Ejot cauri krīzēm. Kas notiek ar noguldījumiem?

Tautsaimniecības attīstību ik pa laikam satricina lielāka vai mazāka mēroga krīzes, kas ietekmē gan ekonomiku kopumā, gan finanšu iestāžu rīcību un noguldītāju uzvedību. Atkarībā no krīžu rakstura noguldījumi bankās var pieaugt vai samazināties. Noguldījumi var aizplūst no bankām, ja, samazinoties ienākumiem vai pirktspējai, noguldītāji ir spiesti tērēt uzkrāto, lai pārdzīvotu grūtos laikus, vai arī ja rodas šaubas par banku sektora stabilitāti. Iespējama arī pretēja situācija, kad ekonomiskās nenoteiktības vai ģeopolitisko faktoru iespaidā tiek veidoti piesardzības uzkrājumi, vai arī, kā tas bija raksturīgi pandēmijas periodam, dažāda rakstura ierobežojumu dēļ nav iespējas pilnvērtīgi tērēt nopelnīto, un bankās veidojās “piespiedu” uzkrājumi.

Iepriekš rakstā Divas krīzes zem lupas – kopīgais un atšķirīgais salīdzinājām, kāda bijusi noguldījumu struktūra un galvenās attīstības tendences eirozonā pasaules finanšu krīzes laikā un pandēmijas krīzes laikā. Savukārt šajā rakstā aplūkosim, kas ar noguldījumiem noticis pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, pandēmijas krīzei pāraugot energoresursu cenu krīzē.

Noguldījumu īpatsvars ekonomikā joprojām audzē muskuļus

Krīžu ietekme finanšu sektora dziļuma un kopējā tautsaimniecības attīstības līmeņa ziņā vērojama, aplūkojot noguldījumu attiecību pret IKP, kas parāda, vai, ekonomikai attīstoties, mainās iedzīvotāju un uzņēmumu ar finansēm saistītie paradumi. Latvijā vērojamo nepietiekamo finanšu sektora dziļumu raksturo tas, ka mūsu valstī kā finansējuma avots galvenokārt dominē kredītiestādes, savukārt alternatīvi finansējuma avoti ir nepietiekamā apjomā, uzņēmumiem nav praktiski pieejama pietiekama finanšu instrumentu daudzveidība. Kapitāla tirgus attīstības līmenis ir zem optimālā, nepietiekami tiek nodrošināta uzkrātā kapitāla (piemēram, noguldījumu un pensiju fondu līdzekļu) tālāka ieguldīšana tautsaimniecībā, mazaktīvais kapitāla tirgus nav pievilcīgs ārvalstu investoriem. Eirozonā šajā ziņā saglabājas atšķirība starp tās “vecajām” dalībvalstīm ar vēsturiski un ilgstoši stabilām uzkrāšanas tradīcijām, kurās noguldījumu kopapjoms bankās ir tuvs IKP apjomam vai pat to pārsniedz, un “jaunajām” eirozonas dalībvalstīm, kuras eiro ieviesušas vēlāk. Vairumā šo jauno eirozonas dalībvalstu vēsturiskas attīstības un zemāku ienākumu dēļ nav izveidojušās tik dziļas uzkrāšanas tradīcijas, un noguldījumu attiecība pret IKP tajās ir krietni zemāka (sk. 1. att.).

Tā kā eirozonas ietvaros par iekšzemes noguldījumiem tiek uzskatīti arī citu eirozonas valstu rezidentu noguldījumi, no kopējās ainas izceļas valstis, kurās finanšu sektora īpatnību dēļ šādi noguldījumi izvietoti pastiprināti (Luksemburga, Kipra, Malta), vai gluži otrādi, to rezidenti ievērojamu daļu noguldījumu izvieto ārpus eirozonas (Īrija). Savukārt Latvijas izteikti zemais noguldījumu īpatsvars pret IKP varētu liecināt par nepietiekamā ienākumu līmeņa noteikto uzkrājumu deficītu, joprojām lielo skaidrās naudas lomu (arī uzkrājumu veidošanā), kā arī finanšu pratības līmeni. Iespējams, tas saistīts arī ar finanšu sektora seklumu, jo vērojama analoģija ar zemo kreditēšanas apjomu Latvijā.

Noguldījumu īpatsvara pret IKP dinamika visās eirozonas valstīs pēdējo gadu laikā bijusi līdzīga. Tika novērots būtisks noguldījumu kāpums pandēmijas laikā un pēc tam sarukums kara, enerģijas cenu krīzes un augstās inflācijas periodā 2022.-2023. gadā. Arī Latvijā noguldījumu pret IKP attiecība 2023. gada vidū atkal atgriezusies pirmspandēmijas līmenī, relatīvi straujajam “pandēmijas uzkrājumu" kāpumam tā arī nepalīdzot atstāt pēdējo vietu eirozonas noguldījumu rangu tabulā.

Krāj gan mājsaimniecības, gan uzņēmēji

Aplūkojot banku piesaistītos noguldījumus sektoru skatījumā, redzams mājsaimniecību pārsvars. Eirozonas dalībvalstu vidū mājsaimniecību īpatsvars mājsaimniecību un nefinanšu uzņēmumu noguldījumu kopapjomā bijis samērā līdzīgs (60-80 %, sk. 2. att.). Latvijā, līdzīgi kā Igaunijā, šis īpatsvars ir bijis zem eirozonas vidējā līmeņa, būtiski nemainoties nedz pandēmijas periodā, nedz Krievijas iebrukuma Ukrainā/enerģijas cenu krīzes laikā. Tas, ka vairāku gadu laikā noguldītāju struktūras pārmaiņas bijušas vien dažu procentu punktu robežās, norāda, ka krīzes nav vērā ņemami mainījušas noguldītāju uzvedību un iespēju robežās uzkrāj gan uzņēmumi, gan mājsaimniecības.

Aplūkojot noguldījumu kāpuma tempus (sk. 3. att.), noguldījumiem pārsvarā redzama kāpuma tempu samazināšanās tendence – vairumā valstu jau no 2021. gada, turklāt 2023. gadā vairākās valstīs noguldījumi gada izteiksmē sākuši sarukt. Lielā mērā tas saistīts ar ierobežoto tēriņu iespēju 2020.-2021. gadā un iekavētā atgūšanu pēc pandēmijas ierobežojumu atcelšanas 2022. gadā, ko papildināja izdevumu pieaugums inflācijas lēciena ietekmē. Straujo noguldījumu kāpumu 2022. gadā atsevišķās valstīs izraisīja vienreizējie faktori: banku sektora strukturālās pārmaiņas Lietuvā [1] un eiro ieviešana Horvātijā [2]. Savukārt Latvijā mājsaimniecības 2022.-2023. gadā inflācijas iespaidā bija spiestas palielināt tēriņus, līdzekļiem nonākot uzņēmumu banku kontos un audzējot gan to peļņu, gan noguldījumus, līdz ar to noguldījumu kopapjoms vēl turpināja augt.

Ienesīgums maina noguldījumu struktūru

Eiropas Centrālās bankas monetārās politikas kursa maiņa, cīņā ar inflāciju būtiski paaugstinot bāzes procentu likmes, mainījusi banku piesaistīto noguldījumu dinamiku termiņu skatījumā (sk. 4. un 5. att.). Tirgū paaugstinoties naudas cenai, tika palielinātas gan termiņnoguldījumu, gan krājkontu procentu likmes, kuras ilgstoši atradās nulles līmenī vai tuvu tam. Rezultātā būtiski augusi uz ilgāku termiņu piesaistīto resursu, tostarp krājkontu, daļa un uzlabojusies banku likviditātes pozīcija, paverot arī plašāku kreditēšanas potenciālu, kas gan ne visur tiek pienācīgi izmantots. Savukārt noguldījumu uz nakti (t. i., norēķinu kontu atlikumu) gada pārmaiņu tempi pēdējo gadu laikā visās eirozonas valstīs mazinājušies, jo īpaši strauji – kopš procentu likmju paaugstināšanas cikla sākuma 2022. gada vidū, Latvijā šīs tendences bijušas līdzīgas. Pašlaik vien piecās eirozonas valstīs noguldījumi uz nakti gada skatījumā turpina augt (visstraujāk – par 5 % – Horvātijā).

Pretēja aina paveras termiņnoguldījumu jomā, kur pēc ilgākas apjomu stagnācijas zemo procentu likmju laikmetā 2022. gada vidū visās eirozonas valstīs šie noguldījumi sāka strauji augt. Tempi gan ir visai atšķirīgi, un ja, piemēram, Kiprā šo noguldījumu gada kāpums jūnijā bijis vien nepilns procents, tad eirozonā kopumā tas sasniedza 18 %, bet Latvijā 78 %.

Tomēr šķietami straujais termiņnoguldījumu pieaugums vairumā valstu pagaidām nozīmē vien atgriešanos pie vidējā termiņā ierastām proporcijām. Pēc termiņnoguldījumu īpatsvara samazinājuma 2020.-2021. gadā sekojošais pieaugums 2022.-2023. gadā šo īpatsvaru tikai atjaunojis pirmspandēmijas līmenī vai tuvu tam. Latvijā termiņnoguldījumu īpatsvars joprojām atpaliek no 2019. gada līmeņa, bet tikai Igaunijā, Somijā un Luksemburgā pirmspandēmijas līmenis ir pārspēts.

Termiņnoguldījumu īpatsvars kopējos noguldījumos nav krasi mainījies un, tāpat kā pirms krīzēm, veido 50-60 % Beļģijā, Francijā, Nīderlandē, 20-40 % eirozonā kopumā un vairumā dalībvalstu, bet 10-20 % robežās ir vien dažās valstīs, tostarp Latvijā. Šādu situāciju dažādās valstīs nosaka dažādi faktori, bet Latvijā viens no galvenajiem varētu būt ilgstoši negatīvais reālo noguldījumu procentu likmju līmenis, kad pat pie vienas no augstākajām inflācijām eirozonā, kas atsevišķos mēnešos pārsniedza pat 20 % līmeni, bankas par termiņnoguldījumiem maksāja vien 1-2 %. Tiesa, pašreiz, kad inflācija sarukusi zem 4 %, noguldījumu likmju paaugstināšana līdz 3-4 % faktiski padarījusi tās reālā izteiksmē tuvas nullei ar perspektīvu kļūt reāli pozitīvām, tādēļ likmju līmeņa stimulējošā ietekme uz noguldījumu piesaisti varētu augt.

Vienlaikus gan rodas jautājums – vai noguldītāji ir apmierināti ar reāli nullei tuvo noguldījumu procentu likmju līmeni, kas mudina meklēt uzkrājumu izvietošanas iespējas ārpus bankām. Piemēram, Latvijas gadījumā popularitāti guvušajos ieguldījumos valdības krājobligācijās. Saskaņā ar Valsts kases datiem, š. g. oktobra sākumā iedzīvotāju ieguldījumi krājobligācijās sasniedza 200 milj. eiro, t.sk. pēdējo četru mēnešu laikā šie ieguldījumi ir dubultojušies un praktiski līdzsvaro noguldījumu sarukumu šajā laikā. Salīdzinājumam – krājobligāciju likme oktobra vidū termiņam uz gadu bija 3.95 %, bet vidējā banku piedāvātā šāda termiņa noguldījumu likme septembrī - 3.6 %.

Rezumējot jāatzīst, ka gan pandēmijas, gan ar karu un enerģijas cenu krīzi saistīto laiku gan bankas, gan noguldītāji pārdzīvojuši bez būtiskām izmaiņām noguldījumu struktūrā. Pašreiz, kad inflācija pamazām atgriežas ierastāki zemos līmeņos, arī noguldījumu dinamika un struktūra vairumā valstu atgriežas pirmspandēmijas sliedēs. Pozitīvais ir tas, ka banku sektors saglabājis stabilitāti un nav zaudējis noguldītāju uzticību, bet tie savukārt saglabājuši spējas veidot uzkrājumus arī šajos satricinājumu laikos.

[1] Pēc koncerna uzņēmumu reorganizācijas Lietuvā Revolut Bank UAB no elektroniskās naudas iestādes Revolut Payments UAB pārņēma noguldījumus vairāk nekā 8 mljrd. eiro apjomā (98 % no tiem bija citu Eiropas Savienības valstu rezidentu noguldījumi). Līdz ar to kopējais noguldījumu apjoma kāpums 2022. gadā pārsniedza 30 %. Neņemot vērā Revolut grupas ietekmi, kāpums veidotu vien 10 %.

[2] Horvātijā (līdzīgi kā Latvijā 2013. gadā) liels apjoms nacionālās valūtas skaidrās naudas nonāca noguldījumu kontos, lai vienkāršotu naudas maiņas procesu, pārejot uz eiro.