Eirozonas eksporta konkurētspēja globālajos tirgos

Globālai tirdzniecībai ir būtiska loma mūsu katra labklājības nodrošināšanā. Aizvadītais 2025. gads starptautiskajā tirdzniecībā bija nemieru pilns. Sākotnēji ASV noteiktie ievedmuitas tarifi šokēja ASV galvenās tirdzniecības partnervalstis, tomēr laika gaitā vairumam valstu izdevās noslēgt vienošanos ar būtiski labākiem nosacījumiem, nekā sākotnēji izziņots. Rezultātā gan ievedmuitas tarifi ir augstāki nekā pirms to ieviešanas. Atskatoties uz ekonomikas prognozēm, var secināt, ka sākotnējās aplēses bija pārāk pesimistiskas un globālā tirdzniecība bijusi noturīgāka pret tarifiem un tirdzniecības politikas nenoteiktību, nekā iepriekš domāts (skatīt 1. attēlu).

Jaunākie novērtējumi par globālo tirdzniecību un ārējo pieprasījumu rada nelielu atvieglojumu, tomēr, skatoties uz eirozonas ārējo preču eksportu ilgākā termiņā, redzams, ka tas jau kādu laiku stagnē (skatīt 2. attēlu). Izskatās, ka eirozonas eksports zaudē pozīcijas un šoreiz iemesli ir strukturāli.

Aizvien biežāk ekonomisti un analītiķi runā par eirozonas konkurētspējas problēmām. Daudz tiek apspriests bijušā Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidenta Mario Dragi ziņojums Eiropas Komisijai par Eiropas Savienības (ES) konkurētspēju.[1] Tiek norādīts, ka ES zaudē konkurences cīņā ar Ķīnu un, tā kā ASV ar tarifu palīdzību ierobežo pieeju savam tirgum, gaidāms, ka konkurence tuvākajos gados tikai saasināsies.

Iepriekš esmu rakstījis par globālo tirdzniecību, kur uzskaitīju iemeslus, kāpēc esam pārmaiņu priekšā un kāpēc turpmāk globālā tirdzniecība varētu augt lēnāk. Viens no iemesliem – protekcionisma atdzimšana. Arī 2025. gadā šī tendence nekur nav pazudusi, tirdzniecību ierobežojoši lēmumi pēc Global Trade Alert apkopotās statistikas 2025. gadā atkal sasniedza jaunu rekordu. Neskatoties uz protekcionisma soļiem, pēc neilgas stagnācijas pēcpandēmijas periodā globālā tirdzniecība atsākusi augt straujāk. Tas rāda, ka vismaz pagaidām deglobalizācija nenotiek, bet gan mainās preču plūsmu maršruti. Valdību iejaukšanās neaptur uzņēmumu tirgošanos, bet liek mainīt partnerus. Globālā tirdzniecība kļūst fragmentētāka, reģionālāka un sarežģītāka (skatīt 2. attēlu).

Straujāku globālās tirdzniecības kāpumu pēdējā laikā galvenokārt rada Dienvidaustrumāzijas valstis. Šo valstu straujais preču importa kāpums nav pārsteigums, jo šis reģions ir viens no visstraujāk augošajiem pasaulē. Šo valstu ģeogrāfiskais tuvums Ķīnai kopā ar ASV mēģinājumiem ierobežot Ķīnas pieeju tās tirgum ir licis Ķīnas eksportētājiem būtiski kāpināt savu eksportu uz šo reģionu. Visticamāk, daļa Ķīnas eksporta uz Dienvidaustrumāzijas valstīm tiek reeksportēta tālāk citur, tomēr neesošas statistikas dēļ patiesos apmērus noteikt ir ļoti sarežģīti. Vienlaikus ASV tirdzniecības uzraugi šim reģionam pievērš pastiprinātu uzmanību, lai sekotu līdzi, vai Ķīnas eksportētāji neizmanto Dienvidaustrumāzijas valstis tarifu apiešanai un vai šo valstu eksportā ir pietiekama iekšzemē radītā vērtība, lai saglabātu labvēlīgākus tirdzniecības nosacījumus. [2]

Globālais preču imports ilgstoši ir strauji audzis, savukārt eirozonas preču eksports nav būtiski mainījies, līdz ar to eirozonas eksporta daļas globālajā importā ir būtiski samazinājušās. Garākā termiņā skatoties, eirozonas tirgus daļu samazinājums globālā importā nav nekas unikāls un mazākā mērā ir novērojams arī citās attīstītajās valstīs, toskait ASV. [3] Tomēr eirozonas tirgus daļu kritums ir īpaši straujš pēc pandēmijas un tāpēc satraucošs. No otras puses, pēdējos gados ir būtiski palielinājušies tirdzniecības ierobežojumi, tāpēc iespējams, ka daļa globālā importa kāpuma ir tarifu minimizēšanas stratēģijas rezultāts. 

Eirozonas eksporta tirgus daļu analīze, izmantojot modeli

Tā kā pēcpandēmijas periodā eirozonas eksporta tirgus daļas samazinās straujāk, nekā to nosaka ilgtermiņa tendence, lai noskaidrotu iemeslus novirzei no tendences tika izveidots Bayesan SVAR  modelis ar zīmju ierobežojumiem. Šis modelis, izmantojot zīmju ierobežojumus modeļu mainīgajiem, ļauj identificēt eirozonas eksporta tirgus daļu ietekmējošos šokus. Kad mainīgo kustība sakrīt ar zīmju ierobežojumiem, kļūdas termins atbilst kādam no nosacītajiem šokiem.

Ar modeļa palīdzību tika identificēta četru šoku ietekme uz eirozonas eksporta tirgus daļām globālajā importā. 

Viens no šokiem ir enerģijas cenu šoks. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā eirozonas enerģijas cenas strauji palielinājās. Eiropas enerģētiskā atkarība no Krievijas un lielais enerģijas imports nozīmēja arī to, ka enerģijas cenas eirozonā palielinājās daudz vairāk nekā ASV vai Āzijā. Tā rezultātā būtiski palielinājās ražošanas izmaksas energoietilpīgajās nozarēs un šo nozaru starptautiskā konkurētspēja būtiski pasliktinājās. Ķīmiskās rūpniecības un metāla ražošanas apjomi joprojām ir zemāki nekā pirmskara periodā. Tādi Eiropas ķīmiskās rūpniecības milži kā Vācijas BASF un Lielbritānijas INEOS, kam ir rūpnīcas eirozonā, atklāti norāda uz Eiropas samērā augstajām enerģijas cenām salīdzinājumā ar citiem reģioniem kā iemeslu vājai starptautiskai konkurētspējai. [4]

Cits identificētais šoks ir ne enerģijas cenu šoks. Ja enerģijas cenu šoks ir vairāk ārējs, tad ne enerģijas cenu šoks atspoguļo plašākas norises ekonomikas iekšienē. Straujš algu kāpums kopā ar vāju produktivitātes uzlabošanos pēcpandēmijas periodā ir nostiprinājis eirozonā relatīvi augstāku izmaksu līmeni nekā tirdzniecības partnervalstīs, un tas sāk radīt eirozonas eksporta tirgus daļu samazinājumu. [5]

Konkurētspējas šoks, kas nav saistīts ar cenām, tiek identificēts, ja vienlaikus palielinās gan relatīvās eksporta cenas, gan tiek iegūtas jaunas tirgus daļas. Šeit runa ir par produktu kvalitāti, zīmolu reputāciju un visu ar to saistīto. Nav šaubu, ka eirozonas ražotāji turpina ražot kvalitatīvas preces, tomēr pēdējā laikā arvien vairāk tiek runāts par relatīvo tehnoloģisko priekšrocību mazināšanos pret galvenajiem konkurentiem. Priekšrocību mazināšanās redzama modeļa rezultātos, kad tirgus daļas noturēt kļūst aizvien sarežģītāk.

Pēdējais no identificētajiem šokiem modelī bija piegāžu ķēžu saspīlējumu šoks. Pandēmijas laikā saasinoties loģistikas problēmām, radās problēmas ar nepieciešamo starpproduktu laicīgu sagādi, kas kavēja ražošanu un līdz ar to arī eksportu. Šobrīd nav būtisku piegāžu ķēžu saspīlējumu, tieši otrādi – gaidāms, ka atsāksies aktīvāka kuģošana caur Suecas kanālu, kas ilgu laiku drošības apsvērumu dēļ bija ierobežota. Modeļa rezultātos redzams, ka piegāžu ķēžu saspīlējumiem pašlaik ir niecīga ietekme uz eirozonas eksporta tirgus daļām. 

Skats nākotnē

Eirozonas preču eksporta konkurētspējas vājināšanās pēdējos gados nav tikai īslaicīgu šoku vai nelabvēlīga ekonomikas cikla rezultāts. Lai gan globālā tirdzniecība atsākusi augt straujāk, eirozonas uzņēmumiem nav izdevies pilnvērtīgi izmantot ārējā pieprasījuma pieaugumu. Modeļa rezultāti liecina, ka tirgus daļu samazinājumu arvien vairāk nosaka strukturāli faktori: relatīvi augstas izmaksas, vāja produktivitātes dinamika un pakāpeniska to konkurētspējas priekšrocību, kas nav saistītas ar cenām, mazināšanās.

Nākotnē konkurences spiediens globālajos tirgos, visticamāk, tikai pastiprināsies. ASV turpinās izmantot tirdzniecības politiku kā stratēģisku instrumentu, savukārt Ķīna arvien aktīvāk pārorientēs savu eksportu uz jaunajiem un strauji augošajiem tirgiem. Globālās tirdzniecības fragmentācija un piegāžu ķēžu pārkārtošanās nozīmē, ka tradicionālie eirozonas eksporta modeļi kļūst mazāk efektīvi. Pat ja relatīvās enerģijas cenas tuvākajos gados turpinās samazināties, tas vien neatjaunos zaudētās tirgus daļas.

Politikas rekomendācijas ES līmenī

Šādos apstākļos eirozonas politikas veidotājiem konkurētspējas jautājums būtu jāuztver kā viens no svarīgākajiem vidēja termiņa ekonomikas politikas izaicinājumiem.

Pirmkārt, būtiska nozīme ir ilgtermiņā konkurētspējīgai enerģijas politikai. Tas nozīmē ne tikai īstermiņa atbalsta mehānismus krīžu laikā, bet arī investīcijas infrastruktūrā, enerģijas tirgu integrācijā un paredzamā regulējumā, kas ļautu uzņēmumiem pieņemt ilgtermiņa investīciju lēmumus, lai mazinātu enerģijas cenas.

Otrkārt, svarīga ir produktivitātes kāpināšana. Itālijas centrālās bankas pētījums par produktivitāti eirozonā un ASV norāda uz strukturālām atšķirībām ekonomikās, kas turpina palielināt produktivitātes plaisu starp eirozonau un ASV. [6] Bez straujāka produktivitātes pieauguma algu kāpums neizbēgami pārvēršas konkurētspējas zaudēšanā. Lai audzētu produktivitāti, nepieciešama dziļāka Eiropas valstu kapitāla tirgu integrācija, lielākas investīcijas pētniecībā un attīstībā, kā arī regulatīvās vides vienkāršošana, lai Eiropas uzņēmumi spētu ātrāk augt un mērogot savu darbību.

Treškārt, eirozonai nepieciešama aktīvāka un stratēģiskāka tirdzniecības politika. Pieeja strauji augošiem tirgiem kļūs arvien nozīmīgāka, un bez mērķtiecīgiem tirdzniecības līgumiem eirozonas uzņēmumi riskē palikt otrajā plānā. ES jaunais tirdzniecības līgums ar "Mercosur" un Indiju ir labs solis šajā virzienā, atliek tikai pārkāpt astei un ieviest vienošanās līdz galam. Domājot par Ķīnu un tās zaļajām tehnoloģijām jāatceras, ka konkurētspējas aizsardzībai jābalstās uz vienlīdzīgiem spēles noteikumiem, nevis vispārēju tirgus slēgšanu.

Visbeidzot, īpaša uzmanība jāpievērš konkurētspējai jomās, kas nav saistīta ar cenām, proti, jāspēcina inovācijas, jāspēj izmantot tehnoloģiskās priekšrocības un jāpievērš uzmanība produktu kvalitātei. Eirozonas uzņēmumu spēja saglabāt tirgus daļas augstu izmaksu apstākļos būs tieši atkarīga no tā, vai tiem izdosies piedāvāt produktus ar augstāku pievienoto vērtību nekā konkurentiem.

Ko tas nozīmē mums Latvijā

Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai eirozonas konkurētspējas attīstība ir īpaši svarīga. Mūsu galvenās tirdzniecības partnervalstis atrodas ES, un līdz ar to eirozonas eksporta vājināšanās netieši ietekmē arī Latvijas izaugsmes iespējas. Ja politikas reakcija būs nepietiekama, negatīvā ietekme uz Latviju visdrīzāk materializēsies caur vājāku ārējo pieprasījumu, lēnāku investīciju pieaugumu un ierobežotākām iespējām kāpināt ienākumus.

Tādēļ eirozonas konkurētspējas stiprināšana nav tikai abstrakts makroekonomisks mērķis. Tā ir priekšnoteikums ilgtspējīgai izaugsmei gan Eiropā kopumā, gan tādās ekonomikās kā Latvija, kuras labklājība ir cieši saistīta ar Eiropas spēju saglabāt savu vietu globālajā tirdzniecībā.

[1] The future of European competitivness, 09.2024.

[2] Ahmad Mobeen, Lei Yi, Anton Alifandi, Deepa Kumar, Hanna Luchnikava-Schorsch, John Raines, Chris Rogers, Yating Xu, Transshipment: Outlook and Implications for ASEAN | S&P Global, 20.10.2025.

[3] Michael Fidora, Vanessa Gunnella, Past and future challenges for the external competitiveness of the euro area, 06.2024.

[4] European chemical sector on the brink of extinction, Ineos Inch Issue 29, 2025.

[5] OECD Economic Surveys: European Union and Euro Area 2025

[6] Luisa Carpinelli, Rosalia Greco, Stefania Romano, Luca Rossi, Eliana Viviano, The Great, The Great Divide: Productivity Dynamics in the United States and the Euro area After the Pandemic, 14.05.2025.