24.02.2011.

Ar ko atšķiras iekšzemes kopprodukts no nacionālā kopienākuma / nacionālā kopprodukta?

Iekšzemes kopproduktu (IKP) kā rādītāju šobrīd pasaulē un arī Latvijā lieto ļoti plaši, gan analizējot tā līmeni un dinamiku, gan izmantojot kā mērauklu citu rādītāju (piemēram, parāda, ārējās tirdzniecības bilances, ēnu ekonomikas u.c.) samērošanai. Tomēr ir arī kāds cits rādītājs – nacionālais kopienākums (NKI), kurš pēc būtības ir visai līdzīgs iekšzemes kopproduktam.

Iekšzemes kopprodukts atspoguļo ienākumus no ekonomiskām darbībām noteiktā valstī (tai skaitā ienākumus no nerezidentu jeb ārvalstu iedzīvotāju vai tiem piederošu uzņēmumu saimnieciskajām darbībām šajā valstī), bet nacionālais kopienākums aptver ienākumus, kas pieder šīs valsts rezidentiem (tai skaitā ienākumus no šīs valsts iedzīvotāju veiktajām ekonomiskajām darbībām ārvalstīs).

Igaunijas iedzīvotāju īpašumā esoša un Latvijas teritorijā ražojoša uzņēmuma ienākumi vienlaikus tiks ieskaitīti Igaunijas NKI un Latvijas IKP, bet netiks iekļauti Igaunijas IKP un Latvijas NKI. IKP var būt gan lielāks par NKI, gan – mazāks. Kopējais pasaules IKP sakrīt ar NKI.

Precīza nacionālā kopienākuma aprēķina formula ir šāda: pie IKP pieskaita no citām valstīm saņemtos īpašuma ienākumus (galvenokārt procentus un dividendes) un atlīdzību nodarbinātajiem, bet atņem citām valstīm samaksātos īpašuma ienākumus un atlīdzību nodarbinātajiem, pieskaita neto saņemtos un samaksātos nodokļus (mīnus subsīdijas) par ražojumiem (1. attēls).

1. attēls. Nacionālā kopienākuma aprēķināšana

IKP un nacionālais kopienākums

Samērā plaši var dzirdēt arī lietojam nosaukumu – nacionālais kopprodukts. Nacionālais kopprodukts ir vecais nacionālā kopienākuma nosaukums, kas mainīts, lai precīzāk raksturotu jēdzienu, proti, to, ka tas tiek aprēķināts kā ienākumi, nevis kā produkcijas izlaide. Citi avoti (arī populārā wikipedia) tomēr definē atšķirību: atšķirībā no nacionālā kopienākuma nacionālajā kopproduktā tiek ietverti arī netiešie uzņēmējdarbības nodokļi.

Kādas ir šo rādītāju priekšrocības un trūkumi?

NKI kā rādītājam salīdzinājumā ar iekšzemes kopproduktu piemīt kā priekšrocības, tā arī savi trūkumi, kas izriet gan no definīcijas (vai aptvertā loka), gan no aprēķinu specifikas un datu pieejamības.

Dati par IKP nodrošina krietni plašāku informatīvo bāzi, jo šo rādītāju aprakstošo griezumu ir vairāk (sk. 1. tabulu) un tie ir detalizētāki, tādējādi paplašinās analīzes iespējas gan pēc struktūras, gan dinamikā. Savukārt NKI kā rādītājs labāk raksturo iedzīvotāju labklājības līmeni.

1. tabula. IKP un NKI datu detalizācija

Iekšzemes kopprodukts

Nacionālais kopienākums

Regulāri tiek publicēti dati par IKP sastāvdaļām pēc trim aprēķinu metodēm: ražošanas, izlietojuma un ienākuma aspektiem. Rādītājs tiek aprēķināts faktiskajās (pārskata perioda) cenās un salīdzināmās cenās (izslēdzot cenu pārmaiņas)1. Eurostat (galvenokārt Eiropas valstīm) un SVF veic arī pārrēķinus uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes. Rezultāti var atšķirties.

Nacionālās statistikas institūcijas nacionālo kopienākumu aprēķina tikai faktiskajās cenās2. Pasaules Banka veic arī pārrēķinu ASV dolāros un uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes3.

 

Kāpēc ir vērts pievērst uzmanību nacionālajam kopienākumam?

Ekonomikas politikas izstrādē bez šī rādītāja neiztikt. Ne viens vien Eiropas Savienības regulējošais politiskais dokuments un finanšu pārdale tiek balstīta uz NKI: piemēram, pēc tā aprēķina Eiropas Savienības dalībvalstu iemaksas ES pamatbudžetā, tāpat arī veic Kohēzijas fondu līdzekļu sadali pa valstīm. Arī izstrādājot valstu stratēģiskos mērķus, ir vērts pievērst uzmanību NKI. Visbiežāk kā valsts galvenais mērķis tiek noteikta iedzīvotāju labklājības līmeņa uzlabošana4, bet tieši NKI kā rādītājs labāk raksturo iedzīvotāju labklājību, jo arī iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi, uzkrājumi un patēriņš tiek noteikti atbilstoši nacionālajam aspektam – proti, tiek skatīts maciņa un tēriņu saturs neatkarīgi no tā, kurā valstī rezidenta ienākumi gūti vai tērēti. Vismaz teorētiski var būt situācija, kad kādas valsts iedzīvotāji savā valstī tikai uzturas, bet visus ienākumus gūst, izīrējot savas Malibu villas un iekasējot dividendes no ražotnēm Ķīnā. Šīs valsts IKP būs niecīgs, bet diez vai būs pamats sūdzēties par zemu labklājības līmeni.

Izstrādājot valsts ekonomiskos plānus un nosakot ārvalstu investīcijām un darbaspēkam pievilcīgu nodokļu politiku, vajadzētu balstīties ne tikai uz IKP kāpināšanu, bet novērtēt, kādi ieguvumi iepretim izdevumiem veidojas iedzīvotājiem. Raugoties no nacionālām interesēm, būtu vērts pavērtēt, vai nodokļu ienākumi, radītās darba vietas un citi ieguvumi, attīstot ļoti zemu nodokļu zonas, sedz infrastruktūras izveides un uzturēšanas izdevumus un netiek noplicināti nacionālie resursi. Tas gan ir ļoti sarežģīts uzdevums, un to nevajadzētu izvērst par populistisku batāliju jautājumu. Ir daļa cilvēku, kas ārvalstu investīcijas uztver kā absolūti negatīvu parādību, kā tai dziesmā: "Omnibuss, omnibuss, Iebrauc manā dārzā kluss, Izbraukā man tomātus, Redīsus un burkānus Un aizbrauc nezināmā virzienā".

Aplēšot ieguvumus, nedrīkstētu aizmirst arī netiešos: piemēram, līdzās darba vietu nodrošinātajiem darba ņēmēju ienākumiem un nodokļu iemaksām valsts budžetā tiek iegūtas zināšanas un prasmes, kas vēlāk var lieti noderēt komercdarbības attīstīšanai jau ar savu kapitālu. Tāpat jāņem vērā, ka izveidotais uzņēmums vienlaikus var nodrošināt arī pasūtījumus, tātad darba vietas citiem (tai skaitā vietējiem) uzņēmumiem, iegādājoties izejmateriālus, reklamējot preci, veicot pārvadājumus, utt.

Vēl viens iemesls, kādēļ ekonomisko mērķu izstrādē būtu jāskata abi rādītāji, ir tas, ka valsts ārējais parāds un īpašumu pārdošana atšķirīgi ietekmē IKP un NKI. Parādam un attiecīgi tā apkalpošanas izdevumiem (procentu maksājumiem) palielinoties, samazinās valsts NKI, tātad arī labklājības līmenis sarūk, bet nesamazinās IKP. Tomēr, ja aizņēmums tiek izlietots efektīvi, proti, tiek investēts nākotnes pievienotās vērtības radīšanai, tad tas var nākotnē nodrošināt aizdevuma atmaksu un arī peļņu – un augstāku kā IKP, tā NKI, tātad arī labklājības līmeni. Līdzīga situācija veidojas arī ar īpašumu pārdošanu nerezidentiem. Tiešā veidā IKP paliek nemainīgs, bet, tā kā peļņa no šo aktīvu izmantošanas nonāk nerezidentiem, tad pēc laika samazinās NKI. Bet arī te ir monētas otra puse – iegūto finanšu līdzekļu izmantošana parāda segšanai var kompensēt NKI sarukumu līdz ar procentu maksājumu samazināšanos, tāpat var investēt produkcijas radīšanā ar augstāku pievienoto vērtību, kāpinot IKP.

IKP un NKI aprēķināšanas obligātumu nosaka starptautiskie dokumenti, bet šo rādītāju lietošanas biežums un svarīgums analītikā un politikas izstrādē jāskata atbilstoši mērķiem un to samēram. Ja valsts IKP skaitliski maz atšķiras no NKI, tad, protams, šim rādītājam arī var nepiešķirt tik lielu nozīmi. Bet tajās valstīs, kur ikdienā ir lielāka darbaspēka un kapitāla kustība, atšķirība var veidoties krietni nozīmīgāka, tātad arī šo rādītāju daudzpusīgāka analīze ir svarīgāka. Kā pirmais piemērs, kas nāk prātā, ir Luksemburga, kurā ikdienā strādā ļoti daudz kaimiņvalstu iedzīvotāju un ir vērojams liels nerezidentu uzņēmumu skaits, tādējādi arī atšķirība starp IKP un NKI varētu būt liela. Vai šī hipotēze apstiprinās, un ko var secināt pēc šiem rādītājiem par Eiropas valstīm, aplūkošu nākamajā rakstā – mēģināsim saprast, kur esam Eiropas kontekstā un kādas mācības varam gūt. Savukārt plašāk par Latvijas IKP un NKI dinamiku, to attiecību noteicošajiem faktoriem un nākotnes attīstības riskiem runāšu vēl trešajā šai tēmai veltītajā rakstā.



1 Izņēmums ir vienīgi IKP ienākumu aspekts, kas tiek publicēts tikai nominālajās cenās, jo pārrēķinam salīdzināmās cenās nav vienotas starptautiskas metodoloģijas. Analītiķi mēdz pašrocīgi veikt pārrēķinus, bet vienas vai otras metodes izvēles gadījumā rezultāti var nozīmīgi atšķirties.

2 Līdzīgi kā IKP ienākumu aspekta gadījumā nav vienotas starptautiskas metodoloģijas pārrēķinam salīdzināmās cenās. Turklāt šis pārrēķins būtu vēl krietni sarežģītāks, jo veikt katra rezidenta ārvalstīs esošā īpašumā vērtības pārmaiņu aplēses būtu praktiski neiespējami, arī atlīdzība nodarbinātajiem būtu jādeflē ar valsts, kurā to tērē, cenu indeksiem.

3 Jāteic, ka Pasaules Bankas aprēķinus jāskata ar krietnu kritikas devu, jo, analizējot veiktos pārrēķinus valstīm, nereti rezultāti izskatās apšaubāmi. Samērot līmeņus ir grūtāk, bet acīmredzami "kūleņi" parādās rādītāju dinamikās.

4 Ir zināmi gadījumi, kad kā mērķis tiek noteikts augstāks iedzīvotāju laimes indekss, kas var nebūt saistīts ar augstāku materiālās labklājības līmeni.

APA: Rutkovska, A. (2018, 07. dec.). Ar ko atšķiras iekšzemes kopprodukts no nacionālā kopienākuma / nacionālā kopprodukta?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/433
MLA: Rutkovska, Agnese. "Ar ko atšķiras iekšzemes kopprodukts no nacionālā kopienākuma / nacionālā kopprodukta?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 07.12.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/433>.

Līdzīgi raksti

Up