03.08.2016.

Minimālās algas celšana: brīnumnūjiņa vai bremze tautsaimniecībai?

Minimālās algas celšanas jautājumam sabiedriskajās diskusijās ir gandrīz vai svētās govs statuss: vai nu jāatbalsta paaugstināšana, vai arī jāmin kādas neko neizsakošas, vispārīgas frāzes. Ņemot vērā tautsaimniecības stagnācijas riska ievērojamu pieaugumu (tikko knapi izvairījāmies no tehniskās recesijas), mūsuprāt, ir svarīgi uzsvērt, ka minimālās algas celšana nav nekāda brīnumnūjiņa, kas ar vienu mājienu mazinās ienākumu nevienlīdzību, tuvinās Latvijas algas Rietumeiropas līmenim un piepildīs valsts budžetu. Tieši otrādi, - ja minimālo algu ceļ par daudz, tas nodara vairāk kaitējuma nekā labuma, jo tās celšana mazina uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātību, it īpaši nozarēs un reģionos ar zemiem ienākumiem.

Pirmajā mirklī šķiet, ka, neskatoties uz vairākiem minimālo algu palielinājumiem pēckrīzes periodā, minimālā alga Latvijā nav tik augsts, lai celšana par ierastajiem dažiem desmitiem eiro gadā būtiski vājinātu uzņēmumu konkurētspēju – vien 370 eiro, kamēr dažās Eiropas Savienības (ES) valstīs minimālā alga ir ap pusotru tūkstoti (1. attēls).

Tomēr savādāka aina paveras, ja to salīdzinām ar vidējo algu valstī (%) - minimālā alga Latvijā (44%) pārsniedz ES vidējo rādītāju (2. attēls). Tā kā Latvijā minimālo algu saņēmēju īpatsvars ir būtiski lielāks nekā kaimiņvalstīs (Latvijā – 17%, Lietuvā – 11%, Igaunijā – 6% [1]), pēc apjoma līdzīgs minimālās algas kāpums ir saistošs lielākajai daļai uzņēmumu.

 

 1. attēls. Minimālā alga (eiro)

Minimālā alga (eiro)

Avots: Eurostat dati

 

2. attēls. Minimālā alga (% no vidējās algas valstī)

Minimālā alga (% no vidējās algas valstī)

Avots: Eurostat dati

 

Saskaņā ar Latvijas Bankas uzņēmumu aptaujas rezultātiem [2] katrs piektais Latvijas uzņēmums atbildēja, ka, palielinoties minimālajai algai 2014. gada sākumā, tam bija svarīgi vai ļoti svarīgi palielināt produktu cenas (1. tabula). Tas nozīmē, ka, pirmkārt, minimālās algas kāpumu daļēji nofinansēja patērētāji (t.i., Latvijas iedzīvotāji); otrkārt, cenu paaugstināšana vairākiem uzņēmumiem nozīmēja konkurētspējas zudumus gan iekšzemes tirgū, gan ārvalstīs (t.i., tika veicināts importa pieaugums un ierobežots eksports).

Vājākas konkurētspējas un rūkošu ražošanas apjomu dēļ gandrīz katram piecpadsmitajam Latvijas uzņēmumam bija svarīgi atlaist darbiniekus (kas nozīmē lielāku bezdarbu un emigrāciju). Turklāt gandrīz katrs vienpadsmitais uzņēmums atbildēja, ka minimālās algas celšanas ietekmē viņam bija svarīgi ierobežot jauno darbinieku pieņemšanu darbā. Vērts atcerēties, ka 2011. – 2013. gadā minimālā alga Latvijā nemainījās. Tāpēc, pat ja, vērtējot 2014. gada minimālās algas celšanu, katrs piektais uzņēmums kā svarīgu atzīmēja produktivitātes uzlabošanu, tas vēl nenozīmē, ka līdzīgu rezultātu varētu sagaidīt arī 2017. gadā (ceturtā minimālās algas paaugstināšana pēc kārtas varētu izsmelt produktivitātes celšanas iespējas).

Cits svarīgs rezultāts ir - minimālās algas kāpuma dēļ vairākiem uzņēmumiem bija svarīgi palielināt arī to darbinieku atalgojumu, kas pelna vairāk par minimālo algu. Tādējādi minimālās algas ietekme bija būtiska pat tiem uzņēmumiem, kur minimālo algu nesaņēma neviens no darbiniekiem.

 

1. tabula. Latvijas uzņēmumu daļa, kam attiecīgais izmaksu korekcijas pasākums minimālās algas palielinājuma rezultātā bija svarīgs vai ļoti svarīgs (%)

 Latvijas uzņēmumu daļa, kam attiecīgais izmaksu korekcijas pasākums minimālās algas palielinājuma rezultātā bija svarīgs vai ļoti svarīgs

Avots: Eiropas centrālo banku sistēmas Atalgojuma dinamikas izpētes tīkla (Wage Dynamics Network) aptaujas rezultāti; autoru aprēķini

 

Pēdējos gados minimālās algas kāpums visās trijās Baltijas valstīs pārsniedza nominālā darba ražīguma (reālais darba ražīgums + inflācija) pieaugumu (3. attēls). Tādējādi tālākais ar darba ražīguma kāpumu nepamatots minimālās algas palielinājums (pat neskatoties uz kopumā diezgan zemo līmeni eiro izteiksmē) negatīvi ietekmēs uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātību.

3. attēls. Minimālo algu, HICP (patēriņa cenu) un produktivitātes salīdzinājums (pieaugumi; % no 2010. gada līmeņa)

Minimālo algu, HICP (patēriņa cenu) un produktivitātes salīdzinājums

Piezīme: visiem rādītājiem 2010. gads = 100. Attēlā parādīti pieaugumi no 2010. gada līmeņa procentos

Avots: Eurostat dati; autoru aprēķini

 

Vērtējot minimālās algas celšanas pamatotību, nepietiek vien ar tautsaimniecības vidējo rādītāju analīzi. Jāizvērtē arī, vai minimālās algas celšana ir "panesama" nozarēs un reģionos, kur minimālā alga ir visbiežāk izmantota. Latvijas Bankas aptaujas rezultāti parāda, ka darbinieku ar minimālajām algām vislielākā koncentrācija ir mazajos uzņēmumos (darbinieku skaits ir no 10 līdz 19 darbiniekiem; 25%). 2013. gada beigās rūpniecības un pakalpojumu sektoros darbinieku daļa ar minimālajām algām bija lielāka (attiecīgi 16% un 19%) nekā tirdzniecības (15%), būvniecības (11%) un finanšu un apdrošināšanas sektoros (2%) [3].

Salīdzinot reģionus (skat. 4. attēlu), redzams, ka Rīgā minimālās algas īpatsvars vidējā algā ir relatīvi zems (39%), turklāt būvniecības nozarē ar minimālās algas palielinājumu varētu samazināt aplokšņu algu īpatsvaru. No otras puses, Latgalei, kur minimālā alga ir 64% no vidējās algas (un vairāk nekā divas trešdaļas no vidējās algas privātajā sektorā), tās turpmākais kāpums var drīzāk kaitēt, samazinot darbaspēka pieprasījumu (t.i., uzturēt jau tā augstu bezdarbu) un veicināt ēnu ekonomikas noturību. Dažas pazīmes liecina, ka 2014. - 2015. gadā īstenotie minimālās algas prāvie kāpumi (kopā par 27%) Latgales attīstību ir bremzējuši. Piemēram, Latgale ir vienīgais Latvijas reģions, kurā bezdarbs 2015. gadā bija augstāks nekā 2013. gadā.

Jāatzīmē, ka Igaunijā un Lietuvā nav neviena reģiona, kas tik ievērojami atpaliktu vidējās algas ziņā no pārējās valsts.

Piemēram, Igaunijā visos reģionos vidējā alga vismaz divreiz pārsniedz valstī noteikto minimālo algu. Lietuvā viszemākās algas ir Tauraģes reģionā, bet arī tur minimālā alga 2015. gadā bija 54% no vidējās algas (pēc diviem straujiem minimālās algas paaugstinājumiem 2016. gadā šīs rādītājs varētu sasniegt 58%).

 

4. attēls. Minimālā alga, % no reģiona vidējās algas (2015. gads)

a) Latvijā

a) Latvijā

 

b) Igaunijā

b) Igaunijā

 

c) Lietuvā

c) Lietuvā

Avots: Latvijas, Igaunijas un Lietuvas statistikas biroju dati; autoru aprēķins

 

Sabiedrības diskusijās laiku pa laikam izskanējušajam aicinājumam pacelt minimālo algu līdz pat 68% no vidējās algas valstī (sk., piemēram, šeit) trūkst ekonomiskā pamatojuma, un tas nav īstenojams ne īstermiņā, ne ilgtermiņā. Pirmkārt, tik augsts cipars no vidējās algas vai pat tik tuvu tam stāvošs nav nevienā ES valstī. Otrkārt, tas nozīmētu pacelt minimālo algu virs vidējās algas vairākās tautsaimniecības nozarēs (kas nozīmētu šo nozaru uzņēmumu bankrotu un masveida atlaišanas), piemēram, apģērbu, ādas izstrādājumu ražošanā, zivju pārstrādē, ēdināšanas pakalpojumos, kā arī veterinārajos pakalpojumos; turklāt, tas ir vairāk nekā pašreizējā vidējā alga Latgales privātajā sektorā.

Minimālās algas celšana no 2017. gada janvāra līdz 400-410 eiro mēnesī (kā to pašlaik piedāvā Labklājības ministrija) padarītu minimālo algu Latvijā (% no vidējās algas) par vienu no augstākajām ES. Ja nominālā produktivitāte pieaug par 4%, bet minimālā alga vismaz divreiz straujāk, tam ir nepārprotami negatīvas sekas uz uzņēmumu konkurētspēju un nodarbinātību.

Pretēji gaidītajam aplokšņu algas samazināšanas efektam, ēnu ekonomikas īpatsvars varētu pieaugt, uz papīra samazinot darbinieku slodzes vai noslēdzot ar darbiniekiem uzņēmuma līgumus. Šādas negatīvas sekas visvairāk būs izplatītas tajās nozarēs un reģionos, kur jau pašreizējais minimālās algas apmērs ir bieži izmantots, piemēram, Latgalē.

Tas, ka būtisku minimālās algas kāpumu pašlaik nevaram atļauties, nozīmē, ka ir jāpielieto citi mehānismi zemu algu saņēmēju atbalstam. Tūlītēju efektu var panākt, ceļot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu (budžeta iespēju robežās). Tomēr tā drīzāk būtu cīņa ar ienākumu nevienlīdzības sekām, nevis iemesliem.

Ilgtspējīga ienākumu nevienlīdzības mazināšana veicama ar citiem mehānismiem, tajā skaitā ar strukturālām reformām izglītībā un veselības aprūpē. Nepietiekams izglītības līmenis, neatbilstoša izglītības joma un iegūtās izglītības slikta kvalitāte, kā arī neapmierinošs veselības stāvoklis (kas bieži rodas, nevēršoties pie ārsta medicīnas pakalpojumu dārdzības un garu rindu dēļ) minami starp ienākumu nevienlīdzības patiesajiem cēloņiem.

 

[1] Darbaspēka apsekojuma 2013. gada dati.

[2] Aptaujas laikā tika iegūtas 521 Latvijas uzņēmuma atbildes par reakciju uz 2014. gada janvārī notikušo minimālās algas kāpumu (par 12.5%). Aptauja notika Eiropas centrālo banku sistēmas Atalgojuma dinamikas izpētes tīkla (Wage Dynamics Network (WDN)) projekta ietvaros.

[3] Šie skaitļi reprezentē uzņēmumus ar darbinieku skaitu, kas nav mazāks par 10. Tas arī izskaidro zemo darbinieku īpatsvaru ar minimālajām algām būvniecībā.

APA: Fadejeva, L., Krasnopjorovs, O. (2019, 17. jul.). Minimālās algas celšana: brīnumnūjiņa vai bremze tautsaimniecībai?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/197
MLA: Fadejeva, Ludmila. Krasnopjorovs, Oļegs. "Minimālās algas celšana: brīnumnūjiņa vai bremze tautsaimniecībai?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 17.07.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/197>.

Līdzīgi raksti

Up