Mājsaimniecību uzkrājumi kopš pandēmijas: Latvijas un eirozonas pieredze

1. Konteksts

Pēdējos gados piedzīvotie ekonomikas satricinājumi ietekmējuši arī Latvijas mājsaimniecību uzkrājumu veidošanu*. Pandēmijas periodā uzkrājumi auga neierasti strauji, taču pēcāk situācija būtiski mainījās – uzkrājumu veidošana Latvijā sāka bremzēties, kamēr eirozonā [1] saglabājās paaugstinātā līmenī. Šajā rakstā apskatīsim, kādi faktori noteica svārstības uzkrājumu veidošanā un kādēļ situācija Latvijā bijusi atšķirīga no eirozonas.

2. Teorētiskais ietvars

Empīriskajā literatūrā mājsaimniecību lēmumi par uzkrājumiem tiek skaidroti caur vairākām savstarpēji papildinošām hipotēzēm. Klasiskā pieeja (Keynesian Consumption Function) [2] uzsver saikni starp ienākumiem un patēriņu, savukārt dzīves cikla (Life-Cycle Hypothesis) [3] un pastāvīgo ienākumu (Permanent Income Hypothesis) [4] pieejas uzsver, ka patēriņš tiek plānots visa mūža garumā, balstoties uz sagaidāmo ienākumu plūsmu un uzkrāto bagātību. Buferuzkrājumu (Buffer-Stock Saving) [5] teorija papildina iepriekšminēto ar skaidrojumu – mājsaimniecības uztur noteiktu uzkrājumu līmeni jeb drošības spilvenu, vadoties pēc nenoteiktības ekonomikā, jo tas ļauj nodrošināties pret neparedzētām ienākumu svārstībām.

Praktiskā līmenī tas nozīmē, ka mājsaimniecības noteiktu ienākumu daļu izlieto patēriņam un noteiktu daļu atliek uzkrājumu veidošanai – šo sadalījumu raksturo mājsaimniecību robežtieksme patērēt (MPC). Uzkrājumus mājsaimniecības izvieto reālajos aktīvos (piemēram, nekustamajā īpašumā) vai finanšu aktīvos (piemēram, noguldījumos, skaidrā naudā u.c.). Jo tuvāk vēlamajam bagātības līmenim mājsaimniecības atrodas, jo drošāk tās jūtas un arvien vairāk novirza privātajam patēriņam, tātad palielina MPC un mazinās uzkrājumu veidošanu. Vienlaikus mājsaimniecību uzvedību un patēriņa lēmumus ietekmē arī nenoteiktība, ekonomiskās situācijas maiņa vai procentu likmju un cenu izmaiņas. Šīs sakarības ļauj identificēt faktorus, kas ietekmē mājsaimniecību patēriņu un uzkrājumu veidošanu. Turpmākajā analīzē šie faktori tiek kvantitatīvi novērtēti ar ekonometriskajiem modeļiem, lai noteiktu to ietekmi uz mājsaimniecību uzkrājumu veidošanu Latvijā.

3. Dati

Ekonometriskajā analīzē izmantoti makro līmeņa dati no sektoru kontu statistikas par Latvijas mājsaimniecībām (mājsaimniecības un mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas iestādes). Datu avoti ietver Centrālās statistikas pārvaldes un Eurostat datubāzes. Rādītāji tiek izteikti salīdzināmās cenās ar privātā patēriņa deflatoru, veikta ceturkšņu transformācija un sezonālā izlīdzināšana.

Galvenie pētījumā iekļautie rādītāji

• Reālie rīcībā esošie ienākumi (DI) – mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi salīdzināmās cenās (iekļaujot korekcijas saistībā ar pensiju tiesību pārmaiņām). Rādītājs atspoguļo darba un citu ienākumu naudas plūsmu, kas tiešā veidā pieejama tēriņiem vai uzkrājumiem.
• Reālā neto bagātība (RW) – mājsaimniecībām piederošo fizisko aktīvu vērtība salīdzināmās cenās. Rādītājs balstās uz uzkrātā fiziskā kapitāla apjomu tirgus vērtībā (iekļaujot mājokļus un citas ēkas un būves). Ceturkšņu dalījums iegūts ar Chow-Lin sadalīšanas metodi, izmantojot mājokļa cenu indeksa dinamiku, un tiek koriģēts ar ilgtermiņa saistībām, izsakot neto izteiksmē. Reālie aktīvi atspoguļo patēriņu lēmumus gan caur nodrošinājuma kanālu (ķīlas segums, augstāka kredītspēja), gan caur noskaņojuma kanālu, stiprinot mājsaimniecību finansiālo bilanci (wealth effect).
• Likvīdā neto bagātība (LW) – mājsaimniecībām piederošo likvīdo finanšu aktīvu vērtība salīdzināmās cenās (iekļaujot naudas līdzekļus, norēķinu un termiņnoguldījumus, īstermiņa vērtspapīrus un naudas tirgus fondu daļas). Rādītājs tiek koriģēts ar īstermiņa saistībām, izsakot neto izteiksmē. Likvīdie aktīvi atspoguļo patēriņa lēmumus galvenokārt caur naudas plūsmas kanālu (uzreiz tērējami resursi, ietekmē piesardzības uzkrājumu nepieciešamību).
• Reālā procentu likme (RR) – aizņemšanās nosacījumi, koriģēti ar patēriņa cenu inflāciju. Rādītājs aprēķināts, 1 gada EURIBOR aizņēmumu likmei atņemot gada pārmaiņas patēriņa cenās. Reālās likmes raksturo mājsaimniecību stimulu aizņemties vai veidot noguldījumus.
• Patērētāju noskaņojums (CONS) – patērētāju konfidences indekss. Rādītājs atspoguļo mājsaimniecību vērtējumu par pašreizējo ekonomisko situāciju un nākotnes perspektīvām un tiek izmantots kā nenoteiktības un piesardzības indikators modelī.

4. Modeļu specifikācija

Makroekonomiskā interpretācija nosaka, ka mājsaimniecību reālais patēriņš ir cieši sasaistīts ar reālajiem rīcībā esošajiem ienākumiem un uzkrāto bagātību. Ilgtermiņā patēriņš ir stabils un seko ienākumu un bagātības tendencēm, bet īstermiņā mājsaimniecību MPC mēdz svārstīties atkarībā no ekonomiskajiem šokiem. Šo sakarību skaidrošanai izmantojam divu soļu pieeju – vispirms novērtējam ilgtermiņa līdzsvaru, pēc tam iegūtos rezultātus izmantojam, lai novērtētu īstermiņa svārstību ietekmi un patēriņa pielāgošanos līdzsvara līmenim. Šāda pieeja konceptuāli atbilst Eiropas Centrālās bankas (ECB) analīzē izmantotajiem modeļiem, kas nosaka ciešu sasaisti starp privāto patēriņu un rīcībā esošajiem ienākumiem, uzkrāto bagātību un citiem makroekonomikas faktoriem [6].

Ilgtermiņa sakarība (DOLS)

Ilgtermiņa sakarības noteikšanai izmantota DOLS [7] metodoloģija, kur reālais mājsaimniecību patēriņš (C_t) ir atkarīgs no reālajiem rīcībā esošajiem ienākumiem (DI_t), reālās neto bagātības (RW_t) un likvīdās neto bagātības (LW_t):

Novērtētie koeficienti β_1;2;3 raksturo ienākumu, reālās un likvīdās bagātības ietekmi uz mājsaimniecību patēriņa līdzsvaru. Piemēram, pozitīvs RW koeficients nosaka, ka pastāvīgs reālās bagātības pieaugums rada pozitīvu efektu uz patēriņu, tādējādi mazinot nepieciešamību pēc papildus uzkrājumu veidošanas.

Īstermiņa sakarība (ECM)

Īstermiņa sakarība novērtēta ar kļūdas korekcijas modeli, tādējādi ņemot vērā gan novirzi no ilgtermiņa līdzsvara, gan īstermiņa šokus:

Koeficienti β raksturo mājsaimniecību patēriņa reakciju uz īstermiņa pārmaiņām rīcībā esošajos ienākumos (DI_t), reālajā (RW_t) un likvīdajā bagātībā (LW_t), kā arī reālajās procentu likmēs (RR_t) un patērētāju noskaņojumā (CONS_t). No iegūtajiem koeficientiem atvasinām katra faktora devumu mājsaimniecību patēriņā, kas ļauj aprēķināt uzkrājumu veidošanu kā starpību starp rīcībā esošajiem ienākumiem un faktisko mājsaimniecību patēriņu.

5. Analīze

5.1. Kāda bijusi mājsaimniecību uzkrājumu veidošana kopš pandēmijas?

Ekonometriskā dekompozīcija (1. attēls) atspoguļo novērtēto faktoru (rīcībā esošie ienākumi, reālā un likvīdā bagātība, reālās procentu likmes un patērētāju noskaņojums) kumulatīvās pārmaiņas un ietekmi uz mājsaimniecību patēriņu un uzkrājumu veidošanu kopš 2019. gada. Rezultāti iezīmē trīs izteiktas režīmu maiņas (regime changes) – piespiedu uzkrājumu veidošanu pandēmijas laikā, inflācijas šoka izraisītu uzkrājumu izlietošanu un vāju uzkrājumu atjaunošanu pēc inflācijas atgriešanās piezemētākā līmenī.

Piespiedu uzkrājumu veidošana un iepriekš atlikto tēriņu atjaunošana (2020–2021). Pandēmijas sākumā mājsaimniecību patēriņš strauji samazinājās ierobežoto tēriņu, nevis ienākumu krituma dēļ. Dekompozīcija rāda, ka patēriņa kritumu noteica noskaņojuma pasliktināšanās un ar ierobežojumiem saistītie faktori. Valsts atbalsta pasākumi (dīkstāves pabalsti, algu subsīdijas, vienreizējie maksājumi) nodrošināja ienākumu stabilitāti, mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu devums saglabājās pozitīvs. Šāda situācija rezultējās ar piespiedu uzkrājumiem (forced savings) – ierobežotais patēriņš ļāva ienākumiem nogulsnēties augstākos uzkrājumos, kas dekompozīcijā izpaužas kā mājsaimniecību likvīdās bagātības pieaugums.

Paaugstināta uzkrājumu veidošana noslēdzās pēc ierobežojumu atcelšanas. Ekonomiskā aktivitāte visai ātri atjaunojās, un mājsaimniecību noskaņojums uzlabojās, turklāt iepriekš uzkrātie līdzekļi ļāva mājsaimniecībām realizēt iepriekš atliktos tēriņus. Dekompozīcijā redzams, ka strauja patēriņa atjaunošanās noteica uzkrājumu veidošanas atgriešanos pirmspandēmijas līmenī.

Inflācijas negatīvā ietekme uz reālo patēriņu un uzkrājumu izlietošana (2022–2023). Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mājsaimniecību noskaņojums strauji pasliktinājās, radot motivāciju veidot piesardzības uzkrājumus (precautionary savings). Tomēr jaunais uzkrāšanas režīms veidojās augstas inflācijas apstākļos. Dekompozīcija parāda, ka rīcībā esošo ienākumu devums kļūst negatīvs – patēriņa cenas pieauga straujāk par ienākumiem, tādēļ reālie mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi samazinājās. 

Šādos apstākļos mājsaimniecību spējas veidot jaunus uzkrājumus strauji samazinās, un daļai mājsaimniecību nācās izmantot pandēmijas laikā veidotos uzkrājumus ikdienas patēriņa uzturēšanai. Uzkrājumu izmantošanu dekompozīcijā uzskatāmi ilustrē likvīdās bagātības komponentes negatīvais devums. Rezultātā uzkrājumu veidošana samazinājās vienlaicīgi ar privāto patēriņu – izmaksu spiediens un reālo ienākumu kritums pakāpeniski "apēda" uzkrātos drošības spilvenus.

Vāja privātā patēriņa un uzkrājumu atjaunošana (2024–2025). Pēc ECB īstenotās procentu likmju celšanas inflācija atgriezās piezemētākā līmenī. Dekompozīcija rāda, ka šajā periodā rīcībā esošie ienākumi un reālās procentu likmes atkal sniedza pozitīvu ieguldījumu uzkrājumu veidošanā. Tomēr, neskatoties uz vāju patēriņa atjaunošanos, uzkrājumu veidošana joprojām saglabājās zemāka nekā pirms pandēmijas.

Augstās inflācijas periods paaugstināja pirmās nepieciešamības preču un pastāvīgo izdevumu līmeni, un jaunais izmaksu slogs ierobežoja mājsaimniecību iespējas uzkrāt – uzkrājumu veidošana stabilizējas zemākā līmenī nekā pirms pandēmijas. Tai pat laikā privātais patēriņš saglabājās vājš, jo mājsaimniecības izmantoja reālo ienākumu pieaugumu, lai atjaunotu krīzes laikā notērētos drošības spilvenus.

5.2. Uzkrājumu veidošanas mehānismi Latvijā salīdzinājumā ar eirozonu

Ekonometriskais novērtējums norāda, ka uzkrāšanas mehānismi Latvijā un eirozonā [8] darbojas visai līdzīgi, tomēr Latvijas gadījumā izceļami vairāki strukturālie faktori – zems turības līmenis, vāji īpašuma ienākumi un ātrāka monetārās politikas transmisija. Strukturālo atšķirību ietekme uzskatāmi raksturo pēdējo gadu periodu - Latvijā mājsaimniecības ekonomiskās svārstības absorbēja caur patēriņa un uzkrājumu kanālu, tikmēr eirozonā tas notika caur bagātību un īpašuma ienākumiem (2. attēls).

Inflācijas ietekme uz rīcībā esošajiem ienākumiem. Inflācija Latvijā bija būtiski augstāka nekā eirozonā, tādēļ negatīvā ietekme uz reālajiem ienākumiem bija daudzkārt spēcīgāka. Kaut arī fiskālā politika nodrošināja nozīmīgu atbalstu, situāciju eirozonā sekmēja vienmērīgākas reālo ienākumu svārstības, kas ļāva pārvarēt šo periodu, neizmantojot iepriekš uzkrātos līdzekļus.

Īpašuma ienākumu loma uzkrājumu veidošanā. Atalgojums jeb darba ienākumi ir galvenais, bet ne vienīgais mājsaimniecību ienākumu avots. Cita veida ienākumi, piemēram, ienākumi no ieguldījumiem vai uzņēmējdarbības var veidot nozīmīgu ienākumu plūsmu, taču Latvijas mājsaimniecību vidū tie ir samērā maz izplatīti. Eirozonā īpašuma ienākumi kļuva par būtisku ienākumu papildinājumu augstās inflācijas periodā, kamēr Latvijā šādi ienākumi samazinājās un drīzāk radīja pretēju, uzkrājumus samazinošu efektu.

Uzkrātā bagātība palīdz amortizēt ienākumu svārstības. Uzkrātie līdzekļi kalpo par drošības spilvenu un ļauj uzturētu kāroto patēriņu arī brīžos, kad ienākumi samazinās. Mājsaimniecībām bez uzkrājumiem nav lielas izvēles, patēriņu nākas pielāgot ienākumu svārstībām. Latvijas mājsaimniecību turība un uzkrātie likvīdie aktīvi ir daudzkārt mazāki nekā vidēji eirozonā. Kaut arī piespiedu uzkrājumu veidošana sekmēja bagātības palielināšanos, šie uzkrājumi joprojām saglabājās visai pieticīgi uz eirozonas mājsaimniecību fona un nebija pietiekoši, lai nodrošinātu stabilitāti strauji augošu cenu apstākļos.

Procentu likmes un monetārās politikas transmisija. Latvijas mājsaimniecību hipotekāro kredītu portfelī dominē aizdevumi ar mainīgo procentu likmi, savukārt daudzās eirozonas valstīs krietni izplatītākas ir fiksētās likmes. Šī iemesla dēļ ECB monetārās politikas transmisija daudz straujāk un pilnīgāk izpaudās Latvijas mājsaimniecību ikmēneša maksājumos, kas samazināja brīvo naudas plūsmu un ierobežoja iespējas palielināt uzkrājumus, savukārt daudzās eirozonas valstīs šī ietekme bija vājāka un ļāva saglabāt paaugstinātu uzkrājumu veidošanu ilgāk.

Noskaņojums, nenoteiktība un piesardzības uzkrājumi. Izvēle starp tēriņiem un uzkrājumiem ir cieši saistīta ar riska uztveri un pārliecību par ienākumiem nākotnē. Pēdējos gados nenoteiktību audzējis gan Covid-19 uzliesmojums, gan Krievijas iebrukums Ukrainā, kas kāpinājis iedzīvotāju vēlmi veidot piesardzības uzkrājumus (precautionary savings). Tomēr straujais izmaksu kāpums Latvijā ierobežoja uzkrājumu veidošanas iespējas, jo daļai mājsaimniecību uzkrājumi bija nepieciešami ikdienas patēriņa uzturēšanai. Eirozonā inflācija bija daudz mērenāka un ļāva vienlaikus uzturēt gan patēriņu, gan saglabāt augstu uzkrājumu veidošanu.

Nobeigumā

Pēdējo gadu pieredze uzskatāmi parāda, ka zems uzkrājumu līmenis padara mājsaimniecības ļoti ievainojamas. Ienākumu kritums, augsta inflācija un procentu likmju celšana visai ātri atspoguļojās mājsaimniecību patēriņa kritumā un uzkrājumu izlietošanā. Novērtējuma rezultāti parāda, ka mājsaimniecību uzkrājumu veidošana nav tikai individuāls finanšu lēmums, bet arī tautsaimniecības stabilitātes jautājums. Mājsaimniecības ar pietiekamiem uzkrājumiem spēj izlīdzināt ienākumu svārstības un uzturēt stabilu patēriņu arī ekonomisko svārstību periodos, tādējādi padarot ekonomikas kritumu seklāku un samazinot nepieciešamību pēc ārkārtas fiskālā atbalsta.
 

[1] ECB | The household saving rate revisited: recent dynamics and underlying drivers

[2] Keynes, J. M. (1936). The General Theory of Employment, Interest and Money. London: Macmillan.

[3] Modigliani, F., & Brumberg, R. (1954). Utility Analysis and the Consumption Function: An Interpretation of Cross-Section Data. Post-Keynesian Economics, pp. 388–436, New Brunswick, NJ: Rutgers University Press.

[4] Friedman, M. (1957). A Theory of the Consumption Function. Princeton, NJ: Princeton University Press for the National Bureau of Economic Research.

[5] Carroll, C. D. (1996). Buffer-Stock Saving and the Life Cycle/Permanent Income Hypothesis. NBER Working Paper No. 5788.

[6] ECB Working Paper | Wealth effects on consumption evidence from the euro area

[7] Stock, J. H. and M.W. Watson (1993). A simple estimator of cointegration vectors in higher order integrated systems. Econometrica, vol. 61, pp. 783-820.

[8] ECB | What explains the high household saving rate in the euro area?