Trīs vēlējumi Latvijai inflācijas jomā

Inflācija Latvijā ir krietni zemāka nekā vēl pirms dažiem gadiem, kad Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā izraisīja būtisku energoresursu un pārtikas cenu sadārdzinājumu daudzviet pasaulē. Tomēr 4.3% – oktobra inflācijas novērtējums – nepalika nepamanīts pat neseno politisko kaislību aizsegā, un šāds rādītājs bija otrs augstākais eirozonas valstu vidū. Iedzīvotāji ikdienā to sajūt pamatā kā pārtikas cenu kāpumu (kas nosaka aptuveni pusi no inflācijas) un dažādu pakalpojumu sadārdzināšanos (gandrīz visa pārējā inflācijas daļa). Šāds cenu pieauguma temps ir arī uz pusi straujāks nekā Eiropas Centrālās bankas Padomes noteiktais inflācijas mērķis, un tas prasa politikas veidotāju uzmanību un rīcību. Kādi faktori padara Latviju īpašu inflācijas ziņā un kā to mazināt?

Pirmkārt, problēma ir pārtikas cenu jomā. Pārtikas cenas pēdējos gados ir aizsteigušās pa priekšu ekonomikas un ienākumu līmenim. Līdz nesenam Latvija pēc pārtikas cenu līmeņa ieņēma stabili ap 20. vietu Eiropas Savienības (ES) valstu lokā. Tas lielā mērā atbilda arī mūsu ienākumu līmenim. Tomēr krasas izmaiņas notika 2022. un 2023. gadā. Cenu lēciens pasaulē lika strauji pieaugt pārtikas cenām arī Latvijā. Tas ir saprotami, jo Latvija ir atvērta ekonomika – pārtiku gan plaši eksportējam, gan importējam. Nav saprotamas turpmākās norises, kad globālās pārtikas cenas samazinājās, bet Latvijā tās palika joprojām augstā līmenī un atsāka pieaugt, kad pēc lejupvērstās korekcijas pārtikas cenas atkal pakāpās pasaules tirgos (vēsturiski cenas parasti ir kritušās līdzi globālo cenu mazinājumam). Tādējādi šobrīd pārtikas cenas Latvijā nu jau ir 14. augstākās ES. 

Kādēļ tā notika? Acīmredzot pārtikas nozares pārstāvji (gan ražotāji, gan tirgotāji) pamanīja, ka, ceļot cenas, preču aprite nav būtiski kritusies. Apskatot dažādu pārtikas nozares uzņēmumu finanšu rādītājus, daudziem peļņas maržas pēdējos gados ir bijušas virs vēsturiski vidējām. Kopumā esmu pamanījis vairākus marķierus, kas liek domāt, ka konkurence pārtikas preču tirgū varētu nebūt pietiekami sīva. Un te, iespējams, pie vainas arī mūsu visu – patērētāju – inertums, nepietiekoši sodot nozares uzņēmumus ar rīcības maiņu cenu pieauguma rezultātā (piemēram, ar cita tirgotāja vai produkta izvēli, kur/kam cenas pieaugušas mazāk). 

Šādos apstākļos īpaši vērīgam ir jābūt konkurences sargam, rūpīgi sekojot līdzi nozares uzņēmumiem un uzskatāmi demonstrējot nulles toleranci konkurences tiesību neievērošanai un dominējošā stāvokļa izmantošanai. Piedaloties konkurences nedēļas sarīkojumā (kas sakrīt ar patriotu nedēļu), man radās pārliecība, ka Konkurences padome ir enerģijas pilna rīkoties un strādā pie virknes jaunu rīku izveides, kas ļaus aktīvāk uzraudzīt tirgu. Arī Ekonomikas ministrija jau kādu laiku iesaistījusies problēmas risināšanā, noslēdzot memorandu ar nozari pārtikas cenu mazināšanai un plānojot papildu soļus, lai patērētājiem atvieglotu pārtikas cenu salīdzināšanu dažādu tirdzniecības tīklu starpā. Abi virzieni ir perspektīvi un var palīdzēt saasināt konkurenci nozares uzņēmumu starpā. Tādēļ vēlu abām institūcijām enerģiju un sekmes noteikto mērķu īstenošanā, kā arī mums visiem – aktīvāk balsot ar maciņu, atsakoties no preču iegādes, kam strauji pieaugušas cenas, un aizvietojot tās ar citām, lētākām precēm. 

Otrkārt, problēma ir darbaspēka izmaksu jomā, tai skaitā pārtikas nozarē, bet ne tikai. Darbaspēka trūkums ir jau sen apzināta problēma, kam ilgstoši nav piedāvāti nopietni risinājumi. Darba algas jau atkal aug straujāk par darba ražīgumu. Reģistrētais bezdarbs ir vēsturiski zemā līmenī par spīti tam, ka ekonomika mīņājas uz vietas. Darba tirgū ir vienlaikus bezdarbnieki un vakances vienādās profesijās, liecinot par prasmju neatbilstību uzņēmumu vajadzībām, bet valsts finansējums jaunu prasmju apguvei Latvijā ir hroniski zems un izglītības kvalitāte joprojām "klibo". Daudzi cilvēki ir ilgstoši ārpus darba tirgus, nestrādājot un darbu nemeklējot, bet principā varētu strādāt. Nepietiekamas pūles veltam šo cilvēku aktivizēšanai. Un darbiniekus no ārvalstīm "komandējumā" uz Latviju sūta "poļu uzņēmumi", ne mērķtiecīga valsts politika, kas varētu aktīvāk palīdzēt ražotājiem sagādāt trūkstošos speciālistus ar augstu prasmju līmeni. Arī valsts pārvalde, it īpaši reģionu vietvaras, ir piesaistījušas gana daudz darbinieku, atņemot šo vērtīgo resursu privātajam sektoram. Tādēļ mans otrs vēlējums ir valdībai prioritizēt darba tirgus jautājumus un palīdzēt ekonomikai spēcināt darbaspēka piedāvājumu. Pretējā gadījumā Latviju jau tuvākajos gados gaida dubulta problēma – darbaspēka trūkums turpinās dzīt cenas uz augšu, bet darbaspēka izmaksu pārmērīgs kāpums mazinās uzņēmumu konkurētspēju un liks ekonomikai ieslīgt vēl dziļākā stagnācijā.

Treškārt, darbaspēka trūkumu pastiprina ekonomikas specializācija darbaspēka intensīvās zema ražīguma nozarēs. Latvijā daudz vairāk cilvēku nodarbināti nozarēs, kas Rietumos ir tradicionāli zemas pievienotās vērtības nozares, un daudz mazāk – zināšanu intensīvās jomās. Šāda stratēģija, iespējams, bija pragmatiska laikā, kad Latvijā bija augsts bezdarbs un zemas darbaspēka izmaksas. Tas ļāva radīt jaunas darba vietas un audzēt tautsaimniecību, atņemot biznesu turīgajiem Rietumiem, spējot saražot lētāk. Diemžēl tagad ir pienācis laiks, kad biznesu Latvijas uzņēmējiem aizvien vairāk ņems nost lēti ražotāji citviet. Nemodernizējot ekonomiku, darba ražīgums turpinās būt iestidzis purvā, darba devēji aizvien uzstājīgāk klauvēs pie Finanšu ministrijas durvīm, prasot samazināt darbaspēka nodokļus, lai vēl kādu laiku varētu strādāt "pa vecam", bet resursu jaunu zināšanu ietilpīgu jomu attīstībai kļūs arvien mazāk. Galu galā šāds scenārijs var palīdzēt atrisināt inflācijas problēmu uz vājākas ekonomikas rēķina. Tas gan būtu kā mēģinājums izārstēt drudzi, liekot pacientu ledus vannā, līdz tas beidz elpot. Tādēļ mans trešais vēlējums ir, lai mums izdotos atrisināt inflācijas problēmu ar spēcīgāku, ne vājāku ekonomiku. 

Tas prasīs politisku drosmi, jo daudzi no nepieciešamajiem lēmumiem īstermiņā virknei vēlētāju radīs diskomfortu. Bet vēsture liecina, ka kritiskos brīžos latvieši ir spējuši būt drosmīgi. Par to arī atceramies valsts svētku gaidās. Lai mums visiem izdodas!