Digitālais eiro: kāpēc Eiropai vajadzīga publiska nauda arī digitālajā laikmetā?

Šobrīd Eiropa tuvojas nākamajam posmam šajā evolūcijā – digitālajam eiro. Tas būtu centrālās bankas emitēts digitāls maksāšanas līdzeklis, ko iedzīvotāji varētu izmantot ikdienas norēķiniem līdzīgi kā skaidro naudu vai bankas karti.

Digitālais eiro vēl nav ieviests, norit projekta posms, kura mērķis ir nodrošināt tehnisko gatavību iespējamai digitālā eiro emisijai, un galīgais lēmums par emisiju tiks pieņemts tikai pēc attiecīgā Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma pieņemšanas.

Digitālā eiro virzība var šķist piesardzīga un lēna. Tas nav nejauši, jo runa ir par tehniski, ekonomiski un juridiski ļoti sarežģītu projektu, kam jādarbojas droši visā eirozonā, jāiekļaujas esošajā maksājumu tirgū, jāatbilst augstiem datu aizsardzības un finanšu stabilitātes standartiem, kā arī jāņem vērā dažādu sabiedrības grupu intereses. Līdzās ieguvumiem pamatoti tiek uzdoti arī jautājumi par privātumu, ieviešanas izmaksām un ietekmi uz banku sektoru. Tāpēc digitālais eiro nav tikai tehnisks, bet arī plašas sabiedrības interešu saskaņošanas un uzticēšanās projekts.

Pastāvošās bažas nav jāignorē, bet jārisina, atbilstoši veidojot digitālā eiro dizainu, kas paredz augstu privātuma aizsardzību, skaidrus lietošanas nosacījumus, samērīgu lomu līdzās privātajiem maksājumu risinājumiem un praktisku pieejamību iedzīvotājiem.

Jautājuma aktualitāte pieaug, jo, sarūkot centrālās bankas skaidrās naudas izmantošanas īpatsvaram, digitālie maksājumi arvien vairāk kļūst par tautsaimniecības pamatinfrastruktūru. Digitālā eiro ieviešanas diskusijā līdzās ekonomiskiem jautājumiem – vai sabiedrībai arī digitālajā vidē būs pieejama publiska nauda, ko emitē centrālā banka; vai arī nākotnē eiro uztversim kā vienu veselumu un dažādas apritē esošās naudas formas saglabās vienotu vērtību – papildus pievienojas arī ģeopolitiskā dimensija un jautājums par Eiropas Savienības maksājumu un monetāro suverenitāti.

No zelta līdz digitālai naudai

Naudas attīstību var raksturot kā uzticēšanās formu evolūciju ekonomiskajās attiecībās. Sākotnēji šī uzticēšanās attiecās uz fiziskiem objektiem ar iekšēju vērtību, piemēram, dārgmetāliem. Attīstoties finanšu sistēmai, tā arvien vairāk balstījās uz uzticēšanos institūcijām – īpaši bankām un centrālajām bankām – un to emitētajām naudas zīmēm, kuru vērtība izriet no institucionālās stabilitātes un regulējuma. Mūsdienās uzticēšanās dimensija ir paplašinājusies, ietverot arī paļaušanos uz sarežģītas tehnoloģiskās infrastruktūras nepārtrauktu un drošu funkcionēšanu.

Izmantojot bezskaidrās naudas norēķinus, netieši pieņemam, ka darbosies elektroapgādes un datu pārraides infrastruktūra, ka informācijas sistēmas būs noturīgas un drošas pret tehnoloģiskiem traucējumiem un kiberuzbrukumiem.

Naudas formu maiņu vēsturiski virzījusi vēlme mazināt darījumu izmaksas un dažādus kavēkļus (frictions) – laika patēriņu, fiziskas pārvietošanas izmaksas, informācijas asimetriju un nedrošību. Jo ātrāki, drošāki un iespējām bagātāki ir norēķini, jo plašākas kļūst darījumu iespējas tautsaimniecībā, veicinot tās izaugsmi.

Šobrīd lielākā daļa naudas pastāv digitālā formā. Ikdienā, saņemot algu bankas kontā, maksājot ar maksājumu karti vai veicot pārskaitījumus mobilajā lietotnē, mēs izmantojam kredītiestāžu radītu naudu – naudas noguldījumus. Savukārt centrālās bankas nauda sabiedrībai tiešā veidā pieejama vienīgi skaidrās naudas veidā.

Digitālais eiro šo izkārtojumu daļēji mainītu: tas dotu iespēju iedzīvotājiem izmantot centrālās bankas naudu arī digitāli. Tas nebūtu skaidrās naudas aizstājējs, bet tās papildinājums – publiska naudas forma digitālai ekonomikai.

Kā darbojas pašreizējā naudas sistēma?

Eirozonā darbojas divu līmeņu banku sistēma. Centrālā banka emitē skaidro naudu un uztur kredītiestāžu rezerves – noguldījumus, ko kredītiestādes tur centrālajā bankā maksājumu veikšanai un likviditātes pārvaldībai. Savukārt kredītiestādes nodrošina naudas uzkrāšanu noguldījumos, tautsaimniecības finansēšanu un lielāko daļu ikdienas maksājumu pakalpojumu.
Šādai sistēmai ir būtiskas priekšrocības. Kredītiestādes piesaista finansējumu, izvērtē kredītriskus un novirza līdzekļus mājsaimniecībām un uzņēmumiem, tādējādi nodrošinot tautsaimniecības finansēšanu, ļaujot tirgus konkurencei noteikt finansējuma sadalījumu. Centrālā banka savukārt nosaka monetāro politiku, rūpējas par cenu stabilitāti un veicina finanšu sistēmas kopējo stabilitāti.

Svarīgs, ikdienā lielā mērā nepamanīts ir naudas vienotības princips – sistēmā, kur vienlaikus aprit vairākas naudas formas, mums šķiet pašsaprotami, ka tās visas ir pilnībā ekvivalentas un savstarpēji aizvietojamas. Viens eiro jebkuras kredītiestādes vai maksājumu pakalpojumi sniedzēja kontā  un viens eiro skaidrā naudā ir pilnībā ekvivalenti. Šī vienotība ir iespējama tāpēc, ka kredītiestāžu nauda ir konvertējama centrālās bankas naudā attiecībā viens pret vienu, savukārt kredītiestāžu savstarpējie norēķini notiek centrālās bankas naudā.

Tādējādi centrālās bankas nauda kalpo kā monetārās sistēmas enkurs – publisks un drošs atskaites punkts, kas palīdz uzturēt uzticēšanos naudai kopumā un nodrošina sistēmas viengabalainību.

Kāpēc par centrālās bankas digitālo naudu jādomā tieši tagad?

Pašreizējā naudas sistēma saskaras ar jauna veida izaicinājumiem. Samazinoties skaidrās naudas nozīmei ikdienas norēķinos, sabiedrības tiešā piekļuve centrālās bankas naudai kļūst šaurāka. Ikdienas norēķinos arvien lielāku lomu ieņem privāti digitāli risinājumi – kredītiestāžu noguldījumi, maksājumu kartes un lietotnes, tehnoloģiju uzņēmumu platformas un potenciāli arī stabilās kriptomonētas.

Šie risinājumi ir ērti, ātri un inovatīvi, taču tie nav ekvivalenti publiskai centrālās bankas naudai, kas būtībā ir brīva no kredītriska. Digitālā eiro ieviešanas motivācija lielā mērā izriet no apsvēruma: ja ekonomikā ilgtermiņā dominētu tikai privāta digitālā nauda, sabiedrība varētu zaudēt tiešu piekļuvi visaugstākās uzticamības naudas formai – centrālās bankas naudai. Viens no digitālā eiro mērķiem ir saglabāt šo publisko monetāro enkuru arī digitālajā ekonomikā.

Centrālās bankas nauda, kalpojot kā monetārais enkurs, palīdz nodrošināt, ka dažādas naudas formas saglabā vienādu vērtību un ir savstarpēji konvertējamas. Ja digitālajā vidē sāktu dominēt slēgtas privātas platformas, lielo tehnoloģiju uzņēmumu maksājumu ekosistēmas vai stabilās kriptomonētas, pieaugtu fragmentācijas risks, proti, iespēja, ka maksājumu sistēma kļūst atkarīga no atšķirīgiem privātiem noteikumiem, tehnoloģiskām infrastruktūrām un ārēji pieņemtiem lēmumiem.

No Eiropas perspektīvas digitālā eiro izveide ir nepieciešama stratēģiskajai autonomijai pasaulē, kurā pieaug ģeopolitiskā sadrumstalotība un aizvien mazāk iespējams paļauties, ka privātu pārnacionālu maksājumu pakalpojumu sniedzēju lēmumus noteiks tikai tirgus attiecības. Maksājumi nav tikai finanšu pakalpojums – tie ir kritiskā infrastruktūra, kurai jāspēj nodrošināt nepārtrauktu tautsaimniecības darbību arī krīžu laikā.

Digitālais eiro nebūtu kredītiestāžu vai privāto maksājumu pakalpojumu aizstājējs. Tā loma būtu nodrošināt publisku, drošu un visā eirozonā vienoti pieejamu pamatu, uz kura privātais sektors varētu turpināt attīstīt inovatīvus maksājumu risinājumus.

Ko tas nozīmētu finanšu sistēmai un tautsaimniecībai?

Digitālais eiro cilvēkiem nozīmētu vēl vienu drošu un visā eirozonā vienoti pieejamu norēķinu iespēju, tostarp situācijās, kad piekļuve komerciāliem maksājumu risinājumiem ir ierobežota vai dārga. Tautsaimniecība iegūtu noturīgāku un pieejamāku maksājumu vidi, kā arī mazāku atkarību no atsevišķiem privātiem vai ārpus Eiropas esošiem infrastruktūras nodrošinātājiem.
Digitālā eiro ietekme lielā mērā būs atkarīga no tā uzbūves principiem. Iecerēts, ka digitālais eiro primāri kalpotu ikdienas maksājumiem, nevis uzkrājumu veidošanai. Tāpēc tiek izskatīti turējuma limiti, atlīdzības neesamība vai ierobežošana un automātiska sasaiste ar bankas kontu. Šādi risinājumi ļautu saglabāt digitālā eiro lomu kā drošai publiskai maksājumu naudai, vienlaikus saglabājot kredītiestāžu centrālo lomu kreditēšanā un tautsaimniecības finansēšanā.

Tādējādi digitālā eiro ekonomiskā nozīme nav esošās finanšu sistēmas aizstāšana, bet tās papildināšana ar publisku digitālās naudas slāni, kas pielāgots digitālās ekonomikas vajadzībām.
Šāda pieeja saglabātu divu līmeņu banku sistēmas loģiku – centrālā banka nodrošinātu publiskās naudas pamatu, bet kredītiestādes un maksājumu pakalpojumu sniedzēji turpinātu apkalpot klientus, attīstīt maksājumu pakalpojumus un saglabātos tirgus konkurences principos balstīts tautsaimniecības finansēšanas modelis. Tādējādi digitālais eiro kļūtu par publisku infrastruktūras slāni, neaizstājot kredītiestāžu lomu.

Kā digitālais eiro ietekmētu monetārās politikas transmisiju?

Atbilstoši pašreizējai iecerei digitālais eiro nebūtu procentus nesošs aktīvs. Tas ir būtiski, lai digitālais eiro nekonkurētu ar noguldījumiem kredītiestādēs kā uzkrājumu instruments un tiešā veidā nemainītu procentu likmju kanālu.

Tomēr tas varētu ietekmēt transmisiju netieši. Pirmais kanāls ir kredītiestāžu finansējums. Ja tautsaimniecības dalībnieki lielā apjomā pārvietotu naudu no noguldījumiem kredītiestādēs uz digitālo eiro, kredītiestādēm varētu samazināties stabils finansējuma avots kreditēšanai. Tieši tāpēc digitālā eiro dizains jau sākotnēji tiek veidots tā, lai tas primāri kalpotu maksājumiem, nevis lielu uzkrājumu turēšanai. Tādēļ ir paredzēti turējuma limiti un automātiska sasaiste ar kredītiestādes kontu, lai digitālais eiro būtu ērts ikdienas norēķiniem, bet vienlaikus tiek saglabāta kredītiestāžu nozīme tautsaimniecības finansēšanā un monetārās politikas transmisijā.

Otrais kanāls ir kredītiestāžu konkurences veicināšana. Ja iedzīvotājiem ir ērti pieejama publiska digitāla nauda, tas varētu veicināt kredītiestāžu konkurenci noguldījumu piesaistīšanā un ātrāk pielāgot noguldījumu likmes atbilstoši monetārās politikas pārmaiņām. Tas padarītu procentu likmju transmisiju efektīvāku, tiesa, ietekme būtu atkarīga no turējuma limitiem, lietotāju paradumiem un kredītiestāžu finansējuma struktūras.

Trešais kanāls ir uzticēšanās un naudas vienotība. Monetārā politika darbojas efektīvi tikai tad, ja sabiedrība uzticas finanšu sistēmai un apritē esošajām dažādajām naudas formām kā vienotai "naudai". Ja digitālajā ekonomikā centrālās bankas nauda pilnībā pazustu no iedzīvotāju ikdienas, eiro aizvien vairāk tiktu uztverts tikai kā privātu finanšu institūciju nauda, bez atklāti saskatāmas saiknes ar centrālās bankas naudu. Digitālais eiro palīdzētu saglabāt tiešu saikni starp centrālās bankas naudu un sabiedrības ikdienas maksājumiem, vairojot uzticību naudas sistēmai kopumā.

Secinājumi

Nauda maina formu, bet tās pamatuzdevums nemainās: nodrošināt drošus, plaši pieejamus un uzticamus norēķinus. Ja ikdienas maksājumi arvien vairāk notiek digitāli, arī centrālās bankas naudai jābūt pieejamai digitālā formā. Digitālais eiro šajā ziņā nav mēģinājums aizstāt skaidro naudu vai kredītiestāžu pakalpojumus. Tas būtu skaidrās naudas papildinājums un publisks maksājumu infrastruktūras slānis, kas palīdzētu uzturēt naudas vienotību, finanšu sistēmas noturību un iedzīvotāju izvēles iespējas.

Projektam ir nozīme arī Eiropas stratēģiskās autonomijas stiprināšanā. Kritiskā maksājumu infrastruktūra nevar balstīties tikai uz globālu privātu pakalpojumu sniedzēju lēmumiem un tehnoloģijām. Tāpēc digitālais eiro būtu jāvērtē nevis kā jauns konkurents esošajiem risinājumiem, bet kā publisks drošības un uzticēšanās pamats, uz kura kredītiestādes un maksājumu pakalpojumu sniedzēji var turpināt attīstīt jaunus risinājumus.

Tādēļ digitālā eiro uzbūve paredz turējuma limitus, procentu nepiemērošanu un sasaisti ar banku kontiem, lai digitālais eiro kalpotu maksājumiem, nevis būtiski ietekmētu kredītiestāžu finansējuma modeli. Šādi uzbūves principi tiecas saglabāt līdzsvaru, izveidojot publiskās naudas enkuru digitālajā ekonomikā, vienlaikus neatsakoties no divu līmeņu banku sistēmas priekšrocībām.

Literatūra un avoti

• European Central Bank (2025) Digital euro: protecting our freedom, autonomy and security 
• European Central Bank. Digital euro project. 
• BIS Annual Economic Report 2022, Chapter III: The future monetary system. https://www.bis.org/publ/arpdf/ar2022e3.htm
• IMF (2023) Implications of Central Bank Digital Currencies for Monetary Policy Transmission.
• Eiropas Komisija. Digital euro package. https://finance.ec.europa.eu/publications/digital-euro-package_en
• Latvijas Banka. No idejas līdz ieviešanai – kas kavē digitālā eiro projektu? 
• Latvijas Banka. Kā rodas bezskaidrā nauda? Stāsts par kredītu, naudu un bankām