26.06.2024.

Paļaušanās uz tirgus mehānismiem vides saglabāšanai: vai iespējams izvairīties no indulgenču tirgus 21. gadsimta gaumē?

Ilustratīvs attēls stārķis ligzdā
Foto: LETA

Ieguldīšanu, piemēram, termiņdepozītos vai krājobligācijās parasti motivē procentu likmju pieaugums, un vēl nesen to redzējām arī Latvijā. Taču vai un pie kādiem nosacījumiem jūs investētu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un CO2 emisiju mazināšanā? Vai jūs dotos “apciemot” savu ieguldījumu objektu, gribētu zināt, kā tam klājas? CO2 mazināšanas un projektu ar dabai labvēlīgu (nature-positive) iznākumu finansēšanas iespējas ir dažādas, taču šajā rakstā ieskatīsimies, kas ir un kam domāti bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas kredīti, ar ko tie atšķiras no CO2 emisiju samazināšanas kredītiem, un ko ar šiem tirgus mehānismiem var neizdoties panākt. Tēma ir plaša, jēdzieni un mērauklas pakļauti tiklab nemitīgai attīstībai kā polemikas piesātinātai diskusijai, tādējādi šis raksts uztverams kā ievads tālākai diskusijai ar piemēriem konkrētās jomās.

Dabas vērtību saglabāšanai globāli trūkst līdzekļu

ANO 2000. gadā 22. maiju pasludināja par starptautisko bioloģiskās daudzveidības [1] dienu (Latvijā, iespējams, labāk zināma kā kalendāros neierakstīto vārdu diena), un šī gada tēma ir aicinājums “Esi plāna daļa” (“Be Part of the Plan”). Katrs lasītājs var aizdomāties, kādā veidā ikdienā vēlas piedalīties – nenodarot kaitējumu videi, vai ieguldot līdzekļus tirgus instrumentos, kas rada sajūtu, ka kaitējums nolīdzināts.

20 gadus vēlāk Paulsona Institūts publicēja ziņojumu [2], kurā lēsa, ka,  bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai paredzētajām finansējuma plūsmām saglabājoties ierastajā apmērā, līdz 2030. gadam ik gadu vidēji trūktu vairāk nekā 700 miljardu ASV dolāru (2019. gada cenās; no kopējām 722 – 967 mljrd. ASV dolāru vajadzībām), lai panāktu, ka bioloģiskā daudzveidība pasaulē pārstāj sarukt. Ar to saprotams, ka jāmeklē finansējuma avoti (pagaidām abstrahēsimies no tā, kāpēc jādzīvo pārliecībā, ka bioloģiskā daudzveidība var tikai sarukt, tādējādi tendences maiņa ir tik dārga). Šādi avoti var tikt rasti nodokļu un subsīdiju politikā, budžeta līdzekļu izlietojumā, zaļajos finanšu produktos, kā arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas kredītos (biodiversity credit, tālāk – BDSK) [3]. Pārskata autori lēš, ka būtiskākais neizmantotais potenciāls ir dabai un ekosistēmām nelabvēlīgajām saimnieciskajām darbībām atvēlētās subsīdijas (intensīvā lauksaimniecība, mežistrāde; te pat nav iekļauta fosilās enerģijas industrijas subsidēšana, kas pēc OECD un IEA pētījuma datiem 2021. gadā teju dubultojās [4]). Eiropas Komisija atsevišķi publicējusi aplēses par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas finansējuma vajadzībām Eiropas Savienībā un katrā tās dalībvalstī, un Latvijai, balstoties uz teritorijas īpatsvaru, tie būtu gandrīz 750 milj. eiro gadā līdz 2030. gadam [5].

RePlanet direktors Tims Koulzs (Tim Coles [6]) kādā konferencē uz jautājumu, ja, pārceļoties 10 gadu tālā nākotnē, būtu jākonstatē, ka BDSK mehānisms “izgāzies”, kas varētu būt tā iemesli, atjoko, ka sabiedrība joprojām strīdēsies par to, kas ir BDSK. Ar to savukārt saprotams, ka ar dabas un tās ekonomiskās vērtības mērīšanu neiet raiti, lai gan tirgus pastāv jau vairākas desmitgades. Par tirgus komplicētību var rast priekšstatu, kaut vai pārlasot tēmai veltītos terminu sarakstus (t.s. glosārijus).

Centrālo banku interese par bioloģisko daudzveidību izriet no tā, ka tautsaimniecība ir atkarīga no dabas un ekosistēmu spējas turpināt sniegt savus t.s. pakalpojumus, un savukārt banku sistēma izsniedz dažāda riska līmeņa aizdevumus uzņēmumiem, kuru darbība ir gan atkarīga no ekosistēmu stāvokļa [7], gan arī pati to ietekmē  (skat., piemēram, The economy and banks need nature to survive (europa.eu) un The impact of the euro area economy and banks on biodiversity (europa.eu)). Jau minētajā Paulsona Institūta ziņojumā tiek atgādināts, ka, “raugoties no tradicionālā ekonomikas skatupunkta, mūsu planētas bioloģiskā daudzveidība un dabas sistēmas galvenokārt ir uzkrātais kapitāls (līdzīgi finanšu, būvētajam vai cilvēkkapitālam), kas nodrošina cilvēkiem pakalpojumu plūsmu. Šie ekosistēmu pakalpojumi (..) padara ražošanu iespējamu (..)”.

Tirgojamā daba: kurš pērk un kurš pārdod?

Starptautiski valstis ir vienojušās sasniegt 30 % degradēto dabas teritoriju atjaunošanu un 30 % sauszemes un ūdens platību aizsardzību līdz 2030. gadam [8]. Kā iepriekš skatījām, šādu mērķu sasniegšanai līdzekļu trūkst, tādējādi tiek radīti tirgus instrumenti finansējuma piesaistei. Lai gan dabas fragmentēšana un monetizēšana tiek kritizēta (par šo vēlāk), ja kaut kas tiek tirgots, tas jāspēj gan nosvērt un nomērīt, gan novērtēt tirgus vērtībā. Tādējādi BDSK tiek definēti kā pierādāmas/pārbaudāmas (verifiable), kvantificējamas un tirgojamas atjaunotas vai saglabātas bioloģiskās daudzveidības vienības noteiktā laika posmā [9]. Citā publikācijā Pasaules Ekonomika forums (WEF) precizē, ka BDKS ir pārbaudāms un tirgojams finanšu instruments, kas atalgo pozitīvus dabas un bioloģiskās daudzveidības rezultātus (piemēram, sugas, ekosistēmas un dabiskos biotopus), izveidojot un pārdodot zemes vai okeāna bioloģiskās daudzveidības vienības noteiktā laika posmā [10]. Savukārt ar bioloģiskās daudzveidības ietekmējuma izlīdzinājumu (biodiversity offset, BDII) tiek saprasti izmērāmi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas rezultāti, kam jāatsver būtisks atlikušais (residual) bioloģiskās daudzveidības ietekmējums pēc tam, kad attīstības projekta īstenošanā (piemēram, liels infrastruktūras projekts vai dzīvojamais kvartāls) jau ievērota ietekmes mazināšanas hierarhija [11] (mitigation hierarchy: avoid, minimize, restore, regenerate / offset) [12]. Uzreiz jāpiebilst, ka, izmantojot BDSK, ir plašas iespējas pārsniegt izlīdzinājuma (BDII) apmēru un tādējādi no tik vien kā neto zuduma nolīdzināšanas (“no net loss”) pāriet kategorijā “net-positive”.

CO2 emisiju tirgi parasti ir reģionāli (pazīstams, piemēram, ES ETS). Savukārt, piemēram, BDII darbojas lokālāk: ekosistēmu atjaunošana pēc iespējas tuvu un pēc iespējas līdzīgi tai, kura kāda projekta īstenošanas dēļ tikusi degradēta. BDSK gadījumā iesējams piedalīties arī globālu projektu finansēšanā. Šo tirgu pieprasījuma pusē var būt, piemēram, bioloģisko daudzveidību nelabvēlīgi ietekmējoša infrastruktūras projekta īstenotājs vai bioloģisko daudzveidību nelabvēlīgi ietekmējošas uzņēmējdarbības veicējs, bet piedāvājuma pusē – uzņēmums, kas nodarbojas ar BDII projektu ieviešanu. 

Obligāta vai brīvprātīga dalība konkrētu instrumentu tirgū atkarīga no katra tirgus nosacījumiem. CO2 emisiju samazināšanas kredītu (carbon credits) tirgus biežāk ir regulēts, piemēram, izmantojot cap-and-trade sistēmu, kur kopējais tirgū pieļaujamais emisiju apjoms tiek regulēts un pakāpeniski samazināts, kā arī tiek noteikts, kuriem tautsaimniecības dalībniekiem (atsevišķu darbības jomu uzņēmumiem vai arī mājsaimniecībām) tajā jāpiedalās, savukārt tirgus dalībnieki var savstarpēji pirkt un pārdot attiecīgi trūkstošo vai neizmantoto emisiju apjomu. Pastāv arī t.s. brīvprātīgais oglekļa tirgus, kurā uzņēmumi pēc savas iniciatīvas (piemēram, ņemot vērā vēlmi rūpēties par vidi vai spodrināt savu tēlu) var izvēlēties izlīdzināt jeb kompensēt (offset) CO2 emisijas, iegādājoties atbilstošā vērtībā CO2 kredītus no kompānijām, kas īsteno oglekļa piesaistes projektus. Brīvprātīgajā oglekļa tirgū ir iespēja iesaistīties arī mājsaimniecībām, piemēram, izvēloties iegādāties preces vai pakalpojumus, kuriem iespējama piemaksa šī pirkuma radīto emisiju “neitralizēšanai”.

Savukārt dalība BDSK tirgū parasti ir brīvprātīga, bet obligāta biežāk ir iesaiste BDII, t.i., var būt noteikti obligāti ietekmējuma izlīdzināšanas apjomi. Parasti šo tirgu dalībnieki ir uzņēmumi, taču tiešsaistē atrodamas platformas, kurās arī indivīdi var ieguldīt līdzekļus globālu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas projektu īstenošanai.

Brīvprātīgo iesaisti bioloģiskās daudzveidības instrumentu tirgū motivē dažādi faktori, un iespēja celt uzņēmuma vērtību nav mazsvarīga

Ja par motivāciju ieguldīt termiņnoguldījumos, uzņēmumu akcijās u.c. instrumentos parasti jautājumi nerodas, tad jautājums par ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā var rasties: vai manā kontā ik mēnesi ienāks procenti? Nē, ierastajā izpratnē neienāks. Taču motivāciju piedalīties brīvprātīgajos oglekļa un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas instrumentu tirgos, pirmkārt, veido izpratne par uzņēmuma un indivīda dzīvotspējas atkarību no tā, vai ekosistēmas turpina pilnvērtīgi funkcionēt. Turklāt pēc definīcijas instrumenti ir tirgojami, un iegādāto kredītu vienību vērtība var mainīties.

Marianne Darbi savā “Biodiversity Offsets Between Regulation and Voluntary Commitment” gluži nepiekrīt dihotomijai starp brīvprātīgu un obligāto tirgu, tā vietā niansējot četrus tirgus tipus [13], norādot, ka praksē starp abām galējībām pastāv nianses, piemēram, papildu nosacījumi pie jau esoša regulatīvā tirgus, vai situācijā, kad tieša pienākuma iesaistīties nav, tiek radīti apstākļi un sniegtas vadlīnijas, kā to darīt.

WEF atzīmē vairākus iemeslus, kāpēc uzņēmumiem vajadzētu būt ieinteresētiem – būtībā motivācija ir uzņēmuma vērtības pieaugums [14](tajā skaitā, saglabājot iespēju uzņēmuma esošajai darbībai arī turpmāk balstīties uz ierasto dabas resursu / pakalpojumu plūsmu (piemēram, apputeksnēšana, augsnes auglība), kā arī, vienkāršoti izsakoties, krājot slavas “žetoniņus” no sabiedrisko attiecību viedokļa – klientu un partneru acīs).

Marianne Darbi minētājā pētījumā, izskatot dažādu valstu daudzu uzņēmumu iesaisti BDII projektos, atzīmē ļoti atšķirīgo regulatīvo vidi, kur līdzās vispārējam regulējumam papildu prasības var tik izvirzītas noteiktiem projektiem atkarībā no tā, vai pašvaldība uzskata, ka konkrētā objekta būvniecība skar būtiskas sabiedrības intereses / vajadzības. Novērots, ka obligātā tirgus dalībnieki paši mēdz nosoļot “papildu jūdzi” jeb brīvprātīgi aizstāj obligāto “no net loss” mērķi ar “net gain”. Tāpat uzņēmumiem var būt pilnīgi altruistiska motivācija piedalīties bioloģiskās daudzveidības atjaunošanā.

Kādas ir mērauklas un kā noteikt dabas vērtību?

Oglekļa dioksīda tirgū ar preces mērvienību viss būtu skaidrs: tā ir viena tonna CO2 emisiju. Aizstājama, dalāma, emisijas vienā ģeogrāfiskā reģionā aizstājamas ar kompensējošām darbībām citā. Savukārt BDSK darbojas citādi. Ekosistēmu īpatnība ir to daudzveidība, neviendabīgums, nedalāmība, lokālais raksturs. BDSK vajadzībām noteiktā mērvienība dažādos tirgos variē un ir stipri evolucionējusi no atsevišķu sugu saglabāšanas līdz stipri sarežģītākam aprēķinam, piemēram, rePlanet iesaka daudzu starptautisku organizāciju sadarbībā tapušo 2022. gadā publicēto mērauklu – 1 % pieaugums uz hektāru taksona groza mediānas vērtībā, kas atspoguļo atbilstošo biotopu aizsardzības mērķus [15]. Nav grūti pamanīt, un autori arī norāda, ka pieeja atgādina patēriņa groza izmantošanu inflācijas aprēķināšanai – inflācija var tikt salīdzināta starp valstīm, pat ja faktiskajā patēriņa grozā ietilpst dažādas preces un pakalpojumi. Līdzīga ideja izmantota arī bioloģiskās daudzveidības mērvienības izstrādē.

Tikmēr uzņēmumiem to darbības un veikto investīciju ietekmes uz bioloģisko daudzveidību izvērtēšanai visā vērtības ķēdē izstrādāta un pieejama atsevišķa  visai komplicēta metodoloģija (Global Biodiversity Score), ļaujot izvērtēt gan īslaicīgu, gan paliekošu ietekmi (Global Biodiversity Score: 2023 update | CDC Biodiversité (cdc-biodiversite.fr)), par mērvienību lietojot vidējo sugu bagātību uz kvadrātkilometru (Mean Species Abundance) intervālā no 0 līdz 100 %, kur 100 % nozīmē neskartu ekosistēmu.

Lēšam, cik līdzekļu trūkst, lai gan izpratne par to, kādā apmērā tiek degradēta vide un kā to izmērīt, ir nepilnīga

Jau minēju Paulsona Institūta ziņojumu, kurā lēsta bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai nepieciešamā finansējuma nepietiekamība vidējai vairāk nekā 700 miljardu ASV dolāru vērtībā ik gadu līdz 2030. gadam. Tomēr ietekmējuma izlīdzinājuma projektu (offsetting projects) tirgus vērtība var svārstīties, turklāt aplēses par to, kas tad ekosistēmām tiek nodarīts, varētu būt visai dūmakainas.

Selia Izoāra (Celia Izoard) savā grāmatā par 21. gadsimta “minerālu drudzi” sniedz ieguves industrijas piemēru: ja nav pat zināms, cik ir faktiski darbojošos (oficiālu, nerunājot par “pašdarbību”) derīgo izrakteņu ieguves vietu [16], tāpat to platības var nebūt precīzi novērtētas, un slēgtās ieguves vietas var izrādīties funkcionējošas, tad kā gan var aplēst to ietekmi uz vidi… Taču ieguves industrija ir viena no tām, kas ekosistēmas iznīcina tieši un pilnīgi (konkrētajā vietā tās nav atjaunojamas, turklāt papildus rodas apjomīgs toksiskais piesārņojums, tiek būtiski izmainīts ūdens riņķojums dabā, un tādējādi netipiski laikapstākļi “pārvietojas” tur, kur tie agrāk nav novēroti). Vienlaikus, šai industrijai enerģijas un transporta pārkārtošanās vajadzību dēļ paredzēts augt visai kosmiskā ātrumā (~30 gadu laikā pārsniedzot ieguves apjomu kopš cilvēces pastāvēšanas, skat., piem., Olivjē Vidala (Oliver Vidal) publikācijas, šo tematiku jau skatījām šajā rakstā). Turklāt, sarūkot minerālu saturam atradnēs, strauji aug patērētās enerģijas [17] un ūdens daudzums uz iegūto derīgo izrakteņu apjoma vienību. Aplēses par iespējām šajā nolūkā izmantot atjaunīgo enerģiju ir samērā pieticīgas – S.Izoāra min Rio Tinto raktuvju (Spānijā) piemēru, kur, pat īstenojot saules enerģijas ražošanas projektu 60ha platībā, ar saražoto apjomu varētu nodrošināt labākajā gadījumā administratīvās vajadzības, bet ne tehniskās – šis enerģijas avots tiek uzskatīts par nestabilu (te gan runa tikai par CO2 neitrālas darbības sasniegšanu nākotnē, ne par bioloģisko daudzveidību vai ekosistēmu integritāti).

Spējam novērtēt bioloģiskās daudzveidības ietekmējuma un CO2 samazināšanas kredītu tirgus lielumu, tomēr trūkst pārliecības, kas ar šiem līdzekļiem izglābts

Tirgus instrumentu vērtība ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma un šo pušu savstarpējās uzticības (šajā gadījumā, bioloģiskās daudzveidības konkrētiem projektiem piešķirot subjektīvu vērtību). Varam atcerēties, ka visādi ir gājis ar sāls un tulpju sīpolu vērtību globālajā tirgū. Ar labiem nodomiem savulaik esot tikusi motivēta pat indulgenču iegāde… WEF vērtējumā globālais pieprasījums pēc BDSK 2030. gadā sasniegs 2 mljrd. ASV dolāru, bet 2050. gadā – 69 mljrd. ASV dolāru [18]. Jāsaka gan, ka no tā īsti nekļūst skaidrs, kādā mērā izdosies saglabāt ekosistēmu integritāti un dzīvās un nedzīvās dabas sinerģijas, pat ja izdodas saskaitīt, cik dzīvnieku, sugu, augu, dzīvotņu vai hektāru izdosies pasargāt no iznīcības vai būs atdzimuši no pelniem. Tieši tāpat, ja tiek veicināts BDSK pieprasījums [19] šī tirgus augšanas vajadzībām – var jautāt, vai jāturpinās iespējai pelnīt no videi kaitīgas uzņēmējdarbības, jo tie primāri ir tirgus dalībnieki, kuriem būtu nepieciešams iegādāties BDSK.

Džeremijs Simonds un līdzautori (Jeremy S.Simmonds et al.) pētījumā Moving from biodiversity offsets to a target‐based approach for ecological compensation (researchgate.net) iesaka nedaudz mainīt pieeju tam, kā tiek īstenoti BDII projekti. Autori norāda: ja prasība “no net loss” attiecināma uz bāzes trajektoriju, nevis absolūto līmeni, bioloģiskās daudzveidības zudums turpinās, tāpēc BDII jānosaka mērķis absolūtā izteiksmē.

Katrai infuzorijai tupelītei nevar pielikt klāt žandarmu, tomēr tirgus dalībniekiem nepieciešama savstarpēja uzticība, pārliecība, ka BDII projekts atbilst izvirzītiem kritērijiem, ka tas tiks pilnībā ieviests un būs dzīvotspējīgs ilgtermiņā. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas projektos svarīga ir ilgstoša to uzturēšana, kurā jāturpina ieguldīt līdzekļi. Diemžēl projekti ne vienmēr ir veiksmīgi (skat., piem., Nearly half replanted trees do not survive past five years (inhabitat.com)), tikmēr BDII projektu izvērtēšana, sertificēšana, ieviešana un uzraudzīšana kļūst par veselu pakalpojumu virkni, ar ko “apaug” bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

Jāatzīmē, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai veidotie tirgus instrumenti var balstīties tikai uz zinātniski pierādītām aplēsēm par sugu daudzveidību un ekosistēmu funkcionalitāti un atsevišķu ekosistēmu pakalpojumu nozīmību tautsaimniecībā. Tādējādi pastāv risks zaudēt to, par ko šobrīd trūkst izpratnes zināšanu vai intereses trūkuma dēļ par atsevišķām dzīvības formām un to savstarpējo sinerģiju un mijiedarbību par nedzīvo dabu.

Vai nekaitēt ir dārgi?

Citiem vārdiem sakot, vai dabas glābšana ir investīciju projekts? Atbilde, visticamāk, būs apstiprinoša, ja nekas fundamentāli nemainās veidā, kā globāli funkcionē tirgus ekonomika un nav arī vēlmes kaut ko būtiski mainīt ierastajos biznesa modeļos. Elija Apostolopulu (Elia Apostolopoulou) savā grāmatā “Nature Swapped and Nature Lost. Biodiversity Offsetting, Urbanization and Social Justice.” starp daudziem apsvērumiem, kas motivējuši pētīt ekonomisko sistēmu un tirgus instrumentu attīstību, kā arī aktuālos piemērus bioloģiskās daudzveidības regulējumā un tirgū, atzīmē rūpju par vidi motivāciju: “neoliberālā kapitālisma laikmetā daba netiks glābta, kamēr kapitāla turētājs vai zemes īpašnieks negūs lielāku labumu no tās saglabāšanas nekā no tās iznīcināšanas” [20]. Iepriekš minētais Paulsona institūta pētījums būtībā to apstiprina: “Finanšu tirgi neatzīst dabas kapitāla vērtību, kamēr vien tas netiek definēts kā naudas plūsma vai aktīvu vērtība, ko esošās ekonomikas sistēmas spēj izmērīt” [21].

Apostolopulu pauž arī nožēlu, ka izmaksu un ieguvumu analīze (“cost-benefit analysis”), kas 19. gs. Francijā pirmoreiz lietota infrastruktūras objektu izvērtēšanai, nonākusi visās dzīves sfērās [22] (tajā skaitā tādā piemērā kā “Cik vērts ir jaundzimušais kā nacionālais aktīvs”). Mūsdienās šī pieeja pamato to, vai dabas objektam vai ekosistēmai ir tiesības pastāvēt. Autore argumentē, ka “piesārņotājs maksā” balstās uz šo pašu izmaksu-ieguvumu analīzi un tā vietā, lai šī maksa piesārņotājam ļautu apjaust dabas vērtību un atturēties no piesārņošanas, tikai nosaka iespēju neierobežoti turpināt veikt vidi degradējošās darbības. Piemēri nav tālu jāmeklē, varam lasīt pasaules lielāko uzņēmumu galvgalī esošas naftas kompānijas [23] pārliecību par sava biznesa ieguldījumu virzībā uz CO2 emisiju samazināšanu.

Dabas monetizēšanu ar līdzīgiem un citiem argumentiem kritizē daudzi citi autori un vides aktīvisti. Piemēram, tiek kritizēta tirgus instrumentu veicināta dabas fragmentēšana, ekosistēmu integritātes un sinerģijas zaudēšana, ja daba “pa gabaliņam” novērtēta tiek pārvietota no vienas vietas uz citu atkarībā no tā, kur jāīsteno ekonomiski izdevīgs projekts. Franču fiziķis un filozofs Oreljēns Baro (Aurélien Barrau) atgādina, ka dzīvās dabas “aizstāšana” (iznīcinātā “atgriešana”) ir aksioloģiskas dabas jautājums: netiek cienītas dzīvās dabas tiesības pastāvēt pašai par sevi, tā vietā lai tikai kalpotu par resursu / aktīvu cilvēka vajadzībām. O.Baro min piemēru, ka ar šādu domāšanu tikpat labi var nogalināt citas ģimenes bērnu, apgalvojot, ka radīs citu vietā [24].

Reaģējot uz raksta virsrakstā pašas uzdoto jautājumu, politkorektākā atbilde būtu līdzīga formulējumiem, ko sniedz WEF, kā arī daudzas bioloģiskās daudzveidības un CO2 instrumentu tirgū darbojošās organizācijas, proti, precīzi izvērtētiem, pareizi ieviestiem, uzraudzītiem un pēc ieviešanas uzturētiem (ja runa par bioloģisko daudzveidību, nevis CO2, kas tiek dzēsts no reģistriem uzreiz pēc aizstāšanas) projektiem ir potenciāls sasniegt savu mērķi un vairot finansējumu šādu projektu ieviešanai. Tomēr… pārliecības par to, ka ietekmējums tiek izlīdzināts, nereti trūkst, un risks, ka cieš ekosistēmu integritāte, unikalitāte, funkcionalitāte (un tādējādi klimata pārmaiņas var netikt palēninātas) vai netiek respektētas vietējo kopienu vajadzības, saglabājas.

 

 


 

[1] Ar bioloģisko daudzveidību apzīmē ekosistēmu (dabas kapitāla), sugu un gēnu dažādību visā pasaulē vai noteiktā dzīvotnē (skat. piemēram, šeit). Cita definīcija “dzīvības dažādība un mijiedarbība starp dzīvajām būtnēm visos līmeņos uz sauszemes, ūdenī, jūrā un gaisā” pieejama, piemēram, šeit.

[4] Support for fossil fuels almost doubled in 2021, slowing progress toward international climate goals, according to new analysis from OECD and IEA - OECD; lai gan būtiskajā pieaugumā pret 2020. gada īpaši zemo līmeni jāņem vērā pandēmijas ietekme, tomēr 2021. gada subsīdiju apjoms arī pārsniedza vidējo līmeni 5 gadu laikā pirms pandēmijas.

[6] Tim Coles ir rePlanet direktors; rePlanet nodarbojas ar ekosistēmu atjaunošanu un saglabāšanu, izmantojot oglekļa dioksīda emisiju samazināšanas kredītus (ODESK) un BDSK. Rakstā minētā diskusija ir daļa no “Corporate finance into Forestry and Biodiversity Summit”, kas notika 2023. gada oktobrī Londonā, skat., Biodiversity Credits - YouTube, 16:40-17:00

[10] Biodiversity Credits (weforum.org); vēl cita versija definīcijai (“BDSK ir sertifikāts, kas atspoguļo izmērāmu un pierādītu pozitīvu bioloģiskās daudzveidības rezultātu, kas ir ilgstošs un papildinošs tam, kas būtu iespējams citādi”, ar “citādi” nozīmētu bez šī instrumenta izmantošanas) lasāma šeit, 7.lpp.

[12] Piemēram, Darbi Marianne. “Biodiversity Offsets Between Regulation and Voluntary Commitment”. Springer, 2020. Līdzīgas definīcijas un ietekmes mazināšanas hierarhijas apraksts arī Mitigation hierarchy - The Biodiversity Consultancy un WEF 2023 Biodiversity Credits Demand Analysis and Market Outlook (weforum.org) 4.lpp.

[13] Darbi Marianne. “Biodiversity Offsets Between Regulation and Voluntary Commitment”. Springer, 2020; 147. lpp.

[16] Izoard Celia. “La Ruée Minière au XXIe siècle. Enquête sur les métaux à l’ère de la transition”. Éditions du Seuil, 2024 ; 57.-58.lpp. Autore grāmatas nosaukumā izmanto līdzību ar t.s. “zelta drudzi”.

[19] Turpat.

[20] Apostolopoulou Elia. “Nature Swapped and Nature Lost. Biodiversity Offsetting, Urbanization and Social Justice.” Palgrave Macmillan, Springer Nature. Switzerland, 2020; 6. lpp. Tēma tiek skatīta plašāk, ieskaitot tādus jēdzienus kā sugu banka (“species bank”) utt.

[22] Turpat, 200.-201. lpp.

APA: Paula, D. (2024, 14. jul.). Paļaušanās uz tirgus mehānismiem vides saglabāšanai: vai iespējams izvairīties no indulgenču tirgus 21. gadsimta gaumē?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6502
MLA: Paula, Daina. "Paļaušanās uz tirgus mehānismiem vides saglabāšanai: vai iespējams izvairīties no indulgenču tirgus 21. gadsimta gaumē?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 14.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6502>.

Līdzīgi raksti

Up