14.10.2015.

Sekulārā stagnācija eirozonā: mīts vai realitāte?

  • Agnese Bukovska
    Agnese Bukovska

Gan ekonomikas izaugsmes, gan bezdarba rādītāji daudzās attīstītās valstīs vairāku gadu garumā pēc globālās finanšu krīzes sākuma pārsvarā ir bijuši neapmierinoši. Tas ir netipiski, salīdzinot ar citām krīzes epizodēm pagātnē, piemēram, Krievijas finanšu krīze 1998. gadā, Āzijas finanšu krīze 1997. gadā, Zviedrijas banku krīze 1990. gadā. Šāda situācija akadēmiskajā vidē ir veicinājusi diskusiju par dažādām zemu ekonomikas izaugsmi skaidrojošām hipotēzēm, no kurām vispopulārākā ir sekulārās stagnācijas (secular stagnation) hipotēze. Sekulārās stagnācijas hipotēzi parasti attiecina uz ASV, eiro zonu un Japānu. Ko tad īsti saprot ar sekulāro stagnāciju? Šajā rakstā īsumā apskatīšu dažādās izpratnes par sekulāro stagnāciju, tāpat to, kādi ir sekulārās stagnācijas radītie riski? Vai tā ir šodienas realitāte attīstītajās pasaules valstīs?  Un vai iespējams samazināt sekulārās stagnācijas draudus?

Kopš Lielās recesijas (Great Recession), kas sekoja pēc globālās finanšu krīzes, sākuma ir pagājuši jau vairāk nekā septiņi gadi, tomēr daudzu attīstīto valstu vidējais ekonomikas izaugsmes temps nav atgriezies pirmskrīzes līmenī, turklāt bezdarbs ir saglabājies augstā līmenī jau vairākus gadus pēc krīzes sākuma. Salīdzinoši vidējā iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsme pēc krīzes (1. attēls) ir mazliet zemāka par izaugsmi pirms krīzes Apvienotajā Karalistē un Japānā, bet eiro zonā un ASV izaugsmes tempi ir ievērojami zemāki.

1. attēls. Vidējā reālā IKP izaugsme pirms un pēc finanšu krīzes, %

Vidējā reālā IKP izaugsme pirms un pēc finanšu krīzes, %

Avots: Pasaules Banka


Tomēr, apskatot tuvāk eiro zonas valstis, redzam, ka pēc krīzes izaugsmes dinamika ir nozīmīgi atšķīrusies eiro zonas valstu ietvaros. Eiro zonas dienvidu valstis, tikko atguvušas izaugsmi pēc lielā krituma 2008., 2009. gadā, ieslīga jaunā recesijā. Tikai pēdējo ceturkšņu datos var novērot ekonomikas atveseļošanos. Tajā pašā laikā Francijas un, it īpaši, Vācijas ekonomikas atveseļošanās ir noturīgāka. Vācijas vidējā izaugsme pēckrīzes periodā pat ir straujāka. 2. attēls, kas atspoguļo bezdarba rādītāju dažādās valstīs, rāda, ka bezdarbs eiro zonā pēckrīzes periodā ievērojami pārsniedz bezdarbu pirms krīzes, ko lielā mērā nosaka situācija Eiropas dienvidos. ASV un Apvienotās Karalistes bezdarba līmenis ir tikpat kā atgriezies pirmskrīzes līmenī, bet Japānas bezdarba līmenis ir pat zemāks.

Līdz ar to jāsecina, ka šobrīd liela daļa eiro zonas valstu piedzīvo stagnāciju. Par to, vai tā šoreiz ir sekulārā stagnācija, runāšu vēlāk. Vispirms ir jānoskaidro jēdziena būtība

 

2. attēls. Bezdarba līmenis, %

Bezdarba līmenis, %

Datu avots: Eurostat 

Sekulārā stagnācija un konkurējošās zemas izaugsmes hipotēzes

Kas ir sekulārā stagnācija? Jebkura recesija vai stagnācija nav uzskatāma par sekulāro stagnāciju. Recesija jeb lejupslīde ir viena no biznesa cikla fāzēm, kas raksturo ekonomiskās aktivitātes samazināšanos. Ja ekonomikā novērojam negatīvu IKP pieaugumu vismaz divus ceturkšņus pēc kārtas, tad runājam par recesiju. Savukārt stagnācija ir ekonomikas stāvoklis, kad IKP vairākus gadus pēc kārtas nepieaug straujāk par pāris procentiem gadā. Stagnācija var būt sekas ieilgušai recesijai. Gan recesijai, gan stagnācijai visbiežāk ir raksturīgs augsts bezdarba līmenis. Vārds "sekulārs" ir cēlies no latīņu valodas vārda "seculum", kas apzīmē paaudzi, ilgu laika periodu, gadsimtu, ēru.

Sekulārās stagnācijas jēdzienu pirmo reizi pieminēja Hārvarda universitātes profesors Alvins Hansens (Alvin Hansen) [1] savā 1938. gada Amerikas Ekonomikas asociācijas uzrunā [2]. Pēc ASV akciju tirgus sabrukuma 1929. gadā pasaulē sākās dziļa un ilgstoša ekonomikas krīze ar augstu bezdarba līmeni. Pat trīsdesmito gadu beigās ASV un daudzu citu attīstīto valstu ekonomikas izaugsme un bezdarba līmenis bija tālu no pirmskrīzes līmeņa. Hansens apgalvoja, ka Lielā depresija (Great Depression) varētu būt sākums jaunai makroekonomiskajai realitātei, kurā ekonomika nespētu ilgstoši pašas spēkiem atgriezties ilgtermiņa līdzsvarā. Hansena izpratne par sekulāro stagnāciju ir šāda: tā ir ilgstoša ekonomikas stagnācija pēc krīzes ar nespēju ilgstoši atgriezties pilnas nodarbinātības līmenī nepietiekama pieprasījuma dēļ. Kā iemeslu tam viņš minēja pieprasījuma kritumu un ar to saistīto uzkrājumu pārpalikumu, kas radās  nepietiekamu investēšanas iespēju dēļ, ko savukārt noteica iedzīvotāju skaita pieauguma tempu palēnināšanās un ievērojamu atklājumu trūkums.

Lielā depresija beidzās līdz ar Otrā pasaules kara sākumu. Demogrāfiskais sprādziens un tehnoloģiskais progress pēc kara beigām kļuva par galveno pieprasījuma stimulu. Izaugsmes tempi pieauga, bezdarbs ievērojami samazinājās, un sekulārās stagnācijas hipotēze zaudēja aktualitāti.

Tomēr šī hipotēze ieguva otro elpu 2013. gada nogalē, kad to aktualizēja amerikāņu ekonomists Lorencs Sammerss (Lawrence Summers) [3], runājot par ASV un Japānas ekonomiku [4]. Sammerss uzskata, ka ekonomika nevar atgriezties līdzsvarā, jo pēdējo gadu laikā līdzsvara procentu likme [5] ir samazinājusies un šobrīd ir negatīva. Līdz ar to Sammersa definīcija ir ļoti līdzīga Hansena definīcijai, papildinot pēdējo ar tiešu atsauci uz līdzsvara procentu likmes nonākšanu negatīvā teritorijā. Ņemot vērā zemo inflāciju un to, ka centrālo banku noteiktās nominālās procentu likmes nevar būt zemākas par nulli (zero lower bound) vai pat ļoti tuvu nullei esošu negatīvu likmi, līdzsvara procentu likmi ir ļoti grūti nodrošināt ar tradicionālo monetāro politiku. Tādējādi ekonomikā ilgstoši vērojams nepietiekams pieprasījums, kas rada hronisku uzkrājumu pārpalikumu, kas tālāk bremzē ekonomikas izaugsmi un notur bezdarbu augstā līmenī.

Svarīgi arī minēt, ka līdztekus sekulārajai stagnācijai pastāv arī citas hipotēzes, kas skaidro lēno izaugsmi industrializētajās valstīs (ASV, Japāna, eiro zona) no ekonomikas pieprasījuma puses, piemēram, populāra ir Bena Bernankes (Ben Bernanke) [6] uzkrājumu pārpilnības (savings glut) hipotēze. [7] Šajā gadījumā ekonomika neatgriežas līdzsvarā, jo daudzas valstis (Eiropā Vācija, lielākā daļa Āzijas valstu, naftu ražojošās valstis, piemēram, Saūda Arābija) savus brīvos līdzekļus pietiekamā apjomā neinvestē atpakaļ ekonomikā, bet gan iepērk zema riska finanšu instrumentus. Uzkrājumu pārpilnības teorijas gadījumā lēnās izaugsmes problēma stiepjas pāri vienas valsts vai reģiona robežām.

Savukārt citi akadēmiķi (piemēram, Roberts Gordons (Robert Gordon) ilgstoši zemo izaugsmi skaidro ar pazeminātu ekonomikas potenciālu. To nosaka piedāvājuma puses faktori, proti, ražošanas faktoru un to produktivitātes pieauguma tempi.  Roberta Gordona [8] pētījums liecina, ka ASV ilgtermiņa ekonomikas attīstības tempus negatīvi ietekmēs zema sagaidāmā kopējo ražošanas faktoru izaugsme, demogrāfiskā situācija (novecošana), izglītotības griestu sasniegšana (nav vairs iespējams būtiski palielināt vidējā iedzīvotāja izglītības līmeni), pieaugošā ienākumu nevienlīdzība un neilgtspējīgais valdības parāda līmenis. Attiecīgi pat tādā gadījumā, ja ekonomika ir līdzsvarā (reālā izaugsme sakrīt ar potenciālo izaugsmi), novērosim lēnu ekonomikas attīstību, ja tautsaimniecībā netiks veiktas būtiskas strukturālas reformas. Lai arī Gordons apskata situāciju ASV, šie faktori var tikt attiecināti arī uz daudzām eiro zonas valstīm. 3. attēlā piedāvāju vizuāli uzskatāmu stagnācijas hipotēžu iedalījumu.

3. attēls. Zemu izaugsmi skaidrojošo hipotēžu grupas un to iezīmes

Zemu izaugsmi skaidrojošo hipotēžu grupas un to iezīmes

 

Kādi ir sekulārās stagnācijas radītie riski?

Kad ekonomika normāli funkcionē, atbildīga monetārā un fiskālā politika spēj nodrošināt gan pilnu nodarbinātību, gan inflācijas, kā arī finanšu stabilitāti vidējā termiņā. Tomēr sekulārās stagnācijas gadījumā centrālajām bankām/valstīm būtu jāizvēlas starp diviem ļaunumiem – augstu bezdarbu vai nestabilu finanšu sistēmu.

Ilgstoši augsta bezdarba risks ir acīmredzams. Pirmkārt, samazinās mājsaimniecību patēriņš un dzīves līmenis. Otrkārt, ilgstoši augsts bezdarbs saistās ar risku, ka bez darba esošie cilvēki varētu zaudēt arī savas darba prasmes, kas ievērojami apgrūtinātu viņu iespējas atrast jaunu darbu. Šādā gadījumā pieaugtu strukturālais bezdarbs, kas negatīvi ietekmētu potenciālo ekonomikas izaugsmi. Ilgstoši augsta bezdarba sekas var arī atsaukties uz tehnoloģiskā progresa attīstību, kas arī iedragātu potenciālo izaugsmi. Augsts bezdarbs nozīmē mājsaimniecību patēriņa samazināšanos, kas samazina uzņēmēju vēlmi investēt, kā rezultātā tehnoloģiju attīstība būtu apdraudēta. Tomēr centieniem novērst šo nelabvēlīgo situāciju par jebkuru cenu ir arī savas ēnas puses – ilgstoši zemās likmes, kas tiek saglabātas ekonomikas stimulēšanas nolūkos, var novest pie finanšu tirgu risku uztveres maiņas, palielinot spekulatīvu darbību pieaugumu, finanšu krīzes iespējamību un tai sekojošu ilgstošu stagnāciju – tieši to, ko sākotnējā stimulējošā politika tieši mēģināja novērst.

Līdz ar to, lai izvairītos no nevēlamas situācijas attīstības kā vienā, tā otrā virzienā, ir svarīgi stimulēt ekonomiku, bet ne pārāk daudz, vai atrast tās līdzsvaru. Protams, to vieglāk ir pateikt, nekā īstenot.

Diskusija par līdzsvara procentu likmi

Sekulārās stagnācijas diskusijā liela loma ir tieši līdzsvara procentu likmes līmenim pēdējo gadu laikā, kas nodrošina manis iepriekš minēto risku mazināšanu uz vienu vai otru pusi. Iemesli, kuri ir dominējuši šīs likmes noteikšanā, ir būtiski, lai saprastu, cik aktuāla šobrīd ir sekulārā stagnācija.

4. attēls. Reālās procentu likmes un inflācija eiro zonā un ASV

Reālās procentu likmes un inflācija eiro zonā un ASV

Avots: ECB, Ameco datu bāze, Federālā rezervju sistēma

Piezīme: ASV grafikā reālā procentu likme ir aprēķināta divos dažādos veidos:

1) starpība starp likmi uz nakti un inflāciju (kā eiro zonas grafikā),

2) 30 gadu inflācijai piesaistīto obligāciju likme, kas ir mazāk pakļauta biznesa cikla svārstībām, tāpēc labāk parāda likmes kritumu.

*Līdzsvara procentu likme ir aprēķināta, izmantojot Teilora likumu, pieņemot, ka centrālās bankas nosaka savu bāzes procentu likmi atbilstoši Teilora likuma mērķa likmei.


Grafiki, kas atspoguļoti 4. attēlā liecina, ka reālajām procentu likmēm ASV ir bijusi tendence samazināties jau kopš 80-to gadu sākuma, tai pašā laikā eiro zonā samazinājuma tendence novērojama nesenākā vēsturē. Pēdējos gados novērotais vājais ekonomikas sniegums gan ASV, gan eiro zonā liecina, ka patiesā līdzsvara likme šobrīd ir ļoti zema, bet pozitīva vai pat negatīva. Uz to norāda arī novērtētā līdzsvara procentu likme, kas aprēķināta, Teilora likumā aizstājot centrālās bankas mērķa likmi ar aktuālo likmi. Reālā procentu likme šobrīd ir tuvu novērtētajai līdzsvara procentu likmei.

Zemas procentu likmes ir saskaņā ar sekulārās stagnācijas hipotēzi. Ja līdzsvara procentu likme ir ļoti zema, pat negatīva, to nav iespējams nodrošināt pie zemas inflācijas un ar tradicionālās monetārās politikas instrumentiem, jo centrālās bankas noteiktā bāzes procentu likme nevar būt krietni zemāka par nulli. (Šī iemesla dēļ arī šeit aprēķinātā līdzsvara procentu likme šobrīd varētu nebūt labs reālās līdzsvara procentu likmes mērs.) Tātad ekonomika nevar atgriezties pilnas nodarbinātības līdzsvarā, ja aktuālās procentu likmes nav iespējams samazināt līdz līdzsvara procentu likmēm. Centrālās bankas, protams, zināmā mērā ietekmē reālo procentu likmi ar īstenoto monetāro politiku, it īpaši, īstermiņā, tomēr ilgtermiņā šī ietekme ir ierobežota. Turklāt, nosakot procentu likmi, centrālās bankas reaģē uz situāciju ekonomikā, ņemot vērā arī novērtēto līdzsvara procentu likmi. Uzņēmumu un mājsaimniecību vēlme uzkrāt, investēt, kā arī drošo un riskanto aktīvu attiecība investoru portfeļa struktūrā nosaka līdzsvara procentu likmi. Akadēmiskās vides analīze [9] par sekulāro stagnāciju liecina, ka šī likme ir samazinājusies šādu faktoru ietekmē:

  • mājsaimniecības un uzņēmumi vēlas aizvien vairāk uzkrāt, lai izlīdzinātu patēriņu viņu dzīves laikā, ņemot vērā iedzīvotāju skaita pieauguma tempu samazināšanos un sabiedrības novecošanas tendences;
  • kapitāla intensitāte ekonomikā ir samazinājusies, pieaugot IT sektora nozīmei, kas savukārt samazina gan nepieciešamību aizņemties, gan arī kredītu lielumu;
  • pieprasījums pēc drošiem aktīviem (galvenokārt valsts vērtspapīri) ir pieaudzis, ko lielā mērā ir ietekmējuši tādi faktori kā riska uztveres izmaiņas un daļēji finanšu uzraugu noteiktais stingrākais regulējums attiecībā uz pensiju fondu, kredītiestāžu un apdrošināšanas sabiedrību investēšanas iespējām.

Sammerss [10] papildina šo sarakstu, atzīmējot, ka ir samazinājušās arī investēšanas iespējas jaunā kapitālā, lai gan šis ir strīdīgs jautājums. Citi autori uzskata, ka pasaule ir lielu atklājumu priekšvakarā, it īpaši IT, biotehnoloģiju un ģenētiskās inženierijas jomā [11]. Līdz ar to, ja sekulārās stagnācijas hipotēze ir patiesa, tad privātajam sektoram trūkst motivācijas investēt savus brīvos līdzekļus jaunos projektos, jo viņiem ir salīdzinoši negatīvs skatījums par nākotnes ekonomikas izaugsmi, kas uzliek negatīvu spiedienu uz reālo procentu likmi un, ņemot vērā tās ierobežoto elastību, mūs virza stagnācijas virzienā.

Zemai procentu likmei var būt arī citi iemesli, piemēram, atsevišķu valstu (piemēram, Vācijas un Āzijas valstu) augstie tekošā konta pārpalikumi (1. tabula), kas liecina, ka šīs valstis vairāk uzkrāj, nekā investē savā ekonomikā, un kuru uzkrājumi tiek ieguldīti ārvalstu aktīvu iegādē, kas samazina procentu likmes kapitāla ieplūdes valstīs. Šī ir Bena Bernankes uzkrājumu pārpilnības hipotēze, kas skaidro zemo izaugsmi atsevišķās valstīs ar šo valstu vājo eksportu un negatīvo tirdzniecības bilanci.

1. tabula. Tekošo kontu bilances izvēlētajās valstīs un reģionos, mljrd. ASV dolāru

Tekošo kontu bilances izvēlētajās valstīs un reģionos, mljrd. ASV dolāru

Avots: Bernanke [7]


Vai sekulārā stagnācija ir šodienas realitāte?

Bijušais ASV centrālās bankas vadītājs Bens Bernanke [12] apstrīd sekulārās stagnācijas hipotēzi, pamatojoties galvenokārt uz argumentu, ka procentu likme nevar ilgstoši būt negatīva. Viņš apgalvo, ka gandrīz jebkurš investīciju projekts kļūst ienesīgs, ja investori tic, ka procentu likme ilgtermiņā būs negatīva. Kā piemēru Bernanke min Klinšu kalnu (Rocky Mountains) izlīdzināšanu ar mērķi nedaudz ietaupīt degvielu transportlīdzekļiem, kam šie kalni jāšķērso. Pat šāda projekta atdeve būtu pozitīva. Līdz ar to, pieaugot investīcijām, palielinātos arī procentu likme. Tomēr realitātē investīcijas nepieaug. Bernanke arī uzsver, ka apstākļos, kad kapitāls var brīvi plūst starp valstīm, sekulārās stagnācijas hipotēze zaudē pamatojumu. Finanšu kapitālam plūstot uz vietām, kas piedāvā augstāku ienesīgumu, mainās valūtas kurss, padarot valsts, no kuras aizplūst kapitāls, valūtu lētāku. Tādējādi tiek uzlabota šīs valsts konkurētspēja, kas savukārt uzlabo darba tirgus situāciju. No tā var secināt, ka sekulārā stagnācija ir vai nu visā pasaulē vai nekur, izņemot valstis ar izteikti kontrolētām kapitāla plūsmām vai valstis ar pilnībā slēgtām kapitāla plūsmām (piemēram, Ziemeļkoreja).

Vai Bernankes argumenti ir spēcīgāki par Sammersa argumentiem? Manuprāt, jā. Lai gan procentu likmju arguments ir strīdīgs, jo pastāv vairākas tirgus nepilnības (piemēram, nenoteiktība un riski), kas var noturēt procentu likmes negatīvā līmenī ilgāku laiku, Bernankes arguments par kapitāla plūsmām varētu būt aktuāls Eiropā. Ja apskatām eiro zonu vai Eiropas Savienību (ES) kopumā, kapitāla plūsma ir brīvāka starp šī reģiona valstīm nekā starp ES valsti un kādu citu valsti ārpus šī bloka, pat ņemot vērā pastāvošo finanšu tirgus fragmentāciju pa nacionālajām valstīm. Pieņemot, ka kapitāls eiro zonas iekšienē var plūst uz valsti ar visaugstāko kapitāla atdevi, visticamāk sekulārā stagnācija būtu visā reģionā vai arī nevienā no šī bloka valstīm.

Ņemot vērā lielās atšķirības eiro zonas valstu ekonomiku struktūrā, fiskālajā situācijā un to, kā valstis ir tikušas galā ar neseno krīzi, ir grūtāk raksturot visas eiro zonas ekonomikas stāvokli, nekā vienas atsevišķas valsts situāciju. Bezdarba līmenis eiro zonā jūlijā bija aptuveni 11%, kas ir augstāk par novērotajiem 7-8% pirms krīzes.

5. attēls. Bezdarba līmenis eiro zonas valstīs, sezonāli izlīdzināti dati par 2015. g. jūliju

Bezdarba līmenis eiro zonas valstīs, sezonāli izlīdzināti dati par 2015. g. jūliju

Avots: Eurostat

Ja apskatām datus pa valstīm, redzam ļoti lielas atšķirības ekonomikas situācijā. 5. attēlā apkopotie jaunākie dati par bezdarba līmeni eiro zonā aptver ļoti plašu diapazonu – no 4.7% Vācijā līdz 25% Grieķijā. Redzam arī, ka virs eiro zonas bezdarba rādītāja atrodas vien dienvidu valstis un Slovākija. Savukārt kopējā eiro zonas šā gada 2. ceturkšņa izaugsme pret 1. ceturksni bija vien 0.4% (1.5% pret iepriekšējā gada 2. ceturksni). Dati gan par bezdarbu, gan par ekonomikas izaugsmi norāda uz diezgan augstu stagnācijas risku. Tomēr jāņem vērā, ka eiro zonas dienvidu valstis tikai tagad atgūstas no nesenās lejupslīdes.

Pēc Eiropas Komisijas (EK) Ameco datu bāzē publicētā novērtējuma ražošanas apjomu starpība (output gap) eiro zonā 2015. gadā varētu būt -2.1% no potenciālā IKP, savukārt prognoze 2016. gadam ir -1.1%. Turklāt novērtētā ražošanas apjomu starpība Vācijā 2015. gadam ir tikai -0.7%, bet eiro zonas dienvidos tā svārstās no -6.4% līdz -3.1%. Šie dati liecina, ka eiro zonā lielākoties vēl aizvien ir vērojams nepietiekams pieprasījums, tomēr tam ir tendence samazināties. Grieķijas pašreizējā fiskālā krīze, un nesenās Starptautiskā Valūtas fonda  un EK programmas Spānijā un Portugālē, izskaidro dienvidu valstu augstās negatīvās ražošanas apjomu starpības. Dienvidi tikai nupat atgūstas no recesijas, ieviešot nepieciešamās fiskālās korekcijas un strukturālās reformas, un nav pagājis pietiekoši ilgs laiks, lai šajās valstīs runātu par sekulāro stagnāciju. Sekulārās stagnācijas hipotēze nevarētu būt patiesa arī Vācijā, kurai ir ļoti zems bezdarbs un ražošanas apjomu starpība ir tuvu nullei, kas liecina par to, ka šīs valsts ekonomika atrodas tuvu savam līdzsvaram. Ja ticam, ka Ameco aplēses ir precīzas, tad sekulārā stagnācija eiro zonā visticamāk nav aktuāla, jo šajā reģionā ir vairākas valstis, kurās šīs hipotēzes pamatnosacījumi nav novērojami.

Lai gan par sekulāro stagnāciju eiro zonas valstīm visticamāk nav jāuztraucas, ekonomikas stagnācijas riski, kas saistīti ar piedāvājuma puses faktoriem ir augsti. ES sabiedrība strauji noveco, demogrāfiskais pieaugums ir negatīvs, ienākumu nevienlīdzība pieaug, un investīcijas pētniecībā un attīstībā atpaliek no ASV. Tas rada negatīvu ietekmi uz potenciālo ekonomikas izaugsmi, neatkarīgi no tā, cik tuvu ekonomika atrodas savam līdzsvara stāvoklim. Tātad arī Vācijai šie riski ir aktuāli.


Vai ir iespējams samazināt stagnācijas radītos draudus?

Ņemot vērā, ka sekulārās stagnācijas gadījumā viens no riskiem ir augsts bezdarba līmenis, kas var pāraugt strukturālā bezdarbā, tad, domāju, ka veiksmīgi ieviestas darba tirgus reformas, kas vērstas uz efektivitātes un elastīguma uzlabošanu (piemēram, prakses iespējas pie darba devēja, mūžizglītība, bezdarbnieku pārkvalifikācija) varētu palīdzēt mazināt sekulārās stagnācijas radītos draudus. Papildus ciešāka sadarbība starp izglītības iestādēm un darba devējiem varētu uzlabot jauniešu bezdarba situāciju.

Savukārt daudzkārt pieminētai nepieciešamībai pēc jaunām inovācijām un tālāka progresa produktivitātes paaugstināšanai nākotnē neizbēgams priekšnosacījums ir investīcijas izglītībā un pētniecībā. Šādi ieguldījumi varētu uzlabot ekonomikas spēju reaģēt uz dažādiem negatīviem šokiem, samazinot sekulārās stagnācijas iespējamību.

Šeit varētu arī piebilst, ka, ņemot vērā to, ka atsevišķas teorijas paredz, ka investīcijas ekonomikā nenotiek, ja bažas rada augstais parāda līmenis, tad šajā ziņā pieaugošie parāda līmeņi ES valstīs arī rada bažas par stagnāciju nākotnē. Tāpēc svarīgi tos mazināt, īstenojot atbildīgu un efektīvu fiskālo politiku un katrā ES valstī ieviešot tai nepieciešamās strukturālās reformas.

 

[1] Alvins Hansens bija amerikāņu ekonomists, Hārvarda Universitātes profesors un ASV valdības padomnieks, kas vislielāko ievērību ir izpelnījies ar Džona Meinarda Keinsa ekonomikas ideju popularizēšanu ASV šī gadsimta trīsdesmitajos gados.

[2] Alvin Hansen, "Economic Progress and Declining Population Growth," American Economic Review (29) March (1939).

[3] Lorencs Sammers (Lawrence Summers) ir amerikāņu ekonomists, Hārvarda Universitātes profesors, bijušais ASV Valsts kases sekretārs un bijušais Nacionālās Ekonomikas padomes (National Economic Council) direktors

[4] Lorenca Sammersa uzruna 14. ikgadējā Starptautiskā Valūtas fonda pētniecības konferencē 2013. gada 8. novembrī, https://www.youtube.com

[5] Līdzsvara procentu likme ir reālā procentu likme, kas atbilst pilnai ražošanas faktoru nodarbinātībai, un pie kuras izlīdzinās uzkrājumi un investīcijas.

[6] Bens Bernanke ir amerikāņu ekonomists, kurš vadīja ASV Federālo Rezervju sistēmu (ASV centrālā banku) no 2006. līdz 2014. gadam.

[7] Bena Bernankes blogs "Why are interest rates so low, part 3: The Global Savings Glut." 2015. gada 1. aprīlis

[8] Robert Gordon, "The turtle's progress: Secular stagnation meets the headwinds." (2014)

[9] Teulings and Baldwin (2014) "Secular Stagnation: Facts, Causes and Cures"

[10] Lorenca Sammersa blogs "On Secular Stagnation: A Response to Bernanke" 2015. gada 1. aprīlis

[11] Vairāk par tehnoloģisko izrāvienu raksta Joel Mokyr (2014) "Secular stagnation? Not in your life."

[12] Bena Bernankes blogs "Why are interest rates so low, part 2: Secular stagnation." 2015. gada 31. marts

APA: Bukovska, A. (2021, 24. sep.). Sekulārā stagnācija eirozonā: mīts vai realitāte?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/249
MLA: Bukovska, Agnese. "Sekulārā stagnācija eirozonā: mīts vai realitāte?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 24.09.2021. <https://www.makroekonomika.lv/node/249>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 1 )

  • Pēteris
    19.10.2015 08:50

    Vai uz šo problēmu nevar paskatīties arī no tāda viedokļa:

    1. Ekonomikā, tāpat kā karā, galvenais ir izdzīvot šodien, jo bez tā rītdienai nav jēgas. Augsta riska un nenoteiktības apstākļos priekšroka dodama mazai peļņai šodien pretstatā lieliem varbūtējiem ieguvumiem tālākā nākotnē.

    2. Arī bērnu audzināšana ir investīcija nākotnē, un ne vienmēr naudā izsakāma. Šādai investīcijai veltītās pūles konkurē ar pūlēm, kas vajadzīgas projektiem ar ātrāku atdevi - maizes darbam un tamlīdzīgi. Saskaņā ar pirmo punktu, prioritāte ir izdzīvošanai šodien.

    3. Izglītota cilvēka izaudzināšanai vajadzīgas lielākas investīcija nekā neizglītota. Iespējams, atšķirības ir vismaz 2 reizes, ja ievērojam tikai laiku, kurā jaunais cilvēks pats neko nepelna. Tā arī ir galvenā atšķirība starp mūsdienām un laiku pirms 100 gadiem, kad daudzi bērni deva ekonomisko labumu jau no 9 gadu vecuma.

    Veselais saprāts liek izvirzīt hipotēzi, ka mūsdienu sabiedrība daudz no savas ekonomiskās efektivitātes virsprodukta zaudē pārdales procesā, kurā galvenā loma ir banku sistēmai un valsts pārvaldei un ar to cieši saistītajiem uzņēmējiem. Nekā citādi nav iespējams izskaidrot augstas produktivitātes apvienojumu ar sabiedrības nespēju atražot pašai sevi.

Up