11.07.2018.

Ieguldījumi izglītībā un zinātnē - atslēga izkļūšanai no zemu ienākumu slazda

Foto: Shutterstock

Kā ieguldījumi zināšanās saistīti ar tautsaimniecības izaugsmi?

Ekonomikas izaugsme, produktivitāte un tās cēloņsakarības jau gadiem ilgi kalpojuši par pamatu ekonomistu diskusijām. Mūsdienu izpratne par galvenajiem ekonomikas izaugsmi veicinošiem faktoriem datējama ar vismaz 1911. gadu, kad Šumpēters izvirzīja apgalvojumu, ka ekonomikas izaugsme ir atkarīga no inovācijām, kas rodas uzņēmumu savstarpējās konkurences ceļā (Schumpeter). Inovācijas un tām sekojošais tehnoloģiskais progress ekonomikas izaugsmes modeļos laika gaitā ir ieņēmis arvien nozīmīgāku lomu. Solovs (1956) neoklasiskajā ekonomikas izaugsmes modelī parādīja, ka ekonomikas izaugsme ilgtermiņā atkarīga no tehnoloģiju attīstības, kas ļauj efektīvāk izmantot darbaspēku un kapitālu, kāpinot to ražīgumu. Diemžēl Solovs sava modeļa ietvarā nesniedza skaidrojumu, kas nosaka tehnoloģisko progresu, daudziem ekonomistiem liekot uzdot papildu jautājumus. Lūkass (1988), Romers (1990) un citi papildināja neoklasisko modeli ar ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā (P&A) jeb, citiem vārdiem sakot, zināšanu un cilvēkkapitāla uzkrāšanā kā tehnoloģisko progresu noteicošo faktoru, kas palīdz labāk izprast novērotās izaugsmes atšķirības valstu starpā.

Saskaņā ar vienu no nozīmīgākajiem pētnieciskajiem darbiem savā jomā (Koe un Helpmans, 1995), pastāv vairāki kanāli, caur kuriem ieguldījumi P&A palielina darba ražīgumu. Pirmkārt, ļaujot radīt jaunus produktus un pakalpojumus, izmantojot efektīvāk jau esošo kapitālu. Otrkārt, ļaujot vieglāk pārņemt attīstītākas tehnoloģijas, kuras tiek izmantotas citās valstīs, tādējādi uzlabojot kapitāla kvalitāti. Treškārt, tiešā veidā mācoties un pašiem attīstot jaunas tehnoloģijas un netiešā veidā mācoties caur produktu un pakalpojumu importu, kuru ražošanā izmantotas jaunākās tehnoloģijas. Līdzīgi arī Grifits (2002) atzīmē, ka investīcijām P&A ir divas lomas - veicināt jaunas inovācijas un sekmēt citu veikto inovāciju imitāciju. Imitācija ir nozīmīga, lai veicinātu tā saukto ienākumu konverģences jeb tuvināšanās procesu valstīs, kas nav inovāciju līderi un ienākumu ziņā ierindojas zem pasaules attīstītajām valstīm. Aktīvi veicot ieguldījumus P&A, tiek iegūtas zināšanas, kas var tikt izmantotas, lai izprastu un sāktu pielietot citur veiktus atklājumus un attīstītas tehnoloģijas. Turklāt, jo tālāk valsts atrodas no inovāciju pirmrindniekiem, jo augstāks darba ražīguma pieaugums, veicot investīcijas P&A. Savukārt, kad valsts pietuvojusies zināšanu ziņā attīstītajām valstīm, atdeve no katra P&A papildus ieguldītā eiro pakāpeniski mazinās (krītošas robežatdeves efekts).

Latvijas nākotne mūsu pašu rokās

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas ieguldījumu apjoms P&A ir zems, vidēji gadā šim mērķim atvēlēti vien 0.6% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šādi turpinot, tas nekad nesasniegs Nacionālajā attīstības plānā noteiktos 1.5% no IKP (NAP 2020). Eiropas valstu vidējais līmenis – 1.9% – ir krietni augstāks nekā Latvijā, tomēr arī atpaliek no kopējā Eiropas valstu 3% mērķa (Europe 2020 strategy).

1. attēls. Pētniecības un attīstības finansējums ES valstīs, 2016. gads (% no IKP)

Pētniecības un attīstības finansējums ES valstīs, 2016. gads (% no IKP)
Avots: Eurostat

Ir virkne empīrisku pētījumu, kuros analizēta sakarība starp ieguldījumiem P&A un tautsaimniecības sniegumu, novērtējot to skaitliskā izteiksmē (aprēķinot elastības koeficientu). Zinot šo koeficientu, iespējams izdarīt aptuvenu spriedumu par to, kā papildu ieguldījumi P&A var ietekmēt valsts ienākumus nākotnē. Šādu aprēķinu veicām Latvijai, balstoties uz diviem, mūsuprāt, reprezentatīviem pētījumiem, kuros elastības koeficienti aprēķināti, izmantojot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstu un citu pasaules valstu pieredzi. Šeit gan jāpiebilst, ka aprēķins ir tikai ilustratīvs, tas balstās uz virkni pieņēmumu, no kuriem striktākais, šķiet, ir tas, ka Latvijā ieguldījumiem P&A jābūt vidēji tikpat efektīviem kā attīstītajās valstīs. Tomēr tas, mūsuprāt, labi ilustrē iespējamās sekas Latvijas izvēlei – mainīt ko izglītības un zinātnes politikā vai turpināt pa vecam.

Konservatīvākais no abiem pētījumiem (Griliches, 1987) atrod minēto elastības koeficientu robežās no 0.06 līdz 0.10. Tas nozīmē – pie elastības koeficienta 0.10 10% pieaugums ieguldījumiem P&A palielina tautsaimniecības apjomu un tātad arī ienākumus par 1%. Otrs pētījums (OECD, 2001) atrod lielākus elastības koeficientus. Šis pētījums apskata atsevišķi privātā sektora (elastība 0.13) un sabiedriskā sektora ieguldījumus P&A (elastība 0.17; sīkāk par publiskā un privātā sektora investīciju īpatsvaru sadalījumu turpmāk rakstā).

Balstoties uz iepriekšminētajiem koeficientiem, ir iespējams izveidot Latvijas IKP izaugsmes scenārijus gadījumā, ja Latvija veiktu reformas, kuru rezultātā pieaugtu ieguldījumi P&A un šo ieguldījumu kvalitāte pakāpeniski tuvotos attīstīto valstu līmenim (reformu scenāriji), salīdzinot to ar situāciju, ja reformas netiek veiktas (bāzes scenārijs). Ņemot vērā salīdzinoši ilgo aprēķinu periodu un dažādos ekonomikas konverģenci ietekmējošos faktorus, ir jāveic vairāki pieņēmumi. Aprēķinot Latvijas IKP izaugsmi bāzes scenārija gadījumā, izmantojam Latvijas Bankas novērtēto potenciālā IKP izaugsmes tempu 2018. - 2025. gadam (3.1%). Vācija kā tehnoloģiski attīstīta un turīga valsts ir izvēlēta kā etalons, kurai tuvināmies ienākumu ziņā, veicot reformas un palielinot ieguldījumus zināšanās. Vācijas potenciālais izaugsmes temps tiek pieņemts 1.5% apjomā (pēdējo 20 gadu vidējais IKP izaugsmes temps). Savukārt reformu scenārijos pieņemam, ka Latvijai izdotos P&A izdevumus palielināt no esošajiem 0.6% līdz 2-3% no IKP jau tuvākajā laikā, kas ļautu pakāpeniski (30 gadu laikā) palielināt zinātnes snieguma kvalitāti, to tuvinot OECD valstīm raksturīgajam līmenim. Aprēķinā  (visos scenārijos) tiek ņemts vērā arī krītošās robežatdeves efekts, saskaņā ar kuru, tuvojoties līdervalstīm zināšanu un ienākumu līmeņa ziņā, turpmāku konverģenci panākt kļūst arvien grūtāk. Aprēķina rezultāti atspoguļoti 2. attēlā, kurā redzama Latvijas ienākumu konverģence ar Vācijas kā etalonvalsts ienākumiem dažādu scenāriju gadījumā (pārskatāmības labad Vācijas ienākumu līmenis pieņemts par 100, un Latvijas ienākumu attiecība pret Vācijas ienākumiem izteikta procentos).

2. attēls. Latvijas ienākumu konverģence ar Vāciju, dažādi scenāriji (Vācijas IKP uz vienu iedzīvotāju = 100)

Latvijas ienākumu konverģence ar Vāciju, dažādi scenāriji (Vācijas IKP uz vienu iedzīvotāju = 100)

Šo vienkāršoto aprēķinu rezultāti ilustratīvi parāda, ka reformu gadījumā, palielinot ieguldījumus P&A līdz 3% no IKP jau pārskatāmā nākotnē un ilgākā termiņā nodrošinot šo ieguldījumu atdevi vidēji tikpat efektīvu kā OECD valstīs, Latvijas nākamo simtgadi varēsim svinēt, esot tikpat pārtikuši kā vācieši. Tas, protams, ir ilgs laiks, bet būtisku progresu būtu iespējams panākt jau daudz tuvākā nākotnē.

Reformu gadījumā šī brīža jaundzimušie varētu uzsākt darba gaitas ar vidējās algas līmeni 50-60% robežās no Vācijas atbilstošā rādītāja, un viņu bērni jau varētu rēķināties ar 80-90%.

Tomēr, reformas neveicot, Vācijas ienākumu līmeni, visticamāk, Latvijai neizdosies sasniegt nekad, un ienākumu ziņā būsim spiesti palikt Eiropas perifērijā.

P&A izdevumu struktūras nozīme

Tikpat svarīgs kā P&A ieguldījumu apjoms ir arī to kompozīcija. Kā liecina attīstīto valstu pieredze, lielāko daļu P&A ieguldījumu veic privātais sektors,  veicinot savu konkurētspēju un radot jaunus produktus, savukārt valsts loma ir P&A infrastruktūras nodrošināšana un fundamentālo zinātnisko pētījumu finansēšana (Coccia, Etzkowitz). Tādās valstīs kā Vācija un ASV aptuveni tikai vienu trešdaļu no visa P&A finansējuma apjoma veido sabiedriskais sektors.

Sabiedriskā sektora finansēto pētījumu būtība ir nodrošināt pamatzināšanas un to pieejamību, kuras tālāk var izmantot privātais sektors un uz tā bāzes veidot jaunus produktus vai pakalpojumus. No tā izriet, ka sabiedriskā sektora finansēti pētījumi ietekmē izaugsmi tikai pastarpinātā veidā. Šo fundamentālo pētījumu pārnese uz tautsaimniecības rādītājiem būs atkarīga no sabiedriskā sektora institūciju integrācijas kopējā inovāciju vidē valstī. Jāatzīmē, ka sabiedriskā sektora ieguldījumi zinātnē ne vienmēr nozīmē, ka tie obligāti pārvērtīsies lielākā ekonomikas atdevē. Piemēram, pastāv tā sauktais Eiropas paradokss – Eiropa jau zināmu laiku apsteidz ASV zinātnisko pētījumu publikāciju skaita ziņā, bet ASV privātais sektors spēj daudz efektīvāk pārvērst pētniecisko darbu rezultātus komerciāli veiksmīgās inovācijās, kamēr Eiropa šajā ziņā atpaliek (European Commission).

Lai gan tiešais sabiedriskā sektora finansētu pētījumu efekts uz valsts ienākumu līmeni ir grūti izmērāms, bibliometriskie pētījumi ļauj izdarīt secinājumus par valsts finansēto pētījumu nozīmi.

Korelācija starp valstī publiskotajiem pētījumiem un IKP uz vienu iedzīvotāju ir diezgan augsta, bet korelācija ne vienmēr nozīmē cēloņsakarību.

Piemēram, Vinklers (2008) secina, ka attīstītajās valstīs atdeve no pētniecības uz ekonomikas izaugsmi nav bijusi viennozīmīga. Tajā pašā laikā eksistē cēloņsakarība starp zinātnisko publikāciju skaitu un tautsaimniecības izaugsmi Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs (Guelleci and de la Potterie). Tas, iespējams, saistīts ar jau minēto krītošās robežatdeves efektu, saskaņā ar kuru katrs nākamais solis zināšanu uzkrāšanā kļūst arvien grūtāks, un valstīs, kuras P&A ziņā ir samērā attīstītas, papildu progress norit daudz lēnāk.

Tas varētu liecināt par sabiedriskā sektora ieguldījumu P&A nozīmi valstīs ar mazāk attīstītu zinātnes infrastruktūru, kas ļautu būtiski audzēt augstskolu un zinātnes centru kapacitāti, kļūstot par aktīviem dalībniekiem starptautiskos zinātnes forumos, tādējādi kāpinot arī zinātnisko publikāciju apjomu. Šajā procesā iegūtās zināšanas un pieredze tālāk būtu izmantojama privātajā sektorā, attīstot un ieviešot ražošanā jaunus, inovatīvus produktus. Citā OECD pētījumā (Vinkler), analizējot P&A investīcijas publiskajā sektorā 17 OECD valstīs, konstatēts, ka šiem ieguldījumiem ir pozitīva ietekme arī uz privātā sektora P&A (izņemot, ja investīcijas tiek veltītas aizsardzībai). Līdzīgi, nodokļu iniciatīvām ir pozitīvs un tūlītējs efekts uz privātā sektora ieguldījumiem P&A. Tomēr abi šie politikas instrumenti ir efektīvāki, ja tie tiek izmantoti ilgāku laiku. Jāpiemin arī, ka tiešs atbalsts un nodokļu atlaides aizstāj viens otru: paaugstinot viena politikas instrumenta intensitāti, samazinās otra devums.

Valsts finansējuma stimulējošais efekts mainās arī atkarībā no tā apjoma. Stimulējošais efekts pieaug līdz ar finansējuma apjomu līdz zināmai robežai, kad tiek sasniegts piesātinājums (13% no privātā P&A), un sāk samazināties, finansējumam turpinot pieaugt.

Apskatot inovāciju vidi un sistēmu kopumā dažādās valsts attīstības stadijās, attīstības valstij pārejot uz zināšanās bāzētu ekonomiku, sabiedriskā sektora lomai kā galvenajam P&A finansējuma avotam vajadzētu samazināties. Tā vietā valstij būtu jākoncentrējas uz sakārtotas inovāciju sistēmas izveidošanu, tās pilnveidošanu un pamatpētniecības finansēšanu. Eckovics un Leidesdrofs 90. gadu mijā nāca klajā ar Triple Helix inovāciju koncepciju (Etzkowitz). Saskaņā ar to uz zināšanām balstītas sabiedrības modelis veidojas, stiprinot attiecības starp universitāti, industriju un valsti. Universitātes piedalās pamatpētījumu izveidē, bet industrija – komerciālo produktu radīšanā. Inovāciju un ekonomikas attīstības potenciāls rodas  līdz ar universitātes lomas palielināšanu un tās saišu stiprināšanu ar industriju un valsti, lai veidotu jaunas institūcijas un sociālos formātus zināšanu radīšanā, pārnesē un pielietošanā. Šie nosacījumi būtu jāņem vērā, pilnveidojot Latvijas inovāciju vidi, fokusējoties uz zināšanās bāzētas ekonomikas attīstību.

Nobeigums

Nobeigumā vēlamies vēlreiz uzsvērt, ka, neveltot lielākus resursus jaunu zināšanu apgūšanai un Latvijas P&A jaudas kāpināšanai, visticamāk, nespēsim sasniegt ne Eiropas, ne arī Vācijas ienākumu līmeni. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka ne tikai ieguldījumu apjoms, bet arī to kvalitāte noteiks tālāko Latvijas attīstības scenāriju. Izglītības un zinātnes jomas reformas ir svarīgs posms turpmākas ienākumu konverģences nodrošināšanā. Ir jārada atbilstoša inovāciju sistēma un jāstiprina saikne privātā, publiskā sektora un universitāšu starpā, lai veidotu zināšanu bāzi, kas tālāk spētu materializēties stabilā un ilglaicīgā tautsaimniecības izaugsmē un iedzīvotāju rocības pieaugumā. 

 

Viedoklis

MADARA Cosmetics valdes loceklis Uldis Iltners

Pētniecība un attīstība (P&A) ir uzņēmuma MADARA Cosmetics attīstības stratēģijas pamatā. Unikālu kosmētikas formulu izstrāde un moderna ražotne ar augstas kvalitātes iekārtām ir uzņēmuma priekšrocības starptautiskā mērogā.

MADARA Cosmetics P&A arhitektūra balstās uz pašu ķīmiķu, farmaceitu un parfimēru profesionāļu komandu un sadarbību ar partneriem no zinātnes un pētniecības jomas.

MADARA Cosmetics sadarbojusies ar augstskolu zinātniekiem gan realizējot aktīvo kosmētikas izejvielu izstrādi un izpēti, gan veicot dažādas analīzes, gan testējot produktu vai vielu iedarbību un drošumu. Aktīva sadarbība noris ar Latvijas Universitātes Bioloģijas un Ķīmijas fakultātēm, Rīgas Tehniskās universitātes Biomateriālu inovāciju centru, Rīgas Stradiņa universitāti, kā arī vairākām dermatoloģijas klīnikām un dažādām laboratorijām.

Sadarbībā ar ilggadējo partneri – Latvijas Universitāti – ir tapuši ne vien produkti, bet arī zinātniskās publikācijas.  MADARA Cosmetics arī iegādājusies Latvijas Universitātes zinātnieku patentētu izgudrojumu, kas pierādīts kā efektīvs specifisku ādas problēmu risināšanā.

Kā ļoti inovatīvs sadarbības partneris īpaši jāizceļ Latvijas Universitātes zinātniskais "spin-off" Alternative Plants - augu biotehnoloģijas uzņēmums - , kas izstrādā inovatīvas un unikālas augu aktīvās vielas, tajā skaitā augu cilmes šūnu produktus. Uzņēmumā Alternative Plants ir investējis pasaules Nr.1 investors biotehnoloģijās SOSV. Sadarbībā ar Alternative Plants tiek izstrādāti absolūti unikāli risinājumi nākotnes kosmētikas produktiem.

Sadarbību ar zinātniekiem vērtējam ļoti pozitīvi. Latvijas zinātnieki, ar kuriem mums bijusi sadarbība, ir ne tikai spēcīgi profesionāļi savā nozarē, bet arī izprot mūsdienu aktuālās tendences, tirgus vajadzības un spēj ātri un efektīvi reaģēt uz dažādiem tirgus pieprasījumiem. Šāda veida sadarbība palīdz radīt starptautiski konkurētspējīgāku kosmētikas produktu.

Rezumē – jau šobrīd Latvijā mums ir salīdzinoši pieejami resursi, lai P&A joma spētu augt un attīstīties. Ir tikai jāstrādā, lai to apgūtu un veicinātu.

Domājot par nākotnes attīstību,  MADARA Cosmetics ir Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas un Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas biedrs ar mērķi stimulēt nākotnes nozares attīstību, speciālistu sagatavošanu un dalībnieku internacionalizāciju.

Īpaši ir jāpiemin MADARA Cosmetics dalība uzņēmumā “Farmācijas, biomedicīnas un medicīnas tehnoloģiju kompetences centrs”, kas ļauj paaugstināt uzņēmuma konkurētspēju caur jaunu tehnoloģiju ieviešanu, kas rezultējas inovatīvos produktos tirgū. Pozitīvi vērtējam arī programmu ieguldījumus produktiem ar augstu pievienoto vērtību, tādā veidā veicinot izaugsmi.

Latvijā šobrīd ir potenciāls attīstīties.

Kā palielināt Latvijas ieguldījumu pētniecībā un attīstībā efektivitāti?

LATVIJAS JAUNO ZINĀTNIEKU APVIENĪBAS VALDES PRIEKŠSĒDĒTĀJA IEVA SILIŅA
SIA OPTILAS BALTICS IZPILDDIREKTORS ANDREJS SILIŅŠ JR.
LATVIJAS UNIVERSITĀTES PROFESORS MĀRCIS AUZIŅŠ

Latvijas ieguldījumu pētniecībā un attīstībā efektivitāti iespējams palielināt ar trīs savstarpēji saistītiem soļiem: palielinot zinātnes finansējumu; ieviešot visaptverošu un uz rezultātu orientētu zinātnes pārvaldības sistēmu; ieviešot caurspīdīgus un uz kvalitāti, starptautisku konkurētspēju un rezultātu orientētus finansējuma sadales mehānismus.

Kritiski mazais valsts finansējums zinātnei ir radījis zinātnieku atkarību no Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, kas gan ietekmē pētījuma tēmu izvēli un iesākto tēmu turpināšanu un ilgtspēju, gan ir iedibinājis uz procesu orientētu zinātnes pārvaldības modeli. Pie pietiekama finansējuma radīsies iespēja pilnvērtīgi attīstīt fundamentālo zinātni, kas ir nepieciešama arī konkurētspējīgai pielietojamai zinātnei, tehnoloģiju pārnesei un pārņemšanai. Kapitāla resursa iepludināšana sistēmā ar jau panāktu laba līmeņa infrastruktūru un aprīkojumu ļaus risināt cilvēkresursu problēmu un, efektīvi pārvaldot, optimāli izmantot visu resursu kopumu zinātnes nozarē.

Latvijā nepieciešams veidot zinātniskās grupas ap pasaules līmeņa zinātniekiem, kuri ir konkurētspējīgi globāli savā nozarē. Tādēļ pārvaldības sistēmai jāļauj gan identificēt un motivēt šos zinātniekus, gan nodrošināt atgriezenisko saiti un sadarbību ar augsta līmeņa zinātniekiem ārvalstīs, gan pielāgoties attīstītajās valstīs valdošajai uz zinātnisku rezultātu orientētajai kultūrai. Jaudīgus zinātnisko grupu vadītājus nāksies piesaistīt ar tiem pašiem motivācijas līdzekļiem, kādus jau tagad izmanto citas valstis. Izcilu zinātnisko grupu vadošo pētnieku iesaiste studiju procesā ir būtiska, lai no studējošo vidus attīstītu topošos pētniekus, kā arī celtu augstākās izglītības līmeni un pievilcību kopumā.

Finansējums jāparedz pasaules līmenī konkurētspējīgai pētniecībai, kas nodrošinās zinātnisku vai pielietojamu rezultātu, ar to aizstājot esošos formālos un neformālos finansējuma sadales veidus. Rezultāta orientācija ļaus mazināt plaisu starp tautsaimniecību un zinātni gan cilvēkresursu, gan pielietojamās pētniecības ziņā. Būtiska šeit ir saskaņota zinātnes un augstākās izglītības politika un universitāšu loma, lai attīstītu inovāciju kultūru.

Avoti

Joseph A. Schumpeter (1982). The Theory of Economic Development: An Inquiry into Profits, Capital, Credit, Interest, and the Business Cycle. 10th ed. London: Transaction Publishers. p224.

Robert M. Solow. (1956). A Contribution to the Theory of Economic Growth. The Quarterly Journal of Economics. 70 (1), pp. 65-94.

Paul M. Romer. (1990). Endogenous Technological Change. Journal of Political Economy . 98 (2), pp. S71-S102.

David Coe, Elhanan Helpman.(1995). International R&D spillovers. European Economic Review. 39 (5), pp.859-887.

Rachel Griffith , Stephen Redding and John Van Reenen . (2004). Mapping the Two Faces of R&D: Productivity Growth in a Panel of OECD Industries. Review of Economics and Statistics. 86 (4), pp.883-895.

Cross-Sectoral Coordination Centre. (2012). National Development Plan. Available: http://www.pkc.gov.lv/sites/default/files/inline-files/NDP2020%20English%20Final___1.pdf. Last accessed 19th Jul 2018.

European Commission. (2010). Europe 2020 strategy. Available: https://ec.europa.eu/info/business-economy-euro/economic-and-fiscal-policy-coordination/eu-economic-governance-monitoring-prevention-correction/european-semester/framework/europe-2020-strategy_en. Last accessed 19th Jul 2018.

APA: Muižnieks, K., Rutkaste, U. (2018, 26. sep.). Ieguldījumi izglītībā un zinātnē - atslēga izkļūšanai no zemu ienākumu slazda. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4177
MLA: Muižnieks, Kārlis. Rutkaste, Uldis. "Ieguldījumi izglītībā un zinātnē - atslēga izkļūšanai no zemu ienākumu slazda" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 26.09.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4177>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up