22.12.2023.

Krājam zeķē jeb kāpēc Latvijas iedzīvotāji izvairās noguldīt un ieguldīt?

Ilustratīvs attēls ar adītās zeķēs tērptām pēdām
Foto: LETA

Īsumā

  • Kad pieaug naudas cena jeb procentu likmes, ne vien palielinās kredītņēmēju izdevumi par aizņēmumiem, bet aug arī ienākumi no noguldījumiem.

  • Latvijas iedzīvotāji ar uzkrātiem līdzekļiem īsti neizjūt ieguvumu no augošajām procentu likmēm, jo liela daļa noguldījumu stāv norēķinu kontos, par kuriem bankas parasti nemaksā neko.

  • Lai gūtu labumu no pieaugošām procentu likmēm un nauda pelnītu, jāsper vismaz viens vienkāršs solis – līdzekļi no norēķinu konta bankā būtu jāpārnes uz procentus pelnošiem noguldījumu veidiem: banku termiņnoguldījumu vai krājkontu, vai arī jāiegulda krājobligācijās.

  • Iedzīvotāju kūtrumu rīkoties un pārvirzīt uzkrātos līdzekļus uz ienesīgākiem instrumentiem cenšas izskaidrot vairākas uzvedības ekonomikas teorijas un arī likviditātes preferences teorija.

  • Izpratne par uzvedības ekonomiku un domāšanas modeļiem var palīdzēt pieņemt labākus lēmumus par savu finanšu līdzekļu pārvaldību un motivēt ieguldīt atbilstoši individuālajai riska tolerancei un iespējām.

Augošās procentu likmes un Latvijas kredītiestāžu rekordaugstie peļņas rādītāji, tā vien šķiet, ir likuši sabiedrībai vairāk pievērsties ar finansēm saistītu tēmu apspriešanai. Teju katrs kredītņēmējs ir sācis interesēties par EURIBOR indeksu, daži pat par Eiropas Centrālās bankas (ECB) Padomes monetārās politikas lēmumiem[1], gandrīz katrs hipotekārā kredīta ņēmējs savu pievienoto likmi zina jau no galvas. Skaļi izskan satraukums par kredīta maksājumu pieaugumu, kas arvien pieaugošo procentu likmju laikā ir tikai loģiski. Arī politiķi sabiedrības satraukumu izmanto, lai palielinātu savu politisko kapitālu. Arī es par augošajām procentu likmēm satraucos, īpaši tādēļ, ka mūsu ģimenes hipotekārajam kredītam ir tā saucamais “dilstošais” maksājums, kas nozīmē, ka katru mēnesi atmaksājam nemainīgu pamatsummas daļu, bet procenti tiek aprēķināti attiecīgi no atlikušā aizņēmuma lieluma. Pie augošām procentu likmēm “dilstošais” maksājums pieaug straujāk nekā izlīdzinātais.

Bet šoreiz stāsts nav par pieaugošiem kredītprocentu maksājumiem. Stāsts ir par procentiem. Lielākoties sabiedrības un mediju uzmanība tiek veltīta satraukumam par augošajiem procentu maksājumiem kredītiem[2], bet tiek aizmirsts par iespējām nopelnīt no pieaugošajām procentu likmēm. Izrādās – kad pieaug procentu likmes, pieaug ne tikai samaksa par aizņēmumiem, bet pieaug procentu likmes un to ienākumi no noguldījumiem. Tas darbojas abos virzienos! Procentu likme ir cena par naudu. Un atkarībā no tā, vai Tev pieder nauda, vai Tev vajag naudu, Tu vari attiecīgi vai nu saņemt procentu maksājumus par naudu, ko esi aizdevis, vai maksāt procentus par aizņemto naudu. Es neatceros, ka ziņu portālos būtu bijuši virsraksti “Labas ziņas ieguldītājiem – ECB atkal paaugstina likmes”.

Ja palūkojamies uz nesen veikto “Latvijas iedzīvotāju finanšu pratības aptauju”[3], 6 % respondentu atbild, ka viņiem ir hipotekārais kredīts, savukārt krājkonts ir teju divas reizes biežāk izmantots (13 %; informācija par termiņnoguldījumiem šajā aptaujā nav ietverta).

Arī skatoties uz rezidentu mājsaimniecību noguldījumu un kredītu apjomiem Latvijas kredītiestādēs, kopš 2016. gada noguldījumu atlikumu apjoms bankās apsteidz kredītu atlikumu apjomu. Ja jau mājsaimniecības vairāk naudu aizdod nekā aizņemas, tad lielākajai daļai iedzīvotāju vajadzētu priecāties par procentu likmju pieaugumu. Bet kāpēc to nejūtam?

 

 

Izrādās, ka liela daļa noguldījumu joprojām stāv norēķinu kontos, par kuriem bankas parasti nemaksā neko (1. attēls). Tātad noguldītāji par savu naudu saņem 0 %, un tas daudz neatšķiras no krāšanas zeķē. Ja riska tolerance ir zema[4], tad, lai gūtu labumu no pieaugošām procentu likmēm un nauda pelnītu, jāsper vismaz viens vienkāršs solis – līdzekļi no noguldījumu konta bankā būtu jāpārnes uz procentus pelnošiem noguldījumu veidiem: banku termiņnoguldījumu vai krājkontu, vai, vēl labāk, – jāiegulda krājobligācijās[5]. Protams, jāatstāj kāda rezerve, par ko segt ikdienas tēriņus un apmaksāt rēķinus. Mājsaimniecību kredītu likme mājokļa iegādei Latvijā šī gada oktobrī bija 5.89 %. 10 gadu krājobligāciju ienesīguma likme bija vidēji 4.25 %. Atšķirība nemaz nav tik liela. Kāpēc 5.89 % par kredītu mums šķiet daudz, bet 4.25 % ienesīgums no ieguldījumiem mums šķiet maz?

Likviditātes preferences teorija

Likviditātes preferences teorija ir pirmais teorētiskais skaidrojums, kas nāk prātā, domājot par cilvēku nevēlēšanos pārvirzīt naudu no norēķinu konta uz ienesīgākiem instrumentiem. Šo konceptu ieviesa Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes) (1936), un teorija balstās uz pieņēmumu, ka cilvēki dod priekšroku turēt likvīdus aktīvus – visbiežāk naudu –, jo tā dod drošības sajūtu un viegli var tikt izmantota citiem norēķiniem. Saskaņā ar šo teoriju, procentu likmes kalpo par “cenu”, kas tiek maksāta par atteikšanos no likviditātes, – cilvēki gribēs ieguldīt mazāk likvīdos aktīvos, ja to kompensēs augstāks ienesīgums. Katram cilvēkam viņa likviditātes preference var būt atšķirīga un var ar laiku mainīties, līdz ar to mainās arī sagaidāmais ienesīgums, kas ļautu atteikties no likviditātes. Arī pastāvot nenoteiktībai par nākotni, likviditātes preference jeb vēlme savus līdzekļus glabāt viegli pieejamus visdrīzāk palielināsies.

Virspusēji to var ilustrēt, paraugoties uz statistikas datiem (2. attēls). Redzam, ka periodos, kad termiņnoguldījumu likme ir augsta, arī termiņnoguldījumu īpatsvars kopējā noguldījumu struktūrā ir augsts. 2009. gadā rezidentu mājsaimniecību termiņnoguldījumu īpatsvars kopējā noguldījumu struktūrā Latvijas kredītiestādēs pārsniedza pat 50 %. Savukārt likmei samazinoties, vērojama tendence pieprasījuma noguldījumiem ieņemt dominējošu lomu. Pirms ECB uzsāka procentu likmju celšanu 2022. gada jūlijā, termiņnoguldījumu likme bija zem 1 %, bet to īpatsvars bija samazinājies līdz 2 %. Ja visi ekonomikas dalībnieki rīkotos racionāli, tad, augot procentu likmēm, diezgan ātri notiktu virzība no likvīdajiem norēķinu kontiem bankās uz citiem, pelnošākiem aktīviem. Taču praksē redzam, ka tā ne vienmēr notiek. 

Termiņnoguldījumu likmēm sākot nedaudz pieaugt, gaidāms, ka pāreja uz termiņnoguldījumiem notiks ļoti lēnām. Saskaņā ar likviditātes preferences teoriju, dažādiem ekonomikas dalībniekiem ir dažāda cena, par kuru tie ir gatavi šķirties no savas likviditātes jeb līdzekļu turēšanas viegli pieejamus, līdz ar to neliela cenu pieauguma gadījumā tikai neliela daļa iedzīvotāju būs gatava atteikties no likviditātes. Savukārt likmēm turpinot augt, būtu jāpieaug arī noguldītāju lokam, kas ir gatavi noguldīt naudu uz ilgāku laiku. Oktobrī vidējā termiņnoguldījumu likme sasniedza 3.0 %, un termiņnoguldījumu īpatsvars pakāpās jau līdz 11 % (ja ieskaitītu ieguldījumus krājobligācijās - līdz 13 %). Salīdzinot ar pagātnes datiem, pie līdzīgas ienesīguma likmes 2011. gadā termiņnoguldījumu īpatsvars sasniedza pat 47 %. Secinu, ka šobrīd termiņnoguldījumu īpatsvars arī vēsturiskā skatījumā joprojām ir salīdzinoši zems un tam noteikti ir potenciāls palielināties.

 

Uzvedības ekonomika

Papildus likviditātes preferences teorijai zināmu skaidrojumu šādai ne visai racionālai ekonomikas dalībnieku rīcībai var sniegt uzvedības ekonomika (behavioral economics). Uzvedības ekonomika apvieno klasiskās ekonomikas konceptus ar cilvēku psiholoģiju un pēta, kā psiholoģiskie faktori ietekmē ekonomisko lēmumu pieņemšanas procesus, un cenšas izskaidrot, kādēļ cilvēku uzvedība ne vienmēr ir racionāla.

1. Mentālā grāmatvedība

Par uzvedības ekonomikas konceptu “mentālā grāmatvedība” (mental accounting) Nobela prēmijas laureāts Ričards Tālers (Richard H. Thaler) plaši runā 1999. gadā publicētajā zinātniskajā rakstā[6]. Tajā viņš skaidro, ka galvenā “problēma”, ar kuru cilvēki saskaras, ir tāda, ka cilvēku uztverē visa nauda nav viendabīga – cilvēki mentāli naudu iedala dažādās kategorijās, un vienas kategorijas nauda nav perfekts aizvietotājs citas kategorijas naudai. Tālera radītais jēdziens “mentālā grāmatvedība” palīdz izskaidrot, kādēļ cilvēki bieži pieņem neracionālus lēmumus saistībā ar finansēm. Tālers savā darbā to ilustrē ar vairākiem piemēriem – vienā no tiem viņš stāsta par kādu savu kolēģi, profesoru finansēs, kurš izdomājis stratēģiju, kā psiholoģiski vieglāk tikt galā ar dzīves neveiksmēm. Katra gada sākumā viņš nosaka mērķa ziedojuma apjomu kādam labdarības mērķim. Ja gadās kādi neparedzēti izdevumi, piemēram, sods par ātruma pārsniegšanu, viņš par šo summu attiecīgi samazinās ziedojuma apmēru. Viņš to uztver kā apdrošināšanas polisi pret sīkiem nepatīkamiem atgadījumiem. Nenoliedzami, šis piemērs demonstrē, kā “mentālā grāmatvedība” var palīdzēt vieglāk pārvarēt nepatīkamus atgadījumus, bet tajā pat laikā palīdz izprast šīs teorijas būtību.

“Mentālā grāmatvedība” iespaido to, kā uztveram ienākumus no ieguldījumiem. Piemēram, nauda, kas nopelnīta no termiņnoguldījuma, var tikt uztverta citādāk nekā tā, ko saņemam par algotu darbu. Visdrīzāk tai būs mazāka vērtība un tādēļ tiks pieliktas mazākas pūles, lai to nopelnītu. Tāpat norēķinu konts var tikts uztverts kā kaut kas vienkāršs, viegli pieejams ikdienas vajadzību apmierināšanai, savukārt ieguldījumi termiņnoguldījumos vai krājobligācijās cilvēku uztverē var tikt iedalīti citā kategorijā, kas saistās ar lielāku sarežģītību, mazāku elastību, lielāku risku. Arī potenciālā ieguvuma no ieguldījuma aprēķināšana eiro izteiksmē var ietekmēt to, kā rezultāts tiek vērtēts. To ietekmē arī potenciālā ieguldījuma lielums, un ikdienas finanšu plānošanā bieži vien to varam novērot. Piemēram, 100 eiro ieguldījums krājobligācijās uz 12 mēnešiem ar 3.75 % ienesīgumu[7] pēc gada ļautu nopelnīt 3.75 eiro (100 eiro * 3.75 % = 3.75 eiro). Pirmajā brīdī šī summa var šķist maznozīmīga, tikmēr pielīdzināmu izmaksu pieaugums visdrīzāk tiktu uztverts saasināti. Savukārt, ja šī summa būtu 10 000 eiro, tad 375 eiro ienesīgums jau šķistu pievilcīgāks.

2. Nepatika pret zaudējumiem

Nepatiku pret zaudējumiem (loss aversion) apskata Daniels Kānemans (Kahneman) un Amoss Tverskis (Tversky) perspektīvu teorijā (1979)[8], un uz to arī atsaucas Tālers savā darbā. Galvenā ideja ir tāda, ka 100 eiro zaudējums ir sāpīgāks nekā gandarījums, ko sniedz 100 eiro peļņa. Tas varētu skaidrot to, ka cilvēki vairāk uzmanības pievērš procentu maksājumiem, nevis procentu ienākumiem. Papildus tam ikdienas finanšu plānošanā cilvēki var vairāk satraukties par potenciālajiem zaudējumiem, kas saistīti ar soda procentiem, ja būtu pirms termiņa jālauž termiņnoguldījuma līgums un līdzekļi pēkšņi būtu jāizņem pirms līguma termiņa beigām, nekā par potenciālajiem ieguvumiem. 

3. Status quo un instrumentu sarežģītība

Status quo nozīmē, ka cilvēki turpina darīt lietas to ierastajā kārtībā, jo, lai kaut ko mainītu, ir jāpieliek pūles. Teju veselu dekādi esam pavadījuši zemo procentu laikmetā. Cilvēki ir pieraduši naudu turēt noguldījuma kontā, jo termiņnoguldījumi zemo procentu likmju laikmetā nebija ienesīgi. Iespējams, arī uzkrājumi nav tik lieli, lai pieliktu pūles un būtu vērts kaut ko mainīt. Tāpat ieguldījumu process var šķist kaut kas sarežģīts, kur jāizprot daudz un dažādas detaļas, jāiegulda zināms laiks, lai iepazītos ar piedāvājumiem[9], komisijas maksām, līguma nosacījumiem un procesu ieguldījuma veikšanai. Bieži vien šķietamais ieguvums no ieguldījuma var šķist pārāk neliels, lai šīs papildu pūles ieguldītu.

Rezumējot

Personisko finanšu plānošana nebeidzas ar mēneša ienākumu un izdevumu salāgošanu un priecīgām gavilēm, kad mēneša bilance nav ar negatīvu zīmi. Ieguldījumi un finanšu plānošana ilgtermiņā ir būtiski ne vien lai ļautu uzlabot katra indivīda labklājības līmeni, bet tā stiprina arī kopējo valsts ekonomikas izaugsmes potenciālu. Tālers atzīst, ka nav viegla risinājuma, kā pārvarēt ar domāšanas aizspriedumiem saistītos izaicinājumus, ko apskata uzvedības ekonomika.

Manuprāt, domāšanas aizspriedumus varam izmantot savā labā – tie jāapzinās, jāpārzina un jāizmanto, uzlabojot individuālo lēmumu pieņemšanu. Brīvie līdzekļi ir jāiegulda saskaņā ar savu likviditātes un riska toleranci, laika ietvaru un iespējām. Pat tad, ja, pārrēķinot eiro izteiksmē, nopelnāmā summa sākotnēji šķiet nenozīmīga, izpratne, ka tas ir tikai domāšanas aizspriedums, var palīdzēt tomēr izvēlēties par labu ieguldīšanai un var mudināt mācīties izvairīties no domāšanas kļūdām.

__________________________________

[1] Par ECB Padomes lēmumiem un finanšu tirgus reakcijām uz tiem var lasīt šeit: https://www.makroekonomika.lv/finansu-tirgus-reakcijas

[2] 2023. gada novembrī mazāk nekā 0.5 % SEB klientu bija kavēti kredīta maksājumi ("SEB banka" saskata lielas problēmas plānotajā hipotekāro kredītņēmēju atbalstā (jauns.lv))

[4] Riska tolerance raksturo investora vēlmi un spēju uzņemties risku. Augstāks risks saistāms ar iespēju gūt lielāku peļņu, tai pat laikā arī pastāv lielāks risks pazaudēt – citiem vārdiem sakot, augstāks risks nozīmē lielāku ienesīguma svārstīgumu. Zema riska tolerance saistāma ar nevēlēšanos uzņemties risku. Tā kā mājsaimniecību noguldījumus līdz 100 000 eiro aizsargā noguldījumu aizsardzības sistēma, tad tie uzskatāmi par vienu no drošākajiem ieguldījumiem un piemērotu investīciju investoriem ar zemu riska toleranci. Arī Valsts kases emitētās krājobligācijas uzskatāmas par vienu no drošākajiem ieguldījumiem. Šī raksta ietvaros apskatu tikai zema riska ieguldījumus.

[5] Vairāk par krājobligācijām: Krājobligācijas – kas tas par zvēru?

[6] Richard H. Thaler, Mental Accounting Matters

[7] Valsts kases piedāvātā likme 5.12.2023.

[9] Latvijas Banka publicē kredītiestāžu piedāvātās noguldījumu procentu likmes Latvijas Bankas tīmekļvietnē.

APA: Kravinska, A. (2024, 30. may.). Krājam zeķē jeb kāpēc Latvijas iedzīvotāji izvairās noguldīt un ieguldīt?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6216
MLA: Kravinska, Anete. "Krājam zeķē jeb kāpēc Latvijas iedzīvotāji izvairās noguldīt un ieguldīt?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 30.05.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6216>.

Līdzīgi raksti

Restricted HTML

Up