Jauno absolventu nodarbinātība pieprasa uzmanību

Jauniem cilvēkiem, īpaši paaudzei Z (starp 1997. un 2012. gadu dzimušajiem), ir pamats būt neapmierinātiem. Šīs paaudzes vecākie pārstāvji sāka darba gaitas brīdī, kad pasauli apstādināja Covid-19 pandēmija. Savukārt tie, kuri šobrīd ir agrīnos divdesmit gados, ienāk darba tirgū laikā, kad tas jau vairāk nekā divus gadus ir iesaldētā stāvoklī.

Patlaban darba tirgu raksturo zema pieņemšana darbā un zema atlaišana. Tas ir, bezdarba līmenis ir stabils un pat zems, bet pieejamie darba piedāvājumi samazinās. Šāds darba tirgus ir pietiekami izdevīgs darbiniekiem ar pieredzi – viņi saglabā savu nodarbinātību, jo darba devēji ir piesardzīgi attiecībā uz atlaišanu. Taču jaunietim, kas tikko beidzis augstskolu, šī stagnācija šķiet gluži kā recesija. Nevis tāpēc, ka notiek masveida atlaišana, bet tāpēc, ka netiek radītas jaunas iespējas.

Darba tirgus jauniem cilvēkiem ar augstāko izglītību

Gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā kopš 2022. gada novērojama līdzīga tendence. Bezdarba līmenis saglabājies stabils, bet vakances attiecībā pret visām darbavietām turpina samazināties (1., 2. attēls). Lai gan šis kritums lielā mērā atspoguļo vakanču normalizāciju pēc pandēmijas, tas ir netipisks kontekstā ar rekordzemo bezdarbu, kad parasti būtu sagaidāms augošs vakanču līmenis.

Salīdzinot bezdarba rādītājus pēc iedzīvotāju vecuma un izglītības līmeņa, redzams, ka pret jauniem cilvēkiem ar augstāko izglītību pēcpandēmijas darba tirgus ir bijis bargāks nekā pret ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem kopumā. Eiropas Savienībā bezdarba līmenis jauniešu grupai ar augstāko izglītību sāka atdalīties no kopējā bezdarba līmeņa 2022. gadā, kad tas beidzot bija izlīdzinājies pēc pandēmijas (3. attēls).

Kopš tā brīža starpība starp abiem rādītājiem turpina palielināties, pat laikā, kad Eiropas Savienība piedzīvo zemāko kopējā bezdarba līmeni savā vēsturē. Šādu rādītāju atdalīšanās ir netipiska periodos ar stabilu nodarbinātu. Kopš 2009. gada kopējais bezdarbs bijis zemāks par bezdarbu jauniem cilvēkiem ar augstāko izglītību tikai 2 periodos: Eiropas parāda krīzes un Covid-19 pandēmijas laikā.

Arī Latvijā var novērot samazinātu nodarbinātību jauniem cilvēkiem ar augstāko izglītību. Kopš 2022. gada par gandrīz 6 procentpunktiem sarukusi (4. attēls) tā daļa no 20 līdz 34 gadus veciem absolventiem, kuri ir nodarbināti 1 līdz 3 gadus pēc augstskolas beigšanas. Lai gan Latvija jauno absolventu nodarbinātībā 2024. gadā turpināja apsteigt Eiropas Savienības vidējo rādītāju, tā atpalika no Lietuvas un Igaunijas.

Slikta tendence, labs līmenis?

Jaunajiem absolventiem nelabvēlīgā darba tirgus situācija atspoguļo ne tikai cikliskas svārstības, bet arī plašākas strukturālas pārmaiņas, kas norāda ne tikai uz sliktu pēcpandēmijas tendenci, bet arī uz negatīvāku kopējo darba tirgus situāciju.

Lai gan jaunu cilvēku vidū augstākā izglītība joprojām nodrošina relatīvu aizsardzību pret bezdarbu salīdzinājumā ar vidējo vai pamatizglītību, šī aizsardzība jau vairāk nekā 10 gadus ir kļuvusi mazāk izteikta. Bezdarba riska mazināšanas prēmija augstākajai izglītībai ir sarukusi, un kopš Eiropas parādu krīzes vidējā bezdarba atšķirība starp jauniešiem ar un bez augstākās izglītības ir kļuvusi par aptuveni ceturtdaļu mazāka nekā vidēji iepriekšējos periodos (5. attēls).

Arī ilglaicīgākas pieprasījuma pārmaiņas ir ietekmējušas jauniešu iespējas. Darbavietas nozarēs, kas tradicionāli bijušas draudzīgas jauniem absolventiem ar augstāko izglītību, pēdējo gadu laikā ir samazinājušās. Eiropas Savienībā apdrošināšanas sektorā nodarbināto jauniešu skaits vecumā no 15 līdz 24 gadiem saruka par 20 % no 2009. līdz 2024. gadam, bet finanšu sektorā – par 28 % (salīdzinājumā ar 12 % pieaugumu apdrošināšanā un tikai 9 % kritumu finansēs vecuma grupai no 25 līdz 64 gadiem) (autores aprēķins, Eurostat dati). Arī tiesību nozare nav ievērojami palielinājusi nodarbināto jauniešu skaitu šajā periodā pretēji 25 % darbavietu pieaugumam vecumā no 25 līdz 64 gadiem.

Tomēr jaunu cilvēku īpatsvars ar augstāko izglītību kopš 2009. gada nav sarucis. Gluži otrādi, tas turpina pieaugt gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā. Turklāt studiju programmas, kuru absolventi veido karjeru nozarēs kā apdrošināšana, finanses un tiesības, ir vienas no pieprasītākajām. Latvijā 2024. gadā tiesību zinātnes ieņēma 3. vietu starp populārākajām bakalaura programmām, bet biznesa vadība – 6. vietu, arī 2025. gadā jauniešu pieprasītāko studiju programmu vidū ir tiesību zinātne un biznesa vadība. Tādējādi arvien vairāk jauniešu pretendē uz arvien mazāku skaitu piemērotu darbavietu.

Kas radījis šādu situāciju?

Iespējamie skaidrojumi "zemo iespēju" darba tirgum ir gan globāli, gan vietēji. Ir vilinoši uzvelt vainu mākslīgajam intelektam (MI), kas ir labi piemērots aizstāt sākuma līmeņa darbus kā manuālu datu ievadi vai dokumentu pārskatīšanu. Lai gan MI ir nopietns risks nākotnes absolventiem, ir maz ticams, ka MI līdz šim jau paspējis būtiski ietekmēt absolventu skaitu darba tirgū. Eiropas Savienībā tikai mazāk nekā puse no lielajiem uzņēmumiem ziņoja par MI pielietošanu 2024. gadā.

Daudz reālāks iemesls zemai darbinieku mainībai ir ilgstošā nenoteiktība ekonomikā. Pēdējo gadu notikumi – Covid-19 pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, tirdzniecības kari – ir radījuši situāciju, ka uzņēmumi vilcinās atlaist darbiniekus pat pie vājāka pieprasījuma. Daudzi izvēlas pieturēt esošo darbaspēku, cerot, ka pieprasījums var ātri atjaunoties, jo jaunu darbinieku atrašana vēlāk var būt dārgāka un sarežģītāka. Turklāt pēdējos gados daudzi uzņēmumi spējuši uzturēt augstu peļņu, pateicoties zemākām reālajām darbaspēka izmaksām (algas nav augušas tikpat strauji kā cenas), kas ļāvis segt darbinieku pieturēšanu pat brīžos ar mazāku noslodzi.

Nenoteiktība ietekmē arī uzņēmumu vēlmi pieņemt darbā jaunus cilvēkus bez darba pieredzes profesijā. Augstas politiskās un ekonomiskās nenoteiktības apstākļos darba devējiem ir grūti izvērtēt nākotnes izmaksas un pieprasījumu. Jaunu darbinieku apmācīšana prasa gan tiešas, gan netiešas izmaksas, piemēram, ražības kritumu, kamēr darbinieks vēl nav sasniedzis vajadzīgo prasmju līmeni. Nenoteiktība padara šos ieguldījumus riskantus, tādējādi uzņēmumi izvēlas pieņemt darbā jau pieredzējušus darbiniekus vai paturēt esošos.

Vēl viens būtisks faktors varētu būt pieprasījuma un piedāvājuma nesakritība starp izglītības sistēmu un darba tirgu. Jaunieši bieži izvēlas populāras jomas, piemēram, ekonomiku, uzņēmējdarbību vai jurisprudenci, savukārt tādas nozares kā inženierzinātnes, dabaszinātnes, medicīna vai aprūpes profesijas, kur jau šobrīd vērojams speciālistu trūkums, tiek izvēlētas retāk. Šo situāciju ietekmē vairāki faktori:

• pirmkārt, vispārējās izglītības kvalitāte, īpaši eksaktajos priekšmetos, nav pietiekama, lai motivētu un sagatavotu jauniešus STEM jomu izvēlei;
• otrkārt, nedrošība par darba iespējām šajās nozarēs, ņemot vērā zinātnes un pētniecības vājo finansējumu Latvijā, neveicina šādu studiju izvēli;
• treškārt, augstākās izglītības un privātā sektora sadarbība ir vāja, un privātais sektors maz iesaistās jauno speciālistu sagatavošanā.

Turklāt sabiedrībā trūkst izpratnes par ekonomikas strukturālajām vajadzībām, kas vēl vairāk pastiprina šo nesakritību.

Latvijā absolventu iespēju trūkumā lomu spēlē arī prakses vietu nepieejamība. Prakse ir vērtīga iespēja jauniešiem iegūt pieredzi savā izvēlētajā karjeras virzienā un kalpo kā ceļš uz patstāvīgu nodarbinātību. Tomēr prakšu ziņā Latvija atpaliek no Eiropas Savienības vidējā rādītāja, ierindojoties vienā no pēdējām vietām. Tikai ap 60 % cilvēku vecumā no 18 līdz 35 gadiem ir guvuši vismaz vienu prakses pieredzi Latvijā salīdzinājuma ar 80 % vidēji Eiropas Savienībā. Nespēja iegūt karjerai nepieciešamo pieredzi rada lielāku risku jauniešiem pieredzēt nelabvēlīgāku karjeras ceļu nākotnē – efekts, ko, iespējams, izjūtam jau šobrīd. 

Zemo iespēju sekas

Zemas iespējas jaunajiem absolventiem ir uztraucoša tendence, kam vērts pievērst uzmanību. Pētījumi rāda, ka cilvēki, kas jaunībā piedzīvo bezdarbu, pelna mazāk, gan uzsākot savu karjeru, gan nākotnē, kas savukārt atstāj iespaidu uz nabadzības līmeni un valsts tēriņiem. Pie tam nelabvēlīga ekonomiskā situācija jaunībā var atstāt paliekošu iespaidu uz cilvēka dzīves uztveri un skatījumu, kas nākotnē var ietekmēt ieguldījumu uzvedību.

Jauno cilvēku nodarbinātības tendences būtiski ietekmē arī kopējo produktivitāti. Zems absolventu nodarbinātības līmenis ir neproduktīvs, jo augstākās izglītības ceļā iegūtais cilvēkkapitāls netiek pilnvērtīgi izmantots un ekonomikā netiek integrēti jauni profesionāļi. Turklāt jauniešu bezdarba līmenis vien nenorāda uz darbavietu kvalitāti, jo jaunieši, neiegūstot savai izglītībai atbilstošus amatus, pieņem darbus, kuriem ir pārlieku augsti kvalificēti, kā rezultātā viņu prasmes un potenciāls netiek pilnvērtīgi izmantots. Šāda neatbilstība noved pie nepietiekama atalgojuma, salīdzinot ar viņu spējām, un arī tas ir būtisks produktivitātes zaudējums. Turklāt šī cilvēkkapitāla neefektīvā izmantošana ilgtermiņā neveicina arī Eiropas un Latvijas konkurētspējas uzlabošanu, īpaši jomās, kur nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks.

Ierobežotas iespējas var ietekmēt jaunu cilvēku uzvedību un izvēles jau šobrīd. Ja pūles un pacietība vairs negarantē stabilitāti un iespējas, zūd ticība sistēmai. Rezultātā jaunieši pievēršas tādām nodarbēm kā sporta likmes, azartspēles vai spekulatīva tirdzniecība ar kriptoaktīviem, nevis plāno nākotni, kas var šķist arvien nenoteiktāka.

Risinājumi

Lai risinātu iespēju trūkumu jauniešiem Latvijā un vienlaikus veicinātu Latvijas jauniešu konkurētspēju Eiropas Savienībā, es piedāvāju šādus rīcības virzienus:

1. uzlabot jauniešu informētību par karjeras iespējām, dažādu profesiju rentabilitāti un konkurenci tajās, lai jauni cilvēki spētu pieņemt pārdomātākus un ekonomiski pamatotākus lēmumus par savu izglītību un profesionālo virzību;
2. veidot strukturētus ceļus jauniešu integrācijai darba tirgū, attīstot prakses un programmas, kas nodrošina pāreju no izglītības uz stabilu nodarbinātību;
3. sadarbībā starp valsti, privāto sektoru un izglītības nozari izstrādāt visaptverošu stratēģisko vīziju, lai savlaicīgi identificētu riskus, kas saistīti ar nākotnes absolventu nodarbinātību nākamajos 10 līdz 30 gados, un nodrošinātu darba tirgus pielāgošanu strukturālajām pārmaiņām, ko izraisa MI attīstība;
4. ieguldīt Latvijas universitāšu izglītības kvalitātē un globālajā konkurētspējā, attīstot pētniecības projektu finansēšanu un mācībspēku piesaisti.