07.09.2020.

Centrālās bankas digitālā nauda – nepieciešamība, izaicinājumi vai iespējas?

Foto: Latvijas Banka

Jau kādu laiku regulāri dzirdam, ka digitālajā laikmetā Eiropas centrālajām bankām nepieciešams digitāls eiro, un tas pat skan šķietami pašsaprotami. Tomēr jaunas naudas formas radīšana nedrīkst būt pašmērķis, tai jākalpo virsmērķim radīt ērtāku, daudzpusīgāku, drošāku un pret dažādiem riskiem noturīgu “naudas pakalpojumu” preču un pakalpojumu maiņai tautsaimniecībā. Kādēļ iepretim citām tostarp stratēģiskas nozīmes jomām, kur privātais sektors pārspēj valsts institūciju efektivitāti, digitālās naudas radīšanā vajadzētu iesaistīties valstij? Par to stāstīšu šajā rakstā, bet par šo arvien svarīgāko tēmu plaši tiks diskutēts starptautiskajā konferencē "Nauda un sabiedrības drošība", ko Latvijas Banka rīkos šī gada 25. septembrī.

Īsumā:

  • Naudas forma laika gaitā mainās, un arvien aktuālākas kļūst diskusijas par digitālās naudas nākotni; 
  • Tradicionālās naudas un pašu centrālo banku lomas maiņa ir viens no nozīmīgākajiem ekonomikas izaicinājumiem tuvākajā nākotnē;
  • Vēršas plašumā diskusija, kādu ietekmi uz finanšu stabilitāti un tautsaimniecību radītu plaša privātās digitālās naudas izmantošana;
  • Viens no būtiskākajiem riskiem – privāta monopola veidošanās, centrālajām bankām zaudējot spēju efektīvi īstenot monetāro politiku;
  • Ja par visplašāk izmantoto naudas formu kļūtu privātu emitentu digitālās zīmes ar fiksētu vērtību, centrālo banku nauda varētu pārtapt par "naudas seguma aktīvu" (loma kļūtu līdzīga zeltam, piemēram, Bretonvudsas sistēmā);
  • Centrālās bankas pamatā vērtē un diskutē 2 iespējas, kā attīstīt digitālo naudu, – kā ierīcei vai kā kontam piesaistītu; 
  • Tiek arī analizēts, kā digitālās naudas attīstība varētu mainīt monetāro politiku un kā šo politiku īstenot efektīvi; 
  • Iespējams, digitālās naudas attīstība un centrālo banku lomas maiņa var palīdzēt atrisināt situāciju, ka pašreizējā monetārā politika nesasniedz mērķus un centrālās bankas ir spiestas plaši izmantot netradicionālus instrumentus;
  • Pie digitālās naudas attīstības pašlaik strādā 80% centrālo banku, arī Eirosistēma, t.sk. Latvijas Banka.
     

Kopš Bitcoin sistēma ir demonstrējusi privātas iniciatīvas radītu noturīgas, decentralizētas, drošas vērtības pārneses sistēmas iespējamību, uzņēmumi un to apvienības ir plaši iesaistījušās digitālās naudas produktu projektēšanā un izstrādē. Attīstības tendences šajā jomā rada priekšnosacījumus īstenoties Frīdriha Haijeka (Friedrich Hayek) darbā “Naudas denacionalizācija” (The Denationalization of Money, 1976) izvirzītajam priekšlikumam, ka arī naudas jomā jānotiek tirgus konkurences cīņai, kurā tirgus neredzamā roka ļautu izvirzīties kā uzkrājējiem, tā aizņēmējiem pieņemamākā privāta uzņēmuma attīstītam un uzturētam stabilākam produktam. Viens no iebildumiem pret Haijeka ideju ir, vai tiešām, savstarpēji konkurējot dažādām naudām, tirgus spēku rezultātā visplašāko lietojumu gūtu visstabilākā nauda?

Šī kritika vēl jo vairāk attiecas uz digitālās naudas formu, jo tehnoloģiju attīstības vēsturē zināmi piemēri, kad dažādu formātu, standartu vai operētājsistēmu konkurencē dominanci ne vienmēr nodrošina tehnoloģiskie aspekti. Citkārt lomu spēlē apstākļi, ka tirgū pirmais izlaistais produkts iegūst gan plašāku lietotāju bāzi un atpazīstamību, gan izplatīšanas priekšrocības, kā arī gūst virsroku, jo lietotāju skaita kāpums pats par sevi palielina produkta vērtību. Tas vedina domāt, ka digitālās naudas produktu jomā brīvā tirgus neredzamā roka, kad sabiedrība izvēlas stabilāko privāto digitālo naudu, var nedarboties. Līdz ar to nav izslēgta privātās digitālās naudas monopola izveidošanās, kad tirgus spēki vairs nedarbojas.

Neraugoties uz hierarhisko varas deleģēšanas struktūru, iespējamiem izkropļojumiem un lēmumu pieņemšanas kļūdām, valsts vai valstu savienības kontrolēta naudas sistēma principā ļauj sasniegt labāko iespējamo tuvinājumu kopējai pilsoņu ekonomisko interešu pārstāvniecībai naudas politikas jomā, kad līdzvērtīgi tiek ņemtas vērā katra pilsoņa intereses. Lai arī cik kvalitatīvs un lietošanā ērts neizrādītos privāta monopola radīts digitālās naudas produkts, galu galā šāda naudas produkta “monetārā politika” atbildīs privāta uzņēmuma vairākuma akcionāru interesēm, kas ne vienmēr sakristu ar valsts vai valstu savienības interesēm.

Globālu spēlētāju ienākšana naudas radīšanas jomā, līdzi ņemot miljardos mērāmu lietotāju bāzi, valstīm rada stratēģisku risku. Centrālajām bankām, pieturoties pie konservatīvām, tikai vēstures gaitā pārbaudītām vērtībām, šādu norišu rezultātā nākotnē varētu mainīties status quo, kas tieši tautsaimniecībā tiek izmantots par “naudu”. Tas nozīmētu, ka centrālo banku emitētie dolāri, mārciņas vai eiro no “naudas” varētu pārtapt par “naudas seguma aktīvu”. Naudai segums ir nepieciešams līdz brīdim, kad naudas lietotāji naudaszīmēm (gan papīra, gan digitālai) piešķir vērtību pašām par sevi un uzticas naudas stabilitātei nākotnē. Tālākā perspektīvā segums no uzticības nodrošinājuma kļūst par ierobežojošu apgrūtinājumu. Līdzīgi, kā tas notika ar atteikšanos no zelta standarta, centrālās bankas var nonākt fakta priekšā, ka globālu korporāciju emitētās digitālās zīmes tiek atsaistītas no seguma, valstīm atņemot spēju regulēt naudas piedāvājumu atbilstoši savu tautsaimniecību interesēm. Pašlaik par naudu norēķinos lielākoties izmanto kredītiestāžu bezskaidro naudu (kredītiestāžu saistības pēc pieprasījuma izmaksāt skaidro naudu). Arī kredītiestādes varētu meklēt ceļus, kā samazināt šo bilances saistību posteni, pārdodot norēķinos ērti izmantojamās digitālās zīmes, kuras vairs nebūtu sasaistītas ar centrālās bankas naudu.

Centrālās bankas digitālās naudas formas

Ja digitālās formas centrālās bankas naudas izveidošanu jāatzīst par stratēģiski svarīgu, kādēļ tā nav ieviesta “jau vakar”?

Nauda ir joma, kurā krustojas ļoti daudz interešu, tostarp intereses no dažādiem valsts varas atzariem. Līdz ar to sasteigtas reformas bez pienācīgas sagatavošanās un visu iespējamo scenāriju izsvēršanas var radīt nevēlamus un negaidītus blakusefektus.

Tāpat arī konkrēts centrālās bankas digitālās naudas tehniskais risinājums joprojām ir diskusiju un izpētes vērts jautājums.

Divas potenciālās centrālās bankas digitālās naudas formas varētu būt ierīcei vai arī kontam piesaistīta digitālā nauda. Darbības ar ierīcē glabātu digitālo naudu no lietotāja skatu punkta varētu līdzināties skaidrajai naudai – darījumus ar to varētu veikt arī bezsaistē, starp  divām ierīcēm, līdzīgi kā skaidrā nauda nonāk no viena naudasmaka otrā. Savukārt kontam piesaistītas centrālās bankas digitālās naudas lietošanas pieredze neatšķirtos no darbībām ar norēķinu kontu kredītiestādē, veicot darbības ar bankas kontu internetbankās un mobilajās lietotnēs, kas no lietotāja pieredzes skatu punkta jau tiek izmantota kā “digitālā nauda”.

Atšķirībā no papīra naudaszīmēm – ierīcei piesaistītā digitālā nauda nebūtu pakļauta fiziskiem ierobežojumiem, savukārt glabājamā digitālās naudas summa neradītu apgrūtinājumus liela naudas daudzuma uzkrāšanai un pārnešanai, ko skaidrās naudas gadījumā nosaka maksimālais banknošu nomināls, naudaszīmju fiziskie izmēri un svars. Šāds risinājums vienlaikus rada arī risku, ka šādas formas digitālā nauda būs ērti izmantojama arī nelegālos darījumos, kurus skaidrās naudas aprites ierobežojumi tiecas apkarot. Tāpat ir jautājums, kā, neaizskarot digitālo ierīču privātumu, būtu iespējama skaidrās naudas digitālā līdzinieka pārrobežu naudas plūsmas kontrole, kas ir daļa no naudas atmazgāšanas, terorisma finansēšanas un starptautiskās noziedzības apkarošanas stratēģijas.

Lai ar ierīcē glabātu digitālo naudu nevarētu apiet skaidrās naudas apritei uzliktos ierobežojumus, iespējams, tādi būtu jāiestrādā digitālo naudasmaku funkcionalitātē. Līdzīgi tiem, kādus daudzas Eirosistēmas valstis nosaka skaidrajai naudai – darījumu apjoma griesti, liegumi izmantot noteiktos darījumos utt. Ja šādas formas digitālās naudas lietošana, kopš tās izveidošanas, tiktu pakļauta dažādiem ierobežojumiem un apgrūtinājumiem, ir risks radīt produktu, kuru sabiedrība nevēlas izmantot vai atzīst par nepilnvērtīgu alternatīvu esošajām naudas formām. Tas varētu novest pie centrālo banku radītas naudas ar dažādām vērtībām, kas nav pieļaujams. Gan neveiksmīga produkta radīšanas fiasko, gan nelegāliem darījumiem īpaši piemērota norēķinu instrumenta radīšana grautu digitālās naudas ieviesējvalsts vai valstu grupas reputāciju.

Ja darbībām ar skaidro naudu līdzīgas digitālās naudas formas ieviešana raisa bažas par nekontrolētu liela apjoma naudas izmantošanu naudas atmazgāšanā, terorisma finansēšanā un pārrobežu naudas plūsmas kontroles pavājināšanos, kontam piesaistītas centrālās bankas digitālās naudas izveidošana, kuru neierobežotā apjomā varētu izmantot visi tautsaimniecības dalībnieki, pašos pamatos var mainīt pašreizējo naudas sistēmu, jo šādas jaunas digitālās naudas formas pieejamība, iespējams, izraisītu kredītiestāžu bezskaidrās naudas apjomīgu maiņu pret centrālās bankas digitālo naudu (it īpaši finanšu sektora satricinājuma brīžos).

Frakcionālo rezervju sistēmas “Čestertona žoga” problēma

Visiem tautsaimniecības dalībniekiem neierobežotā apjomā pieejamas centrālās bankas kontam piesaistītas digitālās naudas ieviešana var praktiski nozīmēt arī monetāro reformu un līdzšinējās frakcionālo rezervju sistēmas [1] norietu, kurā bankas var finansēt kredītu noteikto regulējošo normatīvu robežās, emitējot jaunu bezskaidru naudu. Apsverot jaunievedumus un pārkārtojumus, kas var pašos pamatos izmainīt esošo lietu kārtību, lai izvairītos no negaidītiem reformas blakusefektiem, ieteicama ir prakse vadīties pēc “Čestertona žoga” (Chesterton’s fence) principa. T.i., pārnestā nozīmē – pirms nojaukt šķietami nevajadzīgu žogu, nepieciešams izpētīt tā vēsturi, uzstādīšanas iemeslus un nojaukšanu pamatot ar argumentiem, kādēļ tas vairs nedarbojas vai arī uzstādīšanas iemesli kļuvuši neaktuāli. Turpmāk īss ieskats vēsturē, priekšrocībās un pieaugošajās pretrunās.

Frakcionālo rezervju sistēma ir izveidojusies kredītiestāžu un to klientu sadarbības rezultātā, un tās vēsture aizsākās ilgi pirms digitālo tehnoloģiju laikmeta. Šīs sistēmas neatņemama sastāvdaļa ir centrālā banka, kuras emitētās naudaszīmes jeb skaidrā nauda bija galvenā naudas forma. Centrālā banka veica banku sektoru stabilizējošas funkcijas, t.i., kalpoja par banku bankām – papīra grāmatvedības uzskaites apstākļos visiem tautsaimniecības dalībniekiem – gan uzņēmējiem, gan privātpersonām – atvērt un apkalpot kontus bija praktiski neiespējami. Datu apstrādes un pārraides tehnoloģiju attīstība ir ļāvusi naudas pieprasījuma noguldījumam bankā no skaidras naudas paglabāšanas rīka pārtapt par pilnvērtīgu naudas formu, līdz ar to skaidrā nauda kā naudas forma ir aizgājusi otrajā plānā.

Frakcionālo rezervju sistēmā kā atsevišķām kredītiestādēm, tā arī visai sistēmai pašos pamatos piemīt nestabilitāte. Bez regulējošo normatīvu un uzraugošo varasiestāžu ietvara šī sistēma ir svārstīga, tajā var izcelties spontānas uzticības krīzes pat bez fundamentāliem faktoriem. Ja frakcionālo rezervju banku sistēmas pirmsākumos banku krīze iespaidoja tautsaimniecību kā noguldījumu zaudēšana un kreditēšanas apsīkums, mūsdienās banku sistēmas krīze jau skar pašus tautsaimniecības darbības pamatus – norēķinus.

Kopš pieprasījuma noguldījums jeb norēķinu konta atlikums, kā to dēvētu kredītiestādes, ir aizstājis skaidro naudu kā tautsaimniecībā galveno norēķinu naudas formu, banku sistēmas darbība ir kritiski svarīga ne tikai naudas noguldītājiem, bet maksājumu veikšanai un naudas apritei visā tautsaimniecībā. Pašlaik “zem viena jumta” kredītiestāžu bilancē dzīvo naudas noguldījumi kā uzkrāšanas instruments un nauda kā norēķinu līdzeklis visiem tautsaimniecības dalībniekiem. Līdz zināmai robežai to sedz kredītiestādes kapitāls kā arī obligātās rezerves. Savukārt, lai mazinātu banku klientu noskaņojuma svārstīgumu un pasargātu maza un vidēja apjoma bezskaidras naudas atlikumus, kā apdrošināšanas mehānisms darbojas noguldījumu garantiju fonds. Tomēr – tas nepasargā visus tautsaimniecības dalībniekus, piemēram, lielus uzņēmumus un pašvaldības.

Vēl viena būtiska funkcija kredītiestāžu bezskaidrās naudas emisijai ar kreditēšanas mehānismu ir, ka banka izvērtē kredītņēmēju un nozaru riskus un centrālajai bankai nav jāuzņemas emitētās naudas sadales funkcijas – jaunu naudu iegūst un laiž tālāk apritē tirgus skatījumā perspektīvākie kredītņēmēji. Kamēr šī sistēma efektīvi darbojas, centrālās bankas bilance ir maza, aktīvu portfeļa risks ir zems un labi kontrolējams, kā arī tajā ir zema riska standartizēti instrumenti. Tā kā tautsaimniecības “naudas drukājamās mašīnas” lomu veic tirgus, bet centrālā banka ar monetārās politikas palīdzību veic regulējošas funkcijas, tā nav pakļauta politiskam spiedienam par emitētās naudas apjomu un sadali, līdz ar to attiecīgi arī neatkarības zaudēšanas riskam.

Eiro zonā centrālās bankas monetārās politikas transmisijas mehānisms jau ilgāku laiku ir bojāts. Neraugoties uz bezprecedenta negatīvu likmju politiku, centrālās bankas ar dažādu aktīvu pirkšanas programmu starpniecību ir bijušas spiestas vairākkārt tiešā veidā iesaistīties naudas emisijā. Par to, ka centrālajām bankām ir neliela bilance, var runāt pagātnes formā, un “netradicionālie” monetārās politikas instrumenti, šķiet, ir jau kļuvuši par pastāvīgu rīku centrālās bankas darbarīku kastē.

Ja banku nauda vienlaikus ir galvenā norēķinos izmantotā naudas forma un bez banku starpniecības pārējā tautsaimniecība nevar izmantot centrālās bankas uzturēto maksājumu infrastruktūru, tiek izvirzītas aizvien augstākas prasības pret banku stabilitāti un attiecīgi pieaug banku darbības regulējuma nasta. Pretruna starp kredītriska uzņemšanos un pieaugošām prasībām pēc finanšu sistēmas stabilitātes varētu būt viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ, neraugoties uz stimulējošu monetāro politiku, bankām tautsaimniecības kreditēšana kļūst smagnējāka.

Ja bezskaidras naudas norēķinos tautsaimniecības dalībnieki izvēlētos izmantot centrālās bankas digitālo naudu, kredītiestādes nevarētu “finansēt” kredītu, radot jaunus depozītus kredītņēmēja kontā un nepieciešamo likviditāti atgūt starpbanku tirgū no bankām, uz kurām aizplūst kredītā izsniegtā nauda. Tomēr tas neizslēdz kreditēšanu kā tādu – atgrieztos laiki, kad banku sektoram kopumā pirms aizdot naudu tā būtu jāpiesaista no ārpuses (piemēram, centrālās bankas). Līdz ar to pirms palaist apgrozībā centrālās bankas digitālo naudu – jāveic priekšdarbi, lai būtu attiecīgs regulējums un uzraudzības mehānismi, kas ļautu efektīvi darboties līdzekļu apriti veicinošiem mehānismiem, piemēram, iespējai ik dienu aizņemties monetārās politikas operācijās centrālās bankas naudu un kredītu vērtspapirizācijai, kas radītu centrālās bankas monetārās politikas operācijās izmantojamai ķīlai piemērotus zema riska aktīvus.

Kontam piesaistītas centrālās bankas digitālas naudas ieviešanas ieguvumi

Tautsaimniecības dalībniekiem par naudu izmantojot banku bezskaidro naudu, bankas bilancē “zem viena jumta” dzīvo procentus nesoši termiņnoguldījumi un par norēķinu līdzekli izmantotie pieprasījuma noguldījumi (norēķinu kontu atlikumi), kuri tikai līdz noteiktai robežai ar kredītiestādes kapitālu un noguldījumu garantiju fonda apdrošināšanas mehānismu ir nošķirti no riskiem, kurus kredītiestādēm gribot negribot ir jāuzņemas. Visiem pieejama centrālās bankas digitālā nauda tautsaimniecības dalībniekiem ļautu precīzāk izvēlēties naudas riska profilu, vai tai jābūt pilnā apmērā nošķirtai no kredītiestāžu darbības riskiem, vai arī noguldītāji, saņemot procentus, ir gatavi uzņemties kredītrisku. Būtībā – netieši notiktu monetārā reforma, izveidojot valsts naudas (souvereign money) sistēmu, kur jēdzieni “nauda” (centrālās bankas nauda) un “naudas noguldījums bankā” atgūtu kādreizējo nozīmi.

Lai “zem viena jumta” sadzīvotu banku sniegtie norēķinu pakalpojumi un ar kreditēšanu gribot negribot saistītais kredītrisks, pieaug banku regulējuma nasta. Kaut arī pārejas posmā no frakcionālo rezervju sistēmas uz valsts naudas modeli pastāv kreditēšanas apsīkuma riski, tālākā perspektīvā varētu vienkāršoties kredītiestāžu regulējums un tiktu atvieglota kreditēšana, jo visiem tautsaimniecības dalībniekiem būtu pieejama norēķiniem paredzētā digitālā nauda un norēķinu infrastruktūra, kas būtu nošķirta no kredītiestāžu riska. Noguldījums bankā kļūtu izsvērts lēmums, nevis skaidrās naudas norieta uzspiesta nepieciešamība, kad skaidrās naudas lietošana tiek mērķtiecīgi ierobežota, bet tautsaimniecības dalībniekiem vienīgā pieejamā bezskaidrās naudas forma ir pieprasījuma noguldījums kredītiestādē.

Līdzīgi kā savulaik, atbalstot monetārās reformas projektu ASV jeb t.s. Čikāgas plānu, argumentēja Īrvins Fišers (Irving Fisher), ka šādā gadījumā monetārās politikas veidotājiem pavērtos iespēja veikt tiešu kredītciklam pretciklisku politiku. Tieša finansējuma ieplūdes regulēšana būtu efektīvāka nekā, piemēram, pretcikliskā kapitāla rezerves norma [2] . Tomēr šeit vienlaikus slēpjas risks, ka naudas emisijas un sadales nonākšana vienās rokās provocēs uz centrālo banku izdarīt politisku spiedienu.

Centrālās bankas digitālas valūtas ieviešana var pavērt ceļu aktīvākai brīvās izvēles politikai [3] , sniedzot centrālajai bankai iespēju regulēt naudas piedāvājumu atsevišķiem tautsaimniecības sektoriem. Ja banku sektors izvēlas kreditēt tos sektorus, kuros saskata lielākās peļņas iespējas pie noteikta riska līmeņa, par kuru bankām un monetārās politikas veidotājiem viedokļi var atšķirties, naudas emisijas regulēšana, paplašinot vai sašaurinot ar noteikta sektora kredītaktīviem segtu obligāciju pirkšanu vai ieķīlāšanu, ļautu precīzāk vadīt finansējuma novirzīšanu tautsaimniecībā, nekā prudenciālās politikas līdzekļi. Tas ļautu efektīvāk iegrožot kredītburbuļu veidošanos noteiktā sektorā, vienlaikus saglabājot finansējumu pārējai tautsaimniecībai nekā starpbanku naudas tirgus likmju vadīšana ar refinansēšanas operācijām, un lēmumus par finansējuma novirzīšanu pilnībā nododot brīvā tirgus rokās.

Centrālās bankas monetārajai politikai būtu tiešāka ietekme uz tautsaimniecību un tai pavērtos iespēja izmantot jaunus monetārās politikas instrumentus. Ja pēc digitālās naudas ieviešanas tiktu samazinātas skaidrās naudas izņemšanas iespējas (līdz ar skaidrās naudas popularitātes samazināšanos arī skaidrās naudas saņemšanas iespējas visticamāk tikai sadārdzinātos apjoma efekta dēļ), kontam piesaistītas centrālā bankas naudai varētu piemērot negatīvu procentu likmi, un procentu likmju apakšējā nulles robeža praktiski vairs nepastāvētu, kas zemas inflācijas vai deflācijas apstākļos liedz samazināt reālo procentu likmi tautsaimniecībā. Tāpat pavērtos iespēja tehniski vienkāršākā veidā īstenot “helikoptera naudas” [4] instrumentu, papildinot privātpersonu kontus, nevis sniedzot tautsaimniecībai naudu, piemēram, ar valdības atbalsta starpniecību.

Datu apstrādes tehnoloģiju attīstības rezultātā kontu atvēršanas un apkalpošanas izmaksas ir kritušās, lai nākotnē centrālā banka varētu uzturēt visu ekonomikas dalībnieku kontus un veikt norēķinus. Ja tautsaimniecības dalībniekiem kļūtu pieejami centrālās bankas konti, varētu notikt naudas ieplūde šajos kontos. Tas nozīmētu, ka bankām lielos apjomos būtu jāpilda saistības pārskaitīt naudu uz centrālās bankas kontiem. Pārejas periodā pēc digitālās naudas ieviešanas centrālajai bankai būtu jārefinansē bankas ar garāka termiņa instrumentiem vai jāapņemas pārfinansēt ar īsa termiņa instrumentiem ļoti ilgā laika periodā. Tomēr, ja process tiek mērķtiecīgi vadīts,  tas nenozīmē kreditēšanas apstāšanos.

Nobeigumā centrālo banku digitālā nauda vairs nav tikai ekonomistu domu lidojuma auglis, bet daudzas centrālās bankas jau pašlaik strādā pie šādas naudas formas izveidošanas. Kā liecina Starptautisko norēķinu bankas veiktā 66 centrālo banku aptauja, 80% no tām strādā pie centrālās bankas digitālās naudas izveidošanas jautājumiem.

Tostarp arī Eiropas Centrālā banka un Eirosistēmas nacionālas centrālās bankas jau tagad veic izpēti – tehnisko, makroekonomisko un juridisko jautājumu analīzi, kas nepieciešama, lai īstenotu šāda vēriena projektu.

Līdz ar to nav izslēgts, ka pat ne tik tālā nākotnē varam iegūt iespēju lietot drošus un ērtus Eiropas Centrālās bankas digitālos eiro.

Literatūra

An ECB digital currency – a flight of fancy?”, Speech by Yves Mersch at the Consensus 2020 virtual conference, 11 May 2020

Codruta Boar, Henry Holden, Amber Wadsworth, “Impending arrival - a sequel to the survey on central bank digital currency”, BIS Paper,  No 107, (2020)

Klāvs Ozoliņš, "Naudas digitālā transformācija I: ievads vēsturē", Latvijas Banka, 2020

Deniss Fiļipovs, "Vai būs kriptoeiro?", makroekonomika.lv, 2018

Egils Kaužēns, "Centrālā banka un digitālā nauda. Futūristisks skats nākotnē", makroekonomika.lv, 2017

Egils Kaužēns, "Kas monetārajai politikai der labāk – elektroniskā, digitālā, virtuālā vai fiziskā nauda?", makroekonomika.lv, 2017

Ivars Tillers, "Kā rodas nauda mūsdienu monetārajā sistēmā? Centrālās bankas loma un iespējas", makroekonomika.lv, 2016

[1] Kredītiestāžu darbības regulējums, saskaņā ar kuru noteiktai daļai no depozītsaistībām un citām līdzvērtīgām saistībām jābūt segtām ar centrālās bankas emitēto naudu jeb rezervēm. Pašlaik Eiropas Centrālās bankas (ECB) noteiktā obligāto rezervju norma ir 1%.

[2] Lai gan pretcikliskā kapitāla rezerves norma ir uzskatāma par finanšu stabilitātes, nevis tautsaimniecības regulēšanas instrumentu, tā kā kredītcikla radītie riski finanšu sistēmas stabilitātei un makroekonomiskajai līdzsvarotībai ir cieši saistīti, ar šo instrumentu, tiecoties panākt vienu mērķi, tiek sasniegts arī otrs.

[3] Jau pašlaik ECB ir izvēlējusies aktīvu iegādes programmu ietvaros atbalstīt videi draudzīgu projektu finansēšanu. Neraugoties uz to, ka aktīvu iegādes programmas ietvaros nav skaidri noteikta vides mērķa, ECB iegādājusies t.s. “zaļās obligācijas”.

[4] Stimulējoša monetārā politika, neatgriezeniski piešķirot jeb uzdāvinot naudu tautsaimniecības dalībniekiem, ko Miltons Frīdmans (Milton Friedman) tēlaini nodēvēja par naudas kaisīšanu no helikoptera.

APA: Tillers, I. (2020, 22. sep.). Centrālās bankas digitālā nauda – nepieciešamība, izaicinājumi vai iespējas?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4898
MLA: Tillers, Ivars. "Centrālās bankas digitālā nauda – nepieciešamība, izaicinājumi vai iespējas?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 22.09.2020. <https://www.makroekonomika.lv/node/4898>.
Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up