09.02.2023.

Kāpēc pietrūkst nodrošinājums eiro zonas repo tirgū?

Ilustratīvs attēls ecb ēka
Foto: Shutterstock

Īsumā

  • Repo tirgus ir naudas tirgus segments, kurā naudas aizņemšanās notiek pret ķīlu jeb nodrošinājumu. Darījumu apjomi repo tirgū sāka ievērojami pieaugt jau globālās finanšu krīzes laikā, un tirgus ir turpinājis augt kopš tā laika. Tas rada pieprasījumu pēc kvalitatīva nodrošinājuma finanšu transakcijās. Tai pašā laikā arī regulējošās prasības finanšu starpniekiem diktē lielāku pieprasījumu pēc augstas kvalitātes likvīdiem aktīviem.

  • ECB nestandarta monetārās politikas pasākumi, t.sk. aktīvu pirkšanas programmas un ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperācijas, ir samazinājuši pašlaik tirgū pieejamo augstas kvalitātes likvīdu vērtspapīru piedāvājumu.

  • Lai mazinātu radīto vērtspapīru trūkumu, Eirosistēma, t.i. ECB un eiro zonas nacionālās centrālās bankas, īsteno aktīvu pirkšanas programmās iegādāto publiskā sektora vērtspapīru aizdošanu.

  • Skatoties uz norisēm turpmāk, situācija izskatās iepriecinošāka. Ķīlas deficīts varētu mazināties sakarā ar ECB uzsākto monetārās politikas normalizāciju.

Ķīlu nodrošinātu naudas aizņemšanos repo tirgū nosacīti var salīdzināt ar ātro kreditēšanu: nepieciešamo naudas summu ir iespējams iegūt ļoti īsā laikā, aizņēmums ir uz īsu termiņu – visbiežāk uz vienu dienu - un pretī tiek dots adekvāts nodrošinājums jeb ķīla. Atšķirība ir tā, ka repo tirgū piedalās lieli institucionāli spēlētāji, t.i. to var nosacīti salīdzināt ar naudas vairumtirdzniecību, jo darījumu summas visbiežāk ir mērāmas miljonos.

Repo darījuma sākumā viena darījuma puse (aizņēmējs) pārdod otrai pusei (aizdevējam) vērtspapīrus (ķīlu), lai vēlāk tos no tās pašas puses atpirktu atpakaļ. Aizņēmējs papildus maksā procentus (repo likmi) par aizņemtajiem līdzekļiem, ko veido starpība starp pārdošanas cenu un atpirkšanas cenu. No vērtspapīru pārdevēja jeb naudas aizņēmēja puses darījums tiek apzīmēts kā repo darījums, savukārt no vērtspapīru pircēja jeb aizdevēja puses darījums tiek apzīmēts kā reversais repo darījums jeb vērtspapīru aizdošana pret naudu. Pēc būtības repo darījums ir naudas aizņemšanās pret ķīlu jeb nodrošinājumu – tātad nodrošināts darījums -, kur ķīlu sastāda tirgojami vērtspapīri – visbiežāk tie ir augstas kvalitātes, likvīdi parāda vērtspapīri, kurus emitē valdības vai korporatīvais sektors. Piesardzības nolūkos pret vērtspapīriem aizdotā summa var būt mazāka par nodrošinājuma (vērtspapīru) vērtību - tiek pielietots tā dēvētais novērtējuma diskonts (valuation haircut). Tas nodrošina līdzekļu aizdevējam zināmu aizsardzību pret iespējamām ķīlas vērtības svārstībām. Turklāt darījuma puses repo darījuma darbības laikā var vienoties, ka aizņēmējam ir pienākums iesniegt papildu nodrošinājumu (margin) gadījumā, ja nodrošinājuma vērtība samazinās. Tas tiek darīts ar mērķi pasargāt aizdevēju no zaudējumiem gadījumā, ja aizņēmējs neizpilda atpakaļpirkšanas pienākumu pilnā apmērā un no ķīlas pārdošanas atgūtā summa ir mazāka par aizdevumu. Tā kā repo darījuma rezultātā viena darījuma puse iegūst likviditāti, bet otra darījuma puse nodrošinājumu, tad nodrošināto naudas tirgu var izmantot gan likviditātes, gan nodrošinājuma pārvaldīšanai. 

Nodrošinātais jeb repo tirgus ievērojami sāka pieaugt globālās finanšu krīzes laikā un ir turpinājis augt kopš tā laika, vienlaicīgi samazinoties nenodrošinātajam naudas tirgus segmentam. Šobrīd repo segments ir pārliecinoši lielākais eiro naudas tirgus segments. Vidējais dienas apgrozījums repo tirgū ir apmēram 5 reizes lielāks kā nenodrošinātā naudas tirgus apgrozījums, kā tas redzams 1. attēlā.

 

Darījuma partneri dod priekšroku nodrošinātai naudas tirdzniecībai galvenokārt, lai  samazinātu ar darījuma partneri saistīto kredītrisku. Un tā kā eiro denominētā repo tirgū valdības obligācijas ir dominējošais nodrošinājuma veids (2020. gada beigās valdības obligācijas kā nodrošinājums tika izmantotas 85% no visiem darījumiem, tāpēc turpmāk tekstā, ja vien nav norādīts savādāk, kā nodrošinājums tiek apskatīti valdības parāda vērtspapīri), tad tas nodrošina arī aizdevējam jeb ķīlas pircējam ātru piekļuvi likviditātei. Likviditātes nepieciešamības gadījumā aizdevējs ātri un ar zemām transakcijas izmaksām var ķīlu pārdot, pēc tam to atkal nopērkot, jo valdības parāda vērtspapīru tirgi ir vieni no likvīdākajiem finanšu tirgiem. Līdz ar to repo tirgus ir stabilāks īstermiņa finansējuma avots nekā nenodrošinātais naudas tirgus. Tāpēc repo tirgiem ir būtiska loma naudas un vērtspapīru plūsmas veicināšanā visā finanšu sistēmā. Labi funkcionējošs repo tirgus arī atbalsta likviditāti citos finanšu tirgus segmentos, piemēram, obligāciju tirgos, tādējādi sekmējot efektīvu kapitāla pieejamību ekonomikā.

Atkarībā no izmantotā nodrošinājuma, izšķir divu veidu repo darījumus: vispārējā nodrošinājuma (general collateral; turpmāk tekstā - GC) un specifiskā nodrošinājuma (specific collateral, turpmāk tekstā - SC) repo darījumi. GC repo darījumā nodrošinājums ir iepriekš definēts vērtspapīru emisiju kopums vai saraksts, kas repo tirgū tiek tirgots ar tādu pašu vai ļoti līdzīgu repo likmi, ko apzīmē kā GC repo likmi. Piemēram, šādu GC sarakstu varētu veidot eiro denominēti likvīdi valsts parāda vērtspapīri ar noteikta līmeņa kredītreitingu un ar noteiktu atlikušo dzēšanas termiņu. Tāpēc GC vērtspapīrus var aizstāt vienu ar otru, būtiski nemainot repo likmi. Citiem vārdiem sakot, GC repo darījumā likviditātes nodrošinātājam (vērtspapīru pircējam) ir vienalga, kuru no GC sarakstā iekļautajiem vērtspapīriem tas saņems; piegādātā nodrošinājuma izvēle paliek vērtspapīru pārdevēja pusē. Vērtspapīru pircējs jau iepriekš var salīdzinoši labi novērtēt vērtspapīra kredīta kvalitāti un tirgus likviditāti. Tas, ka vispārējā GC var aizstāt vienu nodrošinājumu ar otru, nozīmē, ka GC repo likmes virzītājspēks ir likviditātes pieprasījums un piedāvājums finanšu tirgū. Kā naudas aizņemšanās izmaksu mērs, GC repo likme ir cieši saistīta ar nenodrošinātā naudas tirgus procentu likmēm, lai gan to procentu likmes ir zemākas kā līdzīga veida nenodrošinātajiem darījumiem. Savukārt atšķirībā no vispārējā nodrošinājuma darījuma specifiskā nodrošinājuma darījumā likviditātes nodrošinātājs jeb vērtspapīra pircējs precīzi identificē (piemēram, norādot konkrēta vērtspapīra emisijas ISIN), kuru vērtspapīru pircējs vēlas saņemt kā darījuma nodrošinājumu. SC repo darījumu var pielīdzināt vērtspapīru aizdošanai pret naudu, un SC repo likmi var arī interpretēt kā maksu par vērtspapīru aizdošanu. SC darījumā galvenā motivācija ir iegūt sev vēlamo vērtspapīru, tāpēc SC repo likmi ietekmē vērtspapīru piedāvājums un pieprasījums. Kā redzams 3. attēlā, SC repo likme gandrīz visu laiku ir bijusi zem GC repo likmes, norādot uz to, ka vērtspapīru aizņēmējam ir jāmaksā samērā augsta maksa par specifiskā vērtspapīra aizņemšanos: proti, tas pretī saņem mazāku naudas summu, kā tas būtu, ja tiktu pieņemts kāds no GC vērtspapīriem. Jo lielāka starpība starp šīm abām procentu likmēm, jo lielāks deficīts ir pēc specifiskā nodrošinājuma. Turklāt, kā rāda 2. attēls, SC darījumi veido būtiski lielāko daļu no visiem darījumiem eiro zonas repo tirgū.

 


Kas norāda uz nodrošinājuma trūkumu?

Finanšu tirgus analītiķi nodrošinājuma deficīta lielumu visbiežāk novērtē pēc diviem rādītājiem: vispārējā nodrošinājuma un specifiskā nodrošinājuma repo likmju starpības (skat. 3. attēlu) un mijmaiņas darījuma likmes un līdzvērtīga termiņa obligāciju ienesīguma  starpības [1] (asset swap spread; turpmāk tekstā ASW) (skat.4.attēlu).

 

Starpības starp GC un SC repo likmēm pieaugums norāda uz pieprasījuma palielināšanos pēc specifiskā nodrošinājuma. Specifiskā nodrošinājuma tirgu ļoti ietekmē nodrošinājuma individuālie parametri un iezīmes, piemēram kopējais emisijas apjoms, emitenta kredītreitings. Lielā pieprasījuma dēļ specifiskais nodrošinājums tiek tirgots par daudz zemākām likmēm. Savukārt ASW parāda, cik ļoti trūkst kādas noteiktas valsts parāda vērtspapīri. Jo lielāka ASW starpība, jo lielāks ķīlas deficīts. Piemēram, eiro zonā Vācijas repo tirgū ir jūtams vislielākais ķīlas trūkums (skat. 4.attēlu). Vācijas valdības obligācijas ir īpaši pieprasītas, jo tās tiek uzskatītas par drošākajām reģionā.

 

Kāpēc veidojas nodrošinājuma trūkums?

Iemesli ir dažādi. Globālais, arvien pieaugošais parādu slogs un globālās finanšu krīzes negatīvais mantojums dara finanšu tirgus dalībniekus piesardzīgus par darījuma partnera risku, kā rezultātā pieaug pieprasījums pēc kvalitatīva nodrošinājuma finanšu transakcijās. Piesardzība manifestējas nodrošinātu aizdevumu apjoma pārākumā pār nenodrošinātu aizdevumu apjomiem. Tā kā repo darījumā nauda tiek aizdota pret labas kvalitātes likvīdu ķīlu, tas piesaista repo tirgū dažādus spēlētājus, kas ir ieinteresēti drošās investīcijās - tādus kā lielus nebanku uzņēmumus, naudas tirgus fondus, aktīvu pārvaldniekus, tai skaitā pensiju fondus, apdrošināšanas sabiedrības un citas nebanku finanšu institūcijas. Repo transakcijas ļauj šiem investoriem izvietot droši naudu ārpus banku sektora un tādējādi diversificēt darījuma partneru loku. Turklāt repo darījumi ir arī visdrošākie īstermiņa aizdevumi, kas pieejami daudziem lielajiem ieguldītājiem, jo visbiežāk viņu darījumu summas iziet ārpus noguldījumu garantijas aizsardzības shēmām to noguldījumu lieluma dēļ (eiro zonā tas ir līdz 100 000 eiro katrā kredītiestādē). Tāpat lielākajai daļai no tiem nav piekļuves bezriska noguldījumu kontiem centrālajās bankās (centrālās bankas konti pieejami kredītiestādēm un krājaizdevu sabiedrībām). Tā kā repo transakcijas ļauj tirgus dalībniekiem iegūt īslaicīgu finansējumu ieķīlājot likvīdos aktīvus, tad bankas un citas finanšu iestādes izmanto repo darījumus likviditātes pārvaldībā, lai segtu īslaicīgus naudas plūsmu iztrūkumus. Repo darījumu elastība ļauj bankām pārvaldīt savus likvīdos aktīvus efektīvāk. Plašais aizdevēju un aizņēmēju loks pastiprina repo tirgus stabilitāti. Diversifikācija gan aizdevēju, gan aizņēmēju pusē rada tirgu, kas ir dziļāks un dabiski noturīgāks. Stresa periodos labi funkcionējošs repo tirgus veicina finanšu stabilitāti, piedāvājot salīdzinoši elastīgu veidu kā īslaicīgi pārvērst aktīvus naudā, piespiedu kārtā tos nepārdodot, tādējādi neradot papildu lejupvērstu spiedienu uz aktīvu cenām un novēršot tirgus stresa pašpastiprinošo dinamiku. Bet repo tirgus pievilcība iet roku rokā arī ar lielāku pieprasījumu pēc ķīlas.

Tai pašā laikā arī regulējošās prasības finanšu starpniekiem diktē lielāku pieprasījumu pēc augstas kvalitātes likvīdiem aktīviem. Regulējošo prasību saraksts ir garš, sākot no Bāzeles III prasībām bankām līdz Maksātspējas II režīmam apdrošināšanas sabiedrībām. Šo prasību dēļ finanšu starpnieki uz ceturkšņa beigām, kad tiek sagatavoti ceturkšņa finanšu pārskati, steidz  uzspodrināt savas bilances, lai, piemēram, uzlabotu sviras rādītāju (leverage ratio) vai likviditātes seguma rādītāju (liquidity coverage ratio). Regulējošie noteikumi un no tiem izrietošie ierobežojumi mudina finanšu starpniekus turēt savās bilancēs augstas kvalitātes likvīdus aktīvus, kas neveicina to aizdošanu repo tirgū, tādējādi saasinot lejupvērsto repo likmju dinamiku. Kā redzams 3. attēlā, visbiežāk SC repo likmei, bet arī GC likmei, uz ceturkšņa beigām ir tendence strauji samazināties, par ko liecina pīķveida lejupvērstie lēcieni SC un GC laika rindās. Uz ceturkšņa beigām var novērot arī repo tirgus apgrozījuma kritumu. Arī finanšu tirgus uzraugu prasība aizvien vairāk atvasināto finanšu instrumentu norēķinu (clearing) veikt caur centrālajiem darījumu partneriem (central counterparties (CCPs)) palielina pieprasījumu pēc likvīdiem valdības parāda vērtspapīriem, ko iesniegt kā nodrošinājumu darījumam.

Arī ECB nestandarta monetārās politikas pasākumi ar aktīvu pirkšanu ir samazinājuši pašlaik tirgū pieejamo augstas kvalitātes likvīdu aktīvu piedāvājumu. ECB aktīvu iegādes programmas (asset purchase programme (APP)) ietvaros ir iegādājusies valdības vērtspapīru ievērojamus apjomus. Publiskā sektora aktīvu iegādes programmas ietvaros (public sector purchase programme (PSPP)), kur būtisku daļu sastāda eiro zonas valdību parāda vērtspapīri, iegādāto vērtspapīru apjoms pēc amortizācijas izmaksu novērtējuma (at amortised cost) uz 2022. gada decembra beigām sastādīja 2.58 triljonus eiro, bet pandēmijas ārkārtas aktīvu iegādes programmas (pandemic emergency purchase programme (PEPP)) ietvaros iegādātais publiskā sektora obligāciju apjoms pēc amortizācijas izmaksu novērtējuma uz 2022. gada novembra beigām sastādīja 1.63 triljonus eiro. Jāpiebilst, ka arī ECB ilgāka termiņa refinansēšanas mērķoperāciju (targeted longer-term refinancingoperations (TLTRO)) ietvaros bankas apmaiņā pret likviditāti ir piešķīrušas Eirosistēmai nodrošinājumu, tai skaitā arī valdības parāda vērtspapīrus. Vācijas valdības finanšu aģentūra (Deutsche Finanzagentur) ir aplēsusi, ka uz 2022. gada 30. jūniju Eirosistēmas īpašumā bija apmēram 43% no visiem Vācijas valdības apgrozībā esošiem vērtspapīriem, salīdzinot ar 27% uz 2017. gada beigām. No tā var secināt, ka Eirosistēma ir ļoti būtisks spēlētājs gan Vācijas obligāciju tirgū, gan arī būtiski ietekmē situāciju ar nodrošinājumu repo tirgos. ECB ir veikusi pasākumus situācijas normalizēšanai, bet par tiem mazliet zemāk rakstā.

Ir arī specifiski iemesli, kāpēc lai kāds būtu ieinteresēts specifiska vērtspapīra iegūšanā ar repo darījumu palīdzību un kāpēc veidojas trūkums kādā konkrētā vērtspapīra pieejamībā. Pamatots šķiet arī jautājums, kāpēc kādu konkrētu vērtspapīru neiegādāties pa tiešo vērtspapīru tirgū? Viens no atbildes atslēgvārdiem ir īsās pozīcijas pārdošana (short selling), ar to saprotot vērtspapīra aizņemšanos repo tirgū un tūlītēju pārdošanu, lai vēlāk to atpakaļ nopirktu un atgrieztu aizdevējam. Īsās pozīcijas pārdošanas pielietojums ir ļoti plašs. Turpmāk ieskicētas galvenās pielietojuma jomas, kas arī sniedz atbildi, kāpēc šis vērtspapīrs ir tik ļoti pieprasīts. Izklāstītais sniedz arī niansētāku ieskatu repo tirgos.

Ar īso pozīciju palīdzību var ierobežot vai mainīt ieguldījumu riska profilu, tāpēc tās tiek bieži izmantotas riska pārvaldībā. Gan investori, gan arī vērtspapīru tirgotāji (dealers) ierobežo (hedge) savu obligāciju portfeļu procentu likmju risku, atverot īsās pozīcijas. Šādi obligāciju portfelis tiek nodrošināts pret procentu likmju risku. Jo brīdī, kad obligāciju cenas krītas  pieaugošu procentu likmju dēļ, pieaug īso pozīciju vērtība, tādējādi sabalansējot portfeļa kopējo vērtību. Šādu pat risku ierobežojošu stratēģiju izmanto obligāciju parakstītāji (underwriters), lai ierobežotu procentu likmju risku laikā, kamēr emitējamie vērtspapīri vēl ir parakstītāja rīcībā. Tāpat pēc būtības ar līdzīgām transakcijām var ierobežot procentu likmju risku ieguldījumiem korporatīvā sektora parāda vērtspapīros, atverot īsās pozīcijas atbilstoša termiņa valdības parāda vērtspapīros, tādējādi uzņemoties vien atlikušo kredītrisku t.i. - uzcenojumu virs bezriska peļņas likmes -, tādējādi transformējot ieguldījuma riska profilu.

Tirgus dalībnieki, it īpaši augsta riska ieguldījumu fondi (hedge funds), izmanto īsās pozīcijas, lai izmantotu cenu atšķirības un gūtu labumu no tirgus novirzēm un nekorektas cenošanas (arbitrāžas darījumi), kā arī citiem spekulāciju veidiem. Bez tam ar repo transakciju palīdzību, pielietojot arbitrāžas tehnikas, ir iespējams koriģēt viena un tā paša emitenta vērtspapīru ar līdzīgiem dzēšanas termiņiem nekorektus vērtējumus (valuations). Tas veicina korektas ienesīguma līknes konstrukciju it īpaši valdības parāda vērtspapīriem. Korektas valdības parāda vērtspapīru ienesīguma līknes ir būtiskas citu finanšu instrumentu cenošanā. Arī atvasināto instrumentu riska ierobežošanai un cenošanai svarīgs ir repo tirgus, lai efektīvi finansētu vērtspapīru garās pozīcijas un segtu īsās pozīcijas, ņemot vērā, ka paši vērtspapīri ir galvenais riska ierobežošanas līdzeklis atvasinātajiem instrumentiem. Tāpēc aktīvs repo tirgus ir priekšnoteikums likvīdiem atvasināto instrumentu tirgiem. Mēģinājumi izveidot jaunus atvasināto instrumentu tirgus ir cietuši neveiksmi tur, kur nav bijuši aktīvi repo tirgi, kas sekmē atvasinātā instrumenta tirdzniecību, riska ierobežošanu, arbitrāžu un cenošanu. Saistībā ar procentu likmju atvasinātajiem finanšu instrumentiem (interest rate futures and forwards) atsevišķi būtu jāpiemin, ka palielināts pieprasījums pēc specifiskiem vērtspapīriem regulāri var rasties šo atvasināto instrumentu līgumu termiņa beigās, gadījumā, ja īsās pozīcijas turētājiem ir lielāks piegādes saistību apjoms uz noteiktām obligācijām jeb “lētākām piegādes obligācijām”, t.i., obligācijām, kuru piegāde maksā vismazāk, lai izpildītu nākotnes līguma īsās pozīcijas vērtspapīru piegādes pienākumu. Tas var rasties situācijās, kad tirgus dalībniekiem ir liela nenoteiktība par obligāciju tirgus attīstību nākotnē un tie izvēlas pasargāt savus obligāciju portfeļus no cenu samazinājuma. Vai arī, ja tirgus dalībnieki sagaida, ka obligāciju cenas samazināsies un apzināti nolemj spekulēt uz šāda scenārija īstenošanos. Abos minētajos gadījumos procentu likmju nākotnes darījumos tiek atvērtas īsās pozīcijas, kas ietver sevī pienākumu nākotnē piegādāt noteiktus vērtspapīrus.

Vēl repo darījumi ir ar plašu pielietojumu obligāciju tirdzniecībā, lai nodrošinātu likviditāti vērtspapīru otrreizējā tirgū. Vērtspapīru otrreizējā tirgū likviditāte ir atkarīga no tā, vai tirgus uzturētāji (market makers) var nodrošināt nepārtrauktu cenu kotāciju, par kurām galu galā arī tiek veikti darījumi. Lai varētu kotēt saistošas tirdzniecības cenas, tirgus uzturētājam ir vai nu jāuztur vērtspapīru tirdzniecības portfelis, kas ļauj viņam pārdot vērtspapīru no saviem krājumiem, vai arī jāpaļaujas uz repo tirgu, kas ļauj tam gan efektīvi finansēt krājumus, gan arī aizņemties īslaicīgi vērtspapīru, gadījumā, ja tas nav tirgus uzturētāja tirdzniecības portfelī, lai to piegādātu pircējam. Labi funkcionējoša repo tirgus neesamība būtiski ierobežotu tirgus uzturētāja iespēju nepārtraukti kotēt saistošas tirdzniecības cenas, efektīvi finansēt vērtspapīru krājumu izvedi un veikt savlaicīgas vērtspapīru piegādes. Tāpat tas rezultētos tirgus uzturēšanas izmaksu pieaugumā, kaitējot otrreizējā tirgus likviditātei, kas mazinātu parāda vērtspapīru pievilcīgumu ieguldītāju acīs. Attiecīgi investori pieprasītu augstākas peļņas likmes par ieguldījumiem obligācijās, kas savukārt paaugstinātu parāda finansēšanas izmaksas emitentiem.

Repo tirgum ir arī nozīme nodrošinājuma pārvaldīšanā un transformācijā. Repo darījumi sniedz tirgus dalībniekiem iespēju iegūt konkrētus vērtspapīrus vai naudu, ko pēc tam izmantot citos darījumos. Tā, piemēram, ja ieguldījumu vai tirdzniecības portfelī iztrūkst vērtspapīri, kas kvalificējas kā augstas kvalitātes likvīds nodrošinājums vai nodrošinājums, ko darījumos akceptē otra darījuma puse, tad ar repo un reversā repo darījumiem tā var apmainīt turētos vērtspapīrus pret tiem, kas tai nepieciešami. Repo darījumā šie vērtspapīri tiek samainīti pret naudu, bet reversā repo darījumā nauda tālāk tiek samainīta pret vēlamajiem vērtspapīriem, faktiski īstenojot nodrošinājuma mijmaiņas darījumu, tādējādi transformējot nodrošinājumu. Šāda veida repo transakcijas ir piemērotas tādiem institucionāliem investoriem kā pensiju fondi un apdrošināšanas sabiedrības, jo tās ļauj tiem iegūt vērtspapīrus, ko var izmantot kā nodrošinājumu atvasināto finanšu instrumentu pozīcijās, lai ierobežotu ieguldījumu risku, vienlaikus saglabājot savus ieguldījumu portfeļus pēc iespējas tuvāk optimālajai aktīvu izvietošanai.

Kas tiek darīts, lai mazinātu nodrošinājuma trūkumu?

Pēc nenodrošinātās naudas tirgus aktivitātes krituma, repo tirgus, kas nu ir būtisks īstermiņa finanšu tirgus dalībnieku finansējuma instruments, ir kļuvis nozīmīgs arī kā monetārās politikas transmisijas kanāls eiro zonā. Tāpēc APP, PEPP un TLTRO programmu radīto vērtspapīru trūkumu ECB risina ar vērtspapīru aizdošanu (securities lending). Vērtspapīru aizdošana ļauj tos tirgū izmantot tālākiem darījumiem. Kā rāda 5. attēls, iznomāto vērtspapīru apjoms kopš Covid-19 pandēmijas sākuma ir būtiski pieaudzis.

 

ECB kopš 2015. gada 2. aprīļa ir darījusi pieejamus publiskā sektora pirkšanas programmas (public sector purchase programme (PSPP)) ietvaros iegādātos vērtspapīrus apmaiņā pret citiem vērtspapīriem, bet kopš 2016. gada 15. decembra arī apmaiņā pret naudu. ECB vairākas reizes palielināja kopējo limitu vērtspapīru aizdošanā pret naudu, t.sk. 2022. gada 10. novembrī no 150 uz 250 miljardiem eiro, lai vēl vairāk palielinātu ķīlas pieejamību un atbalstītu repo tirgus darbību gada beigās (t.i. novērstu nevēlami lielas svārstības repo likmēs). Kā minēts rakstā iepriekš, ķīlas deficīts visvairāk saasinās ceturkšņa un gada beigās, jo finanšu tirgus dalībnieki samazina naudas tirgus darījumu apjomu, lai spodrinātu bilances.

Izprotot repo tirgus nozīmību talkā nāk arī valsts parāda pārvaldes aģentūras (debt management office), piedāvājot tirgus uzturētājiem iespējas aizņemties vērtspapīrus ikreiz, kad pieejamais tirgus piedāvājums nav pietiekams. Tā, piemēram, Vācijas finanšu aģentūra, reaģējot uz akūto ķīlas trūkumu, 2022. gada oktobrī palielināja repo tirgiem pieejamo vērtspapīru apjomu.

Vai arī turpmāk sagaidāms ķīlas deficīts?

Skatoties uz priekšu, situācija izskatās iepriecinošāka. Ķīlas deficīts varētu mazināties dēļ ECB uzsāktās monetārās politikas normalizācijas. Pirmkārt jau 2022. gada nogalē ECB pieņēma lēmumu, sākot ar 2023. gada martu, aktīvu iegādes programmas (APP) portfeli samazināt mērenā un prognozējamā tempā, atkārtoti neieguldot daļas vērtspapīru, kuriem pienācis dzēšanas termiņš, pamatsummas maksājumus. Līdz 2023. gada 2. ceturkšņa beigām samazinājums veidos vidēji 15 mljrd. eiro mēnesī, un vēlāk tiks noteikts tā turpmākais temps. Tas nozīmē to, ka lielāks valdības parāda vērtspapīru apjoms nonāks privātā sektora rokās. Arī lielas TLTRO atmaksas gaidāmas 2023. gada vidū, kas atbrīvos banku iesniegto nodrošinājumu Eirosistēmā. Otrkārt, ir sagaidāms, ka dēļ globālā enerģijas cenu pieauguma eiro zonas valdību īstenotie mājsaimniecību atbalsta pasākumi prasīs papildus aizņemšanos finanšu tirgos, t.i. jaunas vērtspapīru emisijas palielinās pieejamo vērtspapīru apjomu. Abiem šiem notikumiem būs pozitīva ietekme uz ķīlas trūkuma mazināšanu. Zināms atslābums repo tirgū jau ir manāms. Starpība starp līdzvērtīga termiņa mijmaiņas darījumu likmi un divu gadu valdības obligāciju ienesīgumu Vācijā – valstī, kuru valdības obligācijas kā nodrošinājums ir vispieprasītākās – ir sākusi kristies, kā tas redzams 4. attēlā. Kā iepriekš minēts, šī starpība no finanšu tirgus dalībnieku puses tiek uztverta kā nodrošinājuma trūkuma rādītājs. Cerams, abiem iepriekš minētajiem notikumiem būs pozitīva ietekme uz ķīlas trūkuma mazināšanu arī turpmāk! Ilgākā perspektīvā kopējā globālā parāda mazināšana, kā arī ilgtspējīga un sabalansēta ekonomikas izaugsme būtu tie faktori, kas varētu atrisināt situāciju ar nodrošinājuma trūkumu, jo pie zemāka parāda līmeņa un ilgtspējīgas izaugsmes palielinās izredzes saņemt ieplānoto naudas plūsmu, kas savukārt varētu samazināt vajadzību pēc nodrošinājuma.

[1] Procentu likmju mijmaiņas darījumā fiksēta nākotnes procentu maksājumu plūsma tiek apmainīta pret mainīgu procentu maksājuma plūsmu, balstoties uz iepriekš noteiktu procentu aprēķina bāzi jeb pamatsummu.

APA: Bērziņa, D. (2024, 15. jul.). Kāpēc pietrūkst nodrošinājums eiro zonas repo tirgū? . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5845
MLA: Bērziņa, Dace. "Kāpēc pietrūkst nodrošinājums eiro zonas repo tirgū? " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/5845>.

Līdzīgi raksti

Restricted HTML

Up