21.02.2023.

Ekonomikas atdzišana: toreiz (2008./2009.) un tagad (2022./2023.)

Ilustratīvs attēls ECB ēka
Foto: Shutterstock

Latvijas tautsaimniecības norises 2022. gada laikā svārstījās ap recesijas robežu. Līdzīga dinamika gaidāma arī 2023. gada pirmajā pusē. Līdz ar to, atšķirībā no pasaules finanšu krīzes 2008. - 2009. gadā, kad iekšzemes kopprodukts (IKP) nepārtraukti saruka vairāk nekā divu gadu garumā (1. att.), pandēmijas krīzes, kas pārauga ar Krievijas iebrukumu Ukrainā saistītā energoresursu cenu krīzē, iespaids uz Latvijas tautsaimniecību varētu būt salīdzinoši maigāks un īslaicīgāks. 

Īsumā

  • Latvijas tautsaimniecība tagadējā krīzē iegāja, balstoties uz daudz drošākiem pamatiem, kādu vēl nebija šī gadsimta pirmajā dekādē. Tomēr izaugsmes potenciāls Latvijai kopumā joprojām ir vājāks kā Baltijas kaimiņiem, ko cita starpā ietekmē zemās investīcijas

  • Vienīgais no faktoriem, kas pašreizējā krīzē iespaido situāciju tautsaimniecībā būtiskāk nekā finanšu krīzes periodā, ir inflācija, kuras lēciena noteicošie faktori ir pasaules energoresursu un pārtikas cenu pieaugums un ierobežotais piedāvājums

  • Fiskālās politikas atbalsts pandēmijā tautsaimniecībai krīzes pārvarēšanai 2020. un 2021. gadā bija vēsturiski lielākais apjoms ekonomikas atbalstam no valsts budžeta līdzekļiem, ko vēl papildināja arī ES atbalsta finansējums. Fiskālais atbalsts tautsaimniecībai un mājsaimniecībām, lai mazinātu energoresursu cenu lēciena un augstās inflācijas negatīvo ietekmi, turpinājās arī 2022. un 2023. gadā

  • ES līmeņa atbalsts un iespēja valdībai izdevīgi aizņemties finanšu tirgos ļāva krīzes laikā balstīt uzņēmumus un iedzīvotājus ar dīkstāves pabalstiem, algu subsīdijām un citiem atbalsta mehānismiem, bremzējot bezdarba kāpumu. Lai gan iedzīvotāju pirktspējas sarukumu varējām vērot gan pasaules finanšu krīzes, gan pašreizējās energoresursu cenu krīzes ietekmē, pašreizējā krīzē reālās pirktspējas sarukumu varētu atvieglot valdības piešķirtās energocenu kompensācijas, algu pielikumi un minimālās darba algas paaugstināšana

  • Pasaules finanšu krīzes laikā tradicionālo centrālās bankas monetārās politikas instrumentu ietekme un efektivitāte Latvijā bija samērā zema, tomēr krīzes pārvarēšanas ceļā konsekventā centrālās bankas monetārā politika un nostāja fiksētā valūtas kursa jomā veicināja pakāpenisku tautsaimniecības stabilizāciju. Pašreiz Latvijā kā eiro zonas dalībvalstī krīzes ierobežošanas kontekstā par monetāro politiku tiek lemts Eirosistēmas ietvaros – lai inflāciju atgrieztu pie tās mērķa līmeņa, ECB sākusi procentu likmju paaugstināšanas ciklu un ierobežojusi aktīvu pirkšanas programmu izmantošanu

Svarīgi droši pamati un stabila struktūra

2008. un 2009. gadu Latvijā raksturoja dziļa ekonomiskā krīze: straujās izaugsmes gados uzkrājusies makroekonomiskā nestabilitāte (uz ārvalstu īstermiņa finanšu plūsmām balstītā pārmērīgā kreditēšana un ar to saistītais nekustamā īpašuma cenu burbulis, nepamatoti straujais algu pieaugums, iekšzemes pieprasījuma lēciens, tautsaimniecības strukturālā nesabalansētība starp ražošanas un nekustamā īpašuma sektoriem) rezultējās vienā no krasākajiem IKPkritumiem Eiropas Savienībā (2009. gadā Latvijas IKP saruka par 14.3%) un strauji augošā bezdarbā. Savukārt pēdējo gadu satricinājumos, ja neskaita pirmo Covid-19 šoku viena ceturkšņa garumā 2020. gada sākumā (1. att.), turpmākā situācija bijusi mainīga, tomēr bez būtiskiem IKP kritumiem vai kāpumiem, pandēmijas krīzes laikā Latvijai ierindojoties starp ES  valstīm ar mazāko ekonomikas kritumu. Pandēmijai atkāpjoties, bet sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā un padziļinoties energoresursu cenu krīzei, 2022. gada beigās gan iezīmējās recesijas draudi, taču pašreizējā situācija liecina, ka 2023. gadā pat no seklas un īslaicīgas recesijas varbūt arī izvairīsimies, stabilākai ekonomikas izaugsmei atjaunojoties jau šā gada otrajā pusē.

 

Kādēļ tā? Latvijas tautsaimniecība krīzē iegāja, balstoties uz daudz drošākiem pamatiem un stabilāku ekonomikas struktūru, kādas vēl nebija šī gadsimta pirmajā dekādē. Tie ir:

  • eiro zonas dalībvalsts statuss, 
  • pietiekami diversificētas un konkurētspējīgas ražošanas un pakalpojumu nozares,
  • augošs eksports, 
  • stabila finanšu sistēma ar drošu banku sektoru, 
  • mērens darba algu kāpums,
  • veselīga fiskālā situācija. 

Savukārt vājāku ekonomikas virzību noteicošajiem faktoriem, proti, salīdzinoši nelielajai investīciju ieplūdei un varbūt pat pārāk piesardzīgajai kreditēšanai praksē krīzes kontekstā piemita pozitīvais aspekts, kas tagad īslaicīgi ļauj pārvarēt krīzi vieglāk, jo vispārējais procentu likmju kāpums risinās uz zemāka parāda fona. Tomēr izaugsmes potenciāls Latvijai kopumā joprojām vājāks nekā Baltijas kaimiņiem, ko cita starpā ietekmē zemās investīcijas un lēnā produktivitātes izaugsme, tādēļ, lai arī kritums nav liels, tas ir dziļāks nekā kaimiņiem.

Tas atšķir situāciju šobrīd no iepriekšējā krīzē vērojamās nesamērīgās kapitāla ieplūdes barotās kredītu ekspansiju (piemēram, kopējā kredītportfeļa gada kāpuma temps 2006.-2007. gadā pārsniedza 60%, bet mājokļa kredītu – pat 90% robežu), kas izraisīja nekustamā īpašuma cenu burbuli un iekšzemes pieprasījuma lēcienu. Vienlaikus 2006.-2008. gadā akumulējās augsts ārējais pieprasījums un ilgstošs darba samaksas palielinājums, tādēļ kritiens pasaules finanšu tirgos, kas apturēja arī vienas no tolaik lielākajām Latvijas komercbankām darbību, negaidīti un uz ilgāku laika periodu krasi nobremzēja ekonomisko aktivitāti, praktiski apturēja kreditēšanu, kāpināja bezdarbu un izraisīja deflāciju.

Vairums makroekonomisko rādītāju pirms 2008. gada krīzes atradās daudz ekstrēmākos līmeņos, tādēļ to pārmaiņu amplitūda un šoka efekts uz tautsaimniecību bija daudz lielāki, kamēr pirmspandēmijas periods 2019. gadā, Covid-19 izplatības laiks 2020.-2021. gadā un 2022. gada ģeopolitiskie un energoresursu cenu satricinājumi iezīmējās ar samērā mērenām pārmaiņām. Lai gan krīzē šobrīd nekrītam strauji, tomēr arī izaugsmes potenciāls pašreiz nav liels un, lai to celtu, nepieciešamas strukturālās reformas, kas uzlabotu cilvēkkapitālu un ļautu kāpināt investīciju tempu.

Cenas - pašreizējās krīzes dzinējspēks, to kāpumam atšķirīgi cēloņi

Vienīgais no faktoriem, kas kara un energoresursu krīzes laikā iespaidoja situāciju tautsaimniecībā būtiskāk nekā finanšu krīzes periodā, ir inflācija (2. att.). Lai gan cenu lēciens (tiesa, nedaudz mērenāks) bija vērojams arī 2007.-2008. gadā, gada inflācijai pietuvojoties 18%, savukārt 2022. gadā inflācijas līmenis pārsniedza 22% robežu, tomēr aiz šiem inflācijas pīķiem stāv dažādi cēloņi.

 

Pirms 2008. gada krīzes inflāciju izraisīja kreditēšanas un strauji augošo algu stimulētais privātais patēriņš un iekšzemes pieprasījums. Inflācijas virsotne tika sasniegta īsi pirms krīzes, un līdz ar krīzes izraisīšanos inflācija strauji ieslīdēja deflācijā. Pasaules finanšu krīzes laikā un īsi pirms tās bija vērojams uzkrājumu samazinājums, kad krītošie ieņēmumi spieda tērēt iepriekš uzkrāto gan ikdienas vajadzību, gan parādsaistību segšanai, vienlaikus ekonomikas recesijai krasi mazinot spiedienu uz inflāciju.

Pēdējos gados – faktiski visus 10 gadus pēc iepriekšējās krīzes – kreditēšanai ilgstoši sarūkot un pēc tam stagnējot (3. att.), bet algu kāpumam saglabājoties mērenam, iekšzemes pieprasījuma ietekme uz cenām bija niecīga. Savukārt Covid-19 krīzes laikā 2020.-2021. gadā valdības atbalstam kompensējot uzliktos darbības ierobežojumus un darba samaksai turpinot kāpt, uzkrājumi palielinājās, bet ierobežojumu dēļ izpalika iespējas tos izlietot, līdz ar to pandēmijas krīzes laikā inflācijas spiediens bija zems. Mājsaimniecību noguldījumu attiecība pret IKP 2008. gadā veidoja 17%, bet 2020. gadā tā sasniedza 31% (4. att.). Tikai kad pēc ierobežojumu atcelšanas tēriņi strauji pieauga (mājsaimniecību noguldījumu/IKP attiecība saruka līdz 27%), iekšzemes pieprasījums auga, bet preču un pakalpojumu piedāvājums no tā atpalika, radās auglīga augsne cenu paaugstināšanai.

Tomēr, visticamāk, inflācija Latvijā nesasniegtu divciparu līmeni, ja 2022. gada februārī nesāktos Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas smagi satricināja energoresursu tirgu un saasināja jau daļēji  atrisinātās pandēmijas laika piegāžu ķēžu problēmas, veicinot rekordaugstu inflācijas līmeņu sasniegšanu daudzviet pasaulē, tostarp Latvijā. Līdz ar to pasaules energoresursu un pārtikas cenu pieaugums kā arī ierobežotais piedāvājums kļuva par Latvijas inflācijas lēciena noteicošajiem faktoriem [1]

 
 

Intensīvs fiskālais atbalsts krīzes pārvarēšanā

Ekonomikas pārkaršanas gados pirms pasaules finanšu krīzes ekonomistu ieteikumi valstij straujas izaugsmes laikā saimniekot ar budžeta pārpalikumu, lai radītu drošības rezervi sliktākiem laikiem, pārmērīgā optimisma gaisotnē netika ievēroti. Tādējādi, Latvijas ekonomiskās attīstības ciklam nosveroties lejup un strauji sarūkot nodokļu ieņēmumiem, valdībai praktiski nebija iespēju sniegt fiskālo atbalstu krīzes skartajai tautsaimniecībai un iedzīvotājiem. Papildus nācās arī stabilizēt finanšu sektoru, un resursus starptautiskajos finanšu tirgos atrast nebija iespējams un nācās vērsties pie starptautiskajiem institucionālajiem aizdevējiem – Eiropas Komisijas, Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas.

Starptautiskā aizņēmuma nosacījumu izpilde vairāku gadu periodā stabilizēja Latvijas tautsaimniecību un radīja nosacījumus ilgtspējīgai izaugsmei: atbildīgu budžeta politiku, darba ražīguma un algu kāpuma samērīgumu, strukturālo reformu īstenošanu. Viens no galvenajiem aizņēmuma nosacījumiem bija pakāpeniska valdības budžeta deficīta mazināšana no 10% no IKP līdz līmenim, kas atbilst Māstrihtas kritērijam (3%), četru gadu laikā. Tādējādi gan mazinājās bažas par valsts fiskālās situācijas stabilitāti, gan radās iespēja atjaunot konkurētspēju un pārorientēt tautsaimniecību uz izaugsmes modeli, kas balstās ne tikai uz iekšzemes pieprasījumu, bet arī eksportu. Programmas izpilde atviegloja ceļu uz eiro ieviešanu, kas savukārt radīja pamatu iespējamo krīžu sekmīgākai pārvarēšanai nākotnē.

Dalības eiro zonā un atbildīgas fiskālās politikas augļus varējām novērtēt gan pandēmijas laikā, gan pašreizējā energoresursu cenu krīzē. Fiskālās politikas atbalsts pandēmijā saistījās gan ar finansējuma palielināšanu veselības nozarei, gan atbalstu attālinātajai izglītībai, gan dažāda veida finanšu instrumentiem (aizdevumi, garantijas, nodokļu atvieglojumi, subsīdijas, tiešā palīdzība iedzīvotājiem u.c.), kopējam atbalstam tautsaimniecībai krīzes pārvarēšanai 2020. un 2021. gadā sasniedzot gandrīz 7% no IKP, kas bija vēsturiski lielākais apjoms ekonomikas atbalstam no valsts budžeta līdzekļiem, ko vēl papildināja arī ES atbalsta finansējums [2].

Fiskālais atbalsts tautsaimniecībai un mājsaimniecībām turpinājās arī 2022. gadā un šogad. Lai mazinātu energoresursu cenu lēciena un augstās inflācijas negatīvo ietekmi, valdība lēma sniegt intensīvu atbalstu šajā lomā, tādējādi nodrošinot augstāku IKP kāpumu 2022. gadā un mazinot gaidāmo recesiju 2023. gadā. Kopējais atbalsts tiek lēsts ap 2% no IKP, ietverot atbalstu uzņēmumiem, daļu ar energoresursiem saistīto izmaksu sedzot valstij, kā arī samazinot apkures un elektrības izmaksas mājsaimniecībām un nodrošinot sociālos pabalstus mazturīgo iedzīvotāju atbalstam [3].

Darba tirgu stabilizē valdības iesaiste

Kā jau minēts iepriekš, atšķirīga abās krīzēs bija darba tirgus rādītāju dinamika. Nodarbinātības jomā 2008.-2009. gads iezīmējās daudz reljefāk – ar strauju bezdarba līmeņa lēcienu virs 20% tautsaimniecības recesijas laikā. Nākamo 10 gadu laikā bezdarbs pakāpeniski saruka, nelielam īslaicīgam tā pieaugumam atjaunojoties vien pandēmijas sākumposmā (5. att.), bet pēc tam atkal sarūkot un stabilizējoties. Kādēļ krīžu ietekme uz darba tirgu bija tik atšķirīga?

Globālās finanšu krīzes laikā ekonomikas kritums bija ilgstošs un skāra faktiski visas tautsaimniecības nozares, savukārt pandēmijas krīzes iespaids uz tautsaimniecību kopumā bija īslaicīgāks un būtiski negatīvi skāra tikai daļu nozaru, daļu ietekmējot mēreni, bet daļā pat palielinot darbaspēka pieprasījumu, līdz ar to neto ietekmei daļēji izlīdzinoties. Eiropas Savienības līmeņa atbalsts un iespēja valdībai izdevīgi aizņemties finanšu tirgos resursus ļāva krīzes laikā balstīt uzņēmumus un iedzīvotājus ar dīkstāves pabalstiem, algu subsīdiju atbalsta pasākumu un citiem atbalsta mehānismiem, bremzējot bezdarba kāpumu [4].

 

Darba samaksas gada pārmaiņas no vairāk nekā 30% kāpuma 2007. gadā nonāca pie 12% krituma divus gadus vēlāk, ko ietekmēja gan fiskālās konsolidācijas ietekmē mazinātās algas sabiedriskajā sektorā, gan privātā sektora algu samazinājumi recesijas iespaidā. Tam sekoja ilgstošs stabilitātes periods ar mērenu algu kāpumu starpkrīžu periodā, kas turpinās arī pašreiz. Tomēr būtisku reālās darba algas kritumu un līdz ar to iedzīvotāju pirktspējas sarukumu varējām vērot gan pasaules finanšu krīzes, gan pašreizējās energoresursu cenu krīzes ietekmē (6. att.), lai gan cēloņi tam bija atšķirīgi. Pirmajā gadījumā būtiski mazinājās nominālās algas, otrajā – strauji auga inflācija. Reālās pirktspējas sarukumu gan varētu atvieglot valdības piešķirtās energocenu kompensācijas, algu pielikumi sabiedriskajā sektorā un minimālās darba algas paaugstināšana.

 

Centrālās bankas loma - toreiz

Pretcikliskas ekonomiskās politikas nodrošināšanā abu krīžu kontekstā savu lomu spēlēja centrālās bankas [5]. Latvijas Banka un arī ECB 2007. gadā paaugstināja un pēc tam samazināja bāzes procentu likmi (7. att.), lai panāktu inflācijas sarukumu un pēc tam stabilizētu tautsaimniecību.

Tomēr tolaik tradicionālo centrālās bankas monetārās politikas instrumentu ietekme un efektivitāte Latvijā bija samērā zema un Latvijas Banka vienlaikus aicināja arī pārējos ekonomiskās politikas veidotājus saskatīt makroekonomiskās stabilitātes riskus un attiecīgi rīkoties savās atbildības jomās, lai, īstenojot koordinētu ekonomisko politiku, panāktu tautsaimniecības stabilizāciju. Makroekonomiskās korekcijas galvenokārt bija jāveic fiskālās politikas jomā, taču valdība izšķīrās atlikt augošās inflācijas problēmu, izbaudot īslaicīgās izaugsmes augļus. Savukārt Latvijas Banka turpināja īstenot ierobežojošu monetāro politiku, palielinot refinansēšanas likmi un tādējādi slāpējot pārmērīgo iekšzemes pieprasījumu. Latvijas Bankas brīdinājumi izrādījās pamatoti – 2008. gadā situācija Latvijas tautsaimniecībā tiešām krasi saasinājās un pieauga varbūtība, ka nebūs iespējams izvairīties no būtiskām problēmām. Tās izvērtās nepieciešamībā lūgt starptautisko palīdzību, lai novērstu iespējamu valsts maksātnespēju un plašu ekonomisko krīzi, jo centrālās bankas un citu ekspertu brīdinājumi par ekonomikas pārkaršanu un tās radītajiem riskiem tālākai attīstībai netika ņemti vērā.

Reaģējot uz nozīmīgo tautsaimniecības izaugsmes tempa kritumu, kas vienlaikus lejupvērsti ietekmēja inflāciju, un kreditēšanas kāpuma palēnināšanos, kas mazināja banku lomu iekšzemes pieprasījumā, Latvijas Banka 2008. gadā mīkstināja stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus. Svarīgākais monetārās politikas instruments tad bija banku obligāto rezervju prasības un ekonomikas pārkaršanas periodā paaugstināto rezervju normu Latvijas Banka 2008. gadā pakāpeniski samazināja. Šāda centrālās bankas politika atbalstīja banku sektoru, kam pasaules finanšu krīzes saasinājuma laikā, kad bankas vairs nevarēja tik brīvi kā iepriekš aizņemties pasaules finanšu tirgos, atbrīvojās likviditāte. Refinansēšanas likme, kam fiksēta lata kursa apstākļos bija vairāk signalizējoša ietekme, netika mainīta. Tomēr straujās izaugsmes gados uzkrātais makroekonomiskās nestabilitātes slogs, Latvijas ekonomiskās attīstības ciklam nosveroties lejup, globālās finanšu krīzes iespaidā naudas plūsmām apsīkstot un strauji sarūkot IKP un nodokļu ieņēmumiem, 2008. gada beigās bija graujošs.

 

Ar SVF un Eiropas Komisiju saskaņotās tautsaimniecības stabilizācijas programmas ietvaros galvenā apņemšanās no centrālās bankas puses bija fiksēta valūtas kursa saglabāšana kā pozitīva alternatīva valūtas kursa svārstību koridora paplašināšanai, vai pat lata devalvācijai. Līdztekus fiksēta valūtas kursa politikai, ekonomiskās lejupslīdes apstākļos Latvijas Banka īstenoja stimulējošu monetāro politiku, lai nodrošinātu cenu stabilitāti valstī. Inflācijai būtiski mazinoties, tika pieņemti vairāki lēmumi par refinansēšanas likmes samazināšanu, tomēr bankas atturējās no centrālās bankas finansējuma izmantošanas, brīvos līdzekļus neieguldot tautsaimniecībā, bet nenoteiktības apstākļos turpinot tos turēt kontos Latvijas Bankā. Tādējādi apstākļos, kad kreditēšanas temps ir negatīvs un bankām kopumā nav nepieciešams centrālās bankas finansējums, arī centrālās bankas refinansēšanas likme zaudēja praktisko nozīmi, vairāk kalpojot kā centrālās bankas politikas indikators, bet par galveno monetārās politikas instrumentu kļuva bankām noteiktā procentu likme par to noguldījumiem centrālajā bankā. Tāpēc, lai mazinātu banku vēlmi turēt savus naudas līdzekļus centrālajā bankā, pēc 2010. gada sākumā veiktās refinansēšanas likmes samazināšanas Latvijas Banka vairākkārt samazināja arī noguldījumu iespējas Latvijas Bankā procentu likmes. Pēc nepieredzēti dziļas recesijas Latvijas tautsaimniecība jau 2010. gadā piedzīvoja daļēju makroekonomisko stabilizāciju, kas nostiprinājās 2011. gadā, liecinot, ka krīzes pārvarēšanas ceļā centrālās bankas monetārā politika un konsekventā nostāja fiksētā valūtas kursa jomā izvēlētas pareizi.

1. tabula Centrālās bankas politika krīžu periodos

  2008 2020-21 2022-23
Valūtas politika Piesaiste eiro Eiro Eiro
Monetārā politika Ierobežojoša līdz krīzei (paaugstina %likmes un obligāto rezervju normas). Stimulējoša pēc krīzes (samazina %likmes un obigāto rezervju normas) Stimulējoša (zemas %likmes; plašas aktīvu iegādes programmas)

Ierobežojoša (paaugstina %likmes; sašaurina aktīvu iegādes programmas)

Centrālās bankas loma - tagad

Pievēršoties stāvoklim 2022./2023. gadā, Latvijā kā eiro zonas dalībvalstī krīzes ierobežošanas kontekstā par monetāro politiku tiek lemts Eirosistēmas [6] ietvaros, ņemot vērā eiro zonas kopīgās vajadzības un intereses. Tā kā krīzes dzinējspēks ir energoresursu cenu lēciena izraisītā inflācija, bet Eirosistēmas monetārās politikas mērķis ir cenu stabilitāte, lai inflācija vidējā termiņā būtu 2%, ECB monetārajai politikai jābūt aktīvai, lai šis ārējo faktoru izraisītais cenu pieaugums neieilgtu un neizvērstos algu – cenu spirālē. Tāpēc ECB jau 2021. gada nogalē paziņoja par ekonomikas atbalsta (aktīvu pirkšanas programmu) pakāpenisku izbeigšanu un iespējamu procentu likmju palielināšanu. 2022. gada jūlijā, pirmo reizi kopš 2011. gada tika pieņemts lēmums par procentu likmju celšanu, līdz ar to beidzoties negatīvo likmju laikmetam. Lai inflāciju atgrieztu pie tās mērķa, likmes tika celtas arī septembrī, novembrī un decembrī, un, visticamāk, tiks paaugstinātas arī turpmāk. Vienlaikus tika izbeigtas pēdējās aktīvu iegādes programmas, kas iepriekš tika ieviestas eiro zonas ekonomikas atbalstam, cīnoties ar pārāk zemu inflāciju.

Noturot procentu likmes ierobežojošā līmenī un samazinoties pieprasījumam, ar laiku tiks samazināta gan inflācija, gan nodrošinātas ar mērķi saskanīgas inflācijas gaidas. Finanšu tirgus dalībnieki, sagaidot tālāku eiro bāzes likmju celšanu, ieceno likmju kāpumu arī nākotnē. ECB likmju kāpumam paaugstinoši iespaido kredītu procentu likmes, aug arī valsts parāda apkalpošanas izmaksas. Tas ierobežo resursus gan privātajam, gan valdības patēriņam un galarezultātā atspoguļojas zemākā ekonomiskajā aktivitātē un mazākā spiedienā uz cenām. Jau decembrī gan eiro zonā, gan Latvijā inflācijas līmenī redzams sarukums – pagaidām tas ir galvenokārt uz enerģijas cenu rēķina, kamēr pamatinflācija joprojām aug, norādot uz noturīgu cenu palielināšanos plašā preču un pakalpojumu lokā. Tomēr kopumā, lai gan nenoteiktība ir augsta un inflācijas samazināšanās varētu ieilgt, ekonomiskā recesija būs relatīvi īslaicīga un virspusēja [7].

Noslēgumā

Pirms desmit gadiem, lai arī ar grūtībām un vairākus gadus ilgušu jostu savilkšanu, varējām uzskatīt 2008. gada krīzi par pilnībā pārvarētu. Tāspārvarēšana un Māstrihtas konverģences kritēriju izpilde, valdības fiskālo politiku sekmīgi papildinot ar Latvijas Bankas monetāro politiku, ļāva 2014. gadu Latvijai uzsākt kā eiro zonas dalībvalstij. Iekļaušanās Eirosistēmā un līdz ar to plašākas iespējas aizņemties finanšu tirgos, ilgtspējīga fiskālā politika, kā arī iesaistīšanās vienotās monetārās politikas jautājumu risināšanā ļāvusi nākamo krīzi sagaidīt krietni sagatavotākiem. Tādējādi līdz šim augstā inflācija nav krasi pasliktinājusi Latvijas tautsaimniecības izlaides un bezdarba rādītājus, nav apdraudēta arī finanšu sistēmas stabilitāte. Tomēr jūtams bijis reālās darba samaksas un patēriņa kritums.

Saglabājoties kara izraisītajai nenoteiktībai un energoresursu cenu krīzei, pašreizējais izaicinājums ir stabilizēt inflāciju, neizraisot ilgstošu tautsaimniecības recesiju un nodrošinot banku un finanšu sistēmas stabilu darbību. Veiksmīga šī izaicinājuma pārvarēšanas ķīla ir auglīga centrālās bankas un valdības sadarbība, saskaņojot monetāro un fiskālo politiku, neveicinot inflāciju ar pārmērīgiem fiskālajiem stimuliem un neaizmirstot par soļiem valsts energoneatkarības virzienā.

[1] Detalizēti inflācijas ainu abu krīžu periodos analizējis Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Bessonovs; Tā aplūkota arī Latvijas Bankas 2022. gada 14. decembra ekspertu diskusijas materiālos 

[2] Par valsts atbalstu pandēmijas laikā detalizētāk sk. Latvijas Bankas ekonomistes Baibas Brusbārdes rakstā: Uzņēmējdarbība Covid-19 gadā: krīze un atbildes un Latvijas Bankas ekonomistu Baibas Brusbārdes, Kārļa Vilerta un Ulda Rutkastes blogā: Velns slēpjas detaļās – kā palīdzēt krīzes skartajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem?

[3] Par valdības atbalsta ietekmi uz ekonomiku energoresursu cenu krīzē sk. Latvijas Bankas ekonomistu Baibas Brusbārdes un Andreja Zlobina blogā: Valsts atbalsts energoresursu krīzē. Ietekme uz ekonomiku un Latvijas Bankas ekonomista Andreja Bessonova rakstā: Cik maksāsim par elektrību? 

[4] Par darba tirgus dinamiku krīžu periodos sk. Latvijas Bankas ekonomistes Santas Bērziņas rakstos: Darba tirgus Covid-19 krustcelēs un Recesija klāt, kāds būs bezdarba vilnis

[6] Eirosistēmu veido Eiropas Centrālā banka (ECB) un to valstu centrālās bankas, kuras ieviesušas eiro.

[7] Detalizētāks Eirosistēmas monetārās politikas pasākumu ietekmes un perspektīvu vērtējums ECB prezidentes K. Lagardas un viceprezidenta L. de Gindosa 2022. gada 15. decembra preses konferences materiālos

APA: Purviņš, V. (2024, 19. jun.). Ekonomikas atdzišana: toreiz (2008./2009.) un tagad (2022./2023.) . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5853
MLA: Purviņš, Vilnis. "Ekonomikas atdzišana: toreiz (2008./2009.) un tagad (2022./2023.) " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 19.06.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/5853>.

Līdzīgi raksti

Restricted HTML

Up