06.07.2015.

Diskusijā par strukturālo bezdarbu – jaunās liecības

Pirms četriem gadiem teicu, ka dabiskais bezdarba līmenis (bezdarbs, pie kura inflācija ir stabila un ražošanas apjoms atbilst savam potenciālam) Latvijai ir 12 – 14%. Pirms diviem gadiem apgalvoju, ka bezdarbs ir ap 12 – 13%, joprojām dažiem kolēģiem likās, ka pat tas ir par augstu. Tagad bezdarbs sarucis līdz 10%, bet būtisks spiediens uz algām un inflāciju joprojām nav jūtams. Vai tas nozīmē, ka iepriekš kļūdījos? Vai arī līdzīgi nodeldētai skaņu platei joprojām atkārtoju ierasto pantiņu "pašlaik bezdarbs ir tuvu dabiskajām līmenim", īsti nejēdzot kas notiek tieši tagad? Domāju, ka nē.

Lai to noskaidrotu, veicu pētījumu un novērtēju dabisko bezdarba līmeni Latvijā ar Beveridža līknes modeli (2014. gada oktobrī man palīdzēja Rīgas Tehniskās universitātes doktorants Renārs Vītols. Paldies viņam par dažu aprēķinu veikšanu un vērtīgām diskusijām. Svarīgākie rezultāti, manuprāt, ir trīs.

Pirmkārt, dabiskā bezdarba līmenis Latvijā ir tiešām augsts – 2014. gadā tas bija ap 11% un bezdarba cikliskā komponente bija tuva nullei. Rezultātu stabilitāti pārbaudīju, izmantojot visus pieejamos datu avotus un vērtējot katra ekonomiskajā modelēšanā izmantotā pieņēmuma ietekmi uz rezultātiem.

Otrkārt, dabiskais bezdarbs mainās laika gaitā. Pirms četriem gadiem tas bija 13%, pēc diviem gadiem jau 12%, 2014. gadā aptuveni 11% (kā secināts pētījumā), bet tagad, atjaunojot modeli ar 2015. gada sākuma datiem, tuvu 10%. Tādējādi Latvijā bezdarba cikliskā komponente ir tuvu nullei jau trešo gadu pēc kārtas.

Treškārt, dabiskais bezdarbs atšķiras profesiju, nozaru un reģionu dalījumā. Augstākais tas ir Latgalē un zemi kvalificēto profesiju vidū.

Nopublicēju sava pētījuma "Dabiskā un cikliskā bezdarba Latvijā novērtējums ar Beveridža līknes modeli" rezultātus Latvijas Bankas diskusiju materiālu sērijā. Sērijas nosaukums nav nejaušs. Kā parasti, nevienam neuzspiežu savus rezultātus, bet sniedzu jaunās liecības un rosinu diskusiju.

Mēs visi gribētu, lai bezdarbs Latvijā būtu 3 nevis 10%. Tikai, ja to mēģina panākt, stimulējot kopējo pieprasījumu (audzējot budžeta deficītu un valsts parādu) laikā, kad brīvo resursu ekonomikā nav (ražošanas apjoma starpība jeb output gap ir nulle) [1], pēc īsas atelpas sekos krīze ar bezdarba kāpumu līdz 20%.

Vienīgais ceļš, kā ilgtspējīgi var sasniegt 3% bezdarbu, ir mazināt neatbilstību starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu, kas tajā skaitā ietver izglītības kvalitātes celšanu visos līmeņos, studējošo motivācijas un iniciatīvas veicināšanu, vairāk pasniedzēju ar mērķi attīstīt savus studentus nevis tikai atsēdēt nodarbību laiku kopā ar saviem studentiem… Sarežģīts un tāls ceļš vēl ejams – panākumus noteikti nevarēs prezentēt sabiedrībai līdz nākamajām vēlēšanām, bet cita ilgtspējīga ceļa nav.


[1] Citi novērtējumi, cik zinu, pašlaik nepastāv; uz to netieši norāda arī tuvu nullei esošā bezdarba cikliskā komponente, kas novērtēta pētījuma ietvaros. 

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 18. nov.). Diskusijā par strukturālo bezdarbu – jaunās liecības. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/546
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Diskusijā par strukturālo bezdarbu – jaunās liecības" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 18.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/546>.
Up