietni vēlāk nekā parasti, bet lielo lietavu dēļ rudenī ražas novākšana daļā reģionu ieilga, savukārt šā gada ilgstošais sausums nopietni samazinājis visu ražu apjomu. Laika apstākļi visvairāk ietekmē augkopības produkciju, iezīmējot labas un sliktas ražas gadus, bet piensaimniecības un lopkopības nozares jutīgāk reaģē uz cenu svārstībām, dažādiem ekonomiskiem satricinājumiem un globālām krīzēm. 

Lauksaimniecības produktu eksports "ķepurojas" par spīti dažādām problēmām

Latvijas lauksaimniecības eksporta izturība ik pa laikam tiek pārbaudīta dažādos mērogos  un veidos (aizliegumi, sankcijas, neražas gadi, cenas, konkurence utt.). Pēdējā laika lielākais izaicinājums lauksaimniecības preču eksportētājiem bija saistīts ar Krievijas embargo, turklāt situāciju vēl grūtāku padarīja ilgstošs globālo cenu kritums. Tomēr statistikas dati liecina, ka kopš 2000. gada lauksaimniecības produktu eksporta vērtība ir pieaugusi 28 reizes, arī lauksaimniecības ražojumu īpatsvars ievērojami pieaudzis un veido būtisku daļu no kopējā Latvijas eksporta. Latvijā audzētās lauksaimniecības kultūras un produkti pārstrādātā veidā un kā izejvielas pašlaik tiek pārdoti vairāk nekā 160 valstīs.

Pēdējos piecus gadus lauksaimniecības produktu (augu valsts, dzīvnieku izcelsmes produkti un eļļas, tauki) īpatsvars kopējā Latvijas eksportā svārstās no 10% līdz 12% (2. attēls).

2. attēls. Lauksaimniecības produkcijas eksports 

Lauksaimniecības produkcijas eksports
Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Nu jau diezgan stabili vadošo pozīciju eksporta produktu struktūrā ieņem graudaugu un piena pārstrādes produkti (3. attēls).

3.attēls. Lauksaimniecības produktu eksports dalījumā pa galvenajām preču grupām, milj. eiro

Lauksaimniecības produktu eksports pa preču grupām
Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Graudaugu eksports uzrādījis vislielāko pieaugumu pēdējo gadu laikā. Pēc 2015. gada (graudu rekordražas gads) straujā graudaugu eksporta pieauguma 2016. gadā bija novērojams neliels kritums. Lai gan 2017. gads graudaugu nozarei neļāva cerēt uz jauniem rekordiem, nelabvēlīgi laikapstākļi ar intensīvākām lietavām nav traucējuši Latvijas zemniekiem pērn sasniegt vēsturē otru augstāko graudaugu ražības rādītāju un, pateicoties cenu kāpumam, graudaugu eksportētājiem ir izdevies graudaugu eksportā saglabāt 2% pieaugumu. Diemžēl arī šis gads ar ieilgušo sausumu lauksaimniekiem vairs neļauj cerēt uz augstvērtīgu ražu un lieliem eksporta ienākumiem. Pēdējos gados graudaugu nozares un eksporta attīstību ir sekmējusi gan pieprasījuma palielināšanās ārējos tirgos, gan lauksaimniecības kooperatīvu veiksmīgā darbība. Šeit būtisks nopelns ir kooperatīvam "Latraps", kam izdevies realizēt vienu no spilgtākajiem veiksmes stāstiem Latvijas lauksaimniecībā. Lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība "Latraps", kas tika izveidota 2000. gadā, apvienojot 12 zemnieku saimniecības, tagad kļuvusi par lielāko lauksaimniecības kooperatīvu ar 982 biedriem.
 
Tradicionāli nozīmīgāko vietu Latvijas graudu eksportā ieņem kvieši - vairāk nekā 80% no kopējā eksportēto graudu apjoma. Divas trešdaļas no visa graudaugu eksporta nonāk Eiropas valstīs (galvenie tirgi - Spānija, Vācija, Francija, Nīderlande, Lietuva, Igaunija), savukārt viena trešdaļa tiek eksportēta uz Āfrikas valstīm (Alžīriju, Ēģipti, Angolu, Lībiju, Nigēriju, Sudānu, Dienvidāfriku u.c.) un Āzijas valstīm (Saūda Arābiju, Turciju u.c.). Graudkopība tradicionāli nodrošina iedzīvotājus gan ar pārtiku, gan spēkbarību lopkopības nozarē. Pēdējā laikā graudkopības produkciju arvien biežāk sāk izmantot arī citās nozarēs, piemēram, enerģētikā. Lai gan graudaugu eksporta apjomi ir vērā ņemami, tie pārsvarā tiek eksportēti bez pievienotās vērtības un šobrīd eksporta struktūrā pārsvarā papildina primāro jeb nepārstrādāto produktu īpatsvaru. 

Īpaša vieta eksportā ir piena pārstrādes produktiem, kas ir otra nozīmīgākā preču grupa lauksaimniecības produktu eksportā pēc graudaugiem. Piena produktu eksportu galvenokārt veido piens, krējums, siers, biezpiens, sviests, vājpiena, pilnpiena un sūkalu pulveris, saldējums.  Piena un piena pārstrādes produktu eksporta kritumu 2014. – 2016. gadā noteica gan Krievijas noteiktais pārtikas produktu embargo, gan straujais piena cenu kritums kopš 2014. gada, gan piena kvotu atcelšana 2015. gadā un konkurences saasināšanās ES valstu vidū. Lai kompensētu Krievijas pieprasījuma kritumu, piena produktu eksportētājiem nācās aktīvi meklēt jaunus noieta tirgus savai produkcijai. Līdz ar globālo piena cenu kāpumu 2017. gadā piena produktu eksports pieauga par 35% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Lielākā daļa Latvijas piena produktu tiek eksportēti uz ES dalībvalstīm, t.sk. galvenie piena produktu eksporta galamērķi joprojām ir Lietuva un Igaunija. Bet, ņemot vērā konkurences saasināšanos pēc kvotu atcelšanas 2015. gadā un vājo ES valstu pieprasījumu, arvien vairāk uzņēmēju meklē realizācijas iespējas Āzijas valstu tirgos un citur. Piemēram, sieriem ir atrasti jauni ēdāji Turcijā, Marokā, Ēģiptē, ASV, Gruzijā, Japānā. Vienlaikus sākts siera, sviesta un piena pulvera eksports uz iepriekš neapgūtām valstīm - Kazahstānu, Saūda Arābiju, Austriju, Tunisiju, Ķīnu, Maltu. Attīstība notiek arī Baltijas valstu un Ziemeļeiropas tirgū. Piemēram, Dānijā saldējuma ražošanai tiek iepirkts Latvijā ražotais piena pulveris un citi industriālie produkti. Savukārt Lielbritānijā, Izraēlā, Baltijas valstīs u.c. tirgos ļoti populāri ir saldie sieriņi "Kārums", saldējumi u.c. produkti.

Arī zivju eksportā vērojama atgūšanās. 2017. gada decembra beigās Krievijas Federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests "Rosseļhoznadzor" beidzot paziņoja par ierobežojumu atcelšanu Latvijas uzņēmuma "Karavela" ražotās zivju produkcijas importam. Zivju pārstrādes nozare un zivju produkcijas eksports vēstī, ka krīzes zemākais punkts varētu būt pārvarēts. 2017. gadā zivju eksports pieauga par 10% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Pirms Krievijas embargo tikai viens no lielākajiem uzņēmumiem ("Karavela") savu produkciju eksportēja arī uz citām valstīm, 2017. gadā panākumus citu valstu tirgos sāka gūt arī citi uzņēmumi. Labi panākumi zivju produkcijas eksportā gūti Norvēģijā, Polijā, Dānijā, Lielbritānijā, Rumānijā un ASV. Nākotnē pozitīvu pienesumu zivju eksportā varētu dot arī uzņēmuma “Hibitech Piebalga” nule atklātā jaunā zivju audzētava Inešos, kas tapusi, pateicoties Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda un Lauku atbalsta dienesta finansētās programmas “Produktīvi ieguldījumi akvakultūrā” atbalstam. Plānots, ka daudzfunkcionālajā zivju audzētavā, kuras celtniecībā un iekārtās tika investēti gandrīz 4 milj. eiro, eksportam uz Eiropas valstīm tiks izaudzētas vairākas sugas zivju: sterletes, sami, zuši, stores un zandarti.

Eļļas augu un sēklu audzēšana un eksports Latvijā ir samērā jauna tradīcija. 2000. gadā lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Latraps" izveidošanās veicināja ekonomiski pamatotu rapšu audzēšanu Latvijā. Rapšu audzēšanā īsā laika periodā tika sasniegti ievērojami ražošanas un eksporta apjomi. Vēl pirms desmit gadiem šķita, ka biodegvielas ražošana un tai nepieciešamo rapšu audzēšana būs Latvijas jaunais veiksmes stāsts. Tomēr, par spīti ievērojamiem ieguldījumiem pētījumos, rūpnīcās un tehnoloģijās, stāsts neizvērtās tik veiksmīgs, kā sākotnēji tika cerēts. Kopumā rapšu audzēšanas attīstība ir tieši saistīta ar norisēm ES biodegvielas industrijā, jo ES ir otra lielākā rapša piegādātāja pasaulē.  2007. gadā šo nozari būtiski ietekmēja ES politiskais lēmums dot priekšroku pārtikas, nevis enerģijas ražošanai no graudiem un rapšiem, kā rezultātā lielo rapšu audzētāju skaits samazinājās. Šobrīd biodegvielas ražošanai izmantotās rapša eļļas pieprasījumu samazina ES biodegvielas rūpnīcu centieni konkurēt ar lēto importu. Neskatoties uz to, Latvijā pagājušajā gadā ar 35% pieaugumu bija vērojama neliela atkopšanās eļļas augu un sēklu eksportā.

Ko tālāk?

Ņemot vērā iepriekšminēto, loģisks varētu būt jautājums: vai Latvijai lauksaimniecības nozares tālāka attīstība ir nepieciešama vai tā ir uzskatāma tikai par nozari, kas mēģina saglabāt latviešu sentēvu tradīcijas, un kādas ir lauksaimniecības nozares nākotnes perspektīvas? 

Savu latvisko identitāti un saikni ar zemi Latvijas iedzīvotāji turpina saglabāt, darbojoties savos piemājas dārziņos un vasarnīcās, bet pārmantotās sentēvu tradīcijas lauksaimniecībā, zivsaimniecībā, amatniecībā, pārtikas ražošanā un pārstrādē pamazām iemiesojušās pievilcīgā tūrisma piedāvājumā. Tradicionālā saimniekošana viensētās nu jau ir pagātne, un, lai gan arī mūsdienās Latvijas lauku ainava nav iedomājama bez viensētām, ir būtiski mainījušās to funkcijas.

Ņemot vērā pasaules iedzīvotāju skaita palielināšanos, ekoloģiskās, dabas un pārtikas kvalitātes problēmas industriālajās valstīs, patērētāji visā pasaulē vēlas arvien augstākas kvalitātes un ekoloģiski tīrāku ("zaļāku") produkciju. Mūsdienās dabiski audzēta pārtika un rokām darinātas lietas kļūst arvien ekskluzīvākas.

21. gadsimtā tehnoloģiju ienākšana lauksaimniecībā ir neizbēgama, un tā sniedz daudz jaunu iespēju visām apstrādes nozarēm. Jau tagad lauksaimniecībā izmanto ļoti daudz un dažādu specializēto tehniku, GPS un satelītu attēlus, dronus u.tml. Lauksaimniecības nozares konkurētspējas palielināšanai Eiropas un pasaules tirgū arvien būtiskāka nozīme ir automatizācijai un dažādām inovācijām, savukārt problēmas, ko sagādā dažādi laikapstākļu untumi (sausums, ilgstošas lietavas un plūdi, salnas, kailsals u.tml.), liek meklēt jaunus risinājumus nozares spējai pielāgoties krasajām klimata izmaiņām.

Citu valstu pieredze rāda, ka svarīgs nosacījums konkurētspējas celšanai un iekļūšanai eksporta tirgos ir ražotāju kooperācija, produktivitātes līmeņa celšana un ražošanas izmaksu samazināšana. Latvijā ir maz tādu saimniecību, kuru jaudas ir pietiekami lielas, lai spētu eksportēt lauksaimniecības produktus masu lietošanai pietiekamā daudzumā uz lieliem tirgiem, šeit palīdz saimniecību kooperācija. Līdz šim graudkopībā saimniecību kooperācija noritējusi veiksmīgāk nekā piena ražošanā un lopkopībā, kur šajā virzienā Latvijas zemniekiem vēl daudz darāmā.

Šobrīd graudkopības un lopkopības nozaru izaugsme pamatā balstās uz produkcijas apjomu palielināšanu līdzās produktivitātes celšanai, un šo nozaru veiksmes un neveiksmes lielā mērā ir saistītas ar ārējiem faktoriem – laika apstākļiem, pasaules cenu tendencēm u.c. Diversificējot savu preču vai pakalpojumu piedāvājumu un noieta tirgu ģeogrāfiju, var samazināt varbūtējos riskus pret krasām globālo cenu svārstībām, ekonomiskajiem un politiskajiem satricinājumiem. Lauksaimniecības nozarē līdzās graudkopībai un piena lopkopībai ir jāattīsta arī segmenti, kas orientējas uz augstāku pievienoto vērtību, ne tikai konkurē  globālajā industriālo produktu segmentā ar ražošanas apmēru pieaugumu. Tas ilgtermiņā dotu iespēju labāk izmantot Latvijas  tīro vidi un mēreno klimatu, kā arī paplašinātu iespējas cilvēkiem strādāt laukos. Inovācija un jaunuzņēmumu domāšanas veids ir tie virzieni, kas akūti nepieciešami lauksaimniecības nozarē. Tāpēc gan graudkopības nozares, gan lopkopības tālākai attīstībai jo svarīgāka kļūst lauksaimnieku paustā gatavība un vēlme ieviest inovācijas ražošanas procesā (piemēram, dronus, lai  kontrolētu, vai lauki ir gana apūdeņoti, vai tos neklāj putekļi, tāpat ar dronu infrasarkanā spektra attēliem var identificēt novirzes no normas augu kvalitātē; vai arī jau ASV un Ķīnā plaši izmantoto laikapstākļu modelēšanas sistēmu "HyRef", lai paredzētu saules un vēja pieejamību tuvākajā laikā) un papildināt eksportu ar inovatīviem produktiem. Par to, ka Latvijā notiek darbs pie inovatīvu ideju izstrādes un ieviešanas, liecina arī Eiropas Komisijā iesniegtie projekti.

Te Latvijai paveras iespējas vēl vienam perspektīvam lauksaimniecības segmentam – bioloģiskā lauksaimniecība. Lai gan šajā jomā vēl esam sākumstadijā, Latvija ir starp tām ES valstīm, kurās visstraujāk attīstās bioloģiskās lauksaimniecības segments, kas bieži, lai arī ir ar zemāku ražīgumu, tomēr ir ar augstāku pievienoto vērtību. 2016. gadā aptuveni 11% no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības valstī tika izmantoti bioloģiskās lauksaimniecība produkcijas iegūšanai,  un ar bioloģisko lauksaimniecību nodarbojās 3833 uzņēmēji. Bioloģisko produktu īpatsvars kopējā saražotajā lauksaimniecības produkcijā pagaidām ir vēl neliels -  nedaudz virs 5%, izņemot medu un piena produktus, kur tas ir attiecīgi 15% un 8%. Klimata pārmaiņas, dabas resursu izsmelšana un vides problēmas ir veicinājušas cilvēkos apziņu, ka nepieciešams mainīt līdz šim pastāvošās metodes bioloģisko resursu ražošanā, patēriņā, pārstrādē, uzglabāšanā un jāmeklē jaunas iespējas resursu atkārtotai izmantošanai un utilizācijai. Latvija ir viena no bioresursiem bagātākajām valstīm ES, un no bioresursu ražošanas viedokļa Latvijā ir salīdzinoši labvēlīgi klimatiskie apstākļi, kas dod vairākas priekšrocības bioekonomikas attīstībai, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Resursi, ko tradicionāli esam izmantojuši pārtikas pārstrādē, var tikt izmantoti arī jebkurā citā tautsaimniecības nozarē, piemēram, ķīmiskās produkcijas rūpniecībā, tekstilizstrādājumu ražošanā, farmācijā u.c. jomās. Tā kā viens no veidiem, kā iekarot jaunus eksporta tirgus, ir specializēšanās inovatīvu un jaunu nišas produktu ražošanā, attīstot bioekonomikas segmentu, arī Latvijas spēcīgākajām nozarēm – lauksaimniecībai un mežsaimniecībai – paveras lieliskas iespējas palielināt šo nozaru produkcijas pievienoto vērtību. Turklāt mūsu lauksaimniekiem jau ir iestrādes šajā jomā, ko apliecina Zemkopības ministrijas apkopotais materiāls Latvijas iedvesmas stāsti bioekonomikā, kurā varam iepazīties ar piemēriem par lauksaimniecības un zinātnes veiksmīgo sadarbību, radot inovatīvus produktus.

Lauksaimniecības nozarei nevienos laikos nav klājies viegli, bet esam jau daudzkārt piedzīvojuši patiesību, ko paudusi arī daudzu grāmatu autore Džoisa Maiere: "Mēs neaugam, kad viss notiek vienkārši, mēs augam, kad saskaramies ar izaicinājumiem!"

APA: Pelēce, D. (2018, 10. dec.). Lauksaimniecība – sentēvu tradīciju glabātāja vai nākotne ar plašām iespējām?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4203
MLA: Pelēce, Daina. "Lauksaimniecība – sentēvu tradīciju glabātāja vai nākotne ar plašām iespējām?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 10.12.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4203>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up