02.01.2024.

Manam draugam eiroskeptiķim – 10 gadi ar €

Baneris no eiro ieviešanas Latvijā laika.
Foto: LETA

Apritējuši 10 gadi, kopš Latvija ir eirozonā. Šis ir labs laiks novērtēt Latvijas ieguvumus no eiro ieviešanas un salīdzināt tos ar savulaik paustajām Latvijas Bankas prognozēm. Pirms iestāšanās eirozonā tapa vairāki Latvijas Bankas ekonomistu raksti draugam eiroskeptiķim, un šis ir sarakstes turpinājums, lai arī izskatās, ka eiroskeptiķu pulciņš ir samazinājies.

Īsumā

  • Latvijas kredītreitings ir augstāks nekā pirms pievienošanās eirozonai.

  • Iestāšanās eirozonā veicinājusi Latvijas valdības vērtspapīru procentu likmju būtisku samazinājumu, kas ļauj maksāt mazākus procentu maksājumus par valsts parādu un tādējādi ietaupīt budžeta līdzekļus.

  • Neskatoties uz pēdējos gados piedzīvotajām krīzēm, naudas tirgus procentu likmju ziņā Latvija pēdējos gados kopumā bijusi miera osta.

  • Mājsaimniecībām un uzņēmumiem Latvijā piemērotās kredītu procentu likmes uz Austrumeiropas fona neizskatās slikti. Taču noteikti ir, kur tiekties, ja salīdzinām situāciju Latvijā ar "vecajām" Eiropas valstīm, kur izsniegto kredītu likmju līmenis ir zemāks.

1. Kredītreitingi

Pirms pievienošanās eirozonai Latvijas Banka prognozēja, ka šis solis palielinātu valsts kredītreitingu par 1-2 pakāpēm. Kopš paziņojuma, ka Latvija tiek uzņemta eirozonā, mūsu valsts kredītreitings īsā laika posmā (2013.-2014. gadā) ir palielināts par divām pakāpēm no BBB uz A-.

Pēc manām domām, kredītreitings ir centrālais elements un mēraukla šādā analīzē, jo tas ietver kopējo valsts riska novērtējumu un valstis var savstarpēji novērtēt[1], [2]. Attiecīgi Latviju būtu labi salīdzināt ar kādu kaimiņvalsti, kas līdzīgi kā Latvija iestājās Eiropas Savienībā (ES) 2004. gadā vai vēlāk, bet joprojām nav eirozonā. Arī atrašanās ES, bet ne eirozonā, palielina valsts kredītreitinga novērtējumu[3]. Manuprāt, šeit objektīvāk būtu salīdzināt Latviju ar divu valstu grozu – Poliju un Ungāriju. Izmantošu valstu kompozīto kredītreitingu – vidējo (vai mediānas) reitingu no ilgtermiņa reitingiem ārvalstu valūtā, ko valstij piešķir trīs nozīmīgas kredītreitingu aģentūras: "Moody's Investors Service", "Fitch Ratings" un "S&P Global".

Kāpēc Polija un Ungārija? 2013. gada sākumā, kad nebija vēl skaidri zināms, ka Latvija pievienosies eirozonai 2014. gadā, Latvijas kompozītais kredītreitings bija BBB, kas atradās tieši pa vidu starp Polijas kredītreitingu A- un Ungārijas kredītreitingu BB+. 1. attēlā redzams, ka samērā īsā laika posmā Latvijas kredītreitings tika palielināts par divām pakāpēm līdz A-. Tad Latvija pakāpās vēl par vienu pakāpienu, Ungārija par diviem, bet Polija ir stāvējusi uz vietas. Rezultāts šodien ir tāds, ka Latvijas kredītreitings ir augstāks nekā Polijas un Ungārijas kredītreitings, turklāt apstākļos, kad Eiropā ir mainījusies ģeopolitiskā situācija un Latvija šajā aspektā ir ievainojamāka nekā Polija un Ungārija. Šeit jāsecina, ka tieši iestāšanās eirozonā ir viens no faktoriem, kāpēc Latvijas kredītreitings ir pašreizējā augstā līmenī. To ik pa laikam norāda arī pašas kredītreitingu aģentūras, kas katru gadu pārskata valstu situāciju, lai pārvērtētu kredītreitingu un novērtētu, vai nav vajadzīgas izmaiņas reitingā, un sniedz arī komentārus par katru valsti, par nozīmīgu faktoru atzīstot piederību starptautiskajām institūcijām un organizācijām.

 

 

Vēl varam apskatīties, vai valdības parāds pret iekšzemes kopproduktu (IKP) ir ietekmējis valstu kredītreitinga attīstību. Kā redzam 2. attēlā, Polija ir veikusi būtiskāku parāda pret IKP samazinājumu kopš 2013. gada sākuma, bet valsts kredītreitinga pozitīva attīstība nav notikusi, savukārt Latvijai kredītreitings ir uzlabojies pie mazāka parāda rādītāja krituma. Lai iestātos eirozonā, ir jāizpilda Māstrihtas kritēriji, un viens no tiem ir, ka valdības parāds pret IKP nedrīkst pārsniegt 60 % vai arī šis rādītājs ir ar lejupvērstu virzību un nākotnē droši var prognozēt, ka šī 60 % robeža tiks ievērota. Faktiskais parāda līmenis ir svarīgs kritērijs kredītreitinga noteikšanā, tāpēc savā ziņā arī parāda līmenis ir veicinājis labāku Latvijas reitingu. Ungārija patlaban pēc šī kritērija nevar pretendēt uz uzņemšanu eirozonā, jo šī rādītāja tendence samazināties pēdējos gados nav bijusi pārliecinoša.

 

 

2. Valsts vērtspapīru likmes

Pirms iestāšanās eirozonā Latvijas Banka uzsvēra, ka 1-2 pakāpju reitinga palielinājums samazinās Latvijas 10 gadu valsts vērtspapīru likmes par 150 bāzes punktiem.

Aplūkosim 10 gadu valsts vērtspapīru likmes – vai redzams rezultāta noturīgums?

Šeit ielūkošos mazliet tālākā vēsturē, jo dati, sākot ar 2013. gadu, nedod tik precīzu ieskatu Latvijas risku novērtējumā. Arī globālās kredītreitingu aģentūras savā ziņā Latvijai bija labvēlīgākas nekā investori, kuru uzticība Latvijai saļodzījās vairāk.

Ja aplūkojam tikai 2013. gada sākumu, tad redzam, ka Latvija baudīja fiskālās konsolidācijas augļus un 10 gadu valdības obligāciju likme bija vēsturiski zema. 3. attēlā pa kreisi redzam, ka Polijas un Ungārijas vidējā 10 gadu obligāciju likmes starpība ar Latviju 2013. gadā mainījās maz un pamanāmāks lēciens augšup ir tikai 2022. gadā, saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā. Šeit paradoksālais secinājums – Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ Polijas un Ungārijas risku līmenis investoru skatījumā pieauga vairāk nekā Latvijā, kas ir pretrunā ar tādiem aspektiem kā ģeogrāfija un valsts lielums. Varam iedomāties, kas notiktu Latvijā, ja Latvija nebūtu eirozonā – mēs to nezinām, bet varētu būt iespējams, ka Latvijā 10 gadu obligāciju likme pieaugtu līdzīgi kā 2009.-2010. gadā, kad šī likme pārsniedza 10 % un pietuvojās 14 %. Ungārijā 2022. gadā likme sasniedza 10 %, vai mums tā nebūtu augstāka?

Viens pretarguments varētu būt Eirosistēmas veiktās vērtspapīru pirkšanas programmas, kas sākās 2014. gadā un kuras palīdzēja samazināt valdības obligāciju likmes. Arī patlaban, kad Eirosistēmas pirkšanas programmu portfelis lēnām samazinās, tas joprojām palīdz nodrošināt zemākas obligāciju likmes. No otras puses, arī citu ES valstu centrālās bankas iegādājās savas valdības, kā arī citus augsta reitinga parāda vērtspapīrus zemas inflācijas apstākļos.

 

 

Ja mēs 3. attēlā pa labi aprēķinām vidējās 10 gadu valdības likmju starpības starp Poliju un Ungāriju no vienas puses un Latviju no otras puses divos laika periodos: 2001.–2013. gads un 2014.–2023. gads, tad redzams, ka likmju starpība pieaug no 70 bāzes punktiem līdz 248 bāzes punktiem, kas dod 178 bāzes punktu starpību, kas ir pat labāks rādītājs nekā Latvijas Bankas prognozētie 150 bāzes punkti. Attiecīgi varam secināt, ka iestāšanās eirozonā ir veicinājusi būtisku Latvijas valdības vērtspapīru likmju samazinājumu attiecībā pret salīdzināmām valstīm, kas ļauj mums ietaupīt budžeta līdzekļus (skatīt 4. attēlu), maksājot mazākus procentu maksājumus par valsts parādu. 2022. gadā šis ietaupījums bija 0.55 % punkti gadā, pieņemot, ka procentu maksājums bija par 150 bāzes punktiem mazāks, bet kopējais ietaupījums 2014.-2022. gadā pret 2022. gada IKP bija 3.47 %, kas ir ievērojams skaitlis.

 

 

3. Naudas tirgus likmes

Par sasāpējušu jautājumu – naudas tirgus likmēm. Patlaban trīs un sešu mēnešu EURIBOR likmes ir augstas, salīdzinot ar vēsturisko vidējo, tuvu pie 4 %. Tā kā Latvijā hipotekārajos aizdevumos dominē kredīti, kuru likme ir piesaistīta trīs vai sešu mēnešu EURIBOR indeksam, kādam var ienākt prātā doma, ka Latvijas kredītiestādes neatkarīgas monetārās politikas rezultātā varētu noteikt zemas naudas tirgus likmes un sabiedrība būtu ieguvēja.

Domāju, ka 5. attēls sniedz skaidru atbildi uz šādu pieņēmumu. Polijā un Ungārijā naudas tirgus likme 2022. gadā piedzīvoja lielāku satricinājumu nekā 2008.–2009. gadā. Tas saistīts ar spēju inflācijas kāpumu, kad centrālajām bankām bija strauji jāpalielina savas procentu likmes, savukārt inflācijas straujo kāpumu pamatā noteica globālie faktori, kas ietekmēja praktiski visas valstis. Trīs mēnešu naudas tirgus likme ir diezgan tuvu centrālās bankas noteiktajai bāzes likmei – Polijā un Ungārijā centrālās bankas paaugstināja savas bāzes likmes līdz augstākam līmenim nekā Eiropas Centrālā banka, bet 2023. gadā gan Polija, gan Ungārija savas augstās likmes sāka samazināt. Tas nozīmē, ka neatkarīgas monetārās politikas apstākļos Latvijas RIGIBOR, kas bija Latvijas starpbanku kredītu procentu likmju indekss pirms eiro ieviešanas, droši varētu pārsniegt 15 % un, kā atceramies, tieši tāpēc Latvijā latu kredītu īpatsvars nebija liels, bet dominēja eiro izsniegti kredīti. Naudas tirgus procentu likmju ziņā un hipotekāro kredītu maksājumu ziņā Latvija pēdējos gados ir bijusi miera osta, neskatoties uz visiem pārdzīvotajiem sarežģījumiem un krīzēm (pārmaiņas finanšu sektorā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku novēršanai, Covid-19 pandēmija, Krievijas sāktais karš Ukrainā).

 

 

Vai ir kādas citas Eiropas valstis, kuras spēja noturēt zemus savus naudas tirgus indeksus? 6. attēlā redzams, ka četrās no piecām valstīm kotētais trīs mēnešu naudas tirgus indekss pēdējā gadā ir pārsniedzis 4 % līmeni, t.i., bija augstākā līmenī nekā eirozonā un Latvijā. Mazo valstu monetārā politika parasti ir bijusi agresīvāka un svārstīgāka nekā lielo valstu monetārās politikas kurss, un parasti mazās valstis var šo svārstīgumu mazināt ar nacionālās valūtas piesaisti pie "lielākas un stiprākas" pasaules valūtas.

 

 

4. Kredītu likmes nefinanšu uzņēmumiem un mājsaimniecībām

Ja aplūkojam kredītiestāžu nacionālajā valūtā izsniegto kredītu likmes nefinanšu uzņēmumiem (apjomā līdz vienam miljonam eiro, lai mazinātu ietekmi tam, ka Latvija ir mazāka valsts nekā pārējās aplūkotās valstis) un mājsaimniecībām mājokļa iegādei (6. un 7. attēls), tad redzam, ka Ungārijā, Rumānijā, Polijā kredītu likmes viennozīmīgi ir augstākas; Čehijā tās tuvas Latvijas likmēm, savukārt Bulgārijā kredītu likmes ir redzami zemākas. Jāatzīmē, ka Čehijai ir augstāks kredītreitings nekā Latvijai spēcīgas tautsaimniecības struktūras, kā arī tuvu un nozīmīgu eksporta tirgu dēļ. Savukārt Bulgārija tiecās 2024. gadā iestāties eirozonā, tomēr nesasniedza inflācijas mērķi un arī likumdošana vēl netika pienācīgi pieskaņota, lai iestātos monetārajā savienībā, tajā pašā laikā valsts daudz darīja, lai noturētu zemas procentu likmes. Bulgārijā kredītiestādes savas kredītu likmes nosaka atkarībā no piesaistīto noguldījumu likmēm, jo vietējie naudas tirgus indeksi vairs nepastāv, kā rezultātā Bulgārijā kredītu likmes bija vienas no zemākajām Eiropā[4],[5].

 

 

Pārsteidzoši, bet kredītu procentu likmju ziņā Latvija neizskatās slikti uz Austrumeiropas fona, ko, protams, nevar teikt par salīdzinājumu ar “vecās” Eiropas kredītu likmju līmeni. Latvijai vēl noteikti ir uz ko tiekties. Tai pat laikā mēģināt regulēt banku kredītu likmes iedzīvotājiem un uzņēmumiem ir taisns ceļš uz to, ka būtu jānacionalizē bankas un jāievieš ekonomikas finansēšanā kaut kas līdzīgs tam, ko Latvija piedzīvoja 1945.-1991. gadā plānveida ekonomikā. 

Secinājumi

Kopumā var secināt, ka Latvijas Bankas prognozētais pirms iestāšanās eirozonā ir apstiprinājies. Ieguvumi patiešām ir realizējušies, lai arī tie mums bija aptverami tikai intuitīvi, jo nav iespējams prognozēt tādas ārējās vides izmaiņas un riskus, kādi pēdējo 10 gadu laikā ir realizējušies. Šodien, atskatoties uz šo vēsturisko lēmumu par pievienošanos eirozonai, jāsaka, ka no pārejas uz eiro Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi ir divkārši ieguvēji. Savukārt eiroskeptiķim jaunajā ģeopolitiskajā realitātē ir jāpārdomā sava vērtību sistēma, varbūt tai ir laiks mainīties.

_________________________________

APA: Kaužēns, E. (2024, 30. may.). Manam draugam eiroskeptiķim – 10 gadi ar €. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6219
MLA: Kaužēns, Egils. "Manam draugam eiroskeptiķim – 10 gadi ar €" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 30.05.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6219>.

Līdzīgi raksti

Restricted HTML

Up