Kas Latvijā uzkrāj vecumdienām un cik daudz?

Dalība privātajos pensiju fondos jeb pensiju sistēmas 3. līmenī un dzīvības apdrošināšanā pēdējo 15 gadu laikā Latvijā ir strauji pieaugusi. 2023. gadā iemaksas šajos instrumentos veica aptuveni 200 tūkstoši iedzīvotāju, kas ir gandrīz četras reizes vairāk nekā 2010. gadā.

Taču aiz šī pieauguma slēpjas vairāki būtiski jautājumi.

• Kuras iedzīvotāju grupas veic šos ilgtermiņa uzkrājumus?
• Cik liela summa ik gadu tiek atvēlēta šiem uzkrājumiem?
• Kā brīvprātīgos ilgtermiņa uzkrājumus ietekmēja 2017. un 2018. gadā veiktās reformas, kas mazināja šo instrumentu pievilcību?
• Ko tas nozīmē turpmākai politikas veidošanai?

Šie jautājumi ir īpaši aktuāli, jo sabiedrība noveco un pieaug spiediens uz publisko pensiju sistēmu. Valsts vecuma pensija (1. līmenis) nākotnē veidos daudz mazāku daļu no kopējiem ienākumiem vecumdienās nekā šobrīd, un iedzīvotājiem jāveido uzkrājumi, lai kompensētu ienākumu kritumu vecumdienās.

Kas veido ilgtermiņa brīvprātīgos uzkrājumus?

Kopš 2010. gada Latvijā gandrīz četrkāršojies cilvēku skaits, kuri brīvprātīgi veic ilgtermiņa uzkrājumus, liecina Valsts ieņēmumu dienesta datu analīze (1. attēls). Tas ir patiešām straujš kāpums. Tomēr šis pieaugums nav bijis vienmērīgs.

Lielākais dalībnieku skaita kāpums pensiju 3. līmenī un dzīvības apdrošināšanā ar uzkrājumu bija vērojams no 2013. līdz 2018. gadam, t.i., pirms 2018. gadā īstenotās iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) reformas, ar kuru tika ieviestas vairākas būtiskas izmaiņas, kas ierobežoja iespējas saņemt IIN atmaksu par veiktajām iemaksām ilgtermiņa uzkrājumos un tādējādi mazināja šo instrumentu pievilcību, proti:

• gada iemaksu limits nodokļa atmaksas saņemšanai – 10% no bruto algas – tika attiecināts kopā uz pensiju 3. līmeni un dzīvības apdrošināšanu (iepriekš – atsevišķi),
• tika noteikts kopējais gada griestu apmērs iemaksu summai, par kuru iespējams saņemt IIN atmaksu, – 4000 eiro,
• dzīvības apdrošināšanas minimālais līguma termiņš tika pagarināts no 5 uz 10 gadiem.

Savukārt jau 2017. gadā tika ierobežota iespēja izmantot sistēmu īstermiņa nodokļu optimizācijai pēc 55 gadu vecuma sasniegšanas. Līdz tam cilvēki, kuri bija sasnieguši šo vecumu, varēja veikt iemaksas gada beigās, saņemt IIN atmaksu un drīz pēc tam izņemt uzkrāto kapitālu. Reforma šo iespēju būtiski sašaurināja.

Citiem vārdiem, daļa no straujā ilgtermiņa brīvprātīgo uzkrājumu dalībnieku skaita pieauguma pirms reformas, visticamāk, nebija saistīta tikai ar vēlmi veidot ilgtermiņa uzkrājumus, bet arī ar iespēju izmantot nodokļu atvieglojumus samērā īsā laika periodā.

Reformas rezultātā nostabilizējies ilgtermiņa brīvprātīgo uzkrājumu dalībnieku skaits iedzīvotāju ar augstākajiem ienākumiem grupā un turpinājis palielināties dalībnieku ar vidējiem un zemiem ienākumiem skaits (2. attēls). Tas liecina, ka sistēma kļūst plašāka un mazāk koncentrēta turīgāko iedzīvotāju vidū. To rāda arī jauno dalībnieku pievienošanās – pēc 2018. gada reformas jauno dalībnieku skaits augstāko ienākumu grupās strauji samazinājās, savukārt zemākajās ienākumu grupās tik izteikts kritums nebija novērojams. Rezultātā samazinājās atšķirības dalībnieku skaitā pa ienākumu grupām.

Dalībnieku skaita pieaugums nav vienmērīgs arī vecuma grupu griezumā. Visstraujākais dalībnieku skaita kāpums, it īpaši pirms 2018. gada reformas, bija vecuma grupās no 45 līdz 64 gadiem (3. attēls). Tas ir loģiski – tuvojoties pensijas vecumam, motivācija uzkrāt kļūst spēcīgāka. Jaunākajās vecuma grupās dalībnieku skaits gan pieaug, taču joprojām ir zems, un tas ir satraucošs signāls. Ilgtermiņa uzkrājumu galvenā priekšrocība ir laika faktorā – jo agrāk sāk krāt, jo lielāks ieguvums nākotnē, pat ja iemaksas uzkrājumiem ir samērā nelielas.

Iemaksu apmērs un uzvedības atšķirības

Līdz šim aplūkojām, cik daudz cilvēku piedalās ilgtermiņa brīvprātīgajos uzkrājumos. Taču ne mazāk svarīgs ir jautājums, cik lielas ir iemaksas un kā tās mainās laika gaitā.

Dati rāda interesantu ainu. Lai gan daļa dalībnieku izmanto IIN atmaksas griestus, vairākums iemaksā mazāk, nekā maksimāli atļauts IIN atmaksas saņemšanai (4. attēls). Ja lielākā daļa dalībnieku sistemātiski iemaksātu summas tieši līdz griestiem, varētu secināt, ka sistēma galvenokārt kalpo nodokļu optimizācijai. Taču realitāte ir sabalansētāka – vairākums dalībnieku iemaksā summas, kas atbilst viņu budžeta iespējām, nevis maksimālajam nodokļu atvieglojuma apmēram (maksimālo nodokļu atvieglojumu 2017. gadā izmantoja vidēji ap 5 % ilgtermiņa brīvprātīgo uzkrājumu dalībnieku un 2023. gadā – tikai ap 2.5 %). Pat augstāko ienākumu grupās liela daļa dalībnieku iemaksā mazāk nekā 50 eiro mēnesī, t.i., ne tuvu maksimālajam limitam IIN atmaksas saņemšanai, un tikai 5 % to tiem iemaksāja maksimālo summu. 

Lai labāk saprastu, kā cilvēki pielāgo iemaksas, mainoties ienākumiem, novērtējām, cik lielā mērā iemaksas pieaug līdz ar ienākuma kāpumu. Rezultāti rāda, ka, ienākumiem pieaugot par 1 %, vidējā dalībnieka iemaksas pieaug par aptuveni 0.58 %. Tas nozīmē, ka iemaksu kāpums ir mazāks nekā proporcionāls ienākumu pieaugumam, t.i., cilvēki nepalielina uzkrājumus tikpat strauji, cik aug viņu ienākumi. Savukārt tiem, kuri apzināti pielāgo iemaksu apmēru nodokļu griestiem, šī attiecība ir aptuveni 0.8 %. Citiem vārdiem, šī grupa ievērojami aktīvāk palielina iemaksas, augot ienākumiem. Tas vēlreiz apliecina, ka nodokļu atvieglojumi dažādās sabiedrības grupās darbojas atšķirīgi.

Īpaši nozīmīgs secinājums ir par jaunajiem dalībniekiem. Pirmajā gadā pēc pievienošanās viņi iemaksā vidēji par 1.3 procentpunktiem mazāku ienākumu daļu nekā dalībnieki ar ilgāku uzkrāšanas pieredzi. Piemēram, ja esošais dalībnieks iemaksā 5 % no saviem ienākumiem, jaunais – vidēji ap 3.7 %. Taču šī atšķirība pakāpeniski samazinās un aptuveni piecu gadu laikā izzūd. 

Ko tas nozīmē politikas veidotājiem?

No iegūtajiem rezultātiem izriet divi būtiski secinājumi.

Pirmkārt, nodokļu atvieglojumi ietekmē uzvedību, taču šī ietekme nav vienmērīga. Tā ir izteiktāka augstāko ienākumu grupās un to dalībnieku vidū, kuri jau atrodas tuvu nodokļu atmaksas saņemšanas griestiem. Tas nozīmē, ka nodokļu atvieglojumu izmaiņas galvenokārt ietekmē noteiktas sabiedrības grupas, nevis visus dalībniekus vienādi.

Otrkārt, uzkrāšanas uzsākšana ir kritisks brīdis. Ja cilvēks sāk veikt iemaksas, ar laiku viņš pakāpeniski palielina savu iemaksu apjomu. Jaunie dalībnieki sākumā iemaksā mazāk, taču dažu gadu laikā pietuvojas pārējo dalībnieku līmenim. Tas nozīmē, ka dalības paplašināšanai var būt noturīgāka ilgtermiņa ietekme nekā, piemēram, nodokļu griestu paaugstināšanai.

Ja mērķis ir palielināt kopējos ilgtermiņa uzkrājumus ekonomikā, politikas uzsvaram, iespējams, būtu jābūt gan uz nodokļu atvieglojumu apmēru, gan uz mehānismiem, kas veicina uzkrāšanas sākšanu un padara dalību pensiju 3. līmenī pieejamāku plašākai sabiedrības daļai.

Šajā blogā atspoguļotā analīze ir daļa no plašāka pētījuma, kura rezultātus Latvijas Banka publicēs šogad.