Alus vai sula? Globālā nenoteiktība vai Latvijas rūpnieku noteiktība?

Pērn rudenī cildināju apstrādes rūpniecības veikumu par pieciem secīgiem produkcijas apjoma ik ceturkšņa izaugsmes cēlieniem un priecājos par mierīgākiem viļņiem globālās nenoteiktības okeānā. Izaugsmes cildināšanu varu turpināt arī šoreiz, kaut arī globālā nenoteiktība, galvenokārt ASV prezidenta aktivitāšu veidolā, turpina tricināt pasaules ekonomiku un politiku. Brīžiem šķiet, ka notiekošo varētu raksturot ar sociālo mediju lietotāju vidē jau folklorizējušos frāzi: "Paturi manu aliņu! [Kamēr parādīšu, ko spēju!]". Lai alus nesanāk sula, saliksim burtus un vēstījumus pēc kārtas.

Apstrādes rūpniecības izlaide 2025. gada 4. ceturksnī auga par 0.9 % salīdzinājumā ar 3. ceturksni, tātad jau sesto secīgo ceturksni. Bijām iepriekš kādu laiku jau tā pieraduši pie vāja un svārstīga snieguma uzlūkošanas, ka šai samērā noturīgajai izaugsmei pat ir grūti noticēt. Tiesa, alus (vai sula) nemaz tik aktīvi pēdējos gados nav pieprasīts – dzērienu ražošanas apjomi uzrāda samazinājuma tendenci (nozare gan ir neliela, tāpēc arī 1. attēlā ir grūti saskatāma).

Pasaulē gads aizsācies ar jaunām emocijām, konfliktiem un iespējamo tarifu jandāliņiem, kuru ietekmi uz ekonomikas politikas nenoteiktības indeksiem vēl gan neredzam, bet tirdzniecības politikas nenoteiktība janvārī ir augusi (2. attēls). 

Par laimi – tukša (alus) muca tomēr tik tālu neskan! Latvijas rūpniecības noskaņojums un eksporta pasūtījumu novērtējums ir mazāk satricināmi, un tos negatīvāk ietekmē notikumi pašmājās vai ģeogrāfiski tuvākās valstīs, piemēram, Krievijas iebrukums Ukrainā, ne starptautiskās tarifu cīņas, un pēdējo divu gadu laikā kopumā bija vērojams noskaņojuma uzlabojums (3. attēls). Cerēsim uz noskaņojuma noturīgumu arī turpmāk!