30.08.2011.

Par valsts parāda ilgtspēju

Šo nelielo komentāru mani uzrakstīt rosināja ¼ Satori organizēto lekciju cikla ietvaros uzņēmēja Jāņa Ošleja nolasītās lekcijas videoieraksta noskatīšanās (par šajā rakstā apskatīto problemātiku skat. ierakstu no 43. minūtes: http://ej.uz/paradailgtspeja), kurā cita starpā tiek diskutēts arī par ilgtspējīgu valsts parāda līmeni.

Proti, lekcijas laikā tiek minēts, ka, ekonomikai augot, ir iespējams uzturēt arī pieaugošu valsts parāda līmeni naudas izteiksmē, un šādā gadījumā, ja gan ekonomikas, gan parāda pieaugums ir proporcionāls, parāda attiecība pret IKP nemainās. Tātad parāda līmenis ir ilgtspējīgs. Šādam apgalvojumam grūti nepiekrist.

Lekcijas turpinājumā tiek apskatīts arī konkrēts piemērs ar valsti, kuras IKP aug ar ātrumu 7% gadā, bet budžeta deficīts tiek veidots 6% no IKP, apgalvojot, ka tās sākotnējais parāda līmenis (40% no IKP) stabilizēsies vai pat samazināsies. Intuitīvi šāds piemērs liekas tikpat saprotams kā divi reiz divi. Tomēr šajā gadījumā atļaušos nodemonstrēt lasītājam vienu burvju triku. Atveram programmu MS Excel, ievadam augstāk aprakstītos pieņēmumus un veicam aprēķinus (fails pieejams šeit).

Ups…

Gaidītā parāda stabilizācijas vietā tas sākotnēji pieaug līdz 92% no IKP, un tikai tad stabilizējas šajā augstajā līmenī.

Kas par desām?

Patiesībā tā ir pavisam vienkārša aritmētika. Ja sākotnējais parāda līmenis ir mazāks kā 100% no IKP, tad 6% no IKP budžeta deficīts nozīmē procentuāli lielāku parāda kāpumu par 6% IKP pieaugumu. Tātad parāds pieaugs virsproporcionāli IKP, un tā attiecība pret IKP palielināsies līdz sasniegs ilgtermiņa līdzsvara līmeni (steady state). Savukārt ilgtermiņa līdzsvara līmeni iespējams aprēķināt pēc šādas formulas:

kur p – ilgtermiņa līdzsvara parāda līmenis; d un i atbilstoši budžeta deficīts pret IKP un IKP izaugsme (visi parametri izteikti viena daļās).

Tātad pēc šīs formulas tikpat vienkārši varam noskaidrot, ka, IKP augot ar 7% gadā, budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 2.6% no IKP, lai valsts parāds stabilizētos sākotnējā 40% no IKP līmenī.

Papildus minētajam gribu piedāvāt vēl vienu pavisam nelielu vingrinājumu. Proti, realitātē parasti ir vērojamas ekonomikas svārstības. Pat ja kāda valsts spējusi nodrošināt stabilu ekonomikas pieaugumu 7% apmērā vairākus gadus no vietas, nekur nav izslēgts, ka dažus gadus tai var nākties rēķināties ar daudz zemāku izaugsmes tempu vai pat ekonomikas kritumu, piemēram, globālas ekonomiskās krīzes rezultātā. Sekojot augstāk minētajam parāda stabilizācijas nosacījumam, šādos apstākļos būtu jāsamazina arī budžeta deficīts, lai parāda attiecība pret IKP nepieaugtu. Tomēr Keinsa politikas piekritēji šeit iebildīs – krīzes laikā ekonomika ir jāstimulē, palielinot budžeta deficītu. Ieskatam apskatīsimies, kas notiek ar valsts parādu, ja ekonomiskā izaugsme uz trīs gadiem apstājas (IKP pieaugums tuvs nullei), bet budžeta deficīts dubultojas līdz 12% no IKP (pāršķiram Excel darba lapu no "Bāzes scenārijs" uz "Krīzes scenārijs").

Parāds šajā gadījumā 3 gadu laikā pieaug par 36 procenta punktiem no IKP un krīzes beigās jau pietuvojas ilgtermiņa līdzsvara līmenim 92% no IKP apmērā. Tālāk jau katrs pats var paspēlēties ar skaitļiem lai uzzinātu, cik gadus izaugsmei atjaunojoties valstij nāktos dzīvot ar bezdeficīta budžetu, lai sasniegtu pirmskrīzes parāda līmeni.

Ko tad no šāda neliela piemēra varam secināt?

Pirmkārt, ekonomikā ne vienmēr tas, kas sākotnēji izskatās pēc 2*2=4 arī ir 2*2=4. Citiem vārdiem sakot, lietas var šķist vienkāršākas kā tās patiesībā ir, un tādēļ ekonomisti dažādu procesu pētīšanai izmanto matemātiskus modeļus.

Otrkārt, praksē valsts parāda ilgtspējīgais līmenis var izrādīties daudz zemāks, kā mēs sākotnēji domājam. Un tas dēļ ekonomikas cikliskuma un politiķu ieraduma veidot prociklisku fiskālo politiku labajos laikos. Proti, labajos laikos dzīvojot ar budžeta deficītu, kas teiksim nepārsniedz parāda stabilizācijas līmeni, bet krīzes gados – palielinot budžeta deficītu ekonomikas veicināšanas vārdā. Un pats interesantākais – atsākoties labajiem laikiem tā vietā, lai sabalansētu budžetu (vai veidotu pārpalikumu), atgriežoties pie pirmskrīzes parāda līmeņa, protams, atkal tiek veidots budžeta deficīts, kas ļauj stabilizēt parādu jau jaunā, daudz augstākā līmenī.

Rezultātā parāds jau pēc dažām krīzēm var sasniegt līmeni, pie kura to vairs neviens nevēlēsies finansēt, un valsts zaudēs pieeju finanšu tirgum gluži kā Latvija 2008. gada nogalē, kad bijām spiesti lūgt starptautisko aizdevumu ekonomikas stabilizācijai.

APA: Rutkaste, U. (2019, 17. jul.). Par valsts parāda ilgtspēju. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/634
MLA: Rutkaste, Uldis. "Par valsts parāda ilgtspēju" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.07.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/634>.

Komentāri ( 19 )

  • @Domkalve

    31.08.2011 09:23

    Jūsu modelis aizmirsts cilvēku faktoru piem depopulāciju. Tik liels izbraucēju skaits kā Latvijā nav nevienā Eiropas valstī. "Ošleja modelī" lekcijā tam bija svarīga dimensija, ko neievērojat.

    Vēl. Jauki būtu, ja makroekonomika būtu fizika, vai vismaz pamatā eksakstā zinātne.
    Bet tā nav. Ekonomika kā matemātisku modeļu atbalstītu politisku dogmu ataisnojums as ir bijis pasaules ekonomikas un sabiedrisko procesu vēsturē par maz izglītoto Latvijas valdības vadītāju,finansistu, analītiķu (fiziķu: Godmanis, Repše, Dombrovskis, liela daļa LB darbinieku) lāsts.

  • Uldis Rutkaste

    31.08.2011 09:44

    Paldies par Jūsu viedokli! Jūs vēl pilnam komplektam aizmirsāt pieminēt žņaudzošo neoliberālismu un cietsirdīgās zviedru bankas.

    Makroekonomika nav fizika, tomēr ekonomiku komentējošam cilvēkam aritmētiku nāktos gan zināt. Bet vienai daļai Latvijas ekonomistu tas nav svarīgi, jo viņi jau tāpat zin labāk. Arī datos nav jāskatās, jo statistika vienmēr melo utt.

  • MrX

    31.08.2011 14:30

    Nevajag jaukt gaisu ar kaut kādu depopulāciju. Ošlejs samērā smagi kļūdījās savos aprēķinos par ilgtspējīga budžeta deficīta apjomiem un viss. Kāds tam sakars ar depopulāciju?

    Vai tad, ja mēs apsvērtu depopulāciju, kaut kas mainītos un pie 7% IKP pieauguma pastāvīgs 6% budžeta deficīts pēkšņi būtu ok?

  • Uldis Rutkaste

    31.08.2011 17:44

    Šodien sociālajos tīklos pačukstēja, ka līdzīgu problemātiku nesen apskatīja arī Mortens Hansens (angliski): http://t.co/JvEwau6. Interesentiem tur būs plašāks ieskats. Mortens apskata vispārēju gadījumu (es apskatīju tikai Jāņa izteikto piemēru), kurā IKP izaugsmi sadala reālajā un nominālajā komponentē, kā arī analīzē iekļauj procentu likmes.

  • Kaspars

    02.09.2011 15:12

    Beidziet lekties ar to ka baronets kļūdijās. Kas notiks, vai gandrīz notika, ja ASV paziņotu, ka tā strauji samazina budžeta deficītu?
    Protams, protams, kas atļauts Jupim, nav atļauts Bovim, tomēr fundamentāli, nevar teikt, ka Keins bija āksts un nekā nesaprata un neoliberālisms ir atminējis Dieva vārdu.
    Pašaik taču Latvijas ekonomika pēc būtības stagnē un izaugsme ir niecīga. Protams, protams koeficenti rāda...(ko vajag) bet būtībā iemesla smaidīt necik daudz nav.

  • Uldis Rutkaste

    05.09.2011 11:22

    Kas tā Latvijā par sērgu uzradusies visu trivializēt ar keinsiānismu vs neoliberālismu, it kā pasaulē būtu tikai viena taisnība. Atļaušos jautāt, vai Jums šie jēdzieni ir skaidri? Jebšu Jūs skrieniet līdzi tiem, kas skaļāk sauc?

    Vai kāds šeit noliedz Keinsa idejas? Runa, manuprāt, iet par to, vai stimulējoša ekonomiskā politika Keinsa izpratnē ir izmantojama vienmēr, nepārtraukti un visos apstākļos, jeb tai ir arī kādi ierobežojumi. Atļaušos arī es vienu triviālu piemēru. Morfiju, šķiet, medicīnā izmanto vēl šobaltdien sāpju remdēšanai, bet tas nebūt nenozīmē, ka to ieteicams lietot nepārtraukti, jo šai vielai ir arī citas, ne tik labvēlīgas īpašības.

  • Kaspars

    05.09.2011 12:49

    Protams, protams nevēlos apspriest, kurš gudrāks un smukāks! Jums amats tāds, ka jāuzvar! Runājot par stimulēšanu un Jūs mināt pieņēmumu, ka ekonomiku valsts stimulē, bet izaugsme valstī apstājas uz trim gadiem - Kāpēc?
    Vēl vien dumš jautājums - vai ES fondi ir stimulējoši vai bremzējoši (inflāciju audzējoši).
    Par vienu patiesību, gan pārmetumu nepieņemu, jo tādu pārstāv LB, pietam neatbild kas noteiks izaugsmi, ja investīciju struktūra nebūs gluži vēlamā.
    Tas kas kaitina, ka LB tēlo, ka ekonomikā svarigi ir tikai inflācija un izaugsme IKP, bet piemēram GINI ir priekš bagāto vīru sievām, ko izklāidējošus fondus veidot.

  • Uldis Rutkaste

    05.09.2011 13:20

    Par stimulēšanu un izaugsmi - kāpēc ne? Var būt situācija, ka bez stimulēšanas ekonomika, piemēram, būtu nokritusies par 4%. Daļa no stimulēšanas izdevumiem var tikt iztērēta par importu, kā rezultātā pasliktinātos tirdzniecības bilance, bet IKP neko daudz neiegūtu.

    Par ES fondiem - šeit nav noteikta atbilde, atkarīgs no tā, kas par fondiem, kā tiek izlietoti utt. Īstermiņā pozitīvs efekts būs jebkuru ES fondu izlietojumam iekšzemē. Tomēr, lai atbildētu uz jautājumu, vai mērķis attaisno līdzekļus, jābūt pilnīgākai informācijai.

    Par vienīgo patiesību - ne keinsiānisms, ne neoliberālas idejas nav vienīgā patiesība, to arī vēlējos pateikt ar iepriekšējo komentāru. Tāpat kā arī investīciju struktūra nebūt nav vienīgais izaugsmes faktors, lai gan nozīmīga endogēnās izaugsmes modeļu sastāvdaļa. Latvijas Bankā cenšamies analizēt lietas kompleksi, kopsakarībās, un nebūt nefokusējamies tikai un vienīgi uz IKP un inflācijas tendencēm. Par izaugsmes faktoriem diskutējuši esam teju katrā ikgada konferencē, arī bijām starp pirmajiem, kas aizsāka diskusiju par rūpniecības politiku Latvijā, skat., piemēram, šeit: http://ej.uz/z8n9

  • Kaspars

    05.09.2011 13:59

    Paldies par pieklājīgu atbildi! Lielāko daļu LB pētijumu esmu lasījis, vienkārši dažreiz kaitina visdegunība. Soc. sistēmas nevar ietilpināt smadzenēs neviens un datormodeļi ir tuvinātas ierobežotas simulācijas, bet politikas objekts ir cilvēku dzīves līmenis. Tāpēc atbildība ir milzīga, piemēram, Parex, cēlonis, sekas vai efekts? Bet apmaksā visi iedzīvotāji ar nākotnes iespējām. Vai divu ātrumu Latvijai nevajadzēs divus endogēnos modeļus, un kāds faktors to atkal apvienos, jeb sasniegs situāciju, kad viesiem ir ko zaudēt? Cik pasargāts būs iekšējais tirgus pie niecīgas izaugsmes ar eksogēnu cēloņu inflāciju? Dombrovskis izstrādājis plānu, kā samazināt resursu cenas biržā (varbūt par to prezidents runāja ar Sorosu, gribēja zināt kā to izdarīt :) )! Kaut protams tie ir EM jautājumi un Jums ta kas, no otras puses kognitīvās jaudas jums lielākas.

  • Uldis Rutkaste

    05.09.2011 14:13

    Pārlasīju vēlreiz Jūsu pirmo komentāru un savu atbildi uz to. Jāatdzīst, ka šoreiz laikam gan atbildēju vairāk emocionāli nekā racionāli, kas dažreiz laikam cilvēkiem raksturīgi :), jo īsti jau Jūs neapgalvojāt, ka taisnība tikai vieniem vai otriem.

  • Kaspars

    05.09.2011 15:18

    Taisnība pieder Dievam un tās meklējomos parasti sūtu uz filozofijas katedru, ekonomisti maldās patiesībās! :)

  • Jānis Ošlejs

    10.09.2011 15:30

    Dažreiz man Latvijas Bankas komentāri patīk. Dažreiz kaitina.

    Rutkastes kungs apspriež manu Satori lekciju par ātri augošu Latviju,
    http://www.youtube.com/watch?v=TkeSwZS0kKI , kuras pamatā ir šis www.growthcommission.org/storage/cgdev/.../Report/GrowthReportfull.pdf Pasaules Bankas World Bank Development Report , ziņojums par 13 valstīm, kas spēja panākt attīstību ar ātrumu vairāk nekā 7 % gadā, vismaz 20 gadus pēc kārtas.

    Rutkastes k-ga komentārs ir ļoti neprofesionāls un liek apšaubīt viņa kompetenci, bet matemātiski pareizā komentāra bezjēdzību šoreiz laikam vislabāk izsaka Alberts Einšteins:
    "As far as the laws of mathematics refer to reality, they are not certain, as far as they are certain, they do not refer to reality."

    Rutkastes kungs komentē manu runu Satori, no 43minūtes, kurā es asi iebilstu pret ļoti slikto ideju pieņemt Likumu par maksimālo budžeta deficīta apmēru. Es saku, ka budžeta deficīts kas nepalielina valsts parāda kopējo relatīvo nastu ir ilgtspējīgs, ja budžeta deficīts tiek iztērēts attīstībai un ja valsts vidējā termiņā aug straujāk nekā parāda pieaugums.

    Savā atbildē Rutkastes kungs pielieto vienkāršu matemātisku formulu, kurā ir divi mainīgie: IKP izaugsme un budžeta deficīta pieagums. Ja budžeta deficīts ir, teiksim 7% un valsts IKP pieaug par 7%, tad, tāpēc, ka valsts IKP ir 100% no IKP, bet valsts parāds, teiksim 40% no IKP, (resp IKP pieaug par 100+7=107, bet budžeta deficīts par 40+7=47,) tad valsts parāda/IKP attiecība no 40/100=0,4( 40% no IKP) pieaug līdz 47/107= 0,44 (44% no IKP).

    Tātad, Rutkastem itkā taisnība: valsts parāda slogs patiešām pieaug no 40% no IKP uz 44% no IKP. Parāda slogs pieaug! Ošlejs rupji kļūdījies! Aizvekot šo vienādojumu tālāk, līdz bezjēdzībai, Rutkaste iegūst, ka parāds stabilizējas pie 92% no IKP, jo, protams, matemātiski parāds 100% no IKP -parāda pieaugums veido stabilu attiecību. 2*2 nav 4, mūs tālākā komentārā vīzdegunīgā uzvaras priekā pamāca ierēdnis.

    Ko Rutkaste “aizmirsa” savā jaukajā formulā?

    Divas lietas. Pirmkārt, ierēdņa kungs ”piemirsa” inflāciju. Otrkārt, budžeta deficīta izlietojums, patēriņam vai investīcijām.

    Kāpēc Rutkaste “aizmirsa” inflāciju?

    Tāpēc, ka inflācija izjauktu viņa “matemātiku”. Valsts IKP Rutkastes formulā tiek aprēķināts t.s. nominālajās cenās. Tātad, ja valstī ir inflācija, tad izaugsme Rutkastes formulā jāraksta IKP +inflācija.
    Parādu inflācija neskar, jo tas ir noteikts vecajās naudas vienībās. Tāpēc inflācija samazina valsts parādu. Piemēram, Latvijā, no 2004 līdz 2008 gadam, inflācijas un strauja IKP pieauguma dēļ valsts parāds, mērīts kā daļa no IKP, nepārtraukti un strauji samazinājās, kaut gan vienlaikus tas katru pieauga mērīts absolūtos skaitļos, jo mums bija budžeta deficīts.

    Rutkaste “aizmirsa” inflāciju, jo “aizmirsa” ekonomikas pamatlikumu, kas nosaka, ka inflācija ir absolūti neizbēgama straujas izaugsmes sastāvdaļa. Tā ir bijis vienmēr un visur. Lūk, ko par to saka Pasaules Bankas Development Report, kura atziņas ir manas Satori lekcijas pamats:

    (53 lpp) very high inflation is clearly damaging to investment and growth. Bringing inflation down is also very costly in terms of lost output and employment. But how high is very high? Some countries have grown for long periods with persistent inflation of 15–30 percent.2
    Pie šāda līmeņa inflācijas Rutkastes formula vienkārši ir izmetama miskastē, kur tai arī ir vieta.
    Daži teiks, ka šāda līmeņa inflācija ir pārāk augsta. Pasaules Banka turpina:

    The consensus now is that inflation should be kept stable and in single digits. However, the ben- efits of bringing it to very low levels are unclear.

    Es neaicinu uz bezatbildīgu hiperinflāciju. Gluži otrādi. Pirmajā Satori lekcija, kas gan nav internetā, es detalizēti apspriežu pareizu budžeta politiku, taupību treknajos gados un tēriņus krīzē. Bet Latvija noteikti nedrīkst iespiest sevi Likuma par budžetu trakokreklā, jeb, kā saka Pasaules Bankas Attīstības ziņojums:
    There are certainly times and places in which avoidance of mistakes is the first priority and rigid rules can be essential for this purpose. However, these rules can become counterproductive if applied too strictly for too long. In the words of one of the workshop participants, fiscal and monetary rules need to be left with an element of “creative ambiguity.”

    Attīstība nozīmē pirmkārt investīcijas. Investīcijas rodas no kredīta. Ja valsts sekmīgi investē privātā biznesa atbalstam, ekonomika attīstās. Bez valsts investīcijām attīstības nebūs.

    Rutkastes politika, vienmēr tikai bremzēt inflāciju un vienmēr censties noteikt mazu deficītu, jo “uz politiķiem nevar paļauties” nozīmē nospļauties par investīcijām tātad attīstību un ļoti slikta, un kaitīga, un makroekonomiski nepareiza.

    Ko vēlas Rutkaste? Mazu budžeta deficītu. Ok, piem., Latvija to tagad intesīvi mēģina panākt. Un, ko mēs apgriežam? Pirmkārt, visas investīcijas, jo to paveikt ir vieglāk. Sociālie tēriņi vairāk vai mazāk saglabājas. Kas notiek ar valsts tēriņu struktūru?
    Lai krīzē iegūtu mazu budžeta deficītu, saglabājot sociālos tēriņus bet apgriežot investīcijas, mēs relatīvi palielinam tūlītējos tēriņus valsts budžetā un samazinam investīcijas, respektīvi, iznīcinam savu nākotni, jo Pasaules Bankas pētījums quelle suprise! uzsver, ka tikai investējošas valstis strauji attīstās.

    Tāpēc Rutkastes “matemātika”, lai arī itkā tik pareiza un viņa aicinājumi uz “atbildīgu budžeta politiku”, itkā tik cēli, patiesībā aicina uz stagnāciju, stabilitātes vārdā, jo Rutkastes rekomendāciju sekas ir iznīcināta valsts investīciju spēja.

    Latvijas Bankas politikai ir liela nozīme attīstībā, jeb kā saka PB:
    High-speed growth relies on export growth and a rapid integration into the global economy. That process is affected by exchange rates, interest rates, and inflation. Thus the central bank’s choices in all three areas bear heavily on the implementation of a growth strategy.

    Rutkastes k-ga izvēles valūtas kursā, eksporta ttīstībā un inflācijā nav attīstību veicinošas. Savukārt Pasaules Banka un mana lekcija parāda kā augt strauji, ar ātrumu vairāk nekā 7 procenti gadā, vairāk nekā 20 gadus no vietas. Lekcijā ir parādīti visi apsekti, ieskaitot inflāciju, tās negatīvās un pozitīvās sekas, procentu likmes, un pieeju patiesi ilgtspējīga valsts budžeta izveidošanai.

    Mana lekcija rāda ceļu uz bagātību un uzplaukumu caur attīstību. Rutkaste rāda ceļu uz kapiem, “pierādījumam” rupji izmantojot “aizmāršību” matemātikas formulās, jeb Einšteina vārdiem: “they are certain, they do not refer to reality”.

    Man liekas ļoti jauki, ja ekonomikas jautājumi tiek komentēti un apsriesti un jūtos pagodināts, ka Rutkastes kungs apspriež manu lekciju. Vienkārši es neciešu lvienkāršotu propogandekonomiku. Ja diskutējam, tad precīzi, lūdzu.

  • Uldis Rutkaste

    12.09.2011 09:27

    Paldies par "sirsnīgo" komentāru! Divas piebildes no manas puses – viena par Jāņa Ošleja diskusijas stilu, otra par apskatāmās problēmas būtību.

    Pirmkārt, es savā replikā neko nepiedāvāju, bet uzskatāmi parādu, ka budžeta deficīts izteikts % no IKP, kas ir nedaudz zemāks par ekonomikas pieauguma procentu, nebūt nenozīmē garantētu parāda stabilizāciju esošajā līmenī kā to apgalvoja Ošlejs. Pievērsu uzmanību valsts parādspējas problemātikai. Beigās apskatīju tipisku piemēru, kā valstis var nonākt (un ir nonākušas) augsta parāda problēmās. Tādēļ Jāņa Ošleja aizskarošais, ad hominem komentārs man šķiet gluži vienkārši nepieņemams. Tā vietā, lai atzītu savu kļūdu, Ošlejs polemizē par manām vēlmēm un izvēlēm, apšauba manu kompetenci, nievājoši dēvē mani par ierēdni (lai gan neesmu ierēdnis), un visādi citādi cenšas noniecināt manu personību. Mācīsimies diskutēt pieklājīgi, Ošleja kungs!

    Otrkārt, es nevis aizmirsu aprēķinā iekļaut inflāciju, bet gan ar nolūku to neiekļāvu, lai nesarežģītu savu vēstījumu un uzskatāmi parādītu problēmas būtību. Šeit gan viena nozīmīga piebilde – es aprēķinā neiekļāvu arī procentu likmi (kuru Ošleja kungs pat nepiemin!), kas no valsts parādspējas viedokļa darbojas diametrāli pretējā virzienā kā inflācija, kompensējot tās ietekmi. Tātad manis piedāvātā formula ir nevis blēdīšanās vai nekompetences piemērs, kā to cenšas pasniegt Jānis Ošlejs, bet gan vienkāršots valsts parādspējas problēmas attēlojums uzskatāmības nolūkos. Turklāt komentārā zem sava bloga ieraksta es devu skaidru norādi uz Mortena Hansena rakstu, kurā atrodama pilnīgāka valsts parādspējas formula (iekļaujot gan inflāciju, gan procentu likmi). Gribētu gan redzēt, kā Ošleja kungs valsts parādspējas formulu ieslaucītu mēslainē, kad būtu jāsāk maksāt procentu maksājumi! Tādēļ ieteikums Ošleja kungam, pirms izdarīt striktu secinājumu, ka kāds ir nekompetents vai kļūdījies, vajadzētu pašam detalizēti iepazīt un izprast diskutējamo problēmjautājumu.

    Un visbeidzot, komentējot manu bloga ierakstu, tiek citēts mūsdienu fizikas pamatlicējs un Nobela prēmijas laureāts, viens no izcilākajiem 20. gadsimta domātājiem – Alberts Einšteins. Atļaušos arī es citēt, lai gan kāda mazāk pazīstama autora, bet ne mazāk trāpīgo aforismu: Diletants neprot pateikt: ''Es neprotu,'' - visu pārējo viņš prot.

  • Jānis Ošlejs

    12.09.2011 23:26

    Par ad hominem. Es neesmu kautra ģimnāziste un uz ad hominem negriežu otru vaigu, bet atbildu zobs pret zobu.

    Par saturu: jauki, ka Uldis Rutkaste vēlas pielabot savu formulu, papildinot to ar realitāti. Tas arī bija jāpierāda.

    Rutkaste tagad saka, ka sākotnējā ideja bija vienkāršoti parādīt problēmas būtību, bet sākotnējā vienādojumā jāiekļauj inflācija un procentu likmes un līdz ar to formula ir aprēķins bija hipotētiskai ideālajai valstij un nevis mēģinājums reālam aprēķinam. Bet, tā kā procentu likmes atbilst inflācijai, tāpēc Ošleja kungs nekādi nespētu ieslaucīt formulu miskastē, jo vienkārši nodzēšas abas vienādojuma puses un paliek sākotnējā formula.

    Es nepiekrītu.
    Mana lekcija Satori un visi piemēri bija veltīti jautājumam kā nepārtraukti, ilgstoši, ātri augt. Šādos apstākļos darbojas citas dinamikas.

    Piemēram, ļoti straujas izaugsmes apstākļos, visas valstis ir piedzīvojušas brīžus, kad inflācija ir bijusi augsta, tsk dēļ Balasas-Samuelsona efekta, kurš nosaka, ka bagātākās valstīs cenu līmenis ir vienmēr augstāks utt.

    Augsta inflācija pie straujas izaugsmes bija, piemēram, Latvijas stāvoklis treknajos gados. Latvijas Bankai pie fiksēta valūtas kursa un brīvas kapitāla plūsmas izvēloties nekā neregulēt banku sektoru tikai iegūts stāvoklis, kad inflācija bija augstāka nekā procenti, kas jāmaksā par aizdoto vai aizņemto naudu. Respektīvi, reālās procentu likmes bija negatīvas. Tāpēc Latvijas valstij izdevās reizē turēt budžeta deficītu un reizē samazināt valsts parāda relatīvo apmēru.Mums bija strauja izaugsme un kritās valsts relatīvā parāda slogs.( Tiktāl viss labi, bet politikas trūkums bija, ka mega-pieauga privātie parādi ārzemniekiem, kas vēlāk izraisīja krīzi.)
    Ja Latvija vēlreiz atsāks strauji augt, pat esot eiro zonā, mūsu procentu likmes atkal kļūs negatīvas.

    Vai otrs piemērs:
    Otrais pasaules karš atstāja Eiropu ar ļoti smagu parādu nastu. Vienlaikus, laiks starp 1945 un 1970-tajiem bija visstraujakas izaugsmes laikmets, zelta izaugsmes gadi, kad tautas kļuva bagātas un vienlaikus izzuda valdību parādi.

    Kā Eiropa izkļūva no parādu krīzes un vienlaikus piedzīvoja tik strauju izaugsmi? Veidojot taupīgus budžetus? Kā nu kura valsts. Daudzas turēja lielus deficītus. Bet Eiropa (un pasaule) kopumā: Institucionāli izveidojot sistēmu ar negatīvām procentu likmēm. To var paveikt ieviešot kapitāla plūsmas kontroli un dažādos veidos piespiežot vietējos ietaupījumus palikt valstī un tikt investētiem pašu ekonomikā.

    http://www.economist.com/node/18834259

    Daudzas valstis pie Bretonvudas sistēmas izdzēsa savus parādus ar ātrumu starp 5 un 7 procentiem gadā un vienlaikus piedzīvoja strauju labklājības kāpumu.

    Rutkastes formula, kurā nav inflācijas un procentu likmju, nespēj nekādi iegūt nedz Latvijas trekno gadu situāciju nedz Eiropas 1945-80-to situāciju. Tāpēc Rutkastes formula ir jauka, bet ieslaukās miskastē, arī maksājot procentus, ja runa iet par straujas izaugsmes valstīm. Tāpēc Latvijas Saeima nedrīkst pieņemt Likumu, kas ierobežotu maksimālo budžeta deficītu.

    Lekcijā es uzsvēru, ka ir svarīgi, ka parāds proporcionāli nesāk augt straujāk nekā IKP. Vai var būt apstākļi, kad ir liels valsts budžeta deficīts un parāda relatīvā nasta nepieaug? Jā.

    Vai tas paveicam Latvijas šībrīža apstākļos, ar mūsu Latvijas Bankas naudas un kredīta politku? Nē. Un, mūsu apstākļos Rutkastes formula ir pēc patikas labs tuvinājums.

    Vai šodienas Latvijas Bankas politika ir optimāla un laba ekonomikai? Noteikti nē. Turpinot šādu politiku Latvija nevar cerēt uz izaugsmi 7 procenti gadā 20 gadus no vietas.

    Vai '"finansu represija", kā Bretonvudas sistēmā, iespējama esot ES dalībvalstij? Daudzejādā ziņā, jā. Bet tas prasa radošu un aktīvu centrālo banku.

    Vai Latvija var kļūt bagāta? NOTEIKTI JĀ.
    Bet tad mums ir jāsāk domāt plašāk un rīkoties aktīvāk. Labs sākums būtu sekot Pasaules Bankas ziņojuma ieteikumiem.

  • strazds

    13.09.2011 00:37

    Citējot Maiklu Hadsonu: Eiropas Savienības (ieskaitot Latviju) lielie meli ir tie, ka "neatkarīgas" centrālās bankas it kā ir demokrātijas pazīme. Patiesībā ir tieši otrādi: tas nozīmē atteikšanos no demokrātijas, un varas nodošanu oligarhijas rokās. Tik ilgi kamēr pastāvēs centrālās bankas, kuras vada labējā spārna baņķieri, kas nepārstāv darbaspēka intereses, demokrātijas vietā pastāvēs finanšu fašisms.

    Centrālie banķieri ir pakļauti smadzeņu skalošanai, kas rada "tuneļa skatījumu", lai darītu to, ko grib komercbaņķieri.

    Civilizetās valstīs, recesijas gadījumā centrālās bankas rada kredītu, lai būtu iespējams finansēt budžeta deficītu, infrastruktūras un nodarbinātības uzturešanai, bet Eiropā ir tieši otrādi — recesijas gadījumā nauda aizplūst komercbankām (kuras pašas recesiju radīja!).

    Pilnu interviju ar Džefu Sommersu un Maiklu Hadsonu var noskatīties šeit:
    http://rtfl.lv/en/news/entry/euro-sos/43/

  • Jānis Ošlejs

    13.09.2011 00:50

    Ak jā, precizēšanai. Finansu apspiešanas metodes kā Economist rakstā ir pieejamas tikai tad,ja Latvijai ir sava,neatkarīga naudas politika. Eiro zonā šādas iespējas nebūs.

    Tāpēc faktiski jau man un Rutkastes kgam ir tik atskirigi secinājumi:mēs katrs izejam no savas paradigmas: es vēlos neatkarīgu naufas politiku. Rutkaste nodot varu pār naudu Frankfurtei.

    Un, kad vara pār naudu būs Frankfurtē, Rutkastes formulainbūs taisnība.

    Kamēr mēs paši kārtojam savas naudas lietas kā mums nepieciešams, tikmēr var pielietot manu pieeju.

  • Uldis Rutkaste

    13.09.2011 09:50

    Nu, re, Ošlejam nav izprotama arī ad hominem nozīme. Es, Ošleja kungs, diskutēju par Jūsu apgalvojumu, ka budžeta deficīts nerada problēmas. Jūs, savukārt, apspriežat manu kompetenci un pierakstāt man dažādas paradigmas un secinājumus, kādus savā komentārā neesmu izdarījis. Lai nu katrs lasītājs pats izdara secinājumus, kurš modelis tam šķiet pieņemamāks. Tāpat kā jebkurš var rūpīgi izlasīt Pasaules Bankas ziņojumu, tur minētos riskus un atrunas, un salīdzināt to ar Jūsu lekcijas laikā pausto.

    Par valsts parādspēju - atruna atrunas galā. Jā, negatīvas reālās procentu likmes ir iespējamas ierobežotu laika periodu, bet šādam periodam parasti seko periods ar pozitīvām reālajām procentu likmēm. Vai Jūs gribat apgalvot, ka pastāvīgas negatīvas reālās procentu likmes ir uzturama situācija? Un ka šādā situācijā kāds jums visu laiku aizdos naudu budžeta deficīta finansēšanai (protams, abstrahējoties, ka valdība brutāli atņem iedzīvotājiem uzkrājumus, un tie jūtas laimīgi)? Tā paša Latvijas piemēra gadījumā mēs ļoti labi varējām redzēt, kas sekoja ieilgušam negatīvu procentu likmju periodam, un cik skaisti pēc šī negatīvo procentu likmju perioda valsts parāda apjoms četrkāršojās.

    Jūsu ekonomikā varbūt kas tāds ir iespējams, bet tam diezin vai ir kāds sakars ar realitāti. Protams, Lukašenko metodes dara brīnumus; ar kapitāla kontroli diezin vai būs līdzēts, būs jāveic arī cilvēku kontrole, atņemot tiem pases, lai nevarētu šķērsot robežu, un droši vien arī jāizstājas no Eiropas Savienības, jo šādas aktivitātes ir pretrunā ar ES preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīvu kustību. Es šādam modelim nepiekrītu un uzskatu, ka attīstību var panākt arī citiem līdzekļiem - pie atvērta kapitāla tirgus realizējot pārdomātu strukturālo politiku, sākot, piemēram, ar to pašu izglītības sistēmas reformu.

    Jā, un arī citos, daudz nesenākos gadījumos valstīm ir sanācis īsā laikā nozīmīgi samazināt valsts parāda līmeni, neveicot finanšu represijas pret to iedzīvotājiem, piemēram, Īrija (no 82% uz 25%), Bulgārija (no 108% uz 14%) vai Dānija (no 73% uz 27%), visas aptuveni desmitgades laikā būtiski samazināja parādu vienlaicīgi uzrādot pietiekami strauju ekonomikas izaugsmi.

  • Jānis Ošlejs

    13.09.2011 11:19

    1) pašsaprotams, ka valsts nevar nepārtraukti uzturēt lielu budžeta deficītu. Es esmu daudzkārt un publiski atkārtojis, ka valstij liels budžeta deficīts ir pielietojams tikai krīzes gados, savukārt straujas izaugsmes laikā jāatmaksā parādi.

    2) Naudas politikai ir jābūt labākai un precīzākai nekā to šobrīd veic un līdz šim ir veikusi Latvijas Banka.
    Tā nedrīkst pieļaut burbuļus nekustamajā īpašumā. Tieši Latvijas Bankas bezdarbība radīja negatīvas procentu likmes treknajos gados, radot Latvijā burbuli nevietā. Starp citu, arī Rutkastes k-ga pieminētā Īrija izmantoja Latvijas modeli sava valsts parāda nomaksai, finansējot to ar ārvalstu kredītiem NĪ. Situācija šobrīd tur ir ļoti bēdīga. Diezko mani neuzrunāja tas īru modelis, Rutkastes kungs.

    Naudas politikai jāveicina ieguldījumi ražošanā. Atkal, LB politika to nedara, mūsu ražojošais sektors ir krietni pārāk mazs. Un strukturālās reformas ir maģiski gudrs vārds: kurš iebildīs? - bet reformējot patēriņa nozares, piem., slimnīcas, neizdosies panākt attīstību ražojošajās nozarēs. Mums nevajag mazāk slimnīcu, mums vajag vairāk rūpnīcu.

    Un kāds aktīvai naudas politikai sakars ar Lukašenko? Pilnīgi nekāds.

    Ja vajag piemēru, es minētu Čehiju kā valsti ar aktīvu naudas politku, kas ir veiksmīga. Latvijas Banka darītu gudri pamācoties no Prāgas, nevis no Minskas.

  • Uldis Rutkaste

    13.09.2011 12:39

    Peldēt projām no šī bloga ieraksta tēmas netaisos, tādēļ vien dažas replikas.

    Par pirmo punktu atkārtošu vien Jūsu vārdus: ja ekonomika aug ar 7%, bet budžeta deficīts ir 6%, parāds samazinās; ja ekonomika aug ar 7%, bet budžeta deficīts ir 7%, parāds nemainās.

    Par otro punktu. Šeit ir pētījums, kas parāda dažādu monetāro politiku piemērotību dažādām valstīm http://ej.uz/z5wa. Par Īriju - jums noteikti ir ērti lietot Īrijas šī brīža problēmas, tomēr diezin vai ir noliedzams fakts, ka Īrija dažu desmitgažu laikā no visai nabadzīgas Eiropas valsts ir kļuvusi par vienu no bagātākajām Eiropas valstīm. Īrijas problēma šīs krīzes laikā ir nenovaktētās bankas, kas iegāja starptautiskajā biznesā un izpletās neproporcionāli lielas tās ekonomikai. Runājot par Čehiju, vai tiešām Jūs neredzat nevienu citu atšķirību starp Latviju un Čehiju kā vien monetārās politikas jomā (retorisks jautājums)?! Kādēļ, Jūs, piemēram, nepieminat Rumāniju, kas tāpat kā Čehija īsteno inflation targeting, un kur nemaz tik labi tās lietas neiet (arī retorisks jautājums)?!

    Par strukturālajām reformām - lūgums nevajag vulgarizēt. Ja Jums tas aizmirsies - Latvijas Banka, piemēram, bija pirmā, kas aizsāka diskusiju par rūpniecības politikas nepieciešamību (http://ej.uz/z8n9), teju katru ikgada konferenci diskutējam par tautsaimniecības attīstības lietām.

Up