Elektrificēšanas taciņa Latvijas enerģētikas izaugsmes mūžamežā

Pirms dažiem mēnešiem, kad šis raksts tika iecerēts, ekonomistu “optika” jau bija pievērsta ne vien tarifu kariem, bet arī aizsardzības stiprināšanas vajadzībām. Ap to laiku tika pilnveidota Latvijas enerģētikas stratēģija līdz 2050. gadam, izskatot vairākus, tostarp optimistiskus, izaugsmes scenārijus enerģētikas nozarei. Taču situācijas eskalācija Tuvajos Austrumos nostiprināja dienaskārtībā pašpietiekamības (t.sk., energoneatkarības) apsvērumus. Tie rosina pārcilāt protekcionisma retorikas lādi – no tiešas importa ierobežošanas līdz centieniem pēc pašpietiekamības jeb stingrāka “paldies, mums ir, mums vairāk nevajag”. Šajā rakstā skatīsim, vai Latvijas enerģētikas nozare varētu augt, ja energoefektivitāte ir ekonomikas dalībnieku racionāla izvēle, un pašpietiekamība ir arī kaimiņvalstu (eksporta tirgus) dienaskārtībā.

Enerģētikas nozares izaugsme šajā gadsimtā pagaidām ir izpalikusi: vai to mainīs patēriņš?

Latvijas un arī citu Baltijas valstu enerģētikas nozares [1] izaugsmes šajā gadsimtā īsti nav bijis (1. attēls). 

Taču katram uzņēmumam un nozarei kopā gribas augt, un šā gada martā publicētā Latvijas Enerģētikas stratēģija 2050 [2] optimistiskajos scenārijos saskata gan kopējo enerģijas, gan elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, t.sk., pakāpenisku atsevišķu resursu patēriņa aizstāšanu ar elektroenerģiju, kā arī analizē apstākļus, kādos nozarei veidojas lielākas izaugsmes izredzes.

Latvijas Enerģētikas stratēģija 2050 bāzes scenārijā pieņem, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts līdz 2050. gadam vidēji gadā 27 gadu laikā augtu par gandrīz 3.5 %. Tas atbilst vidējam tempam periodā no 1996.-2024. gadam, ieskaitot gan liesākus, gan treknākus gadus, un aptuveni divreiz pārsniedz vidējo izaugsmes tempu Eiropas Savienības (ES) valstīs kopumā.

Energoefektivitātes kāpums un pakāpeniska virzība uz būtiskāku pakalpojumu sektora lomu tautsaimniecībā vēsturiski sekmējuši enerģijas apetītes pārmaiņas šaurākā intervālā, nekā notikušas ekonomiskās izaugsmes pārmaiņas.

Baltijas valstīs strauja enerģijas vajadzību mazināšanās notika 90. gados, mainoties ekonomiskajai sistēmai, taču pēcāk, lai kādas ekonomiskās, pandēmijas, energoresursu cenu un ģeopolitiskās krīzes ir bijušas, enerģijas apetītes svārstības bijušas stipri šaurākā intervālā, īpaši Latvijā (2. attēls). Vienlaikus būtiski mazinājusies neto importētās enerģijas daļa. Izņēmums ir Lietuva, kur pēc Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas importa komponente palielinājās. Šī dinamika ļauj nojaust, cik dramatiskām pārmaiņām saimniekošanas veidā kopumā jānotiek, lai enerģijas patēriņš būtiski mainītos.

Esam maziņi un “gandrīz neko” nepatērējam, bet tie citi gan… 

No primāro energoresursu patēriņa viedokļa Baltijas valstis pēdējās desmitgadēs īsti neiekļaujas ne globālajās, ne ES kopējās tendencēs. Globālā enerģijas patēriņa virzība izrietējusi no straujas ekonomiskās izaugsmes valstīs ar relatīvi zemiem ienākumiem, bet lielu populāciju. Tikmēr ES valstīs šajā gadsimtā skaidri iezīmējas piesārņojošo darbību pārnešana ārpus savas teritorijas, pārvietojot daudzas rūpnieciskās aktivitātes, kas vienlaikus izpaužas kā kopējā energoresursu patēriņa samazināšana iekšzemē. Savukārt Baltijas valstīs pēc ekonomiskās sistēmas pārmaiņām ir notikušas atsevišķas strukturālās izmaiņas ekonomikā, taču kopumā neesam ne strauji enerģijas patēriņa palielinātāji, ne piesārņojošo darbību pārcēlēji uz citiem reģioniem (3. attēls).

4. attēlā uzskatāmi redzamas arī vairākas citas tendences. Pirmkārt, pasaulē pārkārtošanās enerģijas sektorā  īsti nav notikusi, t.i., naftas un gāzes laikmeta sākums neizraisīja šķietami jau novecojušo ogļu tehnoloģiju izmantošanas norietu, tieši otrādi – piemēram, pēdējā desmitgadē gada vidējais ogļu patēriņš ir pat palielinājies, un jauni energoresursi un enerģijas ražošanas veidi drīzāk papildina esošo energobilanci, nevis ko aizstāj.

Otrkārt, redzam strukturālo atšķirību noturīgumu, piemēram, Latvijā un Lietuvā ogļu izmantošana nekad nav bijusi izšķiroša (Igaunijā degslāneklis acīmredzot ietilpst šajā kategorijā), savukārt kaimiņvalstīs atšķirībā no Latvijas nav tikuši būtiski izmantoti hidroenerģijas resursi. Strukturālu lūzumu Lietuvā iezīmē periods, kurā pārtrauc izmantot atomenerģiju.

Kas ļautu Latvijas enerģētikas nozarei augt

Iepriekš redzējām, ka ilgā laika posmā Latvijā enerģijas patēriņš ilgtermiņā drīzāk devies samazinājuma virzienā, bet šā gadsimta laikā nav strauji mainījies. Vai to nākotnē vajadzētu vērst pieauguma virzienā “par katru cenu” līdz ar enerģētikas nozares izaugsmi? Latvijas enerģētikas nozares izaugsmes iespējas šobrīd, šķiet, vēl maldās gluži vai mūžamežā, un augstāks enerģijas patēriņš un atsevišķas nozares izaugsme nebūtu uzskatāms par pašmērķi. Tomēr nozares izaugsmi būtu iespējams saskatīt vairākos virzienos, ne tikai aicinot sabiedrību patērēt vairāk enerģijas.

Pirmkārt, atlikušā enerģijas importa daļas aizstāšana ar iekšzemē ražotu enerģiju (piemēram, biomasas izmantošana apkures vajadzībām vai elektrifikācija, ar elektroenerģiju aizstājot to enerģijas patēriņa daļu, kas iepriekš balstījās uz importētiem fosilajiem resursiem). Tam gan būtu nepieciešams, ka iekšzemē ražotā elektroenerģija pieejama par konkurētspējīgu cenu, t.i., šo iespēju nemazinātu elektroenerģijas ražotāji no kaimiņvalstīm. Kopumā enerģētikas nozares izaugsmi virzošs faktors tuvākajā desmitgadē vispirms varētu būt pārmaiņas gan pieprasījuma, gan piedāvājuma kompozīcijā. Citiem vārdiem sakot – enerģijas patērētājiekārtu nomaiņa un enerģijas ražošanas jaudu attīstība.

Otrkārt, enerģētikas nozares izaugsmei būtu izdevīga kopējā enerģijas patēriņa palielināšanās (uz iekšzemē ražotas, pārvadītas un tirgotas enerģijas rēķina). Tas liek domāt par lielu patērētāju attīstību. Te tomēr jāatceras, ka patēriņa vajadzības un patēriņa iespējas nav gluži viens un tas pats. Ja Enerģētikas stratēģija optimistiskajos scenārijos ar cerību raugās uz jaunām patēriņa iespējām, jājautā, vai mēs tās vēlamies radīt ar nolūku, nevis apkalpot faktisko vajadzību pēc enerģijas. Tas ir viens no riska faktoriem arī energoneatkarības risinājumu jomā, kad uzstādītās jaudas ļauj saražot vairāk enerģijas, nekā nepieciešams, vai kad enerģijas cena nemotivē tās saprātīgu izlietojumu, nostiprinot negatīvu ietekmi uz vidi (ekosistēmām kopumā).

Treškārt, enerģētikas nozares izaugsmi var veicināt enerģijas pieprasījuma kāpums un / vai ilgtspējīgu ģenerējošo jaudu trūkums eksporta tirgos, piemēram, kaimiņvalstīs. Šajā gadījumā redzams, ka, lai gan tuvāko valstu plānošanas dokumenti tapuši dažādos laikos un ne visi ir aktualizēti, tomēr pēdējos gados energoneatkarība kā mērķis ir visai caurvijošs.

Kā ceturto balstu nozares izaugsmei varam minēt papildu produktu un pakalpojumu attīstīšanu. To redzam jau šobrīd: enerģijas ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu attīstītie zīmoli aptver arī individuālu energoneatkarības risinājumu (saules paneļu, enerģijas uzkrāšanas risinājumu, siltumsūkņu) tirdzniecību un montāžu. Šī tendence varētu saglabāties un būs atkarīga no patērētāju izmaksu / ieguvumu izvērtējuma.

Tālāk detalizētāk pievērsīsimies elektrifikācijai kā nozares izaugsmes virzītājam. 

Elektrifikācija prasa būtisku pielāgošanos un saskaņotu nākotnes redzējumu enerģijas piedāvājuma un pieprasījuma pusē

Ja domājam par faktoriem, kas veicinātu enerģijas nozares izaugsmi, līdzsvaroti jāmainās gan pieprasījuma, gan piedāvājuma pusei. Piedāvājuma pusē ar identisku resursu ieguvi iekšzemē nevaram aizstāt importēto degvielu vai dabasgāzi, taču šo resursu izmantošanu varam aizstāt ar iekšzemē ražotu, piemēram, elektroenerģiju. Šāda citu resursu aizstāšana reprezentētu elektrifikācijas pakāpi; turklāt šajā gadījumā arī stiprinātu energoneatkarību, mazinot atkarību no atsevišķa resursa vai valsts piedāvājuma. Skatot elektrifikāciju kā Latvijas enerģijas nozares izaugsmes stūrakmeni, lielākās iespējas aizstāt ar elektrību to, kas līdz šim tika patērēts citu resursu veidā, būtu transportā un jomās, kurās vajadzīga siltumenerģija (karstajam ūdenim, apkurei un / vai ražošanas procesiem). 4. attēls rāda, ka vienīgais enerģijas samazinājums ilgākā laikā vērojams mājsaimniecībās, ko ietekmēja iedzīvotāju skaita samazinājums, mazāk “ziemīgas” ziemas (apkures grādu dienu skaits), kā arī, iztukšojoties vecajiem mājokļiem, jaunie apdzīvotie ir energoefektīvāki u.c. faktori. Plašāk par mājsaimniecību enerģijas gala patēriņu ietekmējošie faktoriem var lasīt šeit.

Tikmēr tautsaimniecībā kopumā elektrifikācija tādā izpratnē, ka elektroenerģijas patēriņš aizstātu citu enerģijas veidu patēriņu, nav šajā gadsimtā notikusi, turklāt enerģijas galapatēriņš ir pat nedaudz audzis, galvenokārt transportā un rūpniecībā. Jautājums, cik no tā var aizstāt elektroenerģija un cik tās būtu vajadzīgs. Likt pretī vienai kilovatstundai fosilās degvielas patēriņa vienu kilovatstundu elektroenerģijas patēriņa īsti nevaram, jo atšķiras efektivitāte.

Tabulā attēlots vienkāršots piemērs par transporta elektrifikācijas potenciāla ietekmi uz fosilās degvielas patēriņu, ja vienu iekšdedzes dzinēja (dīzeļdzinēja vai benzīna) vieglo pasažieru auto aizstāj ar elektroauto. Pieņemot, ka vidējā nobrauktā vieglā auto distance Latvijā ir 16457 km/gadā [2].

No piemēra var secināt, ka elektroauto jau šobrīd ļauj veikt nepieciešamo distanci ar 2-3.9 reizes mazāku enerģijas patēriņu, ja salīdzina ar iekšdedzes dzinēja auto. No šī aspekta – visiem sen jau būtu jābrauc ar elektroauto un importētās degvielas apjomiem vajadzētu strauji samazināties, tomēr reālā dzīve ir nedaudz sarežģītāka – elektroauto nav par velti, to veiktspēja šobrīd tomēr vēl prasa biežāk un ilgāk uzlādēt (ja nav ātrās uzlādes). Tomēr ir acīmredzams progress šajā jomā: Ceļu satiksmes drošības direkcijas dati rāda, ka Latvijā šā gada pirmajos 7 mēnešos pirmoreiz reģistrētu vieglo elektrotransportlīdzekļu skaits par vairāk nekā 87 % pārsniedza pērn atbilstošajā laika periodā reģistrēto. Tomēr kopumā elektrotransportlīdzekļu skaits šī gada 2. cet. beigās joprojām sasniedza vien 1.4 % no kopējā reģistrēto automobiļu skaita. Tomēr ir gaidāms, ka elektroauto īpatsvars kopējā transportlīdzekļu parkā turpinās pieaugt. No Latvijas Enerģētikas stratēģijas 2050 [2]: vieglo elektroauto īpatsvars 2050. gadā gaidāms no 5 % līdz 45 % atkarībā no scenārija.

Elektrifikācijas tehniskais potenciāls tikai vieglo auto segmentā (ja ar rītdienu (gandrīz) visi pārkāptu elektroauto) varētu būt 0.5-2 TWh/gadā elektroenerģijas (nemainoties gada nobraukumam). Tas ir – aizstāt 1-6 TWh dīzeļdegvielas (tāds ir apjoms, par kādu samazinātos dīzeļdegvielas imports). Mērogam un salīdzinājumam – dīzeļdegvielas gala patēriņš autotransportā (pasažieru automašīnas, kravas automašīnas un autobusi) šobrīd ir vismaz 9 TWh/gadā [3].

Interesanti, ka saskaņā ar energobilances datiem līdz 2023. gadam, Latvijā ilgākā laikā, izņemot pēdējos pāris gadus, elektroenerģijas izmantošana transportā kopumā bija mazinājusies, vienlaikus augot elektrības izlietojumam citām vajadzībām un iegribām, tādējādi kopējais elektroenerģijas galapatēriņš bija visai stabils. Transporta jomas pakāpeniska pārkārtošanās iezīmē pavērsienu kopējā elektroenerģijas galapatēriņā, aizstājot (cerams) citus enerģijas veidus (īpaši fosilos importētos) un raugoties enerģijas ražošanas un infrastruktūras piedāvājuma puses virzienā.

Elektroenerģijas ģenerējošo jaudu attīstība un tirgus

Elektroenerģijas ģenerācijas un patēriņa jomā (īpaši tāpēc, ka elektroenerģiju ir iespējams pārvadīt starp valstīm un reģioniem) ir būtiski saprast gan nacionālās, gan reģionālās tendences, tāpēc Latvijas kontekstā svarīgi skatīt gan Baltijas valstis kopā, gan plašāk – Zviedriju, Somiju un Poliju.

Eiropas vides aģentūras dati [4] rāda, ka reģiona kopēja tendence elektroenerģijas ģenerācijā ir siltumnīcefekta gāzu jeb SEG emisiju intensitātes samazināšanās. Taču elektroenerģijas dekarbonizācijas sākuma pozīcija un ģenerējošo jaudu struktūra dažādās valstīs (ogles Polijā, degslāneklis Igaunijā, Daugavas hidroelektrostacijas kaskāde Latvijā vai atomenerģija Zviedrijā) un enerģētikas pārkārtošanās problēmjautājumi un risinājumi ir dažādi. Un daļēji tomēr tie ir atkarīgi no jau agrāk izvēlētā virziena (path dependency), konkrētās valsts tautsaimniecības struktūras un kaimiņvalstīm.

Savukārt, vērtējot Baltijas valstu aktivitātes jaunu elektroenerģiju ģenerējošo jaudu jomā, 5. attēls ļoti labi ilustrē katras valsts sākuma punkta, vajadzību, izlēmības un rīcības ātruma kombināciju.

Kā redzams 5. attēlā, gan vēja enerģijas, gan saules enerģijas jomā Baltijā 2025. gada pirmajā pusē Lietuva ar “vēja spārniem un saules dejā” aizskrējusi priekšā abām kaimiņienēm. Piemēram, uzstādītā jauda Lietuvā veido jau 1683 MW (23 % pieaugums, salīdzinot ar 2024. gadu),  Igaunijā – 682 MW (pieaugums par 34 % pret 2024. gadu), bet Latvijā vēja parku uzstādītā jauda ir 136 MW (tāda pati kā 2024. gadā) . Cita starpā, 2025. gada jūnijā bijušajā kūdras laukā darbu uzsācis lielākais vēja parks Igaunijā (255 MW) [5].

Elektroenerģiju līdzīgi kā citus resursus ir iespējams gan importēt, gan eksportēt. Ja aplūko elektroenerģijas neto importa [6] un valsts elektroenerģijas gala patēriņa attiecību, varam redzēt, kuras valstis vairāk importē, kuras eksportē. Kā redzams 6. attēlā, pēdējo desmit gadu laikā vienīgais un nemainīgais elektroenerģijas eksportētājs bijusi tikai Zviedrija. Savukārt Igaunija no elektroenerģijas eksportētājvalsts kļuvusi par importētāju, ko veicināja galvenokārt degslānekļa ārējo izmaksu pieaugums (emisiju kvotas, piesārņojums u.c.) un lētāks piedāvājums no kaimiņvalstīm.

Te ir svarīgi norādīt, ka arī tad, ja kādas valsts rādītājs gada dalījumā ir vairāk par 0, tas nenozīmē, ka šī valsts vispār neeksportē, t.i., attēlā redzama neto importa pozīcija. Spilgts piemērs ir Latvijas situācija: Daugavas hidroelektrostaciju kaskāde – ja Daugavā ir pietiekoša ūdens pietece, tajā brīdī (stundās vai dienās) nosedzam savu elektroenerģijas patēriņu un pārdodam arī kaimiņiem. Bet, kad iestājas sausāks periods, situācija ir cita. Ieskatam, 2024. gadā Baltijas valstu kopējais elektroenerģijas patēriņš sasniedza 27 TWh, no kura importētā elektroenerģija bija aptuveni 11 TWh [7].

No vienas puses – Baltijas valstīs esošās ģenerējošās jaudas tehniski ļautu saražot vairāk elektroenerģijas (īpaši tās ģenerējošās jaudas, kas var darboties nepārtraukti, piemēram, dabasgāzes un degslānekļa termoelektrocentrāles un koģenerācijas stacijas). No otras puses – elektroenerģijas imports parāda, ka Baltijas kaimiņi (Zviedrija, Somija, Polija) kopumā un atsevišķos periodos (jo gadā ir 8760 stundas un 4 sezonas) elektroenerģijas biržā [8] ir spējuši piedāvāt elektroenerģiju par konkurētspējīgāku cenu nekā Baltijas gan tradicionālie, gan jaunie elektroenerģijas ražotāji.

Bet ņemot vērā to, ka elektroenerģijas tirgus ir dinamisks un strauji mainīgs, jau šogad tika gaidīts, ka saulainā dienā pie AS “Sadales tīkli” elektroenerģijas sadales tīkla pieslēgtie elektroenerģijas ģeneratori (galvenokārt saules paneļi un saules elektrostacijas) nosegs visu Latvijas elektroenerģijas patēriņu [9]. Šovasar nesanāca. Bet būtu bijis tāds īss (turklāt iepriekš nebijis) elektroenerģijas pašpietiekamības brīdis tikai no saules enerģijas. 

Elektrifikācijas gaita. Un gaidas

Ja elektrifikācijas pakāpi apskata kā elektroenerģijas gala patēriņa un kopējā enerģijas gala patēriņa attiecību (7. attēls), tad var teikt, ka elektrifikācijas pakāpe reģionā ir bijusi visai nemainīga.

Apskatot Latvijas tautsaimniecības nozaru elektrifikācijas rādītāju, aina kļūst daudzveidīgāka. Tomēr arī nozaru dalījumā pagaidām nevar ieraudzīt izteiktus un paliekošus kāpumus.

Latvijas gadījumā – neskatoties uz to, ka ir virkne faktoru (piem., elektroierīču dažādība un skaits , elektroauto skaits , siltumsūkņu izmantošana  u.c.), kam vajadzētu paaugstināt elektroenerģijas gala patēriņu, datos uzskatāmi to šobrīd tomēr nevar redzēt. Protams, vienlaicīgi ir faktori (piemēram, energoefektivitāte, energopratība, elektroenerģijas pašpatēriņš  un elektroenerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas, kā arī dažādie skaitītāju apiešanas  risinājumi), kas ietekmē (lasīt – samazina) ar elektroenerģijas skaitītājiem uzskaitītās elektroenerģijas gala patēriņu.

Samērā neliels, tomēr nākotnes elektroenerģijas gala patēriņu audzējošs fakts ir pēdējā gada laikā pieaugusī jaudīgu pieslēgumu izbūve [10], ko veicināja 50 % līdzfinansējuma principa ieviešana arī lielas jaudas pieslēgumu izbūvei, sākot ar 2024. gada 1. maiju. 

Elektroenerģijas pieprasījuma aplēses jeb nekas nav precīzāks par nezināmu nākotni

Balstoties uz publiski pieejamiem pētījumiem un prognozēm 2030.-2050. gadam [11], [12], [13], [14], [15], [16], [17], [18], [19] sagaidāms, ka gan Baltijā, gan Ziemeļvalstīs elektroenerģiju patērēsim katru gadu arvien vairāk, jo līdz šim enerģijas gala patēriņa elektrifikācija vēl tikai iešūpojas. Jebkurā gadījumā  šobrīd esošā enerģijas gala patēriņa aizstāšana ar elektroenerģiju pagaidām jūtami atpaliek no iepriekš gaidītā.

Bez elektrifikācijas un elektrointensīvas jaunas komercdarbības (ražošana, datu centri u.c.) attīstības Baltijas valstīs ir jūtama liela cerība elektroenerģiju eksportēt kaimiņiem. Tāpat tiek bieži minēta Vācija, kuras tautsaimniecības (īpaši rūpniecības) enerģijas “apetīte” ir pietiekoši liela (piem., 2024. gadā tikai elektroenerģijas patēriņš bija 431.7 TWh [20], salīdzinājumam – Baltijā (Igaunija, Latvija, Lietuva) kopā bija 27 TWh, t.i., vairāk nekā 15 reizes mazāk), bet iespējas to pašai nosegt un aizstāt ar atjaunīgu enerģiju par samērīgu cenu – salīdzinoši ierobežotas. Eksports kā mērķis pats par sevi ir ļoti labi. Bet uz nākotnes potenciālo eksportu (esošo starpsavienojumu jaudu robežās) jau šobrīd jūtama konkurence, jo visas kaimiņvalstis sākumā grib ātri kļūt energoneatkarīgas un pēc tam būt arī enerģijas eksportētājas.

Savukārt papildus elektrifikācijai plaši tiek iezīmēti citi elektroenerģijas izmantošanas virzieni (t.s. power-to-X), kas paredz ūdeņraža, sintētisko degvielu u.c. ogļūdeņražu ražošanu. Īpaši tajos brīžos, kad būs sagaidāma elektroenerģijas pārprodukcija. Te gan jānorāda, ka šie risinājumi joprojām nav ne vienkārši, ne ātri īstenojami, ne lēti. Turklāt no fizikas viedokļa (pievadītā enerģija attiecībā pret iegūto enerģiju) joprojām nav īstenojami ar augstu energoefektivitāti. Tomēr apkārt Baltijas jūrai esošo elektroenerģijas pārvades operatoru Baltijas jūras atkrastes tīkla iniciatīvā [21] ir iezīmētas ļoti apjomīgas nākotnes ieceres – gan atkrastes vēja parki, gan elektroenerģijas starpsavienojumi un ūdeņraža infrastruktūra. 

Nobeigumā

Elektrifikācija pašreiz izskatās aizsniedzamākais enerģētikas nozares izaugsmes virziens Latvijā. Tautsaimniecības elektrificēšanas pakāpe tomēr pagaidām ir plakans, bet tas noteikti ir ar lielu potenciālu aizstāt šobrīd plaši izmantotos importētos fosilos primāros energoresursus, elektrificējot, piemēram, transportu, bet ne tikai.

Elektrifikācijas straujāku “uzrāvienu” noteikti ietekmēs elektroenerģijas cena biržā, ko veido un ietekmē gan tehniskie (pieejamās elektrību ģenerējošās jaudas un to struktūra, starspavienojumi, enerģijas uzkrāšana), gan netehniskie (balansēšanas tirgus, elektroenerģijas pieprasījums u.c.) aspekti, kā arī klimatiskie apstākļi (vēja un saules enerģija, āra gaisa temperatūra u.c.). Līdz ar to tuvākajos gados noteikti elektroenerģijas tirgus Baltijā nonāks jaunā līdzsvara stāvoklī, kas būs starp katras konkrētās valsts energoneatkarības mērķiem un vēlmēm būt enerģijas eksportētājām.

Tajā pašā laikā – Baltijas valstīm nav jābūt pasaules lāpītājām: salāpīt Polijas un Vācijas, vai kādas atsevišķas nozares alkas pēc ilgtspējīgas enerģijas diez vai spēsim, lai cik lielā mērā ziedotu un pārveidotu savas ekosistēmas un ainavas. Atkal un atkal varam atgriezties pie tā, kas ir patēriņa vajadzības un iespējas (un to ģenerēšana). Vai mēs zinām, kādiem cēliem nolūkiem mums šo enerģiju vajag.

[1] Enerģētikas nozare jeb pēc NACE klasifikācijas “D” nozare apvieno uzņēmumus, kuru pamatdarbība ir elektroenerģijas, gāzes, siltumenerģijas un kondicionēšanas darbības: ražošana, sadale un tirdzniecība. Kā jebkurā nozarē, arī šajā strādājošajiem uzņēmumiem var būt papildu darbības veidi, piemēram, enerģijas ģenerācijas un uzkrāšanas iekārtu montāža. “D” nozarē neietilpst degvielas tirdzniecība, tā tiek klasificēta “G” jeb tirdzniecības nozarē. Enerģijas nozarē neietilpst mājsaimniecību vai rūpniecības uzņēmumu enerģijas saražošana pašpatēriņam, taču šis patēriņa apjoms tiek aplēsts un ieskaitīts energobilancē, ko publicē reizi gadā.

[2] Latvijas enerģētikas stratēģija 2050 | Klimata un enerģētikas ministrija

[3] Energobilance, TJ, tūkst.toe (NACE 2. red.) 2008 - 2022. PxWeb (stat.gov.lv)

[4] Greenhouse gas emission intensity of electricity generation in Europe

[5] Dienas Bizness: Pērnavas apriņķī atklāj Igaunijā lielāko vēja parku

[6] Elektroenerģijas importa un eksporta starpība.

[7] Elektroenergijas tirgus apskats | AST

[8] SPRK skaidro: Kas ir elektroenerģijas birža un kā tā darbojas | SPRK

[9] Saulainās dienās vasarā Latvijā jau iespējama elektroenerģijas pašpietiekamība, informē "Sadales tīkls"

[10] Gada laikā energoietilpīgiem uzņēmumiem – 6,5 miljonu eiro līdzfinansējums elektrības pieslēgumu izbūvei

[11] Study on electricity consumption trends in the Baltics and Nordics

[12] Electrification Action Plan

[13] Integration of renewable energy in the Latvian grid

[14] Decarbonisation Speedways

[15] Latvia-Sweden interconnection initial implementation studies

[16] https://www.saeima.lv/documents/bdd055ddffa8a2adcee0e8e2673f690946e5eaa3

[17] Baltic Offshore Grid Initiative

[18] Expected consumption growth in the Nordpool areas until 2040

[19] Latvijas enerģētikas stratēģija līdz 2050. gadam

[20] Bundesnetzagentur - Press - Bundesnetzagentur publishes 2024 electricity market data

[21] BOGI_expert_paper_final.pdf