23.05.2016.

Kā rodas nauda mūsdienu monetārajā sistēmā? Centrālās bankas loma un iespējas

Kopš pievienošanās eiro zonai Latvijas naudas sistēma piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas. Līdzās uzskatāmiem jauninājumiem – citādam banknošu un monētu dizainam, plašam naudas izmantošanas ģeogrāfiskajam mērogam – pašos pamatos ir mainījusies sistēmas uzbūve. Eiro atšķirībā no lata ir brīvi peldoša valūta, un tās vērtību nosaka pieprasījums un piedāvājums. Lai gan arī lats nebija piesaistīts kādu fizisku aktīvu standartam, bet citai bezseguma valūtai vai valūtu grozam[1], tomēr Latvijas Bankas īstenotā latu emisija notika tikpat kā valūtas padomes (currency board) sistēmas ietvaros, kas no naudas emisijas principu skatupunkta ir līdzīga materiāla seguma sistēmai. Līdz ar eiro ieviešanu izmantojam bezseguma (latīniski - fiat) naudas sistēmu, tomēr šī pāreja no naudas sistēmas sniegto pakalpojumu saņēmēju – tautsaimniecības dalībnieku – skatupunkta varēja palikt nepamanīta.

Šajā rakstā sniegšu īsu pārskatu par materiālas naudas (commodity money) sistēmu un materiāla seguma reprezentatīvu naudas sistēmu (representative money), kuras ir bezseguma naudas sistēmas priekšgājēji, aplūkošu naudas rašanos bezseguma naudas sistēmā, atspēkošu vairākus kļūdainus priekšstatus par šo sistēmu un sniegšu ieskatu bezseguma naudas sistēmas priekšrocībās un nepilnībās.

Atskats naudas vēsturē

Pirms aplūkot, kā rodas nauda bezseguma naudas sistēmā, sniegšu īsu atskatu naudas vēsturē un naudas sistēmu evolūcijā. Bezseguma naudas sistēma radusies kā risinājums daudziem materiāla seguma naudas sistēmas trūkumiem, tādēļ ieskats vēsturē sniedz priekšstatu par mūsdienu naudas sistēmas priekšrocībām.

Runājot par naudas sistēmu attīstību, ir jāparaugās uz šķietami pašsaprotamo jēdzienu, kas ir nauda. Par "naudu" tautsaimniecībā var kalpot jebkas, ko tautsaimniecības dalībnieki, savstarpēji vienojoties, izmanto par naudu jeb universālu preču maiņas līdzekli. Naudas rašanās ir tautsaimniecības dalībnieku rīcības rezultāts, un atkarībā no sabiedrības tehnoloģiskās attīstības līmeņa par naudu var kļūt, piemēram, no jūras izskaloti gliemežvāki, no rūdas iegūts dārgmetāls, uz papīra parakstīti līgumi vai – informācijas tehnoloģiju laikmetā – elektroniskā formā glabātas informācijas vienības.

Naudas sistēmas attīstības pirmsākumos vispirms par naudu kļuva prece, kurai pašai par sevi piemīt izmantošanas vērtība (galvenokārt rotaslietu izgatavošanai), un, kļūstot par vispārpieņemtu maiņas līdzekli, tā ieguva arī maiņas vērtību, vienlaikus saglabājot savu izmantošanas vērtību jeb naudas segumu. Šī ir materiālu naudaszīmju jeb materiāla naudas sistēma, kur naudas segums, piemēram, zelts[2], vienlaikus veido pašu naudaszīmi – zelta monētas. Attīstoties tautsaimniecībai, aizvien lielāku norēķinu veikšanai šī naudas sistēma ir nepraktiska, lielu naudas uzkrājumu glabāšanai nepieciešamas bankas.

Ja bankas kalpotu vienīgi kā depozitārijs, kam nodot drošā glabāšanā lielāku naudas apjomu, tās prasītu atlīdzību par šo pakalpojumu. Turpretim, ja noguldījuma līguma nosacījumi ļauj aizdot noguldīto naudu, iespējams saņemt noguldījuma procentus (noguldītājs ar bankas starpniecību netieši kļūst par aizdevēju), un bankas kļūst par starpniekiem starp naudas noguldītājiem un kredītņēmējiem, aizdevumos izsniedzot noguldījumos piesaistīto naudu. Banku saistību apliecinājumi izmaksāt noguldīto naudu ir ērtāki norēķinu veikšanai, un aizvien plašākās izmantošanas dēļ ar laiku kļūst par jaunu naudas formu – papīrnaudu, bet materiālās naudaszīmes – par segumu. Rodas t.s. reprezentatīvā naudas sistēma[3], kurā par naudu izmantotie banku saistību apliecinājumi reprezentē materiālu naudaszīmju noguldījumu bankā.

Šādi veidojusies reprezentatīvā naudas sistēma pašos pamatos ir nestabila – saņemot aizdevumu, arī aizņēmējs pieņem naudu papīrnaudas formā, bet vienas seguma vienības noguldīšanas–aizdošanas operācijā ir radies divreiz lielāks segumu reprezentējošo naudaszīmju apjoms, nekā fiziski noguldīts bankā (t.s. multiplikatora efekts). Pašas papīra naudaszīmes ir bankas saistību apliecinājums izmaksāt noguldīto, un noguldījuma darījums ietver bankas saistību neizpildes risku. Spontāni krītoties noguldītāju uzticībai, pieaug pieprasījums pēc seguma, kas neatkarīgi no bankas izsniegto aizdevumu kvalitātes var novest banku līdz maksātnespējai. Banku krīzes problēmu mazina divpakāpju banku sistēma, kur vienīgā skaidro naudu emitējošā banka ir centrālā banka, kas kalpo kā aizdevējs pārējam banku sektoram, tomēr šis risinājums vienīgi palielina drošības rezervi, nenovēršot seguma deficīta problēmu kā tādu[4].

Divpakāpju banku sistēmā bankas pieņem noguldījumos centrālās bankas emitēto skaidro naudu. Bankām ieviešot t.s. pieprasījuma noguldījuma veidu un norēķinu konta pakalpojumu – piedāvājot iespēju noguldījumu pārskaitīt no viena klienta konta uz citu, (skaidrās naudas) noguldījums var kalpot par maiņas līdzekli, t.i., par "naudu". Attīstoties telekomunikāciju un informācijas elektroniskas glabāšanas un apstrādes tehnoloģijām, līdzīgi kā papīrnauda aizstāja materiālas naudaszīmes, bezskaidrā nauda kļūst par dominējošo norēķinu līdzekli. Rodas jautājums, kā tehnoloģiskā progresa virzītā tautsaimniecībā naudu, kas no fiziskas preces ir kļuvusi par banku sistēmas sniegtu pakalpojumu, ietekmētu piesaiste kādam materiālam segumam.

Varētu šķist, ka naudaszīmes ar iekšēju vērtību vai to reprezentējošās banknotes veido stiprāku naudas sistēmu, tomēr aiz greznās fasādes slēpjas būtiski sistēmas trūkumi. Šāda nauda ir ārpus tiešas centrālās bankas kontroles, un centrālās bankas naudas piedāvājums ir atkarīgs no attiecīgā resursa ieguves, neatkarīgi no naudas pieprasījuma tautsaimniecībā. Materiāla seguma naudas sistēmā naudas un par to pirkto preču vērtība būtībā tiek izteikta attiecīgā materiāla vienībās. Ja kādā tautsaimniecības nozarē pieaug pieprasījums pēc izejvielas, kas vienlaikus veido naudas segumu, bet tās ieguves apjoms ir ierobežots, palielinās naudas cena un sarūk piedāvājums[5]. No otras puses, tautsaimniecības dalībnieku pieprasījums pēc bezskaidrās naudas palielina banku sistēmas nestabilitātes risku, jo centrālā banka, saglabājot piesaisti segumam, vienlaikus nespēj brīvi darboties kā pēdējās instances aizdevējs kredītiestādēm un novērst arī iracionālu cēloņu radītas noguldītāju uzticības krīzes.

No ekonomikas dalībnieku viedokļa naudas vērtība ir tās preču un pakalpojumu pirktspēja. Ja naudas pirktspēja krīt, nav nozīmes, vai naudai ir, vai nav materiāls segums. Materiāls segums negarantē, ka nauda principā ir pasargāta no pirktspējas zaudēšanas jeb inflācijas[6]. Tomēr tautsaimniecības stabilitātei un izaugsmei būtiskāku risku rada apstāklis, ka materiāla seguma naudas sistēmai ir deflācijas un naudas panikas potenciāls. Ja tautsaimniecība tehnoloģiju attīstības un pieejamo resursu apjoma dēļ piedzīvo strauju izaugsmi, palielinās naudas pieprasījums, no kura atpaliek naudas segums un naudas piedāvājums. Rezultātā tautsaimniecība naudas sistēmas uzbūves dēļ pati sevi žņaudz ar nepiemēroti ciešiem monetārajiem nosacījumiem.

Nebeidzams spekulatīvo uzbrukumu cikls segumam nav vienīgais sistēmas trūkums. Tehnoloģiski attīstītā sabiedrībā materiāla seguma naudas sistēma var radīt abpusēji nelabvēlīgus blakusefektus gan uz naudas piedāvājumu tautsaimniecībai, gan rūpniecības nozarēm, kurās par segumu izmantotais materiāls ir vienkārši izejviela. Jaunu atklājumu un tehnoloģiju attīstības dēļ par segumu izmantotais materiāls potenciāli var izrādīties grūti aizstājams, un šādā situācijā naudas apjomam būs negatīva korelācija ar attiecīgās nozares izaugsmi. Tirgus cenu, tostarp izejvielu tirgus cenu, galvenā vērtība ir informācija par attiecīgo resursu vērtību, un ar industriju nesaistīts izejvielas kā naudas pieprasījums, kas izkropļo resursa tirgus cenu[7], var kavēt perspektīvu tehnoloģiju ieviešanu.

Naudas rašanās bezseguma sistēmā

Šie ir galvenie apsvērumi, kādēļ naudas sistēmu attīstībā notikusi pāreja uz bezseguma naudas sistēmu, kad centrālā banka vairs nemaina naudaszīmes pret segumu veidojošajiem aktīviem, un turpmāk centrālas bankas emitētā nauda tautsaimniecībā nonāk vienīgi ar kredītiestāžu starpniecību. Lai arī bezseguma naudas izmantošanu balsta likumdošanas normas – likumīga maksāšanas līdzekļa statuss un prasības grāmatvedības uzskaitei, kas piešķir bezseguma naudai uzskaites līdzekļa funkcijas, tomēr uzticība naudas sistēmai sakņojas tās pirktspējā. Bezseguma naudas "segums" ir tautsaimniecībā saražotais preču un pakalpojumu apjoms. Līdz ar to centrālās bankas pamatuzdevums ir, īstenojot monetāro politiku, panākt cenu stabilitāti, kas ir priekšnosacījums tautsaimniecības izaugsmei.

Tā kā centrālās bankas turpmāk veic operācijas vienīgi ar kredītiestādēm un valsts kasi, noguldījumu jeb bezskaidras naudas vienīgais avots vairs nav noguldītāju (skaidrā) nauda, bet naudas rašanās cēloņsakarība ir apvērsta. Lai arī no atsevišķu, jo īpaši nelielu, kredītiestāžu skatupunkta, lai paplašinātu kreditēšanu vai veidotu finanšu aktīvu portfeli, joprojām ir svarīga noguldījumu piesaistīšana, banku sistēma kopumā kredītos neizsniedz noguldījumos piesaistīto naudu. Nelielai kredītiestādei, izsniedzot kredītu, ar naudas izmantošanu saistītie norēķini radīs izejošu kredītiestādes likviditāti samazinošu plūsmu, bet banku sistēmā kopumā likviditātes (centrālās bankas emitētās naudas) apjoms nemainās. Lielā kredītiestādē ar kredīta izmantošanu saistītie bezskaidras naudas maksājumi daļēji būs iekšējie maksājumi starp dažādiem klientu kontiem, bet kredītiestāžu grupas ietvaros izejošie maksājumi uz citu grupas kredītiestādi nesīs likviditātes sarukumu vienā un kāpumu citā kredītiestādē, kuru var kompensēt grupas ietvaros īstenota kopēja likviditātes pārvaldīšanas politika. Tāpat ar bezskaidras naudas starpbanku pārskaitījumiem saistītais likviditātes palielinājums vienā un sarukums citā kredītiestādē var tikt līdzsvarots starpbanku naudas tirgū, papildus nepieciešamo likviditāti kredītiestādes var iegūt, izmantojot centrālās bankas monetāros instrumentus[8]. Kredītiestāžu rīcībā esošā centrālas bankas emitētā nauda[9] kalpo kā priekšnosacījums kreditēšanai un rezerve, ja tautsaimniecībā nepieciešama skaidrā nauda, bet ar tautsaimniecības kreditēšanu īstenotā bezskaidras naudas emisija vai arī atturēšanās no kreditēšanas ir kredītiestāžu lēmums.

Skaidrā nauda, kas reiz bija noguldījumu avots, no centrālās bankas tautsaimniecībā var nonākt tikai ar kredītiestāžu starpniecību, kredītiestādēm vispirms emitējot bezskaidru naudu, bet tautsaimniecības dalībniekiem, ja ir nepieciešamība pēc šāda veida norēķinu līdzekļa, bezskaidru naudu apmainot pret skaidro, kuru kredītiestādes iegūst operācijās ar centrālo banku. Izvēle, kādu naudas formu – skaidro vai bezskaidro naudu – izmantot, ir tautsaimniecības dalībnieku lēmums. Krītoties pieprasījumam pēc skaidrās (centrālās bankas emitētās) naudas, kredītiestādēm, izsniedzot jaunus aizdevumus – emitējot jaunu bezskaidru naudu, nepieciešams aizvien mazāks likviditātes apjoms, lai nodrošinātu iespēju pēc pieprasījuma izmaksāt skaidro naudu.

Banku sistēma naudas apjomu galvenokārt palielina, izsniedzot aizdevumus tautsaimniecības dalībniekiem. Bankas, kuras ir precīzāk dēvēt par kredītiestādēm, vairs nav uzņēmumi, kam uzticēt glabāšanā (skaidro) naudu, bet bezskaidras naudas emitētājas, kurām ir pienākums pieprasījuma gadījumā bezskaidro naudu apmainīt pret skaidro naudu. Līdzās galvenajam avotam – kreditēšanai – bezskaidras naudas apjoms palielinās, kredītiestādēm no pārējiem tautsaimniecības dalībniekiem pērkot dažādus finanšu aktīvus, investējot pamatlīdzekļos, finansējot citus savas darbības izdevumus un sadalot peļņu.

Nauda, kas pirmsākumos bija materiāls priekšmets jeb prece, ir kļuvusi par pakalpojumu, kuru sniedz banku sistēma. Var rasties priekšstats, ka bezseguma naudas sistēmā, kurā naudas piedāvājumu tautsaimniecībai galvenokārt nodrošina kredītiestāžu izsniegtie aizdevumi, ir nepieciešams nebeidzams kredītu pieaugums, jo pilnai parādsaistību nokārtošanai, ieskaitot procentus, nepieciešams papildu naudas piedāvājums. Tomēr šis priekšstats ir maldīgs – procentu maksājumi, kuri samazina emitēto naudas apjomu, vienlaikus kredītiestāžu bilancē palielina peļņas-zaudējumu posteni, savukārt peļņas sadale sistēmā atjauno bezskaidras naudas apjomu. Kredītu-depozītu attiecību ietekmē arī neatgūstamo aizdevumu norakstīšana, kas samazina banku uzkrāto peļņu vai pat daļu no kapitāla, bet bezskaidrā nauda joprojām paliek kredītiestāžu bilancē, t.i., atrodas apritē.

Bezskaidras naudas pieaugumu var radīt arī valdības finanšu darbība un kredītiestāžu finansēta valsts parāda pieaugums. Tā kā valsts parāda vērtspapīri to salīdzinoši zemās kredītriska pakāpes un tirgus likviditātes dēļ ir ļoti pieprasīti aktīvi, kredītiestādes ir ieinteresētas veidot šo vērtspapīru portfeli. Lai piedalītos vērtspapīru izsolēs un pirktu vērtspapīrus, kredītiestādēm ir nepieciešama centrālās bankas emitētā nauda – likviditāte, kura, veicot pirkšanas darījumu, no kredītiestāžu kontiem centrālajā bankā tiek ieskaitīta valsts kases kontā. Savukārt valdības izdevumu rezultātā šī likviditāte atgriežas kredītiestāžu kontos centrālajā bankā, vienlaikus radot jaunu bezskaidru naudu ekonomikas dalībnieku kontos kredītiestādēs.

Ja valdība īsteno ekspansīvu fiskālo politiku, palielinoties valsts parādam un atkārtojoties parāda finansēšanas ciklam, kredītiestāžu bilances saistību pusē aug reālā sektora dalībnieku nauda, bet aktīvu pusē – valsts parādzīmju portfelis. Ar valdības deficīta kreditēšanu saistīto emisiju centrālā banka netieši var ietekmēt, samazinot pret valsts parāda vērtspapīru ķīlu piedāvāto likviditātes apjomu un palielinot centrālās bankas noteikto pamatlikmi jeb refinansēšanas likmi. Tomēr, ja, izsniedzot aizdevumus, kredītiestādes dod priekšroku valdības finansēšanai, tas sašaurina privātā sektora kreditēšanu.

Tautsaimniecības kreditēšana, kas parastos apstākļos ir primārais naudas rašanās mehānisms, balstās uz privāto iniciatīvu, kura sakņojās ekonomiskos stimulos. Nepieciešams kvalificēts kredītu pieprasījums un pieprasījumam atbilstošs naudas piedāvājums, lai tiktu noslēgts darījums. Pesimistisks nākotnes redzējums par parādsaistību nokārtošanas perspektīvām, aizdevumu neatgūšanas risks, pieņemamās un piedāvātās procentu likmes neatbilstība u.c. faktori sasaldē kreditēšanas tirgu arī apstākļos, ja visi formālie priekšnosacījumi – kapitāla pietiekamība un likviditātes rādītāji – nebūtu šķērslis banku kreditēšanas palielināšanai.

Šo problēmu centrālā banka var mīkstināt, palielinot savu valsts parāda vērtspapīru portfeli[10], kas palielina kredītiestāžu likviditāti, palielinot arī bezskaidras naudas apjomu pārējā tautsaimniecībā (ja vērtspapīru pārdevējs nav kredītiestāde). Aktīva valsts parāda vērtspapīru portfeļa paplašināšana arī veicina pieprasījumu pēc tiem un atvieglo valsts parāda pārfinansēšanu. Lai arī teorijā viens no tautsaimniecības aktivitāti stimulējošu politiku veidiem ir fiskālā politika, tomēr valdības parāda palielināšana zemu procentu likmju apstākļos ir riskants un ierobežots tautsaimniecības stimulēšanas pasākums ar negatīvām konsekvencēm. Pārmērīga parāda uzkrāšana vaļīgas monetārās politikas apstākļos rada zemu likmju/augsta parāda slazda risku, kurā valsts parāds kļūst uzturams vienīgi pie nullei tuvām likmēm, bet centrālai bankai, virzoties uz stingrākas monetārās politikas kursu un makroekonomiskajā prognozē ņemot vērā fiskālās situācijas pasliktināšanās atgriezenisko efektu, var radīt ierobežotas monetārās politikas manevrēšanas iespējas.

Lai gan centrālās bankas tieši neiesaistās tautsaimniecības kreditēšanā, bet parastos apstākļos t.s. monetārās politikas instrumentu loks aprobežojas galvenokārt ar starpbanku naudas tirgus likmju regulēšanu, centrālās bankas nezaudē iespēju nepastarpināti palielināt tautsaimniecības dalībnieku rīcībā esošo naudas apjomu. To var panākt, veicot dažādu aktīvu pirkšanu finanšu tirgū. Ja tirgū aktīvu pārdošanas darījuma puse nav kredītiestāde, bet citi ekonomikas dalībnieki, tad centrālā banka vērtspapīru pirkšanas rezultātā tiešā veidā paplašina nebanku sektora bezskaidras naudas apjomu, tomēr naudas sadalījums nav optimāls – tā koncentrējas galvenokārt nebanku finanšu uzņēmumu rokās, kas ir lielākie uzpērkamo finanšu aktīvu portfeļu turētāji. Netiešā veidā tiek stimulēts nebanku finansējuma kanāls, uzņēmumiem emitējot parāda vērtspapīrus, pēc kuriem palielināsies interese no finanšu uzņēmumiem, tomēr atšķirībā no kredītiestāžu izsniegtā aizdevuma šo finansēšanas avotu nevar izmantot visi uzņēmumi – tikai ļoti lieli.

Līdz ar pievienošanos eiro zonai Latvija izmanto brīvi peldošas valūtas – eiro – sniegtās priekšrocības, kas Eirosistēmas centrālajām bankām sniedz plašākas manevra iespējas un kapacitāti īstenot kopēju cenu stabilitāti nodrošinošu monetāro politiku. Tomēr šīs priekšrocības ir iegūtas, pateicoties visas eiro zonas tautsaimniecības mērogam un noturībai pret ārējiem satricinājumiem. Atsevišķai mazai un atvērtai tautsaimniecībai, kas pakļauta ievērojamām pārrobežu kapitāla plūsmām, monetārās politikas īstenošana šādā ietvarā dažkārt ir nepiemērota. Mūsdienu globālajā tautsaimniecībā, kur brīvu kapitāla plūsmu sniegtās priekšrocības atsver šo plūsmu radītos negatīvos blakusefektus, bezseguma naudas sistēma kopumā ir piemērotāka lielai tautsaimniecībai, kurai tirgus brīvi noteikts valūtas kurss netraucē inflācijas mērķa sasniegšanu, vienlaikus radot ievērojamu nevēlamu atgriezenisko efektu uz tautsaimniecības konkurētspēju. Gadījumos, kad mazas un atvērtas tautsaimniecības centrālā banka vienlaikus cenšas regulēt savstarpēji ietekmējošus rādītājus – procentu likmes un valūtas kursu –, šāda politika atspoguļojas zaudējumos centrālās bankas bilancē, kas var pārsniegt tās kapitālu. Lai gan centrālā banka var strādāt ar negatīvu kapitālu, šāda situācija ilgtermiņā sūta tirgum nevēlamus signālus un kapitāla zaudēšana nebūtu politiski pieņemama un apdraudētu centrālās bankas neatkarību.

Kopsavilkums

Bezseguma naudas sistēma sniedz centrālajai bankai lielāku elastību monetārās politikas mērķu īstenošanai, tā nodrošina lielākas iespējas regulēt naudas piedāvājumu, vienlaikus neizraisot naudas uzticības krīzi seguma iztrūkuma dēļ. Bezseguma naudas sistēmā naudas apjoms nav pakārtots tehniskiem faktoriem, kurus rada ieguve vai izejvielu pieprasījums kādā nozarē. Patēriņa cenas ir inertākas un mazāk pakļautas spekulatīvam kāpumam nekā atsevišķas izejvielas cenas, un tās ir ciešākā naudas politikas kontrolē.

Galvenais bezseguma naudas emisijas mehānisms ir tautsaimniecības dalībnieku kreditēšana, optimālai naudas sadalei izmantojot brīvā tirgus sniegtas efektivitātes priekšrocības. Centrālā banka neiesaistās tiešā tautsaimniecības dalībnieku kreditēšanā, jo konfliktējošu mērķu dēļ tas apdraudētu cenu stabilitātes īstenošanu, bet ar stimulu palīdzību pastarpināti veicina naudas emisiju. Šāda sistēmas uzbūve sekmīgi darbojas, ja tautsaimniecībā vienlīdz pastāv kvalificēts kredītu pieprasījums, kredītiestādes iekļaujas kreditēšanas formālajos nosacījumos – tām ir atbilstoši likviditātes un kapitāla pietiekamības rādītāji, un darījuma abas puses spēj vienoties par aizdevuma nosacījumiem.

Dažādu finanšu aktīvu pirkšana tirgū ir mehānisms, kā centrālās bankas spēj tiešā veidā palielināt apgrozībā esošos bezskaidras naudas apjomu, un tie kalpo par alternatīvu, kad parastie starpbanku naudas tirgu regulējošie monetārās politikas instrumenti pastarpināti nespēj efektīvi ietekmēt tautsaimniecības kreditēšanu. Aktīvu pirkšanas programmai tomēr piemīt daži trūkumi – nav precīzi paredzams, cik naudas nonāks nebanku tirgus dalībnieku rīcībā. Atšķirībā no efektīvi funkcionējošas tautsaimniecības kreditēšanas, aktīvu pirkšanas programma rada neefektīvāku naudas sadalījumu, jo galvenie uzpērkamo finanšu instrumentu portfeļu īpašnieki ir nebanku finanšu uzņēmumi, nevis tautsaimniecības reālā sektora uzņēmumi, un tālāka šīs naudas aprite atkarīga no finanšu uzņēmumu investīciju politikas.



[1] No 1994. līdz 2004. gadam Latvijas Bankas noteiktais lata valūtas maiņas kurss bija piesaistīts SDR valūtu grozam, kopš 2005. gada – eiro.

[2] Zeltam piemīt unikāls īpašību kopums, lai kalpotu par naudu vienkāršā tautsaimniecībā. Zelts ir dabā reti sastopama, tomēr pietiekošā apjomā iegūstama viela, lai to varētu izmantot preču maiņai. Tas nav pakļauts korozijai, ir salīdzinoši viegli identificējams. Atšķirībā, piemēram, no dārgakmeņiem zelts ir izejviela – dalīšanas rezultātā elementu kopējā vērtība nemainās.

[3] Mūsdienās vizuāla liecība par kādreizējo reprezentatīvo naudas sistēmu ir sastopama, piemēram, Anglijas bankas sterliņu mārciņu banknošu dizainā, kuras rotā uzraksts I promise to pay the bearer on demand the sum of … pounds.

[4] Principā tāds pats trūkums ir fiksēta valūtas kursa sistēmai, jo pārāk masīva spekulatīva uzbrukuma gadījumā centrālā banka ir izvēles priekšā - glābt kredītiestāžu vai valūtas kursa stabilitāti.

[5] Bezseguma naudas sistēmai principā nepiemīt šāda nepilnība, tomēr līdzīgu naudas piedāvājuma sarukuma fenomenu dažkārt var novērot maza nomināla monētu izzušanā no apgrozības, kad izejvielu cenu kāpuma dēļ monētas materiāla tirgus vērtība pārsniedz tās nominālvērtību.

[6] Viena no šādām epizodēm ir Spāņu cenu revolūcija 1470.-1650., kad no kolonijām Jaunajā pasaulē Spānijā lielā apjomā ieplūda zelts un sudrabs, bet Spānija un pārējā Eiropa piedzīvoja ilgstošu augstas inflācijas posmu.

[7] Arī atsakoties no materiāla seguma naudas sistēmas, attiecīgās izejvielas izmantošana tautsaimniecībā tik un tā var būt pakļauta nelabvēlīgai ietekmei. Piemēram, ja tirgus fizisko zeltu turpina uzlūkot par būtisku finanšu investīciju aktīvu, izejvielas sadārdzinājums kavē zeltu izmantojošo tehnoloģiju attīstību un rada spekulatīvu cenu svārstību risku, kas nesakņojas pašas nozares norisēs.

[8] Vairāk par šiem jautājumiem var lasīt rakstā "Likviditāte un tās vadīšana Eiropas monetārajā savienībā", www.makroekonomika.lv

[9] Neskaitot skaidro naudu kredītiestāžu kasēs, arī kredītiestādes centrālās bankas emitēto naudu glabā bezskaidras naudas formā centrālajā bankā.

[10] Eiropas Centrālajai bankai (ECB) ir mandāts nodrošināt cenu stabilitāti, bet liegts veikt valdības izdevumu monetāru finansēšanu. ECB nepārkāpj šo nosacījumu, pērkot parāda vērtspapīrus otrreizējā tirgū, kad ir izveidojusies šo parāda vērtspapīru tirgus cena.

APA: Tillers, I. (2018, 07. dec.). Kā rodas nauda mūsdienu monetārajā sistēmā? Centrālās bankas loma un iespējas . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/205
MLA: Tillers, Ivars. "Kā rodas nauda mūsdienu monetārajā sistēmā? Centrālās bankas loma un iespējas " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 07.12.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/205>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 3 )

  • Valdis

    24.05.2016 23:43

    Kā šādā naudas sistēmā pasargāt uzkrājējus, kuri jaunas naudas emitēšanas gadījumā piedzīvo savas uzkrātās naudas pirkstpējas kritumu (inflācija virs 2%)?

  • Ivars Tillers

    17.06.2016 11:20

    Inflācija ir ekonomisks fenomens, kurš var rasties ikvienā naudas sistēmā, un skaidrā nauda iepretim termiņnoguldījumiem vienmēr ir vairāk pakļauta ar inflāciju saistītam pirktspējas krituma riskam. Tomēr skaidrās naudas uzkrājumu veidošana ir pašu tautsaimniecības dalībnieku pieņemts lēmums, un iespējamā pirktspējas samazināšanās, salīdzinot ar termiņnoguldījumu bankā, ir ietverta lēmumā uzkrāt skaidro naudu. Jāpiebilst, ka skaidrās naudas uzkrājumi pakļauti arī citiem riskiem. Naudas glabāšana pati par sevi prasa papildu pūles vai izdevumus to nosargāt no zādzības un bojājumiem. Skaidrās naudas atgūšana zādzības vai naudaszīmju nopietnu bojājumu gadījumā var izrādīties neiespējama.

  • Valdis

    31.05.2016 08:42

    Kā šādā sistēmā tiek aizsargāts skaidras naudas uzkrājējs, kurš, augstas infācijas gadījumā (infācija > 5%), piedzīvo sava uzkrājuma pirkstpējas kritumu?

Up