14.10.2014.

Uzkrājumu loma krīžu pārvarēšanā

  • Osvalds Blūzma
    Osvalds Blūzma
    Latvijas Bankas ekonomists

Lai gan Latvijā mājsaimniecību uzkrājumi veido salīdzinoši nelielu daļu no nacionālajiem uzkrājumiem (skat. 1. attēlu), tie ir ļoti nozīmīgi valsts attīstībai, jo palīdz izlīdzināt privāto patēriņu ekonomikas cikla laikā.

Ja mājsaimniecību uzkrājumu veidošanas un patēriņa paradumi ir pretcikliski, tie rada iespēju uzkrāt "nebaltai dienai", un situācijā, kad valsts ekonomiskais stāvoklis pasliktinās, iepriekš veiktie uzkrājumi stimulē privāto patēriņu, tādējādi ļaujot ekonomikai ātrāk atkopties.

1. attēls. Bruto uzkrājumu sadalījums pa ekonomikas sektoriem (% no kopējās ekonomikas uzkrājumiem; vidēji 2000. - 2012. gadā)

Bruto uzkrājumu sadalījums pa ekonomikas sektoriem (% no kopējās ekonomikas uzkrājumiem; vidēji 2000. - 2012. gadā)

Mājsaimniecību uzkrājumu dati apkopoti valstu nacionālajos kontos. Uzkrājumi tiek aprēķināti, no rīcībā esošajiem ienākumiem atņemot mājsaimniecību patēriņu un pieskaitot neto izmaiņas pensiju fondos. Mājsaimniecību uzkrājumu analīzei tiek izmantots uzkrājumu līmeņa rādītājs (turpmāk - uzkrājumu līmenis), kas aprēķināts kā bruto uzkrājumu attiecība pret rīcībā esošajiem ienākumiem un tiek izteikts procentos. Būtiski pieminēt, ka nacionālo kontu dati atspoguļo uzkrājumu (tāpat kā citu rādītāju) plūsmas konkrētā gadā, kas nozīmē, ka šie nav kumulatīvie rādītāji.

Pievērsīsimies mājsaimniecību uzkrājumu līmenim un tā attīstības dinamikai. Labākai izpratnei par situāciju mūsu valstī, analizēšu Latvijas uzkrājumus arī citu Eiropas valstu kontekstā. Ja aplūkojam vidējos mājsaimniecību uzkrājumu līmeņus laika posmā no 2000. līdz 2012. gadam Eiropas Savienības (ES) valstīs, redzam, ka līmeņi ir visai atšķirīgi – sākot no 1.3% Latvijā un beidzot ar 16.3% Vācijā un 16.2% Beļģijā.

2. attēls. Vidējais mājsaimniecību bruto uzkrājumu līmenis (2000 - 2012, %)

Vidējais mājsaimniecību bruto uzkrājumu līmenis (2000 - 2012, %)

Varam novērot likumsakarību - jo vidējais mājsaimniecību uzkrājumu līmenis valstī ir augstāks, jo stabilāks tas ir, savukārt valstīs ar zemākiem mājsaimniecību uzkrājumu līmeņiem tas ir mainīgāks.

3. attēls. Bruto uzkrājumu līmenis, %

Bruto uzkrājumu līmenis, %

Protams, nozīmīgās atšķirības starp valstu uzkrājumu līmeņiem lielā mērā nosaka ienākumu līmenis – jo turīgāki cilvēki, jo vairāk tiem ir iespējas uzkrāt. Taču šī iezīme neatspoguļojas Latvijas uzkrājumu līmeņa dinamikā.

Teorētiski, ienākumiem palielinoties, mājsaimniecībām būtu arī jāuzkrāj vairāk brīdim, kad ienākumi varētu samazināties. Apskatot pirmskrīzes periodu Latvijā, redzams, ka, neskatoties uz to, ka algu līmenis strauji kāpa, uzkrājumu līmenis ievērojami samazinājās.

4. attēls. Mājsaimniecību uzkrājumu līmenis un neto algu pieaugums, %

Mājsaimniecību uzkrājumu līmenis un neto algu pieaugums, %

Šo sakarību iespējams skaidrot ar tā dēvēto "bagātības efektu". Bagātības efekts rodas, patērētājiem uztverot savu turīgumu augstāku, kāds tas patiesībā ir. Pirms krīzes algas, kas veido lielāko daļu no rīcībā esošajiem ienākumiem, un nekustamo īpašumu cenas ievērojami auga, ļaujot iedzīvotājiem domāt, ka viņi kļūst bagātāki un ka šis pieaugums būs ilgtspējīgs. Algu pieaugums nebija vērtējams kā ilgtspējīgs, jo algas auga būtiski straujāk nekā darba ražīgums, taču mājokļu cenu kāpumu veicināja pārāk straujā kreditēšana.

5. attēls. Neto algu pieaugums un mājokļu cenu indekss

Neto algu pieaugums un mājokļu cenu indekss

Cilvēkiem noticot, ka viņi kļūst bagātāki, viņi sāka palielināt savu patēriņu. Tā kā pirmskrīzes periodā bija viegli pieejami kredīti, privātais patēriņš pārsniedza rīcībā esošos ienākumus, kas noveda pie augstākajiem privātā patēriņa pieauguma tempiem ES un negatīviem mājsaimniecību uzkrājumu līmeņiem (virs -5%).

6. attēls. Privātā patēriņa gada pieauguma tempi un Latvijas uzkrājumu līmenis, %

Privātā patēriņa gada pieauguma tempi un Latvijas uzkrājumu līmenis, %

Negatīvi uzkrājumi paši par sevi nav nekas slikts, jo tie liecina, ka privātais patēriņš stimulē iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi. Svarīgi ir tas, cik ilgu periodu uzkrājumi saglabājas negatīvi un kāds ir to cikliskums. Situācijā, kad ekonomika ir nonākusi recesijā, mājsaimniecībām ir svarīgi saglabāt savus dzīves standartus, ievērojami nesamazinot savus patēriņa paradumus, tādējādi stimulējot IKP izaugsmi un ļaujot valstij ātrāk atgūt inerci un pozitīvu izaugsmi. Un, ja tas nozīmē, ka jāsamazina uzkrājumu līmenis, tad šāda rīcība nav uzskatāma par nelabvēlīgu.

Citiem vārdiem sakot, ir vēlams, lai mājsaimniecību uzkrājumu un patēriņa paradumi būtu pretcikliski, kas palīdz izlīdzināt iekšējo pieprasījumu valstī. Lielākajā daļā no aplūkotajām valstīm mājsaimniecību paradumi ir procikliski, tai skaitā arī Latvijā, kurā izteikts procikliskums iezīmējas jau kopš 2005. gada. Iespējams, viens no labākajiem pretciklisku mājsaimniecību uzvedības piemēriem ir Vācija.

7. attēls. Mājsaimniecību uzkrājumu un reālā IKP pieaugums (g/g)

Mājsaimniecību uzkrājumu un reālā IKP pieaugums (g/g)

Apskatīsim mājsaimniecību rīcību krīzes periodā Vācijā, kad pretcikliski uzkrājumi ir īpaši būtiski. 7. attēlā redzams, ka, ekonomikai sabremzējoties, Vācijas mājsaimniecības nevis sāka dzīvot taupīgāk, bet, ņemot vērā iepriekš veiktos uzkrājumus, varēja saglabāt savus tērēšanas paradumus, uzkrājot mazāk.

Vācija ir viena no retajām apskatītajām valstīm, kurā recesijas laikā tika novērots privātā patēriņa pieaugums (krīzes laikā privātā patēriņa pieaugums bija vērojams arī Beļģijā, Austrijā un Francijā). Turpretī Latvijas privātais patēriņš krita straujāk nekā jebkurā citā valstī, samazinoties par 22.6% 2009. gadā. Iespējams, šādas atšķirības privātajā patēriņā ir daļējs iemesls tam, kāpēc Latvija tik sāpīgi izjuta krīzi.

Redzot, cik veiksmīgi Vācijas mājsaimniecības veic savus uzkrājumus, rodas jautājums par to, kas īsti slēpjas tā pamatā. Uz šo jautājumu ir centušies atbildēt daudzi akadēmiskie ekonomisti, ar ekonometriskajiem paņēmieniem pētot Vācijas mājsaimniecību uzkrājumu ietekmējošos faktorus. Vācijas gadījumā šādiem pētījumiem tiek izmantoti mājsaimniecību aptauju dati (mikro līmenis), kas ir pieejami par ilgu periodu un labā kvalitātē. Šī datu pieejamība, iespējams, ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kāpēc literatūra par mājsaimniecību uzkrājumiem Vācijā ir bagātīgāka nekā jebkurā citā ES valstī.

Viens no pirmajiem uzkrājumu ietekmējošiem faktoriem ir ienākumu līmenis. Vācijā ienākumu pieaugums pozitīvi ietekmē uzkrājumu līmeni (Kolerus, Koske un Huefner, 2012; Belke, Dreger un Ochmann, 2012). Arī ienākumu nenoteiktība liek mājsaimniecībām uzkrāt vairāk (Gayer, 2011). Piesardzības uzkrājumi ir plaši pētīts lauciņš gan Vācijā, gan citās valstīs. Līdzīgi citiem autoriem, Kolerus, Koske un Huefner (2012) pierāda, ka Vācijas mājsaimniecības palielina savus uzkrājumus piesardzības faktoru vadīti, taču līmeni, kādā piesardzības uzkrājumi tiek veikti, nosaka subjektīva riska noturība.

Literatūrā parādās vēl vairāki faktori, kas pozitīvi ietekmē mājsaimniecību uzkrājumus, piemēram, augstākā izglītība, laulība, dzīvošana Austrumvācijā un Riester Rente - subsidētās privātās pensiju sistēmas ieviešana Vācijā 2002. gadā. Šīs sistēmas ieviešana izraisīja plašu diskusiju par privātajiem pensiju fondiem un veicināja to popularitāti, tāpēc uzkrājumi palielinājās kopumā, nevis tikai tiem iedzīvotājiem, kuri iesaistījās Riester Rente sistēmā.

Faktori, kas ietekmē mājsaimniecību krāšanas tieksmi negatīvi, ir, piemēram, mājsaimniecības izmērs (jo lielāka mājsaimniecība, jo zemāks uzkrājumu līmenis), bezdarbs, labs veselības stāvoklis (gan esošais, gan sagaidāmais) un nekustamā īpašuma piederība. Drechsel-Grau un Schmid (2013) pierāda, ka negatīvu ietekmi uz mājsaimniecību uzkrājumiem atstāj vāciešiem raksturīgā keeping up with the Jones rīcība (mājsaimniecības mēdz skatīties, piemēram, uz turīgāku kaimiņu paradumiem, un veikt lielākus tēriņus un dzīvot pāri saviem līdzekļiem).

No Baltijas valstīm līdzīgi pētījumi veikti arī Latvijā un Igaunijā. Līdzīgi kā Vācijā, ienākumu līmenis ir nozīmīgs faktors, kas pozitīvi ietekmē uzkrājumus gan Latvijā (Bičevska, Meļihovs un Kalnbērziņa, 2009), gan Igaunijā.

Kā jau liecināja makrolīmeņa dati, pozitīvā attiecība starp ienākumu pieaugumu un uzkrājumu veidošanu Latvijā pētījumā apskatītajā periodā (2005. un 2006. gadā) nav bijusi pietiekami nozīmīga, lai atsvērtu daudzos faktorus (gan novērojamos, gan nenovērojamos), kas uzkrājumu līmeni varējuši ietekmēt negatīvi. Papildus ienākumu pieaugumam uzkrājumu pieaugumu nosaka arī gaidas par finansiālās situācijas pasliktināšanos. Latvijā lielāku proporciju no savā rīcībā esošajiem ienākumiem uzkrāj vecāki cilvēki un pensionāri. Mājsaimniecības, kuru mājokļu platība ir lielāka, kuru īpašumā ir automašīna un kuru aprūpē ir vairāk bērnu, veic mazākus uzkrājumus. Visi šie aspekti galvenokārt saistīti ar lielākām izmaksām.

Igaunijas pētījuma autori piedāvā arī alternatīvu skaidrojumu tam, kāpēc ģimenes ar vairāk bērniem uzkrāj mazāk. Autori uzskata, ka vecāki paļaujas uz to, ka bērni izaugot varēs sniegt ģimenei finansiālu atbalstu, un tāpēc var atļauties uzkrāt mazāk.

Interesanti ir tas, ka Latvijā un Igaunijā cilvēki ar augstāko izglītību uzkrāj mazāk, kamēr citās valstīs attiecība starp izglītību un uzkrājumiem ir pozitīva. Autori negatīvo attiecību skaidro ar to, ka cilvēki ar augstāko izglītību, sagaida stabilāku ienākumu plūsmu nākotnē, līdz ar to uzskata, ka nav tik liela nepieciešamība uzkrāt "nebaltai dienai".

Atgriežoties pie Latvijas mājsaimniecību uzkrājumiem makroekonomiskajā līmenī, varam redzēt, ka tie saglabā izteiktu procikliskumu arī pēckrīzes periodā. Pēc krīzes mājsaimniecību uzkrājumi Latvijā atkal ir ieslīdējuši negatīvā zonā.

Ņemot vērā, ka vidējais mājsaimniecību uzkrājumu līmenis pēdējos gados ir bijis ievērojami zemāks par Eiropas vidējo un vairākus gadus apskatītajā periodā negatīvs, mājsaimniecību uzkrājumu līmenis Latvijā kļūst par aspektu, kuru nevar atstāt bez uzmanības. Iemesls, kāpēc mājsaimniecību līmenis nevar ilgstoši saglabāties negatīvs, ir tas, ka šie negatīvie uzkrājumi ir kaut kā jāfinansē.

Ir trīs galvenie veidi, kā finansēt negatīvus uzkrājumus. Pirmkārt, mājsaimniecības var tērēt iepriekš uzkrātos līdzekļus (skaidro naudu un depozītus). Lai gan precīzu vēsturisko uzkrājumu līmeni mēs nevaram zināt, varam izsecināt, ka pašlaik pēc vairākiem negatīvu uzkrājumu gadiem krājumu rezerves vairs turpmāk nevarētu spēlēt nozīmīgu lomu negatīvo uzkrājumu finansēšanā. Otrkārt, mājsaimniecības var pārdot savus aktīvus (gan finanšu, gan nefinanšu), taču, apskatot Latvijas mājsaimniecību aktīvu plūsmas, redzam, ka tās laika periodā no 2000. līdz 2012. gadam ir ievērojami zemākā līmenī nekā citās ES valstīs.

8. attēls. Vidējā neto finanšu aktīvu attiecība pret rīcībā esošajiem ienākumiem (2000 - 2012, %)

Vidējā neto finanšu aktīvu attiecība pret rīcībā esošajiem ienākumiem (2000 - 2012, %)

9. attēls atspoguļo nefinanšu aktīvu plūsmas laika periodā no 2000. līdz 2012. gadam, taču tas galvenokārt liecina par investīcijām dzīvojamā fondā, jo šie nacionālo kontu dati neiekļauj statistiku par automašīnām, kas arī ir būtiska nefinanšu aktīvu sastāvdaļa.

9. attēls. Vidējā bruto investīciju attiecība pret rīcībā esošajiem ieņēmumiem (2000 - 2012, %)

Vidējā bruto investīciju attiecība pret rīcībā esošajiem ieņēmumiem (2000 - 2012, %)

Ņemot vērā, ka Latvijas mājsaimniecību rīcībā ir ievērojami zemāks finanšu un nefinanšu aktīvu līmenis, varam secināt, ka aktīvu pārdošana nav ilgtspējīga negatīvu uzkrājumu finansēšanas opcija.

Visbeidzot, mājsaimniecības var arī aizņemties līdzekļus, lai finansētu negatīvus uzkrājumus. Problēma slēpjas tajā, ka pirmās divas opcijas samazina mājsaimniecību finansiālo labklājību, kamēr trešā palielina mājsaimniecību parādus, kas viss kopā veido kombināciju, kas nav visai ilgtspējīga un apdraud mājsaimniecību pirkšanas spējas stabilitāti un rada mājsaimniecību maksātnespējas risku.

Lai gan šāda vispārēja analīze, izmantojot makrolīmeņa datus, neļauj identificēt optimālo mājsaimniecību uzkrājumu līmeni katrā valstī, taču ļauj secināt, ka būtu jāveicina Latvijas mājsaimniecību uzkrājumu palielināšana līdz pozitīvam līmenim (vismaz augošas ekonomikas apstākļos). Pretējā gadījumā negatīvs mājsaimniecību uzkrājumu līmenis ilgākā periodā var nelabvēlīgi ietekmēt tautsaimniecības izaugsmi.

Pirmkārt, uzkrājumu līmeņa pieaugumu iespējams stimulēt pašām mājsaimniecībām, izrādot lielāku iniciatīvu uzkrāt, piemēram, noguldot naudu banku depozītos, krājkontos, pensiju fondos, investējot līdzekļus akcijās, noguldījumu fondos vai valsts krājobligācijās, vai vienkārši liekot naudu zem matrača.

Otrkārt, mājsaimniecību uzkrājumus var stimulēt valsts, izmantojot attiecīgus fiskālās politikas instrumentus, piemēram, atvieglojot nodokļu slogu uzkrājējiem, kā arī īstenojot  citas aktivitātes, piemēram, sociālas kampaņas, kas mudinātu iedzīvotājus uzkrāt.

Visbeidzot, uzkrājumus var palīdzēt stimulēt uzņēmumi, iepazīstinot mājsaimniecības ar esošajiem instrumentiem, kas paredzēti uzkrājumu veikšanai, veidojot jaunus instrumentus ar zemāku risku, lielāku likviditāti un lielāku atdevi, kā arī ieviešot Latvijā ar finanšu instrumentiem nesaistītus inovatīvus produktus, kas uzkrāšanu padara pievilcīgāku, atraktīvāku, vienkāršāku un iespējami izdevīgāku.

 


 

Izmantotā literatūra

Belke, A., Dreger, C., un Ochmann, R. (2012). Do Wealthier Households Save More? The Impact of the Demographic Factor. DIW Berlin, German Institute for Economic Research, Discussion Papers.

Bičevska, A., Meļihovs, A., un Kalnbērziņa, K. (2009). Savings in Latvia. Bank of Latvia discussion paper.

Drechsel-Grau, M., & Schmid, K. D. (2013). Consumption-Savings Decisions under Upward Looking Comparisons: Evidence from Germany, 2002-2011. DIW Berlin, German Institute for Economic Research, SOEPpapers on Multidisciplinary Panel Data Research, No. 594.

Geyer, J. (2011). The effect of health and unemployment risks on precautionary savings. Disscussion Papers, German Institute for Economic Research, DIW Berlin, No. 1167.

Kolerus, C., Koske, I., & Huefner, F. (2012). Selected Aspects of Household Savings in Germany. OECD Economics Department Working Papers, No. 999, OECD Publishing.

Kulikov, D., Paabut, A., & Staehr, K. (2007). A Microeconometric Analysis of Household Saving in Estonia: Income, Wealth and Financial Exposure. Eesti Pank.

APA: Blūzma, O. (2024, 15. jun.). Uzkrājumu loma krīžu pārvarēšanā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/298
MLA: Blūzma, Osvalds. "Uzkrājumu loma krīžu pārvarēšanā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.06.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/298>.

Līdzīgi raksti

Up