24.10.2023.

Pasaka par Baltijas ķēniņmeitām un Latvijas investīcijas aprijušo trīsgalvju pūķi

Ilustratīvs attēls tērvetes parka vilcieniņš
Foto: Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē

Pasaka īsumā. Baltijas ķēniņzemēs saņem raganas vēsti: “Ja investēsi, tad labklājību audzēsi, ja vilcināsies, tad atpalicībā grimsi!” Kā tur bija, kā nebija, bet Latvijas investīcijas 2012. gadā tiek nolaupītas. Ķēniņzemē mēļo, ka pie vainas ir pūķis ar trejām galvām. Kurbads apjož zobinu un dodas lūkot, kurai pūķa galvai ir šaurāks kakls. Pūķis taisnojas, ka neviena galva nav bijusi pie vainas, ka problēma ir sistēmiska visā rumpī un veselības vainu ir tik, cik zvaigžņu debesīs.

Pirmā pūķa galva teic: “Neceļam mājokļus, atpaliekam inženierbūvju būvēšanā, un mums ir knaps intelektuālais īpašums, bet labi ieguldām ražojošajās iekārtās”. Otrā pūķa galva piebilst: “Uz ķēniņu ar pirkstu nerādi, viņš investē, ko spēj. Privātie investori – tie gan ir kūtri”. Bet tie nav kūtri no brīva prāta, trešā galva tiem nedod naudu. Trešā pūķa galva atbild: “Plānāks maks pašiem, skopāki aizdevēji un citzemju investori”. Bet tomēr nauda esot tik daudz kā nekad (tagad gan dārgāka). Bet tai otrajai galvai ir knapas idejas, bet liela ēna. Pūķa galvas savā starpā turpina strīdēties, un Kurbads paliek neziņā. Tā kā vardarbība tāpat neko nerisina, Kurbads aizvāc zobinu un nolemj uzvaicāt viedokli vēl citai galvai - jo četras galvas tomēr ir gudrākas nekā trīs.

Kurbads dodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem pie vecās raganas. Ragana kā jau ragana, tai jau nekad nav bijis pilns dālders. Tā buras ap katlu un nesaprotami murmulē: “Latvija tic karmai, Igaunija – vienradžiem”. Kurbads saprot, ka arī te gudrāks netaps, met zobinu krūmos un sērīgi secina: “Dzīve nav nekāda pasaka, bet kaut kam taču ir jātic!?” “Kaut kas” arī  tiek pasakas noslēgumā uzskaitīts.

Ja investēsi, tad labklājību audzēsi, ja vilcināsies, tad atpalicībā grimsi!

Garā pasaka. Sensenos laikos, bet varbūt nemaz ne tik senos, proti, divtūkstošo gadu pirmajos desmit gados Baltijas ķēniņzemes auga kopā kā draudzīgas trejmāsiņas – līdz finanšu dižķibelei. Vēl dažus gadus, šķietami pēc inerces, saime turējās kopā, bet tad nāca itin kā necilais 2012. gads, un ķēniņa meita Latvija kā pelnrušķīte pazaudēja investīciju kristāla kurpīti un aizkliboja pa atpalicības taku (1. attēls).

Ķēniņa aizdomas krīt uz trīsgalvju pūķi, tāpēc viņš sūta latvju pasaku spēkavīru Kurbadu, lai tas uzmeklē pūķi un trejos investīciju makrodatu griezumos noskaidro, kurš no kakliem pūķim ir šaurākais. Lielas cerības uz Kurbadu gan ķēniņš neliek, ko gan var gribēt no tāda, ko dzemdējusi apburtas zivs zvīņas un ķidas saēdusies ķēve. Tāpēc ķēniņš uzvelk ubaga drānas un dodas par investīciju problēmām izklaušināt tautu, lai noskaidrotu dziļāk problēmu cēloņus dažādās jomās.

 

Diez vai vērts izplūst Brīnumzemes pasaku aprakstos par investīciju nepieciešamību un saistību ar pavalstnieku labklājības līmeni (2. attēlā tipiskākais labklājības raksturotājs Baltijas valstu iekšzemes kopprodukts salīdzinājumā ar Eiropas trejdeviņu karaļvalstu (Eiropas Savienības, ES) vidējo rādītāju). Investīcijas, jo īpaši produktīvās [1], ir sēkla izaugsmei, tas ir saprotams pat trešajam tēva dēlam – muļķītim. Tāpēc negrimsim liekā lirikā un atgriezīsimies pie Latvijas investīciju atpalicības.

Iemeslu noteikti ir daudz, un visus neizdosies vienā pasakā izstāstīt, bet lūkosim meklēt, kas aprij Latvijas nefinanšu investīcijas? Un tā – Kurbads apjož zobinu un dodas cirst trīs pūķa galvas:

  • pirmā galva – investīciju veidi (ražošanas iekārtas, mājokļi, transportlīdzekļi u.c.);
  • otrā galva – institucionālie sektori (mājsaimniecības, valdība (ieskaitot pašvaldības), finanšu un nenfinanšu uzņēmumi;
  • trešā galva – finansējuma avoti (uzkrājumi, ES fondi, ārvalstu tiešās investīcijas, ilgtermiņa kredīti).

Kurbads atrod pūķi kādā nomaļā alā un izvelk cīņai zobinu. Bet tā kā šī ir mūsdienīga pasaka, tad pastāv nevainīguma prezumpcija un pūķim ļauts teikt aizstāvības runu. Tad nu katra galva pēc kārtas stāsta, ko tā redz investīciju zūdības sakarā.

Pirmā pūķa galva: “Neceļam mājokļus, atpaliekam inženierbūvju būvēšanā, un mums ir knaps intelektuālais īpašums, bet labi ieguldām ražojošajās iekārtās.”

Nudien, ražošanas iekārtās Latvija ņipri investē, un tā ir visnotaļ laba ziņa. Tās ir tipiskākās produktīvās investīcijas un nesīs augļus vēl ilgi. Automatizācijas procesi, jaunas jaudīgākas iekārtas, arī datori un programmatūra, kas nepieciešama mūsdienu digitālajai pasaulei. Tā kā labas ziņas nevienu neinteresē, tad ar šo arī rindkopa beidzas. Lūkosim, kas ķēniņmeitai Latvijai nepadodas.

Latvijā mājokļu būvniecība pēdējos desmit gadus stagnē (3. attēls), vienlaikus kaimiņzemēs tā arvien aug. Šāda situācija izskatās pagalam bēdīgi, jo tā jau ķēniņzemes iedzīvotāji dzīvo vecās zaru būdiņās. Ķēniņš ir padzirdējis, ka par mājokļiem jau zobinus un šķēpus dažādu veidu Baltijas galvaspilsētu datos ir lauzis Oļegs Krasnopjorovs, tāpēc dodas par šo noskaidrot Oļega viedokli. Problēmas esot plašas gan piedāvājuma, gan pieprasījuma pusē: a) rīdzinieki biežāk nekā Tallinas un Viļņas iedzīvotāji mitinās pārpildītos un neērtos mājokļos, b) Rīgā ir daudz neapdzīvotu graustu, bet jauno mājokļu būvniecība nepietiekama, c) būvniecības formalitāšu kārtošana Rīgā ir sarežģītāka, dārgāka un aizņem vairāk laika nekā Viļņā un Tallinā, d) rīdziniekiem grūtāk apmaksāt komunālos pakalpojumus, e) rīdzinieki ir neapmierinātāki ar apkārtni dzīvesvietā nekā Tallinas un Viļņas iedzīvotāji.

 

Nākamā bēdu ieleja ir “citas būves”, bet pat ne tik daudz kopējā līmeņa kā nevienmērīgas finansējuma plānošanas dēļ. Trešdaļu no “citām būvēm” nodrošina valdības sektors bieži ar ES fondu līdzekļu līdzfinansējumu. Galvenokārt tie ir inženierbūvniecības projekti, kas ietver ceļu būvi, ūdens un elektroapgādes sistēmas un citus infrastruktūras ieguldījumus. Tāpēc nepārsteidz, ka citu būvju pozīcija uzrāda atkarību no ES plānošanas periodiem. Piemēram, 2016. gadā visām Baltijas ķēniņzemēm ir sumpurnis izgrauzis robu, bet visacīmredzamāko tieši Latvijai.

Pirmajā brīdī gan te var samulst, jo plānošanas periodi abpus bedrei ir 2007.-2013. gads no vienas puses un 2014.-2020. gads – no otras. Bet realitātē investīciju projektu realizācija notiek ar divu gadu nobīdi (pandēmijas laikā ar speciālu pagarinājumu pat ar trīs gadu novirzi), tāpēc arī robs ir 2016. gadā. Šādi kāpumi un kritumi ir nelāgi no būvniecības kapacitātes plānošanas viedokļa, vienā brīdī radot pārkaršanas riskus nozarē, bet citā – pūšot aukstiem pasūtījumu trūkuma vējiem. Pēdējos gados līdz ar pandēmijas izraisīto piegāžu ķēžu traucējumiem un izmaksu sadārdzināšanos ES fondu projekti ir iekavējušies, tādējādi palielinot ES fondu plānošanas periodu nomaiņas bedri, vienlaikus Igaunijā un Lietuvā ir izdevies uzturēt mērenu investīcijām plānoto ES fondu plūsmu un to pat palielināt 2022. gadā, daudz sekmīgāk izmantojot ES fondu sniegtās iespējas.

“Citas būves” ir arī “Rail Baltic” dižprojekts, kas investīcijas palielina jau tagad, bet vēl apjomīgāk cels tuvākajos gados. Ķēniņš gan tautā saklausa daudz bažu, kur tā naudas lāde palikusi, kam izdāļā ķēniņmeitas pūru un kādas prasības izvirza – te tērpu vajag muļķiem neredzamu, te vasaru un ziemu vienā laikā.

Šis investīciju dalījums “citās būvēs” iekļauj arī nedzīvojamās ēkas, kuru būvniecība Latvijai pēdējos desmit gados ir sekmējusies labāk, tomēr atsevišķos segmentos joprojām pieejamās platības Latvijā ir mazākas. Tā, piemēram, biroju telpu kopējā platība Rīgā ir par ceturtdaļu zemāka nekā Tallinā un Viļņā. Zīmīgi gan, ka tukšo biroja telpu procents Rīgā ir augstāks un varētu vēl augt, jo tuvākajos gados ir plānoti vērienīgi biroju telpu projekti. Attīstītāji, kas galvenokārt nāk no Lietuvas un Igaunijas, sakaras ar grūtībām līdzīgus projektus īstenot Rīgā atšķirīgas vides un ekonomiskās situācijas dēļ. Ķēniņš arī par šo izklaušina tautu – tiek uzskaitītas vairākas problēmas: a) birokrātiski šķēršļi un atbalsta trūkums no valsts iestāžu puses, b) pārmērīgs finansiālo līdzekļu izcelsmes regulējums, c) zemāka uzņēmējdarbības aktivitāte un darba ražīgums ar no tā izrietošu vājāku pieprasījumu pēc augstas klases biroja telpām, d) attālinātais darbs, kas veicinājis pieprasījumu pēc mazākām telpām bez pastāvīgām darba vietām, bet ar ērtākām socializēšanās iespējām (šī pieprasījuma maiņa Latvijā iezīmējoties asāk). Tauta pauž bažas, ka biroja telpu iznomātājiem klāsies plāni ar vēl apjomīgāku tukšu biroju telpu problēmu, un tā arī varētu notikt, ja netiks labotas sistēmiskas problēmas, kas neļauj augt potenciālam biroja telpu klientu lokam.

Ir vēl kāds svarīgs investīciju veids, kuru reizēm kā pasaku tēlu ir grūti aptaustīt un aplēst, tomēr tas eksistē – intelektuālais īpašums. Latvija šajā rādītājā krietni atpaliek no Lietuvas un pēdējos piecos gados pavisam dramatiski no Igaunijas. Kopumā gan tas nepārsteidz, jo tieši tik atpalikuši mēs izskatāmies arī zinātnes izgudrojumu komercializācijas jomā, ko pirms diviem gadiem skatīja pasakas teicēja rakstu sērijā, kur līdzīgā manierē kā ķēniņš izklaušināja tautu. Zinātnieki, uzņēmēji un projektu vidutāji kā galvenās problēmjomas, kuras bremzē “high-tech” investīcijas un intelektuālā īpašuma veidošanos, sauc: a) desmitgades vērojams nepietiekams kopējais finansējums pētniecībai un attīstībai un valsts programmu finansējuma piedāvājums nopietnākiem un dārgākiem komercializācijas projektiem augstā tehnoloģiju gatavības līmenī, b) intelektuālā īpašuma pāriešanas no publiskā sektora uz privāto sektoru ierobežojumi, cenas noteikšanas mehānisma problēmas, c) apjomīgs birokrātiskais slogs, kas apgrūtina un būtiski pagarina un sadārdzina jebkura projekta iedzīvināšanu, d) uzņēmumu neizpratne par pētniecības dārdzību un intelektuālā īpašuma vērtību, e) ilgtspējīgas un aktīvas valsts politikas trūkums, stratēģiskie plāni ir formāli un no realitātes atrauti, f) akadēmiskās zinātnes pētījumi lielākoties nenotiek uzņēmējdarbībai aktuālās tēmās, g) nepieciešams apjomīgāks finansējums komercializācijas procesiem, jaunuzņēmumu ekosistēmai. Komercializācijas programmām ir pārāk īsi īstenošanas termiņi, šis process ir daudz sarežģītāks un finansiāli ietilpīgāks, lai to varētu veiksmīgi praktizēt ar esošajiem programmu regulējumiem.

Laiks uzklausīt otro pūķa galvu, kura atbild par investīciju pasūtītājiem – institucionālajiem sektoriem (valdību, finanšu un nefinanšu uzņēmumiem un mājsaimniecībām).

Otrā pūķa galva: “Uz ķēniņu ar pirkstu nerādi, viņš investē, ko spēj. Privātie investori – tie gan ir kūtri.”

Tā ir – ķēniņš, pat ja ir kails, nav pie vainas investēšanas aktivitātēs – valdības sektora investīcijas eiro izteiksmē ir līdzīgas visām Baltijas ķēniņmeitām, pēdējos gados tik Lietuvas publiskie ieguldījumi ir auguši straujāk. 

 

4. attēlā ir redzams, ka galvenā problēma ir privātajās investīcijās, īpaši mājsaimniecību sektorā, kas savijas ar pirmās pūķa galvas stāstu – mājsaimniecības nebūvē mājokļus (pašas vai ar daudzīvokļu namu attīstītāju rokām). Bet par problēmām mājokļu segmentā ķēniņš jau paguva tautu izklaušināt iepriekš.

Ķēniņš padzird un nopriecājas, ka otrā pūķa galva viņu investīciju zūdībā nevaino, tomēr paliek šaubīgs, vai tiešām ir izdarījis visu, kā klājas labam valdniekam. Tauta teic, ka ir nianse – valsts un privātā sektora kopīgu investīciju projektu realizēšanā (publiskā un privātā partnerība un koncesijas līgumi) citas ķēniņa meitas, jo īpaši Lietuva, ir naskākas. Bet par to Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde ir iecerējusi padziļinātu analīzi. Viņai gan datu iegūšanai un apkopošanai vajadzēs ne mazāk izdomas kā ķēniņam spītīgās princeses savaldīšanai, jo datu pieejamība pa valstīm ir krietni ierobežota.

Pūķa otrā galva miedz ar aci un mudina skatīties uz pūķa trešo galvu, kas atbild par investīciju finansējumu. Tā tiešām izskatās vārga un tramīga.

Trešā pūķa galva: “Plānāks maks pašiem, skopāki aizdevēji un citzemju investori.”

Trešā galva izskatās ne vien vārga, bet arī ērmīga. Bēda ir tāda, ka pilnībā korekti un visus finanšu avotus savstarpēji izslēdzoši attēlot vienā griezumā nav iespējams. Visbiežāk šī finansējuma analīze paliek fragmentēta, atsevišķi palūkojoties uz kredītiem, ārvalstu tiešajām investīcijām (ĀTI), ES fondu līdzekļiem, kopējo vai atsevišķu sektoru parāda pārmaiņām, bet paliek neatbildēts jautājums – cik nozīmīgs ir katrs no šiem finansējuma avotiem un kur avotu vietā ir vien sīkas tērcītes? Piedāvāju savu interpretāciju par svarīgākajiem finansējuma avotiem ar piebildi, ka dati ir nekonsolidēti – tātad šo finansējumu kopējā summa pārsniegs kopējo nefinanšu investīciju apjomu [2].

 

Katram 5. attēlā atspoguļotajam finansējuma avotam ir savi plusi un mīnusi.

  • Pats galvenais un apjomīgākais ir pašu finansējums – visu institucionālo sektoru kopējie uzkrājumi (tas, kas no rīcībā esošajiem ienākumiem paliek pāri pēc patēriņa un tekošajiem izdevumiem). Bruto uzkrājumi Latvijā izaugsmē atpaliek no kaimiņzemēm – vai nu pelnām par maz, vai patērējam par daudz. Pats par savu naudu dzēru, pats skrēj savu kumeliņu – skan labi!? Bet reti kuram ir tik liels zutnis, lai varētu finansēt lielākus investīciju projektus. Tāpēc jālūkojas pēc citiem finansējuma veidiem. 
  • ES fondu līdzekļi neveido parādu, tāpēc šīs iespējas būtu maksimāli jāizmanto. ES fondu līdzekļi, kas tiešā veidā tiek investēti, tā sauktie kapitāla pārvedumi, kopējā finansējuma katlā Latvijā nav lieli un aptuveni līdzīgi kā kaimiņzemēs. Tomēr atsevišķās jomās ES fondu līdzekļi spēlē nozīmīgu lomu, piemēram, būvniecībā infrastruktūras projektu finansēšanā. Tāpēc plānošanas periodu kāpumi un kritumi ietekmē visu būvniecības kapacitāti un pieprasījumu pēc būvmateriāliem. 2022. gadā (kas attēlā nav atspoguļoti nepilnu datu loka dēļ) kapitāla pārvedumi Latvijā gandrīz uz pusi saruka, vienlaikus Lietuvā un Igaunijā krietni pieauga, veiksmīgāk izmantojot ES fondu līdzekļus. Turklāt mēs runājam tikai par tiešo ES fondu finansējumu, bet tas parasti paģēr arī valsts vai privāto līdzfinansējumu, citiem vārdiem – ES fondi paver iespējas ar mazākiem saviem vai aizņemtiem finanšu resursiem finansēt investīciju projektus un var būt galvenais pamudinājums, lai investīciju projekts vispār tiek iedzīvināts.
  • ĀTI priekšrocība ir tā, ka šai naudai nereti līdzi nāk arī investora pieredze ārvalstu tirgos. Ir zināmi daudzi gadījumi, kad ir investēts kādā jomā, kas nav vai bijusi mazattīstīta Latvijā, un ar laiku aug gan šis uzņēmums, gan arī zināšanas darbiniekiem, kuri vēlāk izveido paši savus uzņēmumus. ĀTI jomā Latvija diemžēl acīmredzami atpaliek no Igaunijas un Lietuvas. 
  • Ilgtermiņa kredīti ir vēl viena joma, kurā Latvija atpaliek, turklāt Latvija ir viena no retajām trejdeviņu Eiropas karaļvalstu zemēm, kur mājsaimniecībām un nefinanšu uzņēmumiem izsniegto ilgtermiņa kredītu atlikumi pēdējā desmitgadē ir sarukuši – tātad kredīti apjomīgāk tika dzēsti, nekā ņemti jauni. Vienlaikus Igaunijā tie auga par 44 %, bet Lietuvā – par 48 %.
  • Ir arī citi finansējuma veidi, tomēr to loma nav tik liela, vai tie daļēji jau ir ietverti citos rādītājos, kā, piemēram, parāda vērtspapīri. Parāda vērtspapīrus iecienījis arī pats ķēniņš, bet tā kā viņa lomu investīciju atpalicībā otrā pūķa galva attaisnoja, tad tas te netiek atsevišķi skatīts. Precīzāk – pasakas teicēja apskatījās un izbrāķēja, jo tie netiek plānoti ar mērķi ieguldīt nefinanšu investīcijās, bet vairāk izmantoti budžeta robu lāpīšanai finanšu krīzes, pandēmijas u.c. grūtību apstākļos, kad budžeta izdevumi sāk pārsniegt ieņēmumus.

Dzīvē šie dažādie finansējuma avoti pastāv līdzās, un viens projekts var tikt finansēts gan ar ES fondu līdzekļiem, gan ar līdzfinansējumu – gan pašu uzkrāto, gan aizņemto. Pat nerunājot par jau iepriekš minēto privāto un publisko partnerību.

Ķēniņš turpina izvaicāt savus pavalstniekus par finansēšanas ainu ķēniņzemē un noskaidro, ka Latvijas Banka nesen publiskojusi pirmo Finanšu pieejamības pārskatu un par šo tēmu notikušas arī Ekspertu sarunas. Daži no pārskatā minētajiem pavalstnieku secinājumiem: 

  • galvenie uzņēmumu neapmierinātības iemesli, piesaistot ārējo finansējumu, ir pārmērīgas ķīlas prasības un augsta finansējuma cena (pārskata 6. att.); 
  • aptuveni 60 % aptaujāto Latvijas uzņēmumu uzskata finansējuma pieejamību par šķērsli ilgtermiņa investīcijām, t. sk. 40 % aptaujāto to uzskata par lielu šķērsli (augstākais rezultāts eirozonā; pārskata 32. att.). 
  • pozitīvāks viedoklis par finansējuma pieejamību ir uzņēmumiem Igaunijā un Lietuvā, kur aptuveni 40 % aptaujāto uzņēmumu uzskata finansējuma pieejamību par šķērsli investīcijām. 

Pārskatā tiek secināts, ka finansējuma nepieejamība varētu būt viens no iespējamiem cēloņiem Latvijas investīciju aktivitātes atpalicībai no kaimiņvalstīm. Lai gan finansējuma pieejamībai pūķa kakls izskatās šaurāks, tomēr cirst šo galvu nost pavisam būtu neprāts – bez tās investīciju būs vēl mazāk. Tāpēc visi ķēniņa lēmumi ir rūpīgi jāizsver, un “Runga, iz maisa!” varētu nebūt pats labākais risinājums pūķa galvas apasiņošanai – ka nenosit beigtu un pagalam.

Visas pūķa galvas ir aplūkotas, un, lai gan finansējuma galva izskatās salīdzinoši vārgākā, tomēr kopumā vainas vairāk meklējamas novājinātā rumpī ar sistēmiskām asinsrites problēmām. Arī ķēniņa iztaujāšana atsevišķās jomās kā padziļināti analīžu mērījumi (mājokļu un biroju platības, intelektuālais īpašums un zinātnes pārnese uzņēmējdarbībā) apstiprina šo diagnozi. Tomēr Kurbadu neliek mierā vēl kāda doma – aiziet tur, nezin kur, atnest to, nezin ko. Tā, uz labu laimi klīstot, Kurbads satiek veco raganu un uzklausa arī viņas neprātīgos prātojumus.

Latvieši tic karmai, igauņi - vienradžiem

Ragana stāsta, ka Re:Baltica ne tik sen pētījusi latviešu nesatricināmo ticību karmai, ezotērikai un maģijai. Savukārt igauņi esot vēl trakāki – viņi ticot vienradžiem un jau izsenis specializējas šajā lopkopības jomā. Tiesa, tās nav kādas mītiskas būtnes, bet visnotaļ reāli tēli – jaunuzņēmumi, kuru tirgus vērtība ir sasniegusi miljardu ASV dolāru (saskaņā ar sentēvu tradīcijām) vai eiro (Eiropas dzīvesziņas uzturēšanai). Kamēr vien eiro un dolārs turas puslīdz līdzīgā paritātē, tas nav tik principiāli.

Līdz šim Igaunija bijis šūpulis 10 vienradžu izauklēšanai: Skype 2005. gadā, Playtech  2007. gadā, Wise 2015. gadā, Bolt 2018. gadā, Pipedrive 2020. gadā, Zego, ID.me un Gelato 2021. gadā, kā arī Veriff un Glia 2022. gadā. Igaunija ir Eiropas līdere gan jaunuzņēmumu skaitā uz iedzīvotāju, gan riska kapitāla piesaistē (ziņojuma Coming of age: CEE startups (dealroom.co) 19.-20. lpp.) Priecē, ka Igaunijas veiksmes stāsts kā lipīgs vīruss izplata pozitīva mārketinga baciļus arī pārējām Baltijas valstīm, jo nav jau noslēpums, ka pasaule nereti mūs tomēr uzlūko kā nedalāmas trejmāsiņas. Šī paša ziņojuma 38. lpp. attēlam ir zīmīgs nosaukums: “The Baltics are an entrepreneurial region, with more than 1 startup per 1,000 people in Estonia” (“Baltijas reģionu raksturo uzņēmējdarbības gars; Igaunijā ir vairāk nekā viens jaunuzņēmums, rēķinot uz 1000 cilvēkiem”). Arī Lietuva ir ņipri uzsākusi iekopt vienradžu  dārzus un kā sirēnas ar saldām dziesmām vilināt vilina investorus kuģot uz “Lithuania – Land of Unicorns”, un pēdējo gadu augstā inflācija to ir vēl sekmējusi – šodienas miljards ir mazāk vērtīgs nekā vakardienas miljards, attiecīgi šāds kritērijs ir vieglāk sasniedzams, un jauni vienradži pēdējos gados ir šķīlušies kā ar līdakas pavēli. Lietuvā līdz šim ir izveidojušies trīs vienradži: Vinted 2019. gadā, Nord Security 2022. gadā un Baltic Classifieds Group 2023. gadā. Latvijā pagaidām ir viens – "Draugiem Group" drukas produktu ražotājs Printful [3].  

Latvijas Jaunuzņēmumu asociācijas "Startin.LV" izpilddirektore Olga Barreto-Goncalvesa ķēniņam izstāsta savu stāstu: “Igaunijā modernizācijas jeb digitalizācijas process, it īpaši tādā fundamentālā jomā kā izglītība, sākās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Ap to laiku arī sākās "Skype" stāsts, tad jau arī "start-up" ekosistēmas aktīva attīstīšana, uzņēmējdarbības veicināšana, ārzemju talanta piesaiste utt. Arī Lietuva ir sākusi attīstīt "start-up" ekosistēmu pirms vairāk nekā 10 gadiem. Savukārt Latvijas attīstības ceļš ir citādāks: straujš un stratēģiski visās jomās integrēts digitalizācijas process mums sākās krietni vēlāk, arī par "start-up" ekosistēmu mēs kā valsts un sabiedrība sākām nopietni runāt tikai pirms 7-8 gadiem, valsts atbalsts šai jomai tika aktivizēts 2017. gadā”. 

Igaunijas stāsts sākās ar "Skype", pēc tā pārdošanas īpašnieki kļuva par eņģeļinvestoriem un investēja citos jaunuzņēmumos. Šī darbīgā jaunuzņēmumu šķilšanās vieta piesaistīja arī pasaules investoru interesi. Piemēram, "Tiger Global" palīdzēja identitātes pārbaudes jaunuzņēmumam "Veriff" piesaistīt 100 miljonus dolāru, savukārt ar "Sequoia" palīdzību "Bolt" piesaistīja 628 miljonus eiro. Šīs ir krietnas summas, kuras patīkami kuplina Igaunijas ĀTI stabiņu 5. attēlā un sniedz jaunu stimulu attīstībai. Tiesa, ar ĀTI reizēm sanāk kā pasaku noslēgumos: “Es arī tur biju, ēdu, dzēru, tik mutei netika, pa bārdu vien notecēja”. Baltijas valstu ekonomiskās saites ir tik ciešas, ka reizēm finansējums pa vienām duravām aust (ĀTI ieplūdes – 5. attēla zelta stabiņi), pa otrām – noriet (ĀTI aizplūdes – 5. attēla tumšzilie stabiņi), un beigās paliek pāri tik notrieptas bārdas tiesa. Tas attiecas gan uz te minēto “Bolt” piesaistīto finansējumu, kas ietecēja arī citu saistīto uzņēmumu bārdās, tostarp arī Latvijā, gan uz citiem gadījumiem. Arī Latvijas rekordlielās ĀTI ieplūdes 2021. gadā lielā mērā pa otrām duravām norietēja, sadaloties pa Swedbank Baltics asinsriti.

Jaunuzņēmumu tapšana nav nekāda medusmaize, secina ragana, tur ir daudz risku un nepieciešama krietna pacietības deva. Kā rāda pēc “Google” pasūtījuma veiktais “Civitta” pētījums, jaunuzņēmumam Latvijā līdz veiksmīgai finansējuma iegūšanai ar iespējkapitāla fondiem ir jāsazinās trejdeviņas (27) reizes, vienlaikus Igaunijā – 23, Lietuvā – 20. Atkal jau Latvijā vissliktākais rezultāts?! Bet jāteic, ka arī 20 ir ļoti daudz un vairākumam tēvadēlu un mātesmeitu droši vien dūša papēžos būtu jau pēc trejiem mēģinājumiem.

Dzīve nav nekāda pasaka, bet kaut kam taču ir jātic!?

Ķēniņš ir atgriezies no klaiņošanas pa ķēniņzemi ar ubaga tarbu, arī Kurbads ir pārnācis mājās no sava ceļojuma bez pūķa galvu trofejām, bet ar diviem no raganas ķetnām izglābtiem bērniem. Viņi pārspriež dzirdēto un redzēto. Lai kuru pūķa galvu cirstu, sāp visām. Diemžēl nevar izcelt nevienu tādu atsevišķu investīciju attīstības šķērsli, pēc kura atrisināšanās varētu uzsaukt: “Galdiņ, klājies!” un naski tiktu servēti tuvu un tālu investoru naudas zuteņi. Problēmas ir visaptverošas – gan piedāvājuma, gan pieprasījuma, gan finansējuma pusēs. Ir birokrātiski šķēršļi un formalitātes, ir vāja iedzīvotāju pirktspēja un uzņēmumu ražīgums, ir aizdevēju neuzticēšanās un ārvalstu investoru piesardzība, ir vides kvalitātes problēmas, nedroša nodokļu un regulējuma vide, darbaspēka trūkums vai prasmju neatbilstība, vāja zinātnes un komercsektora sazobe, ir korupcija un ēnu ekonomika, un vēl daudz citu ligu. Te pavisam nesena pasaka iz dzīves: “Investora neticamie piedzīvojumi Latvijā”.

“Bet vai tad viss ir tik slikti un nekā laba nav?” – vaicā no raganas krāsns izvilktie Ansītis un Grietiņa. Ir, ir arī pa kādai labai vēstij: 1) Latvijā ir bijuši vērā ņemami ieguldījumi ražošanas iekārtās, tas sniedz cerību uz pievienotās vērtības radīšanu nākotnē, 2) kopš 2017. gada Latvijā aktīvāk tiek piestrādāts pie pievilcīgākas jaunuzņēmumu radīšanas ekosistēmas, turklāt mums par labu nāk Baltijas kā vienota tirgus uztvere. Mēs jau varam sērot, ka atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas, bet tie nu nepavisam nav tie sliktākie piemēri, no kā atpalikt. Ja ņem vērā šā brīža apstākļus – karu un ķīviņus tuvu un tālu, sankcijas pret caru, Baltijas ķēniņmeitas turas gluži cienījami un ir ieredzētas jaunavas ar labu pūru. Viena tik tāda kliba bez investīciju kurpītes. Tā ka glābējus nevajag – daiļais aizjūras princis Starptautiskais Valūtas fonds var savā aizjūras karaļvalstī mierīgi gulēt un glābt citas princeses (šādu savienību neviens arī neapsver, bet kas gan par pasaku bez daiļā prinča?). Un vispār – Baltijas ķēniņmeitas ir mūsdienīgas neatkarīgas sievietes, tiks galā pašas bez turīgiem preciniekiem. Savukārt Ansītis un Grietiņa kļūs par jaunuzņēmējiem, jo viņiem patīk vienradži. Tās varētu būt pasakas beigas, bet vēl nebūs.

Kas notika tajā zīmīgajā 2012. gadā, kad Latvijas investīcijas sāka atpalikt? Varbūt tika meklēts ne tas pūķis? Wikipedia ieraksts par 2012. gadu neko tādu zīmīgu neuzrāda, bet te tomēr ir paslīdējis garām kāds notikums. 2012. gadā Andris Ameriks izveidoja partiju "Gods kalpot Rīgai!", kura nākamā gada Rīgas domes vēlēšanās piedalījās kopējā sarakstā ar Rīgas mēra Nila Ušakova vadīto apvienību "Saskaņas Centrs". Un tās gan ir beigas – kā investīcijām (skat. uzņēmēju pieredzi sadaļā “Pašvaldības tikai traucē”), tā pasakai.

 

______________________________

[1] Ļoti vienkāršoti un aptverot tikai nefinanšu investīcijas: jauna kariešu ražotne ir produktīva, tā radīs jaunu pievienoto vērtību, jauna karaļa rezidence – neproduktīva, tās ietekme uz ekonomiku nākotnē būs minimāla. Bet definēt var arī plašāk, piemēram, kā Anglijas Banka: “Investment is defined as spending that has the potential to expand the capacity of the economy, by adding to capital, knowledge and technology. Investment is productive as long as the expected social return is greater than the expected social cost of capital.” (Investīcijas tiek definētas kā izdevumi, kuriem ir potenciāls paplašināt ekonomikas jaudu, papildinot kapitālu, zināšanas un tehnoloģijas. Investīcijas ir produktīvas, kamēr sagaidāmā sociālā atdeve ir lielāka par paredzamajām kapitāla sociālajām izmaksām.)

[2] Precīzāk - ilgtermiņa kredītu pārmaiņas un neto ĀTI pārsniegs neto aizdevumu/aizņēmumu apjomu. Kāda veida datu pārklāšanās var veidoties: a) mājsaimniecību un uzņēmumu aizņēmumi kā atsevišķi sektori ir konsolidēti, bet ne savstarpēji: Jāņa aizņēmums, lai aizdotu Pēterim, ir izslēgts, bet Jāņa aizņēmums, lai aizdotu SIA X, - nav (jāpiebilst, ka tā nav iekšzemes banku statistika, tie ir Eurostat kopējie nacionālo kontu dati, kas ņem vērā kā aizdevējus arī nefinanšu sektorus un ārvalstis), b) ĀTI sadalās pa vairākām finanšu konta pozīcijām (parāda vērtspapīri, aizdevumi/aizņēmumi, akcijas, citas debitoru/kreditoru saistības) un ir nekonsolidēti dati kopā ar ilgtermiņa aizdevumiem, c) aizdevumus nefinansē tikai ārējais sektors, bet arī citu iekšzemes sektoru uzkrājumi, tātad aizdevumu pārmaiņas un uzkrājumi ir nekonsolidēti.

[3] dealroom.co ir visplašāk lietotais datu avots vienradžu un jaunuzņēmumu analīzē, tomēr pie Latvijas tabulā parādās nulles, arī Igaunijas saraksts neatbilst iepriekš uzskaitītajam. Ir jāņem vērā, ka uzņēmumiem var būt citas juridiskās adreses citās valstīs. Printful datubāzē ir atrodams ASV Ziemeļkarolīnā. Printful company information, funding & investors | Dealroom.co Bet tas nekas, viņi tāpat ir mūsējie, un mēs ar viņiem lepojamies!

APA: Puķe, A. (2024, 15. jul.). Pasaka par Baltijas ķēniņmeitām un Latvijas investīcijas aprijušo trīsgalvju pūķi. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6132
MLA: Puķe, Agnese. "Pasaka par Baltijas ķēniņmeitām un Latvijas investīcijas aprijušo trīsgalvju pūķi" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6132>.

Līdzīgi raksti

Restricted HTML

Up