29.01.2024.

Kā savaldīt inflācijas pūķi? Centrālo banku vēsturiskā pieredze

Ilustratīvs attēls pūce
Foto: LETA

Īsumā

  • ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) vēsture rāda, ka parasti atbalstoša monetārā politika tiek īstenota pārāk ilgi, kam seko straujš procentu likmju kāpums, kas parasti, bet ne vienmēr, rezultējas ar recesiju.

  • ASV pieredze 20. gadsimta 70. gados  rāda, ka inflācija pēc strauja samazinājuma var atgriezties, ja ierobežojoša monetāra politika tiek mazināta par agru. Tas liek Eiropas Centrālajai bankai (ECB) būt piesardzīgai ar gaidāmo likmju samazinājumu tempu.

  • Priekšlaicīgs procentu likmju samazinājums ASV 20. gadsimta 70. gados sabiedrībai izmaksāja ļoti dārgi.

  • Pēc inflācijas sakaušanas ASV 80. gadu sākumā nākamajos ciklos FRS veicās daudz labāk ar inflācijas un ekonomikas vadīšanu līdz pat tā saucamajai mīkstās piezemēšanās epizodei 1994. gadā, un ir cerības finanšu tirgos, ka to varētu izdoties atkārtot arī šobrīd.

  • Zviedrijas centrālās bankas jeb Riksbank pieredze rāda, ka pat augsta divciparu inflācija var strauji samazināties, ja ekonomika nonāk dziļā recesijā, kas, protams, nav vēlamais inflācijas samazināšanas veids. Turklāt straujš inflācijas kritums nenozīmē, ka inflācija nevar atjaunoties, tāpēc centrālajām bankām arī šobrīd būtu jābūt piesardzīgām.

  • ECB līdzšinējā pieredze rāda, ka jābūt ļoti piesardzīgiem ar lēmumu pieņemšanu. Vienlaikus – saskaroties ar spēcīgu ekonomisko šoku, centrālās bankas rīcība var būt strauja, gan ceļot, gan samazinot procentu likmes.

Rietumu pasaulē augsta inflācija un tad tās straujš samazinājums, kas novērojams arī pašlaik, nenotiek pirmo reizi. Tomēr pēdējās desmitgadēs bija ierasts divciparu līmeņa inflācijas kāpumu novērot tikai attīstības valstīs ar vājām centrālajām bankām, kas pakļaujas politiskajam spiedienam. Šādas centrālās bankas parasti nespēj īstenot nepopulāru monetāro politiku, un šādām valstīm parasti raksturīga slikta ekonomikas pārvaldība. Noteikti ir iespējams gūt atziņas arī no šo valstu pieredzes cīņā ar augstas inflācijas epizodēm, tomēr Rietumu pasaules vadošo centrālo banku pieredze, pat ja jāmeklē tālākā pagātnē, ir daudz piemērotāka analīzei un secinājumiem šodienas monetārās politikas īstenošanai.

ASV centrālās bankas pieredze

Viena no centrālajām bankām, kuras vēsturisko pieredzi vērts apskatīt, ir ASV centrālā banka jeb FRS.

FRS monetārais ietvars šobrīd būtiski atšķiras no tā izveides pirmsākumiem. Oficiāli līdz 1971. gada augustam ASV monetārā sistēma strādāja pēc zelta standarta sistēmas. Lai gan zelta standarta sistēma var disciplinēt gan fiskālās, gan monetārās politikas īstenotājus, neļaujot drukāt jaunu naudu, tomēr tā neizslēdz inflācijas problēmu pilnībā. Tas bija novērojams arī īsi pēc FRS izveides un vairākkārt periodā līdz zelta standarta monetārās sistēmas atcelšanai. Ekonomikas vēsturnieki norāda, ka viens no galvenajiem iemesliem inflācijas kāpumiem šajā periodā bija FRS neatkarības trūkums. FRS neatkarību oficiāli ieguva tikai 1951. gadā. Līdz tam fiskālā un monetārā politika nebija pilnībā nodalīta un, kā raksta ekonomikas vēstures pētnieki, FRS atbalstošu monetāro politiku parasti īstenoja pārāk ilgi – pirmsākumos pārāk ilgi palīdzot noturēt zemas ASV Valsts kases parāda vērtspapīru likmes, bet vēlākajos periodos kavējoties ar procentu likmju celšanu.

ASV ekonomikas pētnieki Maikls Bordo (Michael Bordo) un Mikijs Levijs (Mickey Levy) norāda, ka, neskatoties uz formālo FRS neatkarības iegūšanu, arī vēlākajos gados pilnībā neizdevās atbrīvoties no politiķu ietekmes uz centrālās bankas lēmumiem. [1] Tuvojoties vēlēšanām, politiķi parasti vēlas redzēt atbalstošu monetāro politiku. ASV vēsture rāda, ka ekonomikas pārkarsēšana parasti beidzas ar sāpīgu atgriešanos līdzsvarā, jo pēc kavēšanās ar monetārās politikas atbalsta mazināšanu ir strauji jāmaina monetārās politikas kurss uz ierobežojošu.

Arī mūsdienās centrālās bankas neatkarības princips ir ļoti svarīgs. Skaidrs, ka augstas inflācijas apstākļos kredītņēmējiem negribas maksāt vēl vairāk par saviem aizņēmumiem, tomēr, kaut arī šāda monetārā politika ir nepopulāra, tas ir vienīgais veids, kā atgriezt inflāciju mērķa līmenī un nodrošināt cenu stabilitāti. Strauja procentu likmju celšana līdz šim ir strādājusi salīdzinoši veiksmīgi. Mēs šobrīd redzam strauju inflācijas līmeņa samazinājumu no pīķa gan eirozonā, gan ASV, tomēr, kā  par situāciju eirozonā teicis Latvijas Bankas prezidents, pasludināt uzvaru vēl ir par agru [2]. Arī vēsturiskā pieredze 20. gadsimta 70. gados ASV rāda, ka inflācija pēc strauja samazinājuma var atgriezties, ja atkāpšanās no ierobežojošas monetārās politikas notiek par ātru (skatīt 1. attēlu.)

 

Augstas inflācijas epizode ASV 20. gadsimta 70. gados

Apskatot detalizētāk notikumus ASV 20. gadsimta 70. gados, ir saskatāmas gan zināmas līdzības ar mūsdienām, gan atšķirības. ASV 70. gados mainījās monetārais ietvars, un FRS atteicās no zelta standarta sistēmas. Mainoties monetārajam ietvaram, sabiedrībai var rasties bažas par centrālās bankas uzticamību un apņēmību sasniegt cenu stabilitātes mērķi, tāpēc sabiedrība varēja mainīt savas inflācijas gaidas, kas savukārt nozīmē, ka centrālajai bankai, lai atgrieztu inflāciju mērķa līmenī, bija nepieciešamas lielākas pūles jeb augstākas procentu likmes. Mūsdienās šādas problēmas pēc būtības vairs nav. Tik krasas izmaiņas monetārajā sistēmā, kā pēc atteikšanās no zelta standarta, nav notikušas ļoti sen, un centrālajām bankām attīstītajā pasaulē ir augsta uzticamība. Tas nozīmē, ka centrālajām bankām ir iespējams atgriezt inflāciju mērķa līmenī ar mērenāku procentu likmju kāpumu nekā būtu situācijā, ja šāda uzticamība nebūtu.

FRS 70. gados bija ļoti grūti savaldīt inflāciju gan ārēju apstākļu – straujš izejvielu cenu kāpums pēc Arābu valstu noteiktā naftas embargo – dēļ, gan arī pašas FRS neizlēmīgās monetārās politikas dēļ. Arī nesen piedzīvotais inflācijas vilnis bija saistāms ar strauju izejvielu cenu kāpumu. Arī pašlaik spriedze Tuvajos Austrumos saglabājas augsta, kas savukārt nozīmē, ka pastāv naftas cenu kāpuma risks. Vienlaikus gan jāuzsver, ka, salīdzinot ar 70. gadiem, enerģētikas tirgus ir būtiski mainījies: pasaulē ir augstāki naftas rezervju līmeņi, naftas ieguvējvalstu skaits ir plašāks un Tuvo Austrumu nozīme, lai gan joprojām liela, tomēr ir mazāka nekā 70. gados.

FRS 70. gados vairākkārt procentu likmes strauji cēla un tad samazināja, reaģējot uz ekonomikas perspektīvas pasliktināšanos. Tomēr šāda svārstīšanās un nevēlēšanās ilgstošāk īstenot nepopulāru monetāro politiku neļāva sakaut inflāciju līdz galam. Jāatgādina gan, ka šajā periodā FRS jau bija duālais mandāts, kas nozīmēja gan nodarbinātības, gan cenu stabilitātes mērķu sabalansēšanu. Nespēja nodrošināt cenu stabilitāti maksāja dārgi. No 1965. gada līdz 1982. gada vidum ASV patēriņa cenu indekss palielinājās par vairāk nekā 300 %. FRS uzticamības krīzes kulminācija bija 1978. gadā, kad ASV dolārs būtiski pavājinājās pret citām valūtām. Turklāt augstākas inflācijas gaidas un līdz ar to augstākas obligāciju ienesīgumu likmes veicināja finanšu aktīvu cenu samazināšanos, kas savukārt nozīmēja augstākas kapitāla izmaksas, vājas investīcijas un zemāku potenciālo iekšzemes kopprodukta izaugsmi.

ASV 70. gadu pieredze, nespējot inflāciju sagraut līdz galam, ir viena no vēsturiskajām mācībām, ko visbiežāk piesauc centrālo banku vadītāji, kuriem ir izteiktākas bažas par inflācijas atgriešanos mērķa līmenī. Šī mācība monetārās politikas īstenotājiem liek būt piesardzīgiem arī laikā, kad signāli par inflācijas samazināšanos jau izskatās optimistiski.

Pēc ilgstošām neveiksmēm ar inflācijas iegrožošanu ASV 70. gadu beigu periodā FRS vadību pārņēma ekonomists, kuru bieži piemin arī mūsdienās, – Pols Vokers (Paul Volcker). Viņam tiek piedēvēti inflācijas sakaušanas un FRS uzticamības atgūšanas nopelni. Taču tas tika panākts ar lielām izmaksām – 80. gadu sākumā līdz inflācijas pilnīgai sakaušanai augstais procentu likmju līmenis, ko noteica FRS, bija paspējis ASV ekonomiku divas reizes iedzīt recesijā. Šī pieredze rāda, ka, priekšlaicīgi mazinot ierobežojošu monetāro politiku, vēlāk sabiedrībai kopumā būs jāmaksā vēl vairāk, lai atgrieztos pie cenu stabilitātes.

Šobrīd redzot, ka ekonomikas izaugsme pavājinās un inflācija samazinās, finanšu tirgos parādās spēcīgas gaidas par strauju ierobežojošas monetārās politikas mazināšanu, tomēr centrālo banku vadītāji, atceroties vēsturisko pieredzi, norāda uz nepieciešamību būt piesardzīgiem (skatīt 2. attēlu).

 

Pēc inflācijas iegrožošanas 20. gadsimta 80. gados un uzticamības iegūšanas FRS nākamajos ekonomikas ciklos daudz veiksmīgāk izdevās īstenot tai izvirzītos mērķus noturēt cenu stabilitāti un nodarbinātību. Inflācija vairs iepriekšējos līmeņus nesasniedza, savukārt recesijas kļuva seklākas. 1994. gadā FRS pat pamanījās nobremzēt inflācijas veidošanos priekšlaicīgi un procentu likmju kāpumam recesija nesekoja. Arī šobrīd attiecībā uz ASV daudz tiek runāts par to, ka FRS varētu izdoties šo panākumu atkārtot (tas ir, notiktu mīkstā piezemēšanās).

Zviedrijas centrālās bankas pieredze

Arī Zviedrijas centrālās bankas jeb Riksbank pieredze laikā no 20. gadsimta 80. gadu beigām līdz 90. gadu vidum sniedz vērtīgas atziņas. Šajā periodā Zviedrijā algas kāpa salīdzinoši strauji, savukārt centrālā banka turpināja īstenot fiksēta valūtas kursa politiku, kas bija ekonomiku atbalstoša politika. Kopā ar ekspansīvu fiskālo politiku (budžeta deficītu) un finanšu un nodokļu sistēmas regulācijas mazināšanu tika veicināta strauja ekonomikas uzskaršana uz parāda rēķina. Mājsaimniecību uzkrājumu rādītājs kļuva negatīvs, savukārt bezdarba līmenis samazinājās līdz 1.4 % 1989. gadā. Inflācija strauji palielinājās un sasniedza divciparu līmeni, tomēr ārējās vides pasliktināšanās kopā ar izmaiņām nodokļu sistēmā, kas veicināja uzkrājumu veidošanos, strauji atdzesēja ekonomiku, līdz tā nonāca recesijā. Ekonomikas sarukšana bija tik spēcīga, ka inflācija 1992. gadā jau bija samazinājusies līdz 2 % līmenim [3].

Pēc straujā ekonomikas krituma tika lemts par monetārās politikas ietvara izmaiņām, un Riskbank lēma par pāriešanu uz peldošu valūtas kursu un inflācijas līmeņa mērķēšanu (Inflation targeting regime). Tomēr pēc straujā inflācijas krituma tā atsāka atkal augt 1993. gada sākumā. Pēc izmaiņām monetārajā ietvarā trūka uzticamības Riksbank spējai īstenot tai uzstādītos mērķus, un līdz inflācijas gaidu stabilizēšanai pagāja zināms laiks. Šī Riskbank pieredze rāda, ka pat augsta divciparu inflācija var strauji samazināties, ja ekonomika nonāk dziļā recesijā. Protams, spēcīga recesija nav veids, kā centrālās bankas vēlas apturēt inflāciju, turklāt straujš inflācijas kritums nenozīmē, ka inflācija nevarētu atjaunoties. Inflācijas gaidu stabilizēšana prasa laiku, tāpat kā uzticamības iegūšana.

ECB uzticamība ir augsta, līdz ar to atšķirībā no Riksbank vēsturiskās pieredzes bažām nav īsti pamata, ka inflācija varētu atjaunoties gaidu iespaidā.

ECB pieredze

Neskatoties uz neilgo ECB vēsturi, arī no tās pieredzes ir ko mācīties. Lielās finanšu krīzes laikā 2008./2009. gadā ECB strauji samazināja procentu likmes ar mērķi atbalstīt ekonomiku. Izaugsme bija gausa, tomēr jau 2011. gadā sāka parādīties pamatotas bažas par inflācijas kāpumu. Arī dažādi ekonometriskie modeļi liecināja par gaidāmu inflācijas pieaugumu. Turklāt vēsturiski ECB bija klājies samērā grūti ar inflācijas noturēšanu mērķa līmenī. Pirmajā ECB desmitgadē inflācija pastāvīgi bija virs 2 % līmeņa, tāpēc, lai vēl vairāk nemazinātu ECB mantojumā nodoto uzticības kredītu, ECB Padome 2011. gada aprīlī un jūlijā lēma par procentu likmju paaugstināšanu. Vēlāk izrādījās, ka šis bija pāragrs lēmums, jo nebija pamanīts, ka finanšu tirgi ir kļuvuši integrētāki un globālāki. Finanšu tirgi bija kļuvuši svārstīgāki, kas noveda pie straujām vērtspapīru likmju izmaiņām un līdz ar to – eirozonas parādu krīzei.

Noslēgumā

Pieredze rāda, cik sarežģīts ir centrālās bankas uzdevums, un vienlaikus arī norāda uz to, ka centrālām bankām ir jābūt piezemētām, skatoties uz savām prognozēm. Vēsturiski centrālajām bankām ir klājies ļoti grūti ar inflācijas un ekonomikas vadīšanu, tomēr krīžu epizodēs tās vienmēr ir bijušas neatsverams atbalsts ekonomikas stabilizācijai. Skatoties uz priekšu, līdzšinējā centrālo banku pieredze liek būt piesardzīgiem attiecībā uz strauju procentu likmju samazināšanos. Lai gan jaunākie dati par inflācijas līmeni ļauj ar optimismu skatīties nākotnē, tomēr bieži vien finanšu tirgi pacilātības vilnī mēdz aizsteigties notikumiem pa priekšu. Kā minēts iepriekš, gan centrālo banku tradicionālās konservatīvās nostājas (vēlme pārlieku “nesašūpot ekonomikas laivu”), gan vēsturiskās pieredzes dēļ centrālās bankas, tajā skaitā arī ECB, ir noskaņotas sagaidīt inflācijas nostabilizēšanos mērķa līmenī, un tikai tad sākt likmju samazinājumu. Turklāt centrālo banku iecienītākais veids ir kustēties pakāpeniski, soli pa solim, nevis veikt straujas izmaiņas.


ECB

▶️Raksts: Monetārā politika augstas nenoteiktības apstākļos
Nodrošināt cenu stabilitāti, izvairoties no recesijas. Neiespējamā misija?

 

 


 

[1] M.D Levy un M.D. Bordo savā pētījumā “The Fed’s Delayed Exits from Monetary Ease: The Fed Rarely Learns from History” norāda, ka 1965. gadā FRS kavējās ar procentu likmju paaugstināšanu atbilstoši tā laika ASV prezident Lindona B. Džonsona vēlmēm.

[3] Claes Berg and Richard Gröttheim “Monetary policy in Sweden since 1992”

APA: Bērziņa, D., Krongorns, E. (2024, 18. jun.). Kā savaldīt inflācijas pūķi? Centrālo banku vēsturiskā pieredze . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6238
MLA: Bērziņa, Dace. Krongorns, Erlands. "Kā savaldīt inflācijas pūķi? Centrālo banku vēsturiskā pieredze " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 18.06.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6238>.

Līdzīgi raksti

Up