20.09.2017.

Novēlojies Zinību dienas raksts Latvijas Bankas izglītības konferences kontekstā

Foto: Shutterstock

Noslēdzam rakstu sēriju par izglītības sistēmā nepieciešamajām pārmaiņām kā priekšnosacījumu tam, ka Latvija kļūst par labklājības valsti.

Pavisam drīz, 27. septembrī, notiks Latvijas Bankas konference, kas šoreiz veltīta izglītības tēmas problemātikai. Jau ilgāku laiku šīs konferences kontekstā Latvijas Bankas analītiķi pievērš izglītības nozarei pastiprinātu uzmanību. Kā institūcija, kuras ieinteresētība izglītības sistēmas problēmās ir netieša, mēs cenšamies palīdzēt ar analītisko kapacitāti, proti, datu analīzi.

Mēs esam sagatavojuši virkni analītisku rakstu, tajos mēģinājām gan izcelt citos pētījumos svarīgāko, gan arī paši piedāvāt savu analīzi, tādejādi papildinot citu analītiķu (tādu kā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), "Jāņa sētas" skolu tīkla) pētīto.

Tā, piemēram, mūsu veiktā pētījuma rezultāti liecina, ka centralizēto eksāmenu rezultātu atšķirība starp pilsētu un lauku skolām pastāv, galvenokārt, tāpēc, ka lauku skolās ir mazāk skolēnu un pedagogi saņem zemākas algas. Mazliet pārsteidzoši atklājās tas, ka skolotāju vecums ir viens no robustākajiem (stiprākajiem) faktoriem, kas ietekmē skolēnu mācību sasniegumus.[1]

Tomēr ne par to šoreiz stāsts. Šoreiz gribēju atkāpties soli atpakaļ un palūkoties uz problēmu plašāk. Kāpēc atkal ir visas šīs runas par izglītību? Atbilde nebūt nav triviāla, jo teikt var daudz ko, bet daudz kas ir arī mazsvarīgs. Patiesībā - svarīgi ir tikai divi aspekti, kurus gribu uzsvērt tālāk šajā rakstā.

Pirmkārt, bērnu izglītība, it sevišķi vecumā līdz augstākās izglītības iestādēm, ir kaut kas, ko pilnībā kontrolējam. Ir daudz svarīgas lietas pasaulē, kuras mēs kā sabiedrība gribētu kontrolēt, bet patiesībā kontrolējam maz, jo neesam ne liela, ne bagāta, par laimi, arī ne autoritāra valsts.

Gandrīz vai visi mērķi, kas ietilpst jēdzienā "valsts attīstības plānošana" ir vai nu triviāli (kas tiks sasniegti paši no sevis, turpinoties esošajām tendencēm), vai arī vēlmju domāšanas paraugi. Varam jau gribēt ražot vairāk "augstas pievienotās vērtības produktu" vai "kļūt par reģionālo centru x jomā", vai "sasniegt ienākumu x procentus no vidējā Eiropas Savienībā", taču pie Latvijas politiskās sistēmas, zemajiem nodokļiem un augstās atvērtības pakāpes tas nav kaut kas, ko var saprātīgi ieplānot. Tā nu mēs liekam šādus mērķis dažādos plānos, tad tie nepiepildās, bet mēs paši par to īpaši nepārdzīvojam – vienkārši aizmirstam. Jauka izklaide, kaut patiesībā tā nemaz nav tik nekaitīga, jo tā mēs radinām sabiedrību dzīvot tādā pirmsapgaismības zemnieka stāvoklī, kur visu nosaka dabas spēki, kas spēlējas ar mums kā tādi grieķu dievi.

Taču nav tā, ka mūsu kuģītis ir pilnīgi bezspēcīgs globālo notikumu vētrās.

Mēs varam kontrolēt jomas, kas ir daudzreiz svarīgākas par iekšzemes kopproduktu, augstu pievienoto vērtību vai eksportu. Jā, es runāju par izglītības sistēmu.

Izglītības sistēma vismaz līdz augstskolai ir ļoti lokāls produkts – skolotāji valodas un izglītības sistēmu atšķirību dēļ nav mobili, un arī bērni mācīsies apmēram tur, kur dzīvo vecāki. Pamata un vidējās izglītības sistēma ir gandrīz vai pēdējais no globalizācijas ļoti lielā mērā pasargātais bastions.

Šī iemesla dēļ uz to ir vērts tērēt laiku, diskutējot, rakstot rakstus un sanākot kopā konferencēs. Un ir vērts izglītības sistēmu finansēt kaut no pēdējās naudas, jo tur šai naudai tiešām ir nozīme.

Otrs svarīgs aspekts: izglītības politika ir svarīgākais, kas veido sabiedrību. Un nevis kaut kādā ezotēriskā veidā, bet tas, ko šodien iemācām saviem bērniem, mēs būsim rīt. Cilvēkā ir kaut kas no gēniem, kaut kas no audzināšanas, taču daudz kas arī no vides, kas personības formēšanās laikā, galvenokārt, ir skolas atbildībā. Zināšanas no skolas, lielākoties, "aizķeras" jomās, kur tās tiek lietotas arī vēlāk dzīvē. Pārējais viss aizmirstas, un pāri paliek tikai sajūtas un... vērtības. Vērtības, kas tad vēlāk veido sabiedrību un attieksmi pret visu.

Tā, piemēram, mēs daudzreiz diskutējam par to, kā veicināt patriotismu. Es neticu, ka patriotismu var ieaudzināt ar kaut kādām speciālām stundām skolās vai kaut kā īpaši stāstot vēsturi. Taču ticu, ka noteiktas vērtības, kas iegūtas jau mazotnē, un noteikta sabiedrība apkārt veido patriotu. Ja esi godīgs, spītīgs un empātisks un tev jaunībā apkārt ir līdzcilvēki, kurus cieni, nevis uzskati par sīkiem krāpniekiem, par patriotu kļūsi neizbēgami. Patriotisms rodas no noteiktām bērnībā ieaudzinātām vērtībām un cilvēkiem apkārt, nevis no obligātajām patriotisma stundām skolās.

Tad padomāsim kopā, kādas tad tagad ir tās vērtības, ko ar izglītības sistēmas palīdzību mācām mūsu bērniem? Daudzās gādīgu vecāku ģimenēs jau skolas gaitas uzsākot, notiek savdabīga "iniciācija" noteiktā vērtību sistēmā, vecākiem krāpjoties ar deklarēto dzīvesvietu. Drīz vien jaunais cilvēkbērns uzzina par skolotāju algām un saprot, cik precīzi "augstu" sabiedrība vērtē visas šīs mācības. Tālāk jau augstākās skolās ejot, šī izpratne par patieso sabiedrības uzbūvi tikai nostiprinās. Krāpšanās (ko maigi sauc par "špikošanu") ir vispārpieņemta un ar laiku rodas aizdomas, ka patiesais šo zināšanu ieguves mērķis ir naudas izpumpēšana no valsts un vientiešiem.

Un ko lai citu secina, skatoties absurda teātri ar bezjēdzīgām budžeta vietām vai izlobētiem "obligātajiem diplomiem" dažādās profesijās, vai savā valstī caurkritušu ārvalstu studentu grupām, kas mūsu augstskolās ir goda vietā, jo maksā…

Pēc šīs vērtību kūres, ko vēl papildina postpadomju televīzijas “vērtības”, nav brīnums, ka jaunā paaudze kļūst ciniska un kādreizējās cerības par to, ka "nomainīsies paaudzes un viss sakārtosies", neattaisnojas. Virzība prom no padomju sistēmas, kuru raksturoja dažāda veida meli un blefošana visur, notiek, ak vai, cik lēni!

Bet neviens mums neliek ne pakļauties inercei, atražojot padomju sistēmu, ne arī taisīt izglītības sistēmu obligāti "tā kā somiem" (kaut, manuprāt, tā nebūtu sliktākā ideja). Mums ir jāveido kas savs, atbilstoši mūsu redzējumam, par to, ko gribam šeit redzēt. Un jāsāk kaut vai ar to, kā jauniešu izglītībā izskaust jebkuru darbības imitāciju un melus.

Pašlaik ar tā veidošanu iet grūti, un nav brīnums, ka jaunieši mums nenotic. Manuprāt, nepatriotiska un bezatbildīga ir tieši samierināšanās ar to, ka mums nav nevienas jauniešiem pievilcīgas augstskolas. Tas nav tikai jautājums par iegūtajām zināšanām, bet par to, kā veidojas mūsu elite. Vidusskola un augstskola ir laiks, kad tiek iegūti uzticami draugi un paziņas uz  mūžu. Vai mūsu gudrākie prāti ir ar stingru draugu un paziņu tīklu Latvijā, vai dēļ tam, ka līdzvērtīgas izglītības iespējas atrast Latvijā nav bijis iespējams, iesakņojušies citā vidē? Pagaidām lepojamies ar "izglītības eksportu", kamēr mūsu bērni aizvien vairāk izvēlas paši eksportēties.

 

1. attēls. Ārzemēs studējošo skaita proporcija pret kopējo Latvijas iedzīvotāju skaitu, kuriem būtu iespēja iegūt augstāko izglītību (2006 = 100)*

Ārzemēs studējošo skaita proporcija
Avots: UNESCO (http://uis.unesco.org/), gross outbound enrolment ratio

*) ārvalstīs studējošo īpatsvars 2014. gadā bija aptuveni 4.5%

 

Kāds pesimistiski teiks, ka izglītības sistēma jau nav nekas vairāk kā sabiedrības spogulis un jau tagad saņemam to, kas esam, bet tie, kam spogulī redzamais nepatīk, dodas prom.

Taču nē, izglītības sistēmai būtu jārāda nevis to, kādi esam, bet to, kādi mēs gribam būt. Var jau tādā ezotēriskā līmenī uzskatīt, ka "valsts ir vērtība pati par sevi”, taču, vai gadījumā savas valsts jēga neparādās arī mums beidzot esošajā iespējā kā brīviem cilvēkiem lemt to, kādus vēlamies izaudzināt savus bērnus un kas kā sabiedrība mēs īsti gribam būt?

Tad kādi mēs īsti gribam būt? Lēmums ir pilnībā mūsu rokās! 

 

[1] O. Krasnopjorova raksts “Kāpēc mācību sasniegumi dažādās Latvijas skolās ir tik atšķirīgi? Ekonometriskās analīzes rezultāti”


Viens no Latvijas Bankas uzdevumiem ir rūpēties par ilgtermiņa stabilitāti, veidojot pamatus turīgai valsts nākotnei. Tas nav iespējams bez labi izglītotas, globāli konkurētspējīgas jaunās paaudzes. Tādēļ Latvijas Banka savu ikgadējo Tautsaimniecības konferenci šī gada 27. septembrī šoreiz velta izglītības tematikai.

Tai gatavojoties, Latvijas Bankas eksperti pēta un analizē izglītības tēmas problemātiku, sekmīgo valstu pieredzi un iespējamos risinājumus, kas rakstu sērijas formā tiks publicēti šeit, www.makroekonomika.lv.

APA: Dāvidsons, G. (2018, 19. feb.). Novēlojies Zinību dienas raksts Latvijas Bankas izglītības konferences kontekstā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/3907
MLA: Dāvidsons, Gundars. "Novēlojies Zinību dienas raksts Latvijas Bankas izglītības konferences kontekstā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 19.02.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/3907>.

Komentāri ( 1 )

  • Vilnis Zakrevskis

    20.09.2017 19:57

    "bērni mācīsies apmēram tur, kur dzīvo vecāki" - jā, un vecāki turpinās aizbraukt:
    "If a country or region has no power to devalue, and if it is not the beneficiary of a system of fiscal equalisation, then there is nothing to stop it suffering a process of cumulative and terminal decline leading, in the end, to emigration as the only alternative to poverty or starvation. "-- Wynne Godley

    "Pamata un vidējās izglītības sistēma ir gandrīz vai pēdējais no globalizācijas ļoti lielā mērā pasargātais bastions" - tiešām tam tici? Neko neesi dzirdējis par IZM prasībām attiecībā uz mācību programmām un procesu? Izlasi John Taylor Gatto "The Underground History of American Education".

    "Virzība prom no padomju sistēmas, kuru raksturoja dažāda veida meli un blefošana visur, notiek, ak vai, cik lēni!" - esošā sistēma taču runā patiesību un neko citu kā patiesību, vai ne? Tu taču piekritīsi, ka LV ir veiksmes stāsts, Parex nevarēja neglābt, Citadeli pārdeva godīgi, ASV izaugsme, QE∞ ir krīzes atrisinājums, Trampam rūp 'beautifull Syrian babies', WTC7 sagruva jo aizdegās ķēķis, ...

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up