Sankciju ietekme uz Krievijas ekonomiku

Raksts gatavots Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatai vēl pirms 19. sankciju pakotnes pieņemšanas. Raksta pirmpublikācija lasāma izdevumā "Latvijas ārējā un drošības politika. Gadagrāmata 2026".

Līdzšinējais konteksts

Kopumā jau iesākumā jāmin, ka precīzu ieskatu Krievijas ekonomikā iegūt traucē tas, ka Krievija izmanto statistiku kā propagandas un hibrīdkara ieroci, attiecīgi par tās precizitāti var tikai izteikt minējumus. Turklāt Krievija arī ik pa laikam pārtrauc publicēt dažādu statistiku – piemēram, jau ar kara sākumu nav pieejams detalizēts ārējās tirdzniecības dalījums (Rosstat šie dati pēdējoreiz atjaunoti 2022. gadā), un šobrīd arī vairs jau nav pieejama arī demogrāfijas statistika, kuru bez paziņojumiem pārtrauca publicēt 2025. gada vasarā [1]. Attiecīgi Krievija karu izcīna ne tikai karalaukā, bet arī statistikas un datu jomā, neļaujot viegli gūt ieskatu Krievijā notiekošajā. Bez detalizēta dalījuma par ārējo tirdzniecību ir bijis grūtāk spriest par sektorālo sankciju ietekmi uz noteiktu preču tirdzniecību, noslēpjot šo sankciju apiešanas mēģinājumus, tādējādi arī apgrūtinot darbu pie sankciju efektivitātes uzlabošanas. Tomēr atsevišķi statistiskie rādītāji joprojām tiek publicēti, turklāt ieskatu tirdzniecībā var gūt arī no otras – tirdzniecības partneru – puses, tostarp arī ES.

ES kopumā pēc sankciju ieviešanas ar Krieviju tirgojas krietni mazāk – 1. attēlā redzams, ka ES eksports uz Krieviju ir aptuveni trīs reizes mazāks, nekā tas bija tieši pirms kara sākuma, samazinoties no 7.3 miljardiem eiro 2022. gada februārī līdz 2.4 miljardiem eiro 2025. gada jūnijā. Tikmēr preču imports (2. attēlā) samazinājies līdz aptuveni 2 miljardiem eiro mēnesī, kamēr 2022. gada sākumā tas bija pat virs 20 miljardiem mēnesī (ko galvenokārt noteica ļoti augstās energoresursu cenas). Būtisku daļu gan joprojām veido dažādas naftas gāzes, kamēr citu preču imports gan ir strauji sarucis.

No tirdzniecības datiem redzams, ka sankcijas strādā – neeksportējam un neimportējam (vismaz tiešā veidā) to, kas pakļauts sankcijām. Laika gaitā aizlāpīti arī ‘caurumi’, piemēram, salāgojot Baltkrievijas un Krievijas sankciju režīmus. Pirms salāgošanas to varēja izmantot, lai turpinātu vest preces uz Krieviju (kā piemēru var minēt vieglo transporta līdzekļu tirdzniecību, kur pēc krituma eksportā uz Krieviju sekoja līdzīga apjoma pieaugums eksportā uz Baltkrieviju [2]). Ja kāda tirdzniecība ar sankcijām pakļautām precēm notiek, tad tas visticamāk ir noteikta pārejas perioda laikā, kurā var izpildīt iepriekš noslēgtos līgumus, vai arī tas ir atļauts izņēmuma kārtā kādu apsvērumu dēļ. Ārpus šiem izņēmumiem tirdzniecība ar sankcijām pakļautām precēm praktiski nenotiek.

Līdz ar krietni mazākiem tirdzniecības apjomiem ar Krieviju, ES būtiski vairāk tirgojas ar Centrālāzijas un Kaukāza valstīm. Tā kā ceļš uz šīm valstīm bieži vien ved tieši caur Krieviju, tad liela iespējamība ir, ka daļa no eksporta nemaz nenonāk līdz oficiālajam galamērķim (tāpat bijuši arī gadījumi, kad importētās preces realitātē ir no Krievijas). 

Protams, daļēji pieaugumu eksportā uz Kaukāza un Centrālāzijas valstīm var saistīt ar to, ka šīs preces reāli vienmēr caur Krieviju ir devušās tieši uz Centrālāziju, bet tām kā galamērķis tika norādīta Krievija, bet pēc kara sākuma gluži vienkārši saņēmējvalsts mainīta uz patieso. Tomēr bieži vien šis pieaugums drīzāk varētu būt bijis saistāms ar sankciju apiešanu – kā redzams 3. attēlā, lielākā daļa pieauguma ES eksportā uz šīm valstīm ir tieši sankcijām pakļauto preču grupās. Galu galā šo valstu importa statistika bieži vien neuzrāda tik pat lielu pieaugumu importā, cik parāda ES statistika par eksporta pieaugumu uz šīm valstīm.

Tikmēr Latvija (pretstatā ES) kopumā joprojām ar Krieviju tirgojas salīdzinoši daudz – kā redzams 4. attēlā, preču eksports naudas izteiksmē uz Krieviju pēdējos gados nav būtiski mainījies. Tomēr šobrīd pārliecinoši lielākā daļa eksporta uz Krieviju ir dažādas t.s. luksusa preces – preču grupas, uz kurām eksporta liegums attiecas tikai tad, ja preces vērtība pārsniedz kādu noteiktu slieksni. Latvijas gadījumā visbiežāk tie ir dažādi alkoholiski dzērieni (visbiežāk tas ir reeksports), tekstila izstrādājumi. Tāpat turpinām eksportēt farmaceitiskos produktus, kuri gan šajā gadījumā ir arī vietējie ražojumi, un uz šo preču eksportu nekādi ierobežojumi neattiecas.

Kā redzams 5. attēlā, krietni labāk ir veicies ar importa samazināšanu, tam no Krievijas sarūkot būtiski. No 2023. gada sākuma vairs neimportējam dabasgāzi, kopš 2025. gada sākuma arī citas naftas gāzes. Tāpat jau sākotnēji diezgan veiksmīgi esam aizvietojuši Krievijas koksni un metālus ar citu valstu materiāliem – pāreja notika jau 2022. gadā, kad šīs preces tika pakļautas sankcijām. Attiecīgi Krievijas gūtie ienākumi no dažādu resursu eksporta uz ES valstīm un Latviju ir būtiski sarukuši, atsevišķās preču grupās tirdzniecībai vairs nenotiekot vispār.

No apskatītajiem tirdzniecības datiem var skaidri redzēt, ka Krievija nav pilnībā izolēta pat no ES puses – tirdzniecība joprojām notiek. Atsevišķos gadījumos varētu apgalvot, ka sankcijas noteiktām preču grupām ir ieviestas novēloti, jo katras nākamās sankciju pakotnes ietekme uz tirdzniecības apjomiem ir salīdzinoši neliela, turklāt tas arī ir devis laiku Krievijai pārkārtoties, stiprinot tirdzniecības saites ar citām, draudzīgākām valstīm.

Tā, piemēram, būtiski auguši tirdzniecības apjomi ar Āzijas valstīm – pēc kara sākuma gan preču eksports, gan imports Ķīnas un Indijas virzienā ir apjomīgi audzis. Piemēram, uz Indiju vairākkārt pieaugusi dažādu energoresursu eksporta vērtība (kā redzams 6. attēlā) (vērts minēt to, ka arī ES sākusi vairāk importēt no Indijas, importam būtiski pieaugot arī, piemēram, naftas pārstrādes produktos…).

Situāciju, kurā Krievijas vairs nevar iegūt visu nepieciešamo no Eiropas tirgus, veiksmīgi izmanto Ķīna. Kā redzams 7. attēlā, Ķīna būtiski audzējusi eksportu uz Krieviju, preču eksporta vērtībai pārsniedzot pat 11 miljardus ASV dolāru 2024. gada beigās. Lielākais pieaugums bijis dažādu transporta līdzekļu jomā, audzis arī dažādu mehānikas un elektronikas preču eksports. Tajā pašā laikā Ķīna būtiski kāpinājusi importa apjomus no Krievijas – galvenokārt stiprinot sadarbību tieši energoresursu jomā, kuri veido pārliecinoši lielāko daļu no Krievijas preču eksporta uz Ķīnu.

Saskaitot kopā to, kāds ir bijis pieaugums Krievijas eksportā uz Ķīnu un Indiju, un salīdzinot to ar kritumu eksportā uz ES, varētu secināt, ka Krievija ir spējusi pārorientēt savu eksportu, vismaz daļēji kompensējot zaudētās tirdzniecības saites ar ES. Visvairāk to var redzēt tieši apjomu ziņā (piemēram, eksportētās naftas apjomi laika gaitā nav būtiski samazinājušies [3]). Protams, ne vienmēr šī tirdzniecība rit ar Krievijai tīkamiem nosacījumiem, attiecīgi kopējie ienākumi gan ir mazinājušies – kas noticis ne tikai enerģijas cenu normalizēšanās dēļ, bet arī tādēļ, ka, piemēram, Krievija no gāzes tirdzniecības ar Ķīnu iegūst mazāk nekā varēja iegūt no ES [4].

Attiecīgi pašreizējā situācija ir tāda, ka ar kritiskākajām precēm ES vairs Krieviju nenodrošina, tomēr vēl ir turpinājusi importēt energoresursus, lai gan krietni mazāk nekā agrāk. Toties šo kritumu Krievija ir aizstājusi ar citiem partneriem, un potenciāli kāda daļa no preču plūsmām gluži vienkārši tagad mēro nedaudz garāku ceļu caur trešajām valstīm. Tādējādi Krievija pilnīgi noteikti nav pilnīgi izolēta – pat ne no ES puses – un ir stiprinājusi sadarbību ar citām valstīm.

Aktuālā ekonomiskā situācija

Kā iepriekš aprakstīts, protams, krietni vien vieglāk analizēt ekonomisko situāciju Krievijā būtu, ja Krievija publicētu savus datus detalizētā līmenī. Bet, pat ja tie būtu pieejami, tiem līdz galam īsti uzticēties laikam nevar – statistikai Krievijā mērķis daļēji ir arī parādīt to, ka viss ir labāk nekā ir īstenībā, radot ilūziju, ka sankcijām nav jēgas un tās nestrādā (interesanti, ka tādējādi veidojas tādas situācijas, kurās diezgan bieži nākas dzirdēt, ka šīs "neefektīvās" sankcijas vajadzētu pēc iespējas ātrāk atcelt). Attiecīgi jebkuri statistikas rādītāji ir jāuztver ar zināmu piesardzību.

Kā redzams 8. attēlā, Krievijas iekšzemes kopprodukts (IKP) reālā izteiksmē kopš 2022. gada audzis strauji, bet, kas interesanti, arī šeit tirdzniecības bilance nav publicēta no 2022. gada, kamēr pārējās IKP komponentes gan joprojām tiek publicētas. Galvenokārt izaugsme bijusi no patēriņa puses, kamēr novirzi uz kara ekonomikas pusi noteikti parāda sabiedriskā patēriņa nozīmīgais pieaugums. Kopš 2022. gada negatīvs devums IKP pieaugumā nāk no tirdzniecības bilances un krājumu pārmaiņām – ar visu to, ka 2022. gada augstās energoresursu cenas ļāva eksportam būt ļoti augstam, sankcijas varētu būt likušas straujāk lietot krājumus, strauji augot militārajām vajadzībām un nespējot sagādāt visu to, ko agrāk importēja no ES valstīm.

Oficiālie inflācijas rādītāji Krievijā uzrāda inflāciju ap 10% pēdējā gada laikā – tikmēr centrālās bankas galvenā procentu likme ilgāku laiku bija pat 21% apmērā, vien kopš 2025. gada vasaras sākuma tiekot samazinātai līdz 17%. Pilnīgi iespējams, ka inflācija ir pat augstāka, bet, pieturoties pie oficiālajiem rādītājiem, pavisam noteikti ir skaidrs, ka centrālā banka ar inflāciju līdz galam netiek galā, jo fiskālā politika darbojas pilnīgi pretējā virzienā monetārajai – ar valdības izdevumiem un budžeta deficītu inflācija tiek dzīta uz augšu.

Gribētos domāt, ka vismaz daļa no inflācijas noturīguma rodas arī no tā, ka sankciju ietekmē Krievijai ir jāmeklē apkārtceļi preču iegādei, kur agrāk tās bija pieejamas no ES valstīm, bet tagad nākas piemaksāt par šo preču iegūšanu tranzītā caur trešajām valstīm. Iespējams arī tas, ka tagad daļa preču jāražo pašiem, un vienā valstī saražot visu vajadzīgo vienmēr būs dārgāk nekā tad, ja ir iespēja iegādāties preces no citām valstīm, kur katrai valstij ir iespēja specializēties kādā šaurākā nozaru spektrā. Autarķija attiecīgi nes mazāk ieguvumu ekonomikai nekā brīva tirdzniecība. Īpaši to var izjust tādās situācijās, kad ir liela nepieciešamība pēc dažādām specifiskām precēm, piemēram, mikročipiem, procesoriem u.c. precēm ar augstu pievienoto vērtību, kuru ražošanai nepieciešamas specifiskas zināšanas. Turklāt mūsdienās piegādes ķēdes ir garas un sarežģītas, ko pārorientēt ir grūti, tādēļ visu ražošanas procesu koncentrēt vienuviet nevar – lai to izdarītu, izmaksas būtu būtiski augstākas, un galaprodukts tāpat varētu būt nekonkurētspējīgs specifisku preču gadījumā. 

Papildu spiedienu uz inflāciju un ekonomiku izdara darbaspēka nepieejamība. Nav nekādu pārsteigumu, ka bruņotie spēki pieprasa lielu cilvēkresursu, tāpat liela vajadzība pēc darbiniekiem ir arī rūpniecībā, īpaši jau kara apstākļos, kad daudz ko nav iespējams importēt un jāražo pašiem. Tam pa virsu spiedienu izdara arī demogrāfija - nedaudz atgriežoties pie stāsta par to, ka statistika vairs šajā jomā netiek publicēta, kas visticamāk varētu nozīmēt to, ka demogrāfiskā situācija nav spoža, turklāt liels daudzums cilvēku pameta Krieviju jau kara sākumā. Visi faktori kopumā veido tādus apstākļus, ka bezdarba līmenis 2024. gadā bijis vien 2.5% [5] līmenī, kas ir ļoti zems – Latvijā tas ir pēdējos gados turējies 6-7% līmenī, kas jau ir salīdzinoši zems līmenis. Tādējādi Krievija jau ir mobilizējusi lielāko daļu darbaspēka, un tā trūkums nākotnē var nozīmēt vēl straujāku cenu pieaugumu un arī vispārēju ekonomikas recesiju. Un šajā procesā noteikti būtiska ietekme ir sankcijām – piespiežot Krieviju pašai ražot iepriekš importēto.

Pēdējā laikā arī Krievijas valdības budžets nepildās tik labi, kā cerēts, jo naftas cenas nu jau ir krietni zemākas nekā pirms gada [6]. Stingrāki ierobežojumi, piemēram, Krievijas ēnu flotes ierobežošana un naftas cenu griestu samazināšana, arī būtiski samazina Krievijas ienākumus no energoresursu eksporta, izdarot papildu spiedienu uz fiskālo situāciju un spēju finansēt karu. Tā kā nacionālais labklājības fonds tukšojas [7], pārāk ilgi deficītu uzturēt nebūtu iespējams bez aizņemšanās, bet šobrīd aizņemšanās izmaksas Krievijai ir augstas, tādējādi ilgtermiņā šāda situācija nebūtu uzturama, nemaz nerunājot par to, ka sankcijas ietekmē arī Krievijas spēju veikt jaunu naftas atradņu attīstību.

Nākotnes attīstības iespējas un secinājumi

Lai arī Krievija var būt pašpietiekama ekonomika, autarķija ilgtermiņā nav ne tuvu efektīvākajam risinājumam. Protams, Krievija ne tuvu nav pilnībā izolēta no pārējās pasaules, tomēr tāpat rietumvalstu sankciju spiediens rada manāmu ietekmi uz Krievijas ekonomiku. Skaistiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem apakšā slēpjas darbaspēka trūkums, augsta inflācija – tā ir kara ekonomika, kurai nākotnē var nākties ziedot arvien vairāk, lai tikai turpinātu karadarbību.

No Eiropas puses raugoties, ar sektorālām sankcijām panākt var arvien mazāk un mazāk, tirdzniecības apjomiem turpinot samazināties. Bet pat mazākais naudas apjoms, ko samaksājam par Krievijas precēm, ļauj Krievijai finansēt savu kara mašīnu, līdz ar to nekāds imports no Krievijas nav attaisnojams. Luksusa preču eksporta maigie ierobežojumi nodrošina to, ka Krievijas elites slāņi var turpināt savu dzīvi relatīvi netraucēti. Īpaši daudz tādas preces kā alkoholiskos dzērienus un apģērbu uz Krieviju eksportē arī Latvija. Šo preču eksporta aizliegums varētu mainīt arī turīgāko iedzīvotāju dzīves, radīt neapmierinātību ar esošo situāciju un, iespējams, mēģināt kaut ko tajā mainīt. Tas var radīt vēl lielāku vajadzību pēc vietējiem ražojumiem, kas var atņemt darbarokas militārajam sektoram, vai arī tieši atstāt šos cilvēkus bešā un neapmierinātus. Kādā mirklī arī farmācijas eksports var nebūt tik tīrs - no vienas puses skatoties, humānu apsvērumu dēļ šo eksportu aizliegt nevajadzētu un nevarētu, tomēr, no otras puses skatoties, šīs preces tik pat labi var kalpot arī militāriem nolūkiem. Zāļu trūkums var mainīt vidējā cilvēka skatu uz notiekošo, bet visticamāk tas būtiski nemainītu valsts vadības uzskatus par kara turpināšanas nepieciešamību.

Tas, ko ES sankcijas nevar mainīt, ir tas, ka Krievija ir kaut cik pašpietiekama un var tirgoties ar citām valstīm, kā Ķīnu un Indiju. Bet arī šeit Eiropai ir kur piestrādāt – vairāk jāstrādā ar trešajām valstīm, izdarot spiedienu uz tām, lai tranzīts caur šīm valstīm nekalpo par sankciju apiešanas variantu. Protams, to uzraudzīt ir sarežģīti, bet ne neiespējami – pret valstīm, kuras aktīvi tiek izmantotas tranzītam un reeksportam sankciju apiešanai, jau ir iestrādāts rīks sankcijās pret Krieviju – Eiropas Padomes regulas Nr. 833/2014 12.f pants paredz to, ka XXXIII pielikumā esošās preces ir aizliegts piegādāt vai eksportēt uz tajā pašā pielikumā minētajām valstīm. Šobrīd gan šis pielikums ir pilnīgi tukšs, kalpojot vienīgi kā brīdinājuma signālam valstīm, ar kuru palīdzību Krievija var apiet sankcijas, tomēr šī ir viena no iespējām, kā izdarīt lielāku spiedienu uz Krieviju. Turklāt, kas ir svarīgi, būtiski šādus lēmumus pieņemt agrāk nekā vēlāk, jo citādāk Krievijai tiek dots vairāk laika pārkārtot ekonomiku un pielāgoties situācijai, kurā šīs preces un tehnoloģijas jāiegūst no citurienes vai jāražo pašiem – un tad vēlākā mirklī šīm sankcijām var nebūt cerētā efekta. Gandrīz simboliski ierobežojumi dod mazus rezultātus un tikai rada jautājumus par to, kādēļ kādām precēm šie ierobežojumi nevarēja tikt pieņemti agrāk.

Jācenšas trāpīt tur, kur sāp – nafta un gāze Krievijai dod lielu daļu ienākumu. Skaidrs, ka arī ES valstu starpā nav vienota atbalsta stingrākām sankcijām un energoresursu importa izbeigšanai (naftas un gāzes importu turpina Ungārija un Slovākija, LNG pērk arī citas valstis [8]). Nākotnē šāda vienošanās būtu nepieciešama, lai vēl vairāk traucētu Krievijai turpināt karu, un labāk ātrāk nekā vēlāk, jo jau šajā mirklī esošo sankciju ietekme ir jūtama. 

Protams, var cerēt, ka Krievijas ekonomika ir uz pašiznīcināšanās ceļa, tomēr visdrīzāk tas tuvākajā laikā nenotiks, jo tai vēl ir rezerves. Un, ja vēsture ir ko mācījusi, cilvēki Krievijā būs gatavi pieciest zināmas neērtības, tādējādi ir ļoti svarīgi neatlikt uz vēlāku laiku stingrāku sankciju ieviešanu.
 

[1] Russia’s demographic vanishing act: A warning from history | russia matters. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.

[2] “Kā sankcijas ietekmējušas tirdzniecību ar Krieviju?” Makroekonomika, 5. un 6. attēls. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.

[3] Tracking the Impacts of G7 & EU’s Sanctions on Russian Oil. Centre for Research on Energy and Clean Air. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.

[4] Russia will sell gas to China almost 30% cheaper than to Europe. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.

[5] Pasaules Banka. “Unemployment, Total (% of Total Labor Force) (Modeled ILO Estimate) — Russian Federation.” World Bank Data. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.

[6] “Exclusive: Russia's September Oil and Gas Budget Revenue Seen Falling 23%.” Reuters. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.

[7] “Falling Oil Prices Reduce Russia’s Budget Revenues.” Bank of Finland Bulletin. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.

[8] August 2025 — Monthly Analysis of Russian Fossil Fuel Exports and Sanctions. Centre for Research on Energy and Clean Air. Skatīts 2025. gada 28. septembrī.