17.05.2023.

Latvijas parāda ilgtspēja augošā procentu likmju ciklā

Ilustratīvs attēls Brivibas piemineklis

Īsumā

  • Ciešākas monetārās politikas ciklā pieaug valsts emitēto obligāciju ienesīgums, sadārdzinot turpmāko valdības aizņemšanos.

  • Kaut arī izmaksu “pielāgošanās” jaunajai situācijai notiek vien vidējā termiņā, fiskālās disciplīnas loma it sevišķi pastiprinās augošu likmju periodā.

  • Valsts parāda ilgtspēja un virzība uz nekontrolējamu līdzsvaru.

  • Pieaugot parāda ilgtspējas riskiem, arvien lielāku lomu ieņem fiskālās politikas virzība.

Valdības veiktie ekonomikas stabilizācijas pasākumi un fiskālais atbalsts ir nodrošinājuši ātru atgūšanos pēc pandēmijas, tomēr pērn, energocenām radot spiedienu uz vispārējo cenu līmeni tautsaimniecībā, inflācija pārsniedza 17 % atzīmi un iedzīvotāju reālā pirktspēja būtiski noplaka. 

Cīņā ar strauji augošajām cenām, ECB ir uzsākusi monetārās politikas normalizāciju ceļot procentu likmes, lai neļautu gaidām par turpmāku cenu pieaugumu iesakņoties mūsu paradumos. Tomēr no valsts budžeta viedokļa, zema ekonomiskā aktivitāte un nepieciešamība pēc turpmāka atbalsta rada priekšnosacījumus budžeta deficīta palielināšanai, ko finansēt pie šobrīd augošām likmēm kļūst arvien dārgāk. Tas liek atgriezties pie parāda ilgtspējas risku izvērtēšanas, kuru ietekmējošie faktori šobrīd ir būtiski pasliktinājušies. Saglabājoties zemai ekonomiskajai izaugsmei, bet inflācijai pamazām atgriežoties mērķa līmenī, mazinās pozitīvo efektu ietekme uz valsts parāda ilgtspēju. Savukārt procentu likmēm turpinot pieaugt un valdībai arī turpmākajos gados pieļaujot tēriņus ar deficītu, palielinās negatīvo efektu ietekme uz valsts parāda ilgtspēju. Šāda ekonomiskā situācija rada priekšnosacījumus valsts parāda virzībai uz “nekontrolējamu” līdzsvaru.

Ciešākas monetārās politikas ciklā pieaug valsts emitēto obligāciju ienesīgums, sadārdzinot turpmāko valdības aizņemšanos

Pandēmijas apstākļos ekonomiskās politikas mērķi varēja savstarpēji mijiedarboties un stimulēt ekonomiku, valdība balstīja tautsaimniecību ar dažādiem atbalsta mehānismiem, bet ECB pastiprināja vērtspapīru pirkšanas programmas, ļaujot parāda instrumentu ienesīgumam noturēties zemā līmenī. Tomēr inflācijas apmēriem sniedzoties krietni virs noteiktā mērķa, zemo procentu likmju dekāde noslēdzās pērn jūlijā, kad ECB uzsāka ciešākas monetārās politikas ciklu.

Šobrīd līdz ar augsto inflāciju no vienas puses, un gaidām par gausāku ekonomisko attīstību no otras, abu politiku mērķi ir nonākuši pretrunā. Lai veicinātu ekonomisko aktivitāti, aizvien saglabājas nepieciešamība pēc turpmākas iesaistes no valdības puses, kas var novest pie deficīta pieauguma un rezultēties augstākā parāda līmenī. Finanšu tirgi uz to reaģē, nosakot augstāku riska prēmiju, turklāt Latvijas obligāciju ienesīgums ir jutīgāks pret procentu likmju svārstībām, ko pastiprina arī ģeopolitiskā situācija, kā ietekmē Latvijas parāda vērtspapīru ienesīgums pieaudzis straujāk nekā citās Eiro zonas dalībvalstīs (1. attēls). Šī jaunā situācija liek atgriezties pie jautājuma par parāda ilgtspēju, kas zemo procentu likmju periodā bija zaudējusi savu aktualitāti.

 

Kaut arī izmaksu “pielāgošanās” jaunajai situācijai notiek vien vidējā termiņā, fiskālās disciplīnas loma it sevišķi pastiprinās augošu likmju periodā. 

Kaut arī procentu likmju pieaugums neatstāj ietekmi uz jau esošajām parāda izmaksām, augstākas likmes sadārdzina aizņemšanos nākotnē. Parāda apkalpošanas izmaksas lielā mērā nosaka parāda portfelī esošo instrumentu sadalījums, kas Eiro zonas valstīs, tai skaitā arī Latvijā, sastāv pamatā no valdības emitētajām ilgtermiņa obligācijām. Līdz ar to Latvijas parāda izmaksas nākotnē noteiks divi aspekti:

  • parāda portfelī esošo obligāciju refinansēšana, kas būs jāveic pie augstākām ienesīguma likmēm, sadārdzinot procentu maksājumus nākotnē. Tomēr jāatzīmē, ka Latvijas parāda struktūra šobrīd ir samērā sabalansēta un atmaksu termiņi nepārklājas, tātad izmaksu pieaugums nebūs straujš, bet sadārdzinājums izpaudīsies vienmērīgi, garākā laika periodā.
  • jauni aizņēmumi un obligāciju emisijas finanšu tirgos, kas nepieciešamas izdevumu palielināšanai, lai nodrošinātu aktuālās vajadzības un segtu budžeta deficītu. Budžeta deficīts pēdējo gadu periodā bijis augstāks nekā ierasts, tam par iemeslu bijuši apjomīgie pandēmijas un energo atbalsta pasākumi, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz ekonomisko attīstību ilgtermiņā. Šobrīd Latvijas parāda līmenis ir būtiski zemāks nekā citām ES dalībvalstīm un nepārsniedz EK noteikto 60 % robežu no IKP (2. attēls), tomēr fiskālās disciplīnas loma īpaši palielinās augošu procentu likmju periodā, jo turpmākais budžeta deficīts izmaksās daudz dārgāk kā iepriekš.
 

Lai mazinātu procentu likmju pieauguma ietekmi uz turpmākajām parāda apkalpošanas izmaksām, vairums valstu izvēlās emitēt īsāka termiņa obligācijas, kuru ienesīgums attiecīgi ir zemāks. Pērnā gada izskaņā un šogad, Valsts kase emitēja Latvijas parāda obligācijas ar salīdzinoši īsu dzēšanas termiņu uz 5 gadiem. Tādējādi aizņemšanās izmaksas mazinās, kaut arī vidējā termiņā šāda stratēģija rada zināmus riskus. Īsinot aizņemšanās termiņus arī turpmākajos gados, notiks straujāka monetārās politikas transmisija valsts parāda izmaksās, turklāt, saglabājoties augstas nenoteiktības apstākļiem, straujāk tiks iecenotas arī negatīvās finanšu tirgus svārstības. Šobrīd vidējais svērtais obligāciju dzēšanas termiņš Latvijas parāda portfelī ir aptuveni 7 gadi, tātad šajā termiņā notiks pakāpeniska pielāgošanās jaunajai situācijai, kas tomēr Eiro zonas valstīs ir nedaudz garāka kā Latvijai (3. attēls).

 

Valsts parāda ilgtspēja un virzība uz nekontrolējamu līdzsvaru

Valsts parāda ilgtspēja ir saistāma ar vairāku faktoru mijiedarbību, ko nosaka makroekonomiskās vides un valdības virzītās politikas rezultāts. Pamata lomu ilgtspējas nosacījumos ieņem tautsaimniecības attīstība -  veselīga un augoša ekonomika rada pozitīvu efektu un ļauj tautsaimniecībai “izaugt” no parāda laika gaitā, turpretim ekonomikas stagnācija vai recesija rada pretēju ietekmi. Tātad, straujāks iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums ļauj ātrāk mazināt valsts parāda līmeni relatīvi pret ekonomiku.

Līdzīgi arī inflācija var radīt pozitīvu efektu, jo laika gaitā tiek amortizēta aizņēmuma reālā vērtība. Tomēr pārāk augsta un ilgstoša inflācija rada blakusefektus, kā, piemēram, iedzīvotāju reālās pirktspējas samazināšanos ar sarūkošu pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, kas rezultējas investīciju kritumā un lēnākā tautsaimniecības izaugsmē.

Tāpat arī procentu likmes ieņem svarīgu lomu parāda ilgtspējas nosacījumos, un palielina negatīvo efektu klātbūtni. Valdībai veicot aizņēmumus ārējos tirgos, par piesaistīto finansējumu jāmaksā procentu izdevumi, kas neizbēgami sadārdzinās aizņemšanos turpmākajos gados. Lielāki tēriņi parāda apkalpošanai nozīmē mazāk resursu prioritārajiem izdevumiem, piemēram, veselības aprūpei, sociālajiem pakalpojumiem vai izglītībai, tos var nākties kompensēt palielinot budžetā deficītu.

Kad negatīvie faktori ekonomiskajā vidē sāk dominēt, valdība zaudē fiskālo elastību un spēju saglabāt pašreizējo politiku nepalielinot saistības nākotnē. Šādā vidē valsts parāda uzturēšana vairs nav ilgtspējīga un iestājas “nekontrolējams” līdzsvars, t.i. parāda dinamikai piemīt pastāvīgi augšupejoša tendence, no kuras izrauties iespējams vien veicot sāpīgas korekcijas budžetā. Tomēr arī budžeta korekcijas var nedot vēlamo rezultātu, jo tās var bremzēt turpmāko tautsaimniecības attīstību, kā arī vēl vairāk pasliktināt makroekonomisko vidi.

Iepriekšminēto faktoru mijiedarbība veido pamatnosacījumus valsts parāda virzībai ilgtermiņā, to dēvē par procentu likmju un ekonomiskās izaugsmes starpību jeb r-g (turpmāk tekstā izaugsmes diferenciāls). Vienkāršāk sakot, šo makroekonomisko faktoru mijiedarbība nosaka vai ekonomika aug straujāk par esošo parādu un tā apkalpošanas izmaksām.

Vēsturiski situācija Latvijas ekonomikā bijusi labvēlīga, atskaitot plašās svārstības periodā pirms un pēc globālās finanšu krīzes, izaugsmes ietekme veidojusi labvēlīgus apstākļus Latvijas parāda ilgtspējas noturēšanai rāmjos. Tomēr aptuveni pusē ES dalībvalstu izaugsmes diferenciāļa mediāna bijusi pozitīva, radot priekšnosacījumus parāda nekontrolētai dinamikai, un ir viens no faktoriem šobrīd augstajiem parāda līmeņiem Eiropā (4. attēls). Sagaidāms, ka vidējā termiņā izaugsmes diferenciālis Eiropas valstīs pasliktināsies, tomēr ilgtspējas riski saredzami valstīs, kur parāda līmenis jau ir uzkrāts pārmērīgi augstā līmenī. 

 

Svarīgs parāda virzības nosacījums ietver arī primārās bilances noturēšanu nosacītos rāmjos. Kamēr procentu likmju un ekonomiskās izaugsmes starpība ir negatīva, valsts var mazināt parādu arī pieļaujot mērenu deficītu. Tomēr abu parametru mijiedarbībai ir zināmas robežas, pie kurām parāda līdzsvars patiešām ir uzskatāms par stabilu, neradot nopietnus riskus parāda pieaugumam nākotnē (1. tabula). Latvijas ekonomikai turpinot virzību negatīvajā r-g vidē, kas vēsturiski bijusi ap -3 procentpunktiem, ilgtermiņā parāda līdzsvars stabilizētos 34 % līmenī no IKP pie 1 % primārās bilances deficīta no IKP, tātad ļautu saglabāt parāda virzība lejupvērstu. Tomēr šī pateicīgā vide var būt mānīga, kā redzams no 1. tabulas, pastāvīgi palielinot primārā budžeta deficītu, piemēram, no 1 % uz 2 % no IKP, arī pie pašreiz izdevīgajiem izaugsmes diferenciāļa nosacījumiem Latvijas parāda virzība jau būtu augšupvērsta, un parāda līmenis ilgtermiņā tiektos uz 70 % no IKP, tādējādi pārsniedzot Māstrihtas kritēriju noteiktos 60 % griestus.

Tāpat arī īstermiņā r-g vide var strauji mainīties, turklāt likmju pieaugums pastiprina negatīvo efektu klātbūtni, līdz ar to saglabāt lejupvērstu parāda virzības tendenci turpmākajos gados būs visnotaļ izaicinoši, kaut arī Latvijas parāda līdzsvars ir uzskatāms kā stabils. Kā redzams no 1. tabulas, augot procentu likmēm jeb pasliktinoties izaugsmes diferenciālim, valsts parāda līmenis ilgtermiņā būtiski pieaug līdz 51 % no IKP, pat noturot primārās bilances deficītu 1 % robežās no IKP. Turklāt hronisks budžeta deficīts rada pakāpenisku tautsaimniecības izaugsmes potenciāla mazināšanos caur konkurētspējas krituma kanālu, un ilgtermiņā valsts parāda apmērs var pieaugt no 51 % līdz 101 % no IKP vai pat vairāk.

Latvijai un citām zema parāda valstīm būs jāfokusē uzmanība uz primārās bilances deficītu, lai noturētu valsts parāda virzību esošajā līmenī. Kaut arī ieslīgšana nekontrolējami pieaugošā parāda līdzsvarā Latvijai šobrīd nedraud, fiskālās disciplīnas loma turpmākajos gados būtiski pieaugs Eiropas valstu vidū, tai skaitā Latvijai, arī pie labvēlīgākiem parāda ilgtspējas nosacījumiem.

 

Pieaugot parāda ilgtspējas riskiem, arvien lielāku lomu ieņem fiskālās politikas virzība

Kaut arī šī brīža augstā inflācija ir radījusi pozitīvu efektu, ļaujot tautsaimniecībai augt un mazināt parāda attiecību pret ekonomiku, tomēr turpmākajos gados Eiropas valstīm būs jāpievērš pastiprināta uzmanība parāda ilgtspējas riskiem, kas līdz ar augošajām procentu likmēm ir palielinājušies. To pastiprina šī brīža ģeopolitiskā nenoteiktība, radot papildu nestabilitāti valstīs ar pārmērīgi augstu parāda līmeni. Tā ietekmē fiskālā elastība turpmākajos gados mazināsies, turklāt pastāv arī citi faktori, kas nākotnē radīs papildu spiedienu uz budžeta izdevumiem, piemēram, ar iedzīvotāju novecošanos saistītās izmaksas kā pensiju sistēma un veselības aprūpes nodrošināšana. Kaut arī pie esošajiem ilgtspējas nosacījumiem ieslīgšana nekontrolējami pieaugošā parāda līdzsvarā Latvijai nedraud, tomēr valsts parāda noturēšanai esošajā līmenī būs jāpievērš lielāka uzmanība, jo īpaši ekonomisko svārstību periodos.

APA: Mauris, J. (2024, 30. may.). Latvijas parāda ilgtspēja augošā procentu likmju ciklā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5917
MLA: Mauris, Jānis. "Latvijas parāda ilgtspēja augošā procentu likmju ciklā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 30.05.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/5917>.

Līdzīgi raksti

Restricted HTML

Up