Mazais brālis Tekošā-konta-deficīts un lielais brālis Parāds. Kurp tekošais konts tek krīzēs un pirms krīzēs?

Nesen krīžu salīdzinājumu veica kolēģis Vilnis Purviņš rakstā: Ekonomikas atdzišana: toreiz (2008./2009.) un tagad (2022./2023.), plaši apskatot dažādus Latvijas makroekonomiskos rādītājus. Es savukārt gribētu vairāk akcentēt pirmskrīžu periodus, jo tie lielā mērā nosaka, cik dziļa un visaptveroša krīze būs. Kāds būs rīts pēc jautras ballītes ar pārmērīgu alkohola lietošanu? Nav šaubu, ka krīzes izpausmes būs spēcīgākas, ja tautsaimniecība būs ieslīgusi kādās atkarībās un staigās pa riskantu taciņu. Arī šajās dienās ASV banku sektora problēmas aktualizējušas diskusiju par ietekmi uz globālo finanšu sektoru un ekonomiku. “Déjà vu” 2008. gadā? Eksperti sistēmiskas problēmas Eiropā neprognozē, Eiropas tautsaimniecība un finanšu sektors nudien šobrīd ir spēcīgāks nekā toreiz. Tomēr tas vēlreiz atgādina, ka maza un atvērta tautsaimniecība ir ietekmējama arī no to valstu pusēm, ar kurām tai veidojas ekonomiskās saites, tāpēc lūkot tikai Latvijas saimniekošanas praksi būtu pārāk šauri, ir vērts skatīt visu Eiropas Savienības (ES) 27 valstu kopienu.

Ekonomisti laika gaitā ir daudz pētījuši, kādi rādītāji var jau iepriekš signalizēt par tuvojošos krīzi, īpaši bagātīgā skaitā pētījumi tapa pēc finanšu krīzes 2008. gadā. Piemēram, Rose and Spiegel (2011), Frankel and Saravelos (2010/2012), ECB working paper NO 1486 (2012) u.c. Tomēr krīze var arī kā viesis no ārpuszemes civilizācijas ierasties bez brīdinājuma un neatkarīgi no valstu saimniekošanas prakses. Tas gan nemaina faktu, ka valsts gatavība šo viesi uzņemt joprojām būs atkarīga no tā, cik līdzsvaroti ir saimniekots līdz šim brīdim– vai ir pietiekamas rezerves ledusskapī, vai māja ir sakopta un silta.

Mēs nupat pieredzējām šādus pēkšņus viesus – pandēmija un karš Ukrainā, ar tam sekojošo energokrīzi. Ja Krievija kā riskants partneris nav nekas jauns, un ekonomisko saišu mazināšana bija pusdarīts mājasdarbs, tad Covid-19 pandēmija gan uzklupa kā virpuļviesulis, ar šim gadsimtam jaunu pieredzi un atziņām. Šie notikumi radīja krietnus izaicinājumus, bet kopumā Latvijas tautsaimniecība izrādījās spēcīga, un gandrīz tikai pieklājības pēc līdz šim uzrādījusi seklas un īsas recesijas pazīmes, lai ekonomisti ar saviem recesijas biedinājumiem nepaliktu par apsmieklu. Tiesa, šajos nenoteiktības laikos būtu pāragri teikt, ka grūtākais jau ir aiz muguras.

Savulaik, finanšu krīzes laikā, bija gluži pretēji, tad pieredzējām ļoti sāpīgu mācību, ne tikai mēs Latvijā, tā skāra daudzas valstis, un sekas jūtam joprojām – domāju, ka lielā mērā tieši šī traumatiskā pieredze vēlāk negatīvi atsaucās uz uzņēmēju gatavību investēt, inovēt, mēģināt ko jaunu, tāpat arī aizdevēji kļuva pārspīlēti piesardzīgi – septiņas reizes nomērīja un beigās tāpat negrieza. Tas nav manījies līdz pat šodienai, turklāt jauno finanšu satricinājumu un kredītu procentu likmju kāpuma apstākļos būs vēl grūtāk maināms.

Lai kāds būtu krīzes cēlonis vai tās pastiprinātājs – pašu saimniekošana vai nelūgts viesis, pētnieku norādītie rādītāji ir vērtīgs izziņas avots tautsaimniecības ievainojamības analīzē. Viens no svarīgiem rādītājiem, kurš nav palicis arī bez pētnieku uzmanības, ir tekošā konta saldo – pārpalikums vai deficīts. To tad arī šajā rakstā centīšos caurskatīt.

Tehniskā atkāpe

Viens skaitlis maz ko ļaus secināt, tāpēc šo analīzi padziļināsim. Šim nolūkam atcerēsimies sakarību: ”Uzkrājumi – investīcijas = tekošā konta saldo”. Turklāt šo sakarību lūkosim pa institucionālajiem sektoriem (mājsaimniecībām, finanšu un nefinanšu uzņēmumiem, valdību), lai saprastu, kurš tad piedalījās ballītē, ko pirka, un kurš aizdeva. Institucionālo sektoru neto aizdevumi/aizņēmumi kopsummā ar neto kapitāla pārvedumiem (te galvenokārt ietilps galvenokārt ES fondu līdzekļi, kas ir parādu neveidojošas plūsmas) veido tekošā konta saldo. Tā kā kapitāla pārvedumi, lai gan investīciju iespējām svarīgi, bet ir maz svārstīgi apjomi, tad runājot par tekošā konta saldo praktiski varam runāt arī par neto aizdevumiem/aizņēmumiem un otrādi.

Kurš piedalījās ballītē un kurš to finansēja?

Ne velti jau ievadā pieminēju ballīti ar pārmērīgu alkohola lietošanu, Eiropas Savienības valstis (ES 27) pirms finanšu krīzes nudien atgādina kādu ne pārāk anonīmu alkoholiķu klubiņu. Daudzas valstis bija ilgstoši aizņēmušās, lai varētu tā kārtīgi paballēties un Latvija bija viena no visnegausīgākajām ballētājām (1(b). attēls). Atradās arī labi draugi, kas bija gatavi aizdot. “Ballējam-neguļam!”- tā raksturojama Latvija 2004.-2007. gados. Kā raksturosim 2016.-2019. gadu periodu? Grūti tos nosaukt par “labiem laikiem” - tāda rimta un kusla nīkuļošana, ar nolemtības sajūtu, atdodot parādus un jaunus kredītus vairs lāga neņemot. Pat labvēlīgie finanšu nosacījumi nespēja uzmodināt dusošo Saulcerīti, un tas rezultējies vārgulīgā investīciju izaugsmē, pēdējos gados jau pat par izaugsmi nevaram runāt.

Senais latvietis uzskatīja, ka parāds nav brālis, tomēr šis jautājums, protams, nav tik viennozīmīgs un citi mūsdienu laikabiedri varētu iebilst. Daudzas pasaules valstis ilgstoši sadzīvo ar ļoti lieliem un pieaugušiem brāļiem. Neapšaubāmi, ir svarīgi, cik aizņēmums izmaksā un kam tiek tērēta aizņemtā nauda – ja tiek ieguldīts produktīvos investīciju projektos, kas spēs gan atpelnīt aizņēmumu, gan radīt jaunu vērtību, tad tas ir tikai uzteicami. Tomēr savulaik radītā ballīte Eiropā nav gluži šis stāsts, un īpašu uzmanību vērts pievērst diviem institucionālajiem sektoriem – mājsaimniecībām un valdībai, uz kuru pretciklisko uzvedību parasti tiek cerēts, lai mīkstinātu ekonomiskā cikla svārstības, citiem vārdiem, labos laikos izveidotu drošības spilvenu nebaltām dienām un aktīvāk sildītu ekonomiku vai savas ģimenes patēriņu krīžu sasaluma brīžos.

No 2(a). attēlā redzamā prāvā ES-27 valstu mājsaimniecību investīciju apjoma var nojaust, ka apjomīgs finansējums tika ieguldīts mājokļos. Kurš gan negrib dzīvot labāk? Tas ir saprotami, vienlaikus mājoklis nav investīcija ar to lielāko atdevi, attiecīgi parādu mazināt pārāk nepalīdz. Mājokļus gan var tirgot vai izīrēt nerezidentiem, bet tas jau ir cits stāsts, un šādām aktivitātēm ir savi riski. Jāatzīst gan, ka ES-27 valstis kopumā ieguldījumus mājokļos varēja atļauties, jo mājsaimniecības visus divdesmit gadus ir bijušas neto aizdevējas (1(a). attēls). Īpaši būtiski mājsaimniecību aizdevumi auga Covid-19 pandēmijas periodā, kad patēriņa iespējas dažādu ierobežojumu dēļ bija apgrūtinātas, līdz ar to iedzīvotājiem veidojās piespiedu uzkrājumi. Arī Latvijā pandēmijas gadi 2020-2021.g. raksturojas ar prāvākiem mājsaimniecību uzkrājumiem, kas galvenokārt uzkrājušies komercbanku kontos pieprasījuma noguldījumu formā – saskaņā ar Latvijas Bankas datiem šajā laikā mājsaimniecību noguldījumi kuplinājās par 3 miljardiem eiro. Savukārt mājsaimniecību neto nefinanšu investīcijas Latvijā ir bijušas pieticīgas un tikai 2006.-2008. gados spēja noturēties pozitīvā zonā (2(b).attēls). Citiem vārdiem - mantotais dzīvojamais fonds ir ar prāvu nolietojumu, kas negausīgi aprij visus ieguldītos finanšu līdzekļus. Ja ņem vērā šo veco un nolietoto dzīvojamo fondu, tad investēts pat ir pat maz, un spriežot pēc 1.(b) attēla aizņemtais finansējums lielā mērā notrallināts patēriņā.

Savukārt valdības sektors ES-27 valstu līmenī labajos laikos neveidoja pietiekamus uzkrājumus un šajos relatīvi labajos pirmskrīžu periodos turpināja aizņemties. Attiecīgi krīžu periodos valdība bija spiesta palielināt parādu. Lai šo situāciju mainītu, tika arī ieviesti stingrāki noteikumi budžeta veidošanas un uzraudzības procesiem. Arī Latvijas valdības sektors nav spējis rīkoties pretcikliski un pēdējo divdesmit gadu laikā tikai vienu gadu (2016. g.; 1(b) attēls) sasniedza pavisam knapu plusu neto aizdevumos. Lēti aizņemtas naudas un vēlmes izpatikt vēlētājiem kārdinājums ir tik liels! Plašāk par Latvijas valdības lomu var lasīt šajā rakstā: “Uzdzīvo ar prātu, lai pēc tam nebūtu jāsavelk josta!”, savukārt par ES valstu fiskālo politiku: “Procyclicality of fiscal policy in European Union countries”.

Zelta stabiņi 3. attēlā parāda virzību tekošā konta pārpalikuma virzienā, savukārt tumšie – deficīta virzienā (vairākumā gadījumu tas ir pārpalikuma samazinājums, ne ieslīgšana deficītā). Varam secināt, ka kopumā ES27 valstis ir kāpinājušas tekošā konta pārpalikumu, vienlaikus vairākām valstīm ir grūtības iekļauties ES noteikto makroekonomiskās nesabalansētības procedūras kritērija robežās (tekošā konta saldo ir noteikts 3 gadu vidējais -4 līdz 6 % no IKP). Latvija no prāva tekošā konta deficīta ir virzījusies līdz sabalansētam tekošajam kontam un vairs nav klases nesekmīgo pulkā, spējot iekļauties arī ES noteiktajā kritērijā. Tomēr no samērīga tekošā konta deficīta nebūtu jābaidās, jo aizņemšanās attīstībai mazai un atvērtai tautsaimniecībai, kas vēlas kādu dienu sasniegt arī Rietumeiropas valstu labklājības līmeni, ir saprātīga.

Kādas ir atzīmes atestātā pēc tekošā konta tecēšanas divdesmit gadu laikā?

Iepriekšējā analīze par ikgadējām plūsmām ir kā skolēnu liecību salīdzinājumus, tomēr sākotnējās pozīcijas pirms divdesmit gadiem atšķiras, un dažādu ekonomisko ciklu posmu kopējā ietekme grūti uztverama, tāpēc interesanti lūkot, kādas atzīmes būtu atestātā par valsts visu līdzšinējo veikumu? Šajā nolūkā vērts aplūkot uzkrātu rādītāju – parādu. Tiesa, tekošā konta pārmaiņas ietekmē ne tikai parādu veidojošas plūsmas, tomēr tautsaimniecības ievainojamības novērtēšanai parāda pārmaiņas būs aktuālākas.

Valdības parāds šķiet visplašāk zināmais rādītājs, un par to ir daudz runāts, tomēr, ja reiz skatām visu institucionālo sektoru uzvedību, tad līdzās valdībai ir jāņem vērā arī mājsaimniecības, finanšu un nefinanšu uzņēmumi - viss kopējais tautsaimniecības veikums, turklāt ne vien aizņemtās, bet arī aizdotās vērtības gan starp sektoriem iekšzemē, gan kopējai ekonomikai pret pārējo pasauli. Šo kopējo sniegumu labāk raksturos neto ārējais parāds un tā līdzinieks - finanšu aktīvu un pasīvu saldo pa sektoriem (tas gan ir plašāks tvērums un iekļauj arī parādu neveidojošas vērtības (piemēram, ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā) – 4(b). attēlā redzama atšķirība starp šiem diviem rādītājiem). Kopējais neto ārējais parāds ES-27 valstīm netiek rēķināts.

ES-27 valstīm kopumā laika gaitā ir izdevies no negatīvas finanšu aktīvu un pasīvu starpības nonākt pozitīvā zonā (4(a). attēls), tāpēc var secināt, ka klases vidējā atzīme ir uzlabojusies. Tomēr mums varētu šķist arī interesantas atsevišķu skolēnu sekmes, tāpēc paskatīsimies uz ES valstu neto ārējā parāda datiem. Šim nolūkam nāksies uztveri apgriezt otrādi, jo parāds tā biežāk lietotajā vizuālajā noformējumā būs ar plusa zīmi, bet aizdošana - ar mīnusa, tātad turīgākās valstis ir dziļākajā negatīvajā zonā, bet parādnieces attēla augšpusē.

Aplūkojot 5. attēlu, var secināt, ka zelta diplomu saņem bagātā Luksemburga, kuras aizdevumi (% no IKP) slīd ārā no pārskatāma mēroga grafika. Ar ļoti augstiem aizdevumiem izceļas arī Īrija un Malta. Kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija arī šobrīd ierindojušās aizdevēju rindās, turklāt Igaunija ir viena no visspējāk parādu mazinājušajām valstīm.

Vēl iespaidīgāks rezultāts ir tikai Kiprai, tās neto ārējais parāds ir mazinājies no 582 % no IKP 2015. gadā līdz 155 % 2021. gadā, ļaujot Grieķijai pārņemt lielākās parādnieces topa pirmo pozīciju. Tiesa, sacensība turpinās, Grieķija 2022. gadā ir parādu mazinājusi un 2022. g. 3. cet. mērījums ir “vairs tikai” 142 %, arī Kipra turpinājusi parādu mazināt, attiecīgajā periodā sasniedzot 117 % no IKP. Tas neapšaubāmi priecē, jo atsevišķu valstu augstie parādi var radīt pamatīgu sūci ES 27 mājas jumtā.

Latvijas rezultāts ir visnotaļ iepriecinošs, bet ne tik ambiciozs kā Igaunijai – neto parāda līmenis no tā maksimālā 58 % 2009. gadā ir sarucis līdz 10.2 % no IKP 2021. gadā (4(b). un 5. attēls). Neto ārējā parāda samazinājumu šajā laikā galvenokārt noteica mājsaimniecību finanšu bilances uzlabošanās.

Atsevišķas valstis ar augstiem neto ārējiem parādiem, protams, ir ievainojamākas, līdz ar to ir ES Ahilleja papēži. Arī institucionālo sektoru ievainojamības novērtējumā būtu noderīgs vēl viens papildu griezums. Kāpēc? Neto plūsmas un neto parāds kā vidējā slimnīcas pacientu temperatūra var neparādīt visu ievainojamības raksturu, jo vieni ņēma kredītu un pirka nekustamo īpašumu, bet pārdevējiem nogūlās nauda kontos, un tie to varēja aizdot. Šādu divu iekšzemes mājsaimniecību vai uzņēmumu darījuma saldo ir nulle. Tomēr situācija ir mainījusies - vienam ir kredīts, ķīla un procentu maksājumi, bet otrs var dzert šampanieti. Satricinājuma brīdī šampanieša dzērājs, ja vien visu nav nodzēris, var ūtrupē nopirkt savu veco īpašumu, tomēr tas nenozīmē, ka valstī, kur šādi satricinājumi skar ne vienu vien, viss atkal būs pa vecam.

Treknajos 2004.-2007. gados Latvijā (un ne tikai) strauji auga mājsaimniecību aizņemšanās, kas bija viens no galvenajiem iemesliem zaudētiem mājokļiem un maksātnespējām, kas līdz ar bezdarba pieaugumu izraisīja emigrācijas vilni finanšu krīzes periodā. Daudzas mājsaimniecības krīzes satricinājumu neizturēja un devās meklēt laimi uz citām zemēm. Šīs mājsaimniecību daļas - kredītņēmēju ievainojamību labāk parādīs kopējais saistību apmērs, tāpēc raksta noslēgumā apskatīsim pasīvu/aizņēmumu atlikumus mājsaimniecībām, un plašākam kontekstam pievienosim arī valdības un nefinanšu uzņēmumu sektorus.

Kā redzams 6(b). attēlā, mājsaimniecības pēc trekno gadu ballītes Latvijā ir mazinājušas aizņemšanās apmēru. Ja vēl ņem vērā pandēmijas piespiedu uzkrājumus, tad iedzīvotāju spēja neļauties krīžu negantajai ķetnai ir tiešām krietni uzlabojusies. Nozīmīga loma pandēmijas un energokrīzes apstākļos bija arī valsts sniegtajam atbalstam iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kas mazināja ekonomiskos satricinājumus. Tomēr tas radīja arī sekas - pēdējos gados valsts parāds atkal pieauga, tādējādi kopš straujā parāda pieauguma finanšu krīzes periodā, 2008.-2010. gados, tas nav mazinājies. Lai gan valdības aizņemšanās relatīvi pret IKP ir teju divas reizes zemāka, nekā vidēji ES (6(a). attēls), tomēr šo dinamiku kopumā gribētos redzēt ilgtspējīgāku. Par to vairāk Ievas Opmanes rakstā: "Latvijas parāds – kā tas radies un vai gribam to redzēt vēl lielāku?”)

Šajā rakstā galvenokārt aplūkojām, kurš no kura aizņēmies, bet mazāk ieskatījāmies – kam tērēja. Jau minēju, ka izaugsmei ir nepieciešamas investīcijas, jo īpaši produktīvajā segmentā, un diemžēl Latvijā investīciju apjoms jau krietnu laiku ir mūžīgā sasaluma zonā. Tam ir savi plusi - esam virzījušies neto ārējā parāda samazināšanas virzienā, tas sniedz lielāku mieru patlaban, kad kredītiem aug procentu likmes un notiek šūpošanās finanšu tirgos, klīst kara rēgi un augušas cenas. Vienlaikus – mēs arvien vairāk atpaliekam visdažādākajos rādītājos no Lietuvas un Igaunijas, un viens no iemesliem ir gausā investīciju attīstība. Turklāt straujāka investīciju izaugsme kaimiņvalstīs ir bijusi iespējama vienlaikus ar parāda mazināšanu (atcerēsimies 5. attēlu), tātad ar pašu līdzekļiem vai aktīvāk izmantojot parādu neveidojošo ārvalstu finansējumu, t.sk., ES fondus, ārvalstu tiešās investīcijas uzņēmumu pamatkapitālā. Lūkošu šos cāļus skaitīt rakstā rudenī.