29.11.2011.

Kā sasniegt Rietumeiropas labklājības līmeni?

Ļoti īsa atbilde no darba ražīguma viedokļa. 

1995. gadā vidējais ienākumu līmenis jeb kopējā pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju Latvijā bija 26% no veco ES valstu (ES-15: Vācija, Francija, Lielbritānija u.c.) vidējā līmeņa, bet 2008. gadā tas sasniedza 51%. Tādējādi 13 gadu laikā tika nodzēsta trešdaļa no ienākumu plaisas starp Latviju un Rietumeiropu. Paturpinot šo līniju, varētu domāt – un toreiz dažs līdzīgi arī domāja –, ka Latvija sasniegs ES-15 ienākumu līmeni pēc 26 gadiem, t.i., 2034. gadā.

Tomēr viss nav tik vienkārši. Darba ražīgums jeb kopējā pievienotā vērtība uz nostrādāto stundu ES-15 vidējām līmenim tuvojās krietni lēnāk nekā ienākumi (sk. 1. attēlu).

1. attēls. Ienākums un darba ražīgums Latvijā (PPS, % no ES-15 vidējā)

Ienākums un darba ražīgums Latvijā (PPS, % no ES-15 vidējā)

Avots: Eurostat dati, autora aprēķins

Strauju ienākumu konverģenci 2004.-2007. gadā lielā mērā noteica īstermiņa ekonomiskās svārstības kā kreditēšanas un būvniecības bums. Agri vai vēlu ārējai videi bija jāpamainās, un īstermiņa faktoru labvēlīgā ietekme pazuda acumirklī kā Pelnrušķītes greznie tērpi.

Kā redzam attēlā, starpība starp relatīvo ienākumu un darba ražīguma līmeni Latvijā vēsturiski bijusi ap 6 procentu punktiem. Relatīvie ienākumi ir bijuši lielāki, jo Latvijā ir lielāks nostrādāto stundu skaits uz vienu iedzīvotāju nekā Rietumeiropā – garāka darba nedēļa pamatdarbā, kā arī lielāka iesaistīšanās blakus darbos. 2010. gadā starpība starp ienākumu un darba ražīgumu atgriezās atpakaļ pie šiem 6 punktiem – līdzsvars atjaunojies. Tomēr pa vidu starpība nozīmīgi pieauga. 2007. gadā šī starpība paplašinājās līdz ilgtermiņā neuzturamiem 15 procentu punktiem. Nostrādāto stundu skaits uz iedzīvotāju Latvijā bijis otrais augstākais ES – pēc Luksemburgas. Taču Luksemburgas robežu ikdienas ceļā uz darbu šķērso daudz Vācijas un Francijas iedzīvotāju, bet Latvija – tieši otrādi – pēc iestāšanās ES piedzīvoja masveida emigrāciju, un straujās izaugsmes gados bija vērojams darbaspēka trūkums. Darbaspēka trūkuma sekas – algas Latvijā pieauga straujāk par darba ražīgumu, pasliktinot tautsaimniecības konkurētspēju un novietojot uzņēmējus starp arvien pieaugušām ražošanas izmaksām un sarūkošu ārējo pieprasījumu.

2011. gadā vidējais algu līmenis atkal vērtējams kā darba ražīgumam atbilstošs: algu-produktivitātes plaisa noslēdzas, uzlabojot tautsaimniecības konkurētspēju (sk. 2. attēlu). Tas bija ekonomisks priekšnoteikums ekonomikas atlabšanai no krīzes un jaunu darba vietu radīšanai nākotnē. Kopš 2010. gada sākuma nodarbināto skaits Latvijā pieaudzis par vairāk nekā 50 tūkst. cilvēku, ko apstiprina gan Centrālās statistikas pārvaldes darbaspēka apsekojuma, gan Valsts Ieņēmumu dienesta dati.

2. attēls. Darba ražīgums un reālā alga Latvijā (2005. g. 1. cet. = 100; sez. izl. dati)

Darba ražīgums un reālā alga Latvijā (2005. g. 1. cet. = 100; sez. izl. dati)

Avots: CSP dati, autora aprēķins 

Nozares, kur ātrāk atgriezās līdzsvars starp algām un darba ražīgumu, arī ātrāk sāka atgūties no krīzes. Apstrādes rūpniecība bija pirmā nozare, kurā aizvērās algu – produktivitātes plaisa (jau 2009. gada 4. ceturksnī; sk. 3. attēlu). Līdz ar to nav pārsteigums, ka tieši apstrādes rūpniecība bija starp pirmajām nozarēm, kas atkopās no krīzes, atsāka izaugsmi un joprojām to uztur – vidējais gada pieaugums pēdējo 6 ceturkšņu laikā pārsniedzis 15%.

3. attēls. Darba ražīgums un reālā alga Latvijas apstrādes rūpniecībā (2005. g. 1. cet. = 100; sez. izl. dati)

Darba ražīgums un reālā alga Latvijas apstrādes rūpniecībā (2005. g. 1. cet. = 100; sez. izl. dati) 

Avots: CSP dati, autora aprēķins 

Turpretī būvniecībai līdz algu – produktivitātes līdzsvaram joprojām ir tālu (sk. 4. attēlu). Nav pārsteigums, ka no 15 tautsaimniecības nozarēm tieši būvniecībā ir vislielākais pievienotās vērtības kritums.

4. attēls. Darba ražīgums un reālā alga Latvijas būvniecībā (2005. g. 1. cet. = 100; sez. izl. dati)

Darba ražīgums un reālā alga Latvijas būvniecībā (2005. g. 1. cet. = 100; sez. izl. dati) 

Avots: CSP dati, autora aprēķins

Atbilde uz jautājumu "Kad sasniegsim Rietumeiropas labklājības līmeni?" slēpjas citā jautājumā – kad sasniegsim Rietumeiropas darba ražīguma līmeni?

Pirmajā attēlā redzams, ka 15 gadu laikā – 1995.-2010. gadā – tika dzēsta viena ceturtdaļa no darba ražīguma plaisas starp Latviju un Rietumeiropu. Turpinot līniju, iznāk, ka Latvija varētu sasniegt ES-15 darba ražīguma līmeni pēc 45 gadiem, t.i., 2055. gadā.

Tomēr arī tas nav tik vienkārši. Ja Latvijas tautsaimniecības uzbūve būtu tāda pati kā Rietumeiropā, tā vismaz teorētiski varētu sasniegt ES-15 darba ražīguma līmeni. Tomēr, kā jau to vairākkārt esam norādījuši, Latvijas tautsaimniecības struktūra ir vairāk vērsta uz zemas pievienotās vērtības nozarēm, apakšnozarēm un produktiem un Latvijas ekonomikas struktūras tuvināšanās attīstīto valstu struktūrai notiek daudz lēnāk nekā ienākumu un darba ražīguma tuvināšanās.

Ir skaidrs, ka Latvijas zeķu šūšanas darbnīcas vai rūpnīcas darbinieks nevar sasniegt Vācijas automobiļu rūpnīcas darbinieka vidējo darba ražīgumu un līdz ar to arī algu. Pat, ja zeķu šūšana Latvijā kļūtu tikpat produktīva kā zeķu šūšana Vācijā, vidējais darba ražīgums (un līdz ar to arī ienākumu līmenis) Latvijā paliks zemāks ekonomikas struktūras atšķirību dēļ.

Lai gan laika gaitā Latvijas tautsaimniecības struktūra kļūst līdzīgāka Rietumeiropai, diez vai ir pamats uzskatīt, ka Latvijas tautsaimniecības struktūra kādreiz būs tikpat produktīva, kā Rietumeiropā. Vērtējot tautsaimniecības struktūru sešu nozaru dalījumā, pēdējo 15 gadu laikā nelabvēlīgas tautsaimniecības struktūras ietekme uz darba ražīgumu mazinās lēnāk, nekā uzlabojas darba ražīgums kā tāds (izmantots Eurostat 6 nozaru dalījums).

5. attēls. Darba ražīgums Latvijā, % no ES-15 vidējā līmeņa

Darba ražīgums Latvijā, % no ES-15 vidējā līmeņa 

Avots: Eurostat dati, autora aprēķins 

Turklāt tas paslēpj norises (drīzāk, to neesamību) nozares iekšienē. Piemēram, vērtējot apstrādes rūpniecības struktūru 14 apakšnozaru dalījumā, secināms, ka nelabvēlīgā struktūras ietekme uz vidējo darba ražīgumu šajā nozarē ir tāda pati kā gadsimta sākumā (pēdējie pieejami dati ir par 2009. gadu).

6. attēls. Darba ražīgums Latvijas apstrādes rūpniecībā, % no ES-15 vidējā līmeņa

Darba ražīgums Latvijas apstrādes rūpniecībā, % no ES-15 vidējā līmeņa 

Avots: Eurostat dati, autora aprēķins 

Tirgus "neredzamā roka" diezgan ātri pārstrukturēja Latvijas tautsaimniecību no lauksaimniecības un rūpniecības uz tirdzniecību un finanšu starpniecību. Tomēr diez vai tirgus "neredzamā roka" pati par sevi un bez valdības atbalsta kādreiz izdomās Latvijā masveidā būvēt augstās pievienotās vērtības ražošanu. Efektīvākais valsts atbalsta veids ir rūpes par uzņēmējdarbības vidi, kas ietver gan stabilu makroekonomisko vidi (sakārtotu budžetu un ilgtspējīgu valsts parādu utt.), gan kvalitatīvu izglītību. Turklāt mērķim vajadzētu būt nevis vienkārši uzbūvēt augstās pievienotās vērtības preču rūpnīcas, bet panākt, lai ražošana tajās būtu peļņu nesoša, t.i., ja negribam konkurēt ar Ķīnu zemu algu ziņā, tad jābūt tik pat produktīviem un inovatīviem kā Rietumeiropā.


Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 29. novembrī.

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 24. apr.). Kā sasniegt Rietumeiropas labklājības līmeni?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/389
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Kā sasniegt Rietumeiropas labklājības līmeni?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 24.04.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/389>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 13 )

  • Maz.vid.uzņ.

    29.11.2011 09:24

    Ļoti jauks teorētisks izklāsts. Praksē šobrīd jau ir sākusies cīņa par kvalificētu darbaspēku un bez pilnīgas nodokļu politikas izmainīšanas te neviena ražošana nespēs būt konkurētspējīga. Pašreiz situāciju glābj pelēkais sektors un mikrouzņēmumu likums, kas būs nākošgad? Kāpēc Jūsu rakstā nav analīzes par Latvijas nodokļu politikas ietekmi uz darbaspēka izmaksām??? Ja darbaspēka izmaksas, kas ir nenormāli lielas, ietekmē netto algu un mazāk produktivitāti, tad peļņas nodoklim ir ar to vistiešākais sakars. Kā Jūs varat komentēt situāciju, kad Igaunijas uzņēmējs visu savu peļņu var novirzīt iekārtu iegādei, bet Latvijā 15% ir jāatdod valstij nodoklī??

  • Oļegs Krasnopjorovs

    30.11.2011 10:34

    Kāpēc Jūsu rakstā nav analīzes par Latvijas nodokļu politikas ietekmi uz darbaspēka izmaksām???

    Nodokļu slogs uz darbaspēku Latvijā ir diezgan augsts, kas ir viens no iespējamiem cēloņiem augstam strukturālam bezdarbam un aplokšņu algas izplatībai. Jau rakstījām par to agrāk: http://www.makroekonomika.lv/nodoklu-necelsanas-iespeja Tieši tāpēc darbaspēka nodokļu (IIN, VSAOI) samazināšana bija svarīgs punkts priekšvēlēšanu kampaņā. Vēlēšanas pagāja, priekšvēlēšanu mirāžas izgaisa (kā parasti); labi, ka vismaz darbaspēka nodokļu pieaugums apstājies.

    Kā Jūs varat komentēt situāciju, kad Igaunijas uzņēmējs visu savu peļņu var novirzīt iekārtu iegādei, bet Latvijā 15% ir jāatdod valstij nodoklī??

    Pirms 3 gadiem, kad pievērsos tieši šim jautājumam, Igaunijā bija 0% likme uz reinvestēto peļņu un diezgan augsta uz dividenžu saņemšanu. Latvijā abas likmes bija vienādas. Investora rīcību investēt ietekmē ne tikai pirmā nodokļu likme, bet arī otrā (un arī visas citas likmes, bet tos aizstāsim aiz iekavām). Tad, skaidrs, ka tīri statistiski "investīcijas" Igaunijā būs uzskrūvētas uz augšu (var sarunāt, ka es nopērku no "paziņu" uzņēmuma pildspalvu par tūkstoti, tas skaitās kā investīcijas, tātad es izņēmu no sava uzņēmuma peļņu nemaksājot nodokļus), bet kā šī sistēma ietekmē kopumā – tur nav viss tik viennozīmīgi.

  • Maz.vid.uzņ.

    30.11.2011 18:26

    Paldies par atbildi! Par pildspalvu- arī kaimiņu uzņēmums nevar vienkārši paņemt naudu no konta (bez 25% dividenžu nod.), bet godīgiem uzņēmējiem atstāj par 1/4 vairāk naudas modernu iekārtu iegādei. Kas arī attiecās uz raksta tēmu- darbaspēka efektivitāte.
    Veiksmi darbos!

  • Rihards

    29.11.2011 20:32

    Ļoti labs raksts. Pilnībā piekrītu, ka "neredzamā roka" nevar izmainīt ekonomikas struktūru. Latvijas dabas resurss joprojām ir lauksaimniecības zeme, meži, jūra ar no tā izrietošām nozarēm kā lopkopība, augkopība, pārtikas rūpniecība, kokmateriālu ražošana utt. Tāpat kā nevar izmainīt ģeogrāfisko novietojumu un valsts lomu preču tranzītā un loģistikā (tikko publicētais dzelzceļa pārvadājumu rekords ir labs apliecinājums).

    Man arī liekas, ka Latvijā nav īsta pamatojuma izvietot lielas industriālas ražotnes vietējam kapitālam, kā arī nav pamatojuma to darīt ārvalstu kapitālam dēļ politiskajiem un ekonomiskajiem riskiem. Savukārt vieglajai rūpniecībai un patēriņa preču ražošanai Latvija būtu īstā vieta, turklāt tām jābūt orientētām uz inovatīviem un augstas kvalitātes produktiem, jo konkurēt ar Ķīnu būtu bezjēdzīgi.

    Lai visu augstākminēto būtu iespējams attīstīt ir vajadzīgi kompetenti un izglītoti cilvēki. Tas savukārt nozīmē, ka Latvijas nacionālais zelts ir tieši cilvēki ;) un izglītība. RTU un LLU loma valstī ir varbūt pārāk zemu novērtēta.

    No izglītības līmeņa pieauguma izrietētu arī dažādu pakalpojumu sfēras attīstība un spējai pakalpojumus arī eksportēt. Pakalpojumu eksports iekļautu gan speciālistu un ekspertu darba stundu (nevis paša darba spēka) eksportēšanu , gan arī visa veida pakalpojumu tūrismu (nevis klasisko - izklaides).

    Man liekas, ka bez cilvēku darba stundu eksporta un bez pakalpojuma tūrisma industrijas radīšanas, Latvija diez vai sasniegs ES ienākumu vai darba ražīguma līmeni.

  • Maz.vid.uzņ.

    30.11.2011 10:15

    Prātīgi jau Tu raksti,bet:
    1.Vai esi salīdzinājis darbaspēka nodokļus Latvijā un citās valstīs? Atbildu, ja es būtu šāds "speciālists", es bāzētos citā valstī ar labāku infrastruktūru un sakarīgāku soc. nodrošinājumu man un it īpaši ģimenei.
    2.Es mācījos RTU Inženierekonomiku vakarniekos. Un. Attieksme, zināšanu kvalitāte utt. zem katras kritikas. Sieva mācās LU doktorantūrā- tas pats stāsts. Abi kantori ir orientēti uz ES fondu izsmelšanu un valsts budžeta naudu- studenti ir tikai piesegs finanšu darījumiem. Par kādu izglītības kvalitāti mēs varam runāt?? Daži talantīgi cilvēki, kas mācās pašmācības ceļā un kam šīs iestādes "netraucē"??? Jau sen augstskolām būtu jāfinansējas uz studentu maksājumiem (studiju kreditēšana) un zinātnisko darbu (patenti). ES un valsts finansējumam būtu jānonāk tikai infrastruktūrā un zinātnē- kvalitatīvu, modernu institūtu izveidē, kur bāzēt studentu praktisko darbību.
    Varbūt par izņēmumu var uzskatīt medicīnas akadēmiju, bet šeit sagatavotie pēc razidentūras masveidā aizbrauc. Pamatiemesls, atkal, ir tautas maksātspēja un nodokļi, jo privātpraksēm trūkst maksātspējīgu vietējo klientu.
    3.Pakalpojumu tūrisms- Kapēc? Kāpēc lai šeit pakalpojums būtu lētāks kā citās valstīs. Vai šeit ir zemāki nodokļi? Vai šeit ir zemākās cenas resursiem (ok telpu izmaksas lētākas). Ak jā, algas..... ja nēesi pamanījis, tad kvalitatīvais darbaspēks emigrē uz vietām, kur tās lielākas!
    Secinājumi: tas ko Tu raksti var notikt, pēc kvalitatīvām izmaiņām nodokļu politikā. Pilnīgas finansējuma reformas izglītībā un zinātnē, mērķtiecīgām investīcijām infrastruktūrā.

  • Oļegs Krasnopjorovs

    30.11.2011 10:38

    Piekrītu, ka Latvijas nacionālais zelts ir cilvēki.

    Tikai kā varēja būt, ka pagātnē (arī pirms 100 gadiem) Latvija bija industriālais centrs, kurā tika ražoti produkti ar augstu pievienoto vērtību, savukārt šobrīd izvietot lielas industriālas ražotnes "īsti nav pamatojuma" un Latvijai jāsamierinās ar pārtikas un tekstila rūpniecību, kurā pēc definīcijas darba ražīgums nav tās augstākais.

    Piemēram, ja Rīgas Vagonbūves Rūpnīca tika dibināta 19. gadsimtā un 1915. gadā tajā tika uzbūvēts un izmēģināts pasaulē pirmais tanks (šobrīd izklausās neticami, bet vismaz Wikipedijā tā rakstīts), tas nozīmē, ka toreiz Latvijai bija salīdzinoša priekšrocība šajā nozarē (jo ir iespējams ar direktīvu uzbūvēt rūpnīcu, bet nav iespējams ar direktīvu gūt lielus panākumus). Kur tad šī Latvijas priekšrocība palika?

  • Rihards

    30.11.2011 11:17

    Manā skatījumā arī šeit atbilde ir vienkārša. Tas ar ko Latvijā nodarbojas pirms 100 gadiem un visi tie veiksmes stāsti un panākumi balstās uz faktu, ka tajā laikā Latvijā radītie produkti bija pietiekami inovatīvi pasaules un Eiropas līmenī.

    Uz šo dienu šie produkti vairs nav inovatīvi, līdz ar to arī šadai ražošanai īsti nav vairs vietas Latvijā un tā nevar kalpot par pamatu ekonomikas izaugsmei.

  • Kaspars

    30.11.2011 10:36

    Autors uzdod atbildi un kā godīgs ekonomists pasaka, ka vienozīmīga atbilde nav iespējama, katrā gadījumā varbūtība, ka mēs šo piedzīvosim ir ārkārtīgi neliela - no vienas puses, kaut gan no otras puses ... :) Eiropas 15 nebūt nav tas klubiņš, kas pirms 10 gadiem, tāpēc tuvināšanas (rādītājos) var notikt straujāk.
    Sabēdināja secinājumi, atbilstoši 2. kursa referātam, nekonkrētas klišejas.
    Piemēram, Rungainis, nesen priecājās, ka Latvijas finanšu sektors ir ārkārtīgi sekmīgs un rada augstu pievienoto vērtību. Bet vai šī sektora uzturēšana nav izmakšajusi sabiedrībai pārlieku daudz (vismaz vairāk nekā miljardu), lai nopelnītu dažiem algas. Tad pēc Jūsu secinājuma viss kārtībā, bet nezinu vai kāds ir pietiekami korekti izpētījis finanšu pakalpojuma sektora ietekmi pēdējos 10 gados, bet esmu pārliecināts, ka izpētes modelis būtu pietiekami integrēts, tad rezultāti nebūtu vienozīmīgi. Piemēram, attalgojums sektorā, kā stimuls izglītības sektoram. Pietam vārds stabilitāti (stabila vide) nozīmē statiskumu, kas izslēdz proaktīvas pārmaiņas, tā rakstītais nonāk pretrunās.
    Protams, Jums ir daudz ļoti kompetentu un uzraugošu kolēģu un priekšnieku, un jāietur kopējā līnija, bet varbūt esiet konkrētāks savos priekšlikumos, un asāks redzējumā. No lasītā secinu, ka Jūsu talanti to atļauj.

  • Oļegs Krasnopjorovs

    30.11.2011 10:49

    nekonkrētas klišejas.

    Kādas tieši?

    Un pie kā šeit Rungainis?

    varbūt esiet konkrētāks savos priekšlikumos

    Viskonkrētākais priekšlikums būtu "visus atlaist". Šīs priekšlikums garantētu man vismaz 5% atbalstu ilgtermiņā (un varbūt arī 51% īstermiņā). Bet realitāte vienmēr ir "no vienas puses, no otrās puses", patīk tas mums vai nepatīk. Tas arī cēlonis tam, ka diezgan radikālas priekšvēlēšanu programmas pēc vēlēšanām labākajā gadījumā kļūst par ūdeņainiem likumprojektiem...

  • Kaspars

    30.11.2011 11:29

    Kāpēc Jūs tik emocionāli uztverat visu, ja es apšaubu rakstītā formu, un izsaku iebildes par dziļuma pakāpi, Jums liekas, ka es apšaubu "ticības pamatus" un Jūsu kompetenci. Piedodiet, bet šādas diskusijas nav interesantas!

    par nekonkrētajām klišejām

    Jūs runājat par nepieciešamību pēc stabilitātes makrovidē, bet kurš tad to apšauba, (izņemot Ošleju).

    Rungainis, ir atsauce, uz finanšus ektora novērtējumu, kā sektoru ar augstu PVN un algu līmeni. Saistībā ar raksta faktoru analīzi.

    Kāds sakars manām piebildēm ar "visus atlaist" un no šā izrietošo histēriju. Tā nav ne konstruktīva, NE KONKRĒTA.

    Negribēju Jūs aizskart!
    Turpmāk atturošēos no Jūsu ikdienas bojāšanas un novēlu, lai Ziemassvētku vecītis Jums atness "lielu cilvēku atbalstu un lepnumu par LB". Tas man no sirds patiktu!

  • Oļegs Krasnopjorovs

    30.11.2011 19:23

    Ja es uzskatītu, ka "ir jāsagatavo X tūkst. inženieri un Y tūkst. skolotāju" (ir dzirdami arī šādi aicinājumi, tos labprāt tiražē žurnālisti), tad es tā teiktu, bet es tā neuzskatu ;) Domāju, Jūs piekritīsiet, ka lielākus sasniegumus cilvēki iegūst tad ja strādā izvēlētās specialitātēs, nevis piespiestās vai ar budžeta vietu skaitu "regulētās". Tas arī attiecas uz tautsaimniecības struktūru: var jau sākumā dotēt augstās pievienotās vērtības nozares (uz pārējās tautsaimniecības rēķina) tikai vai šādas dotācijas nekļūs par pastāvīgiem (Krievijas Avtovaz)? Tāpēc arī sanāk ļoti vispārīgs secinājums, kas iepriekš tika simts reizes dzirdēts. Jūsu pieminētais finanšu pakalpojumu sektors – jā, strauji attīstījās, bet to īpatsvars joprojām atpaliek no Rietumeiropas valstīm. Jebkurš novērtējums šajā sakarā būtu lielā mērā subjektīvs.

    Kaspar, Jūsu komentāri tiek laipni gaidīti gan pirms gan pēc Ziemassvētkiem ;) Ja mums būtu kauss par gada komentatoru, tad Jūs būtu viens no pretendentiem :)

  • Vic

    01.12.2011 09:02

    Ļoti labs raksts. Nu, ļoti.
    Viss loģiski, sakarīgi, skaidri un uzskatāmi.
    Tikai vēl vajadzētu tajā pašā koordinātu sistēmā iezīmēt arī Igauniju. Jo tā rāda, kādai bija jābūt Latvijas situācijai, ja vien mūsu politiskai elitei būtu pieticis prāta.
    Turpat vajadzētu arī iezīmēt Baltkrieviju. Jo tur rādās pilnīga katastrofa. Tātad, kā nedrīkst darīt.
    Vēl varētu arī Lietuvu kompānijas pēc. Varbūt vēl kādas valstis salīdzinājumam.

  • Oļegs Krasnopjorovs

    01.12.2011 10:05

    Igaunijā darba ražīguma / ienākumu pieaugums 15 gadu laikā bijis straujākais Baltijas valstu vidū, savukārt Lietuvā - lēnākais. 1995. gadā darba ražīgums Lietuvā bija par 24% augstāks par Igaunijas rādītāju, savukārt 2010. gadā – par 7% zemāks. Par Baltkrieviju - jā, būtu lietderīgi papētīt datus. Cits jautājums kā to salīdzināt jo ja bezdarbs mākslīgi zems pie 1% robežas, tad darba ražīgums pēc definīcijas zemāks: piemēram, ja Latvijā vēl 13% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem strādātu 100-latniekos, tad vidējais darba ražīgums sanāktu daudz mazāks.

Up