Kā mums veicas ar Nacionālā attīstības plāna cilvēkkapitāla mērķu izpildi?

Maija vidū Centrālā statistikas pārvalde (CSP) publicēja preses relīzi ar nosaukumu "2024. gadā jau sasniegti vairāki NAP2027 mērķi darbaspēka jautājumos".  Ņemot vērā darbaspēka jeb cilvēkkapitāla jautājumu izšķirošo nozīmi Latvijas ceļā uz augstāku labklājību, nevarēju šo ziņu palaist garām. Preses relīzē rakstīts, ka no pieciem Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2021. – 2027. gadam (NAP) mērķiem, kuru uzraudzībai izmantoti CSP veiktā darbaspēka apsekojuma dati, trīs bija pilnībā sasniegti jau pērn (2024. gadā). Ja lielākā daļa (3 no 5) mērķa rādītāju sasniegti trīs gadus pirms termiņa, tas taču ir labi, jo paveikti 60 % no darbiem, kas darāmi līdz 2027. gadam? Ne gluži.

No trīs pirms termiņa sasniegtiem NAP mērķiem, kas pieminēti CSP preses relīzē: 

• pirmais mērķis mūžizglītība, manuprāt, neatspoguļo attiecīgās jomas galvenos izaicinājumus; 
• otrais mērķis ilgstošais bezdarbs NAP perioda laikā neuzrādīja nekādu progresu; 
• trešais mērķis nodarbinātība pensijas vecumā – Latvijas sniegums bija starp rekordaugstiem rādītājiem Eiropā vēl pirms NAP perioda sākuma. 

Savukārt no diviem NAP mērķiem, kas nav sasniegti:

• ceturtais mērķis nodarbinātība darbspējas vecumā – Latvija ir viena no retām Eiropas Savienības (ES) valstīm bez uzlabojumiem pēdējo piecu gadu laikā; 
• piektā mērķa jaunieši ārpus izglītības un darba tirgus sniegums NAP perioda laikā pasliktinājies.

Tādējādi reāls progress cilvēkkapitāla izaicinājumu risināšanā NAP perioda laikā vairumā gadījumu nav būtisks – cilvēkkapitāla pilnveidošanā vēl daudz darāmā un līdz 2027. gadam uz lauriem gulēt nevaram.

Šajā rakstā – manas pārdomas par katra no piecu iepriekšminēto NAP cilvēkkapitāla mērķu progresu. 

1. Nodarbinātie, kas piedalījās izglītības procesā apmaksāto darba stundu laikā

Ja jūs, izlasot šo rindkopu, tāpat kā es, padomājāt, ka tagad vairāk nekā puse nodarbināto ceļ savas prasmes un produktivitāti, izglītojoties darba laikā, tad man jums ir slikta ziņa. Norādītais skaitlis nozīmē vien to, ka no strādājošiem, kas izglītojas,  56.1 % pērn izglītojās pārsvarā apmaksāto darba stundu laikā (savukārt 29.5 % nodarbināto izglītojās pārsvarā ārpus apmaksāta darbalaika; atlikušajiem 14.4 % vai nu izglītošanas brīdī nebija darba, vai arī viņi nevarēja atbildēt uz jautājumu).

NAP mērķis "nodarbināto daļa, kas izglītojas tikai vai pārsvarā apmaksāto darba stundu laikā", manuprāt, neatspoguļo divus galvenos pieaugušo izglītības izaicinājumus Latvijā:

1. zema mūžizglītības izplatība, īpaši nestrādājošo iedzīvotāju vidū, kuriem prasmju pilnveide vai pārkvalifikācija nepieciešama visvairāk;  
2. tās neskaidrā kvalitāte jeb spēja būtiski celt iedzīvotāju nodarbinātības iespējas un atalgojumu.

Arī darba devēju ieinteresētību piedāvāt darbiniekiem izglītības iespējas šis rādītājs raksturo tikai daļēji. Piemēram, šo NAP mērķa rādītāju mazina gan lielāks darbinieku skaits, kas izglītojas ārpus darba laika, gan arī lielāks iedzīvotāju skaits, kas izglītošanās laikā nestrādāja, bet atrada darbu pēc izglītības iegūšanas (kas, manuprāt, abi ir labi iznākumi).

Pieaugušo iesaiste mūžizglītībā Latvijā joprojām ir pārāk maza. Tikai 11 % Latvijas pieaugušo (25-64 gadu vecumā) četru nedēļu laikā pirms Darbaspēka apsekojuma intervijas piedalījās formālā vai neformālā izglītībā vai apmācībās, kas ir 2-3 reizes mazāk nekā ES valstīs ar augstu nodarbinātību (Nīderlande, Dānija, Zviedrija un Igaunija). Lai arī laikā gaitā progress ir vērā ņemams (pirms 10 gadiem šis rādītājs Latvijā bijis divreiz mazāks), atpalicība no attīstītām ES valstīm turpina paplašināties (1. attēls). Turklāt Latvijas progress lielā mērā panākts, ceļot mūžizglītības izplatību nodarbināto (un daļēji arī bezdarbnieku) vidū. Savukārt ekonomiski neaktīvu iedzīvotāju (bez darba esošie ļaudis, kas darbu nemeklē) iesaiste mūžizglītībā paliek stabili zema (ap 5 %). Attīstīto ES valstu pieredze norāda uz uzlabošanas iespējām arī mums:

• bezdarbnieki mēdz iesaistīties mūžizglītības programmās pat vairāk nekā nodarbinātie (Latvijā bezdarbnieki iesaistās mazāk nekā nodarbinātie); 
• ekonomiski neaktīvie darbspējas vecuma iedzīvotāji mūžizglītības programmās var iesaistīties pat četras reizes vairāk nekā Latvijā. 

Arī Valsts kontroles revīzijas ziņojums par pieaugušo izglītību liecina – mūžizglītības programmās masveidā piedalās tie, kuriem darba tirgū tāpat klājas labi; tās nesasniedz iedzīvotājus, kuriem prasmju pilnveide vai pārkvalifikācija nepieciešama visvairāk. Hobija pēc masveidā tiek apgūtas ar personu līdzšinējo pieredzi nesaistītas profesijas, un šādai apmācībai nav ietekmes uz turpmākām darba tirgus gaitām. Piemēram, vairāki augsti kvalificētu profesiju pārstāvji ar maģistra grādu apguva konditora palīga profesiju (sk. lpp. 8-9 šeit) – visai loģiski, ka pēc apmācībām nemainījās ne viņu profesija, ne atalgojums.

Lai gan NAP ietver arī pieaugušo izglītības izplatības rādītāju, datu avots ir nevis regulāri publicētais Darbaspēka apsekojums, bet gan vienreiz sešos gados pieejamais Adult Education Survey. Pēc šī rādītāja pieaugušo izglītība Latvijā ir gandrīz tikpat izplatīta kā Ziemeļeiropā, 2022. gadā pārsniedzot NAP 2027. gada mērķi. Tā kā jaunāko datu no šī avota līdz NAP perioda beigām nebūs, jau tagad skaidrs, ka NAP pieaugušo izglītības izplatības mērķis tiks pasludināts par sasniegtu.

Šis raksts nav par to, kurš no datu avotiem – Darbaspēka apsekojums vai Adult Education Survey – labāk atspoguļo pieaugušo izglītības izplatību – starp šiem diviem  rādītājiem pastāv metodoloģiskas atšķirības, un to vērtības būtiski atšķiras, īpaši Latvijā  (2. attēls). Neuzskatu arī, ka no diviem alternatīviem rādītājiem par NAP mērķi obligāti jāizvēlas tikai tas, pēc kura Latvija visvairāk atpaliek. Jautājums ir – cik liela jēga par NAP mērķi izvēlēties rādītāju, kas pieejams reizi sešos gados un kura 2027. gada mērķa sasniegšana būs jāvērtē pēc 2022. gada datiem?

2. Ilgstošais bezdarbs

Ilgstošais bezdarbs (jeb to iedzīvotāju daļa, kas darba meklētāju statusā ir ilgāk par gadu) ir ekonomikas cikla atpakaļskata spogulis – tas atspoguļo ekonomikas norises (un kopējā bezdarba dinamiku) ar būtisku laika novēlojumu.

NAP par ilgstošā bezdarba bāzes periodu tika izvēlēts 2018. gads. Turpmākajos divos gados ilgstošais bezdarbs Latvijā saruka (ar novēlojumu atspoguļojot labvēlīgas ekonomikas norises), 2020. gadā sasniedzot 2.2 %. Tieši tikpat liels ilgstošā bezdarba līmenis bijis arī pērn. Tā kā NAP mērķa periods ir 2021. – 2027. gads, var spriest, ka NAP perioda pirmajos četros gados kopumā ilgstošā bezdarba dinamikā Latvijā progresa nebija.

Skaidrs, ka ilgstošo bezdarbu līdz nullei samazināt nevar. Taču fakts, ka vairākās ES valstīs ilgstošais bezdarbs sistemātiski ir zemāks nekā Latvijā (3. attēls), norāda uz  uzlabošanas iespējām arī pie mums.

Turklāt ilgstošs bezdarbs ir tikai bezdarba problēmas aisberga augšēja daļa – ja tas krīt, tas ne vienmēr liecina par situācijas uzlabojumu darba tirgū. Darba meklētāji, kas ilgstoši nevar atrast darbu, šiem centieniem var atmest ar roku – tad viņi pazūd no bezdarba statistikas un kļūst par ekonomiski neaktīviem. Liela daļa no tiem iedzīvotājiem, kuri zaudējuši cerības atrast darbu vai kuri nemeklē darbu, bet gatavi to uzsākt, saņemot atbilstošu piedāvājumu, – varētu būt vakardienas ilgtermiņa bezdarbnieki (4. attēls).

3. Pensijas vecumā nodarbinātie

Pensionāru nodarbinātības ziņā Latvija ir starp rekordistēm, ieņemot 2. vietu ES pēc Igaunijas (5. attēls). Galvenais iemesls, kāpēc pensionāri turpina darba gaitas, gan nav iepriecinošs – finansiālā nepieciešamība jeb tas, ka ar pensiju vien iztikai nepietiek. Salīdzinājumam – daudzās attīstītās ES valstīs (kā Dānijā un Nīderlandē) galvenais pensionāru pieminētais nodarbinātības iemesls ir patika pret darbu, vēlme būt aktīvam un sociāli integrētam (6. attēls).

Liela daļa Latvijas pensionāru strādā darbu, kas nav ienesīgs. 40 % darba ņēmēju, kas vecāki par 65 gadiem, atalgojumā saņem līdz 700 eiro pirms nodokļu nomaksas.  Tādējādi liela daļa Latvijas pensionāru atalgojumā saņem mazāk nekā jaunieši līdz 25 gadu vecumam (7. attēls) [1].

Tā vietā, lai par NAP mērķi izvirzītu rādītāju, pēc kura Latvija vēl pirms NAP perioda sākuma bija starp ES rekordistēm (un iemesls, kāpēc Latvija ir priekšā, nav glaimojošs), vai nebūtu prātīgāk fokusēties uz rādītājiem, kur varētu slēpties lielākas uzlabošanas iespējas? Piemēram, 65–74 gadus veco iedzīvotāju nodarbinātība, kas balstās uz patiku pret darbu, vēlmi būt aktīvam vai vismaz uz darba finansiālo ienesīgumu?

4. Darbspējas vecuma nodarbinātie

Lai gan darbspējas vecuma iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā ir tuvu rekordaugstam līmenim, tā ir zemāka nekā vairumā ES valstu. Pērn nodarbinātības līmenis (77.4 %) bijis tikpat liels kā pirms pieciem gadiem, kas norāda uz progresa trūkumu NAP perioda laikā (8. attēls). Lai gan nodarbinātības kāpumu objektīvi kavēja Covid pandēmija, tās ietekmei nevajadzētu būt paliekošai. Piemēram, no 27 ES valstīm 23 gadījumos nodarbinātības līmenis pērn bijis augstāks nekā pirms Covid pandēmijas (9. attēls).

No ES valstīm ar augstu nodarbinātību Latvijā īpaši atpaliek jauniešu un pusmūža vīriešu nodarbinātība. Iepriekš jau rakstīju: ja nodarbinātības līmenis pie mums katrā vecumgrupā būtu ne mazāks kā attīstītajās Ziemeļeiropas valstīs, nodarbināto skaits Latvijā būtu par 73 tūkstošiem lielāks (sk. 1. tabulu šeit). 

Iepriekš nodarbinātības līmeņa dinamiku Latvijā veicināja labvēlīgas vecumstruktūras pārmaiņas – palielinoties iedzīvotāju daļai ekonomiski visaktīvākajā vecumā (30 – 50 gadi) un samazinoties jauniešu un pirmspensijas vecuma iedzīvotāju daļai, kur nodarbinātības līmenis zemāks. Taču šobrīd vecumstruktūras pārmaiņas tieši otrādi – sāk mazināt nodarbināto iedzīvotāju daļu (par to brīdināju vēl Latvijas Bankas 2019. gada diskusijas materiāla 6. – 8. lapaspusē). Tuvāko 15 gadu laikā vecumstruktūras pārmaiņas mazinās nodarbinātības līmeni 20-64 gadu vecumā par 1.0 procentpunktu [2] (10. attēls). Tāpēc nākamajos gados nodarbinātības līmeņa pieaugumu panākt būs grūtāk – tas jāņem vērā, nosakot nodarbinātības līmeņa vidējā termiņa mērķus nākamajos politikas plānošanas dokumentos.

5. Jaunieši ārpus izglītības un darba tirgus (NEET)

Neņemos spriest par NEET pieauguma iemesliem tieši 2024. gadā – visticamāk, tas ir   statistiskās standartkļūdas robežās [3]. Taču acīmredzams ir fakts, ka NEET kritums Latvijā apstājies jau pirms vairākiem gadiem, un NAP perioda laikā nekāda uzlabojuma šajā jomā nav bijis (11. attēls). 

Turklāt jāņem vērā, ka 20-24 gadu vecumgrupā NEET ir lielāks nekā 15-19 gadu vecumgrupā (12. attēls). Pēdējo gadu laikā 15-19 gadus veco iedzīvotāju skaits pieaudzis, savukārt 20-24 gadu vecumgrupā tas ir sarucis. Šādām vecumstruktūras pārmaiņām kopš 2018. gada būtu jāsamazina kopējais NEET (15-24 gadu vecumā) par 0.5 procentpunktiem. Tas, ka nekāda samazinājuma šajā laikā nav bijis, nozīmē, ka faktiskā NEET izplatība katrā jauniešu kohortā NAP perioda laikā ir pieaugusi. 

NEET kopējie skaitļi par Latviju uz citu ES valstu fona joprojām izskatās pieklājīgi, ko lielā mērā nosaka zems NEET vidusskolas vecumā. Taču vēlāk, jauno vīriešu (20-24 gadu vecumā), NEET izplatība Latvija ir viena no augstākajām ES. Turklāt ar vecumu situācija neuzlabojas – katrs septītais vīrietis 30-34 gadu vecumā Latvijā nestrādā un nemācās, kas ir otrais augstākais rādītājs pēc Itālijas (13. attēls). Ja šo situāciju nerisināsim, tad zema nodarbinātība pusmūža vecuma vīriešu vidū tiks atražota arī nākamajās paaudzēs. 

Secinājums

Varbūt esmu ideālists, bet uzskatu, ka šobrīd NAP savu potenciālu kļūt par efektīvu rīku Latvijas sabiedrībai svarīgu mērķu sasniegšanai izmanto nepilnīgi. Pašreizējie NAP cilvēkkapitāla mērķi, manuprāt, nepietiekami atspoguļo Latvijas lielākos šīs jomas izaicinājumus. Lielākā daļa NAP cilvēkkapitāla mērķu var tikt sasniegta, pat nedarot neko, piemēram, ja rādītājs uzlabojās vēl pirms NAP perioda sākuma vai nospraustais mērķis nebija ambiciozs. Tādēļ var izveidoties absurda situācija, ka NAP vēstīs par arvien jaunām sasniegtām virsotnēm, bet tikmēr reālie cilvēkkapitāla izaicinājumi Latvijā paliks neatrisināti. 

Lai šādu situāciju nepieļautu nākamajā NAP, piedāvāju:

1. par NAP mērķiem izvēlēties svarīgus rādītājus, kuros Latvija kritiski atpaliek no parējām Ziemeļeiropas valstīm un kuros nebija būtiska progresa pēdējo gadu laikā (piemēram, pusmūža vecuma vīriešu nodarbinātība). NAP ir vajadzīgs, lai ar konkrētiem politikas pasākumiem veicinātu progresu tieši kritiskajos rādītājos. Neredzu jēgu par NAP mērķi izvēlēties rādītājus, kas aug tāpat un pēc kuriem Latvija ir starp ES līderiem jau tagad, piemēram, pensijas vecuma iedzīvotāju nodarbinātība;
2. NAP mērķiem jābūt pietiekami detalizētiem, lai atspoguļotu problēmas būtību. Piemēram, pietiekami zemu NEET Latvijā nodrošina vidusskolas vecums, tādēļ kopējā NEET izmantošana NAP paslauka zem tepiķa reāli pastāvošu problēmu – nepiedodami augstu jauno vīriešu (20-34 gadu vecumā) skaitu ārpus darba tirgus un izglītības;
3. par NAP bāzes periodu izmantojams gads pirms NAP perioda sākuma. Šobrīd par daudziem rādītājiem bāzes periods ir 2018. gads, kas ir trīs gadi pirms NAP perioda sākuma. Trīs gadu laikā situācija var būtiski mainīties un nospraustie mērķi var zaudēt aktualitāti. Piemēram, pašreizējā NAP ilgstošā bezdarba mērķis nav ambiciozs – par spīti progresa trūkumam NAP perioda laikā, uzlabojums pirms NAP perioda ļauj 2027. gada mērķi pasludināt par sasniegtu jau tagad; 
4. par katru NAP mērķa rādītāju jābūt pieejamai regulārai statistikai, lai varētu vērtēt progresu reāllaikā un nepieciešamības gadījumā koriģēt mērķa izpildei nepieciešamos  politikas instrumentus. Šobrīd pieaugušo izglītības izplatībai NAP diemžēl seko līdzi ar reizi sešos gados pieejamu datu avotu (Adult Education Survey), tādēļ secinājums par to, vai 2027. gada mērķis sasniegts, tiks izdarīts, pamatojoties uz 2022. gada datiem.

[1] Algu salīdzinājums vecumgrupu dalījumā neņem vērā iespējamas darba slodzes atšķirības – datu nepieejamības dēļ.

[2] Vecumstruktūras ietekme uz nodarbinātības līmeni 15-74 gadu vecuma grupā ir būtiski lielāka.

[3] Darbaspēka apsekojuma dati balstās uz iedzīvotāju izlases aptauju. Lai arī respondentu izlase ir pietiekami liela, lai nodrošinātu datu precizitāti kopumā, atsevišķās iedzīvotāju grupās novērtējuma ticamības intervāls mēdz būt diezgan plašs.