07.06.2018.

Skaidrās naudas deficīts, pagaidu rubļi un cenu stabilizācija – monetārā politika 20. gs. 90. gadu sākumā

Foto: Latvijas Banka

1990. gada 4. maijā pieņemtā Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu sāka valsts atjaunošanas periodu, kurā Latvijas tautsaimniecība atvadījās no grūstošās PSRS ekonomiskās telpas un plānveida ekonomikas un izvēlējās virzību pa tirgus ekonomikas ceļu uz iekļaušanos Rietumvalstu ekonomiskajā un finanšu apritē. Aiziešana no PSRS Latvijas tautsaimniecībai nebija vienkārša: 1990.–1993. gadā cenu kāpums sasniedza hiperinflācijas līmeni, bet ekonomiskā aktivitāte tikai 1992. gadā vien saruka aptuveni par trešdaļu.

Latvijas Bankas darbības atjaunošana

Jau pirms neatkarības deklarācijas pieņemšanas bija skaidrs, ka ekonomikas stabilizācijai vitāli nepieciešama nacionālās valūtas ieviešana, jo rubļu emisijas apjoms PSRS mērogā kļuva arvien nekontrolējamāks un darīja neiespējamus jebkurus situācijas normalizēšanas risinājumus Latvijas ietvaros. Priekšnoteikums tālākai rīcībai bija no PSRS neatkarīgas emisijas bankas izveide.

Pirmie normatīvie risinājumi Latvijas Bankas darbības atjaunošanai bija Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 2. martā pieņemtais lēmums "Par Latvijas Banku" un likums "Par bankām"[1]. Lēmums atzina par nepieciešamu nodibināt Latvijas PSR centrālo banku un piešķirt tai oficiālo nosaukumu "Latvijas Banka". Savukārt likuma pieņemšana bija pirmais solis ceļā uz neatkarīgas ekonomiskās sistēmas izveidi. Saskaņā ar šo likumu tika atļauta privātā iniciatīva banku jomā, bet Latvijas Bankai tika piešķirta emisijas, tautsaimniecības kreditēšanas, kā arī banku uzraudzības funkcija. Tomēr, tā kā Latvijā kā vienīgais oficiālais maksāšanas līdzeklis joprojām tika izmantots PSRS rublis, neatkarīga naudas emisijas politika vēl nebija iespējama, un Latvijas Banka reālu darbību nesāka.

Apzinoties, ka pieņemtie normatīvie akti par Latvijas centrālo banku ir tikai deklaratīvs pagaidu risinājums, tika turpināta to pilnveide. 1990. gada 31. jūlijā Augstākā padome pieņēma likumu "Par izmaiņām Latvijas PSR likumā "Par bankām"" un lēmumu "Par Latvijas Bankas izveidošanu", ar kuru apstiprināja "Nolikumu par Latvijas Banku". Grozījumi likumā "Par bankām" noteica, ka Latvijas Banka ir patstāvīga valsts banka, kuras darbību reglamentē likums "Par Latvijas Banku" (tas gan tika pieņemts gandrīz divus gadus vēlāk – 1992. gada maijā).

No 1990. gada vidus līdz 1991. gada augustam situācija banku un naudas apgrozības jomā būtiski nemainījās – Latvijas Banka faktiski pildīja tikai valdības konsultanta lomu, savukārt naudas apgrozību, norēķinus un kreditēšanu joprojām veica PSRS Valsts banka un tās pārraudzītās specializētās bankas. Finansiālā nestabilitāte turpināja augt, PSRS valdības atsevišķie mēģinājumi situāciju mainīt (piemēram, konfiscējošā naudas reforma 1991. gada janvārī) tikai vairoja neuzticību PSRS rublim, un ekonomiski nepamatotā naudas emisija turpinājās.

Situācija mainījās pēc Latvijas valstiskā statusa nostiprināšanās 1991. gada augustā. Ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu PSRS banku iestādes Latvijā tika nacionalizētas, un tās pārņēma un savā struktūrā iekļāva Latvijas Banka. Tādējādi Latvijas Banka varēja atjaunot darbu kā pilnvērtīga centrālā banka un sākt reālu rīcību monetārās politikas pirmo praktisko soļu sagatavošanā.

Monetārā politika līdz lata atjaunošanai

Uzsākot darbību jaunajā statusā, Latvijas Bankas galvenā problēma bija akūts skaidrās naudas trūkums, jo apgrozībā atradās PSRS Valsts bankas emitētie rubļi. Skaidrās naudas deficīts cenu un izmaksu pieauguma dēļ arvien auga, bet saites ar PSRS Valsts banku (no 1991. gada decembra – Krievijas Centrālo banku) kļuva vājākas un iespējas saņemt papildu skaidrās naudas sūtījumus – ļoti fragmentāras. Tāpēc praksē Latvijas Bankas darbība galvenokārt saistījās ar centieniem nodrošināt tautsaimniecību ar tās funkcionēšanai nepieciešamo skaidro naudu, dalot un pārdalot ierobežotos skaidrās naudas krājumus. Šādā situācijā Latvijas Bankai gandrīz nebija praktisku iespēju īstenot savu monetāro politiku, lai pārtrauktu inflācijas spirāles veidošanos un atjaunotu stabilitāti pārmaiņu satricinātajā neatkarību atguvušās valsts tautsaimniecībā.

Priekšdarbi pilnvērtīgas nacionālās valūtas – lata – ieviešanai tika sākti jau 1991. gadā (t.sk. 26. novembrī tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja). 1992. gada martā Latvijas parlamentam tika iesniegta "Nacionālās valūtas ieviešanas koncepcija", kurā uzsvērts, ka iespējami ātrāka pāreja uz brīvā tirgus attiecībām ir perioda galvenā ekonomiskā prasība, kas izpildāma, saimniekošanas pamatā liekot stabilu konvertējamu valūtu. Turklāt faktiska neatkarība nav iespējama bez savas naudas sistēmas.[2]

Konceptuāli tika izlemts, ka naudas reformas īstenošanas gaitā stabilizācijas periodam, lai drīzāk izkļūtu no PSRS rubļa zonas, samazinātu inflāciju un stabilizētu valūtu kursu, būs nepieciešama starpnauda – Latvijas rublis. Koncepcijā norādīts, ka Latvijas rubļa darbības laikā jāpanāk naudas masas apgrozībā samazināšana un nedrīkst pieļaut budžeta deficīta segšanu ar papildu naudas emisiju. Pēc Latvijas rubļa ieviešanas Latvijas Bankai ar monetāro instrumentu palīdzību jācenšas ierobežot naudas masu apgrozībā, lai stabilizētu cenas Latvijas rubļos. Cenu liberalizācijas pamatā jābūt efektīvai monetārajai un fiskālajai politikai. Nepieciešama ātrāka centrālās bankas funkciju nodalīšana no komercbanku funkcijām un jāļauj Latvijas Bankai īstenot efektīvu monetāro politiku. Šajā nolūkā centrālajai bankai jau sākotnēji jāspēj noturēties pret valdības prasībām to kreditēt ar naudas emisijas palīdzību. Ja centrālā banka šīm prasībām piekāptos, naudas apgrozību valstī varētu viegli destabilizēt īsā laikā. Tātad ļoti svarīga ir centrālās bankas pilnīga neatkarība.

Latvijas rubļi – pagaidu nauda pārejas periodā

Kad radās draudi, ka reāli pietrūks apgrozībā nepieciešamo rubļa naudas zīmju, bet lata ieviešanas sagatavošana vēl nebija noslēgusies, par pagaidu risinājumu kļuva 1992. gada 7. maijā emitētais Latvijas rublis. Sākotnēji tas bija apgrozībā paralēli ar bijušās PSRS naudas zīmēm (Latvijas rubļa un Krievijas rubļa attiecība bija 1 : 1[3]), bet tas darīja 19. maijā pieņemtā likuma "Par Latvijas Banku" normās ietverto Latvijas naudas politikas īstenošanu un naudas daudzuma apgrozībā kontroli neiespējamu. Tādējādi naudas masa Latvijā joprojām varēja palielināties nekontrolējamā apjomā, Krievijā un citās bijušās PSRS republikās naudas emisijas tempam augot.

Masīvā naudas plūsma no PSRS rubļa zonas valstīm ar bezskaidrās naudas norēķinu starpniecību noteica arī Latvijas rubļu emisijas apjoma pieaugumu, kas radīja strauju inflācijas kāpumu – 1992. gadā inflācija Latvijā sasniedza gandrīz 1000%. Lai novērstu nekontrolētu naudas masas pieaugumu Latvijā, ar 1992. gada 20. jūliju Latvijas rublis tika pasludināts par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli Latvijā[4], bet augustā tika pārtraukta Latvijas rubļu apmaiņa pret Krievijas rubļiem attiecībā 1 : 1. Latvijas rubļa vērtība ātri vien nostiprinājās, un gada nogalē Krievijas rublis maksāja vairs tikai nepilnus 0.4 Latvijas rubļus. Neraugoties uz vērtības kritumu, Krievijas rubļu ieplūde Latvijā turpinājās (inflācija kaimiņvalstī 1992. gadā pārsniedza 2500%), un Latvijas Banka 1993. gada janvārī pieņēma lēmumu pārtraukt nekonvertējamo valūtu pirkšanu Latvijas Bankā. Tā tika pārtraukta pēdējā tiešā saikne ar bijušās PSRS monetāro sistēmu, un Latvija varēja sākt īstenot patiesi neatkarīgu monetāro politiku un apturēt Latvijas rubļu pārmērīgu emisiju. Tādējādi gada laikā inflācijas rādītāji krasi mazinājās, kas tobrīd bija viens no galvenajiem soļiem makroekonomiskās stabilizācijas virzienā. Nozīmīgu ieguldījumu situācijas stabilizācijā deva arī Latvijas rubļu kursa nostiprināšanās attiecībā pret konvertējamām ārvalstu valūtām.

Jaunajai valūtai bija būtiski iegūt iespējami plašāku sabiedrības uzticēšanos, un labākais veids, kā to nostiprināt, bija radīt iedzīvotājiem un uzņēmējiem pārliecību, ka Latvijas rublis pārskatāmā nākotnē saglabās pirktspēju gan iekšzemē, gan attiecībā pret konvertējamām ārvalstu valūtām. Šo kursa nostiprināšanās tendenci balstīja arī pozitīvā maksājumu bilances dinamika, kuras dēļ ievērojami pieauga Latvijas Bankas ārvalstu valūtas rezerves, kas ļāva tai izmantot šīs rezerves nacionālās valūtas tālākai stiprināšanai valūtas intervenču veidā. Pozitīvā ārējās tirdzniecības bilance nodrošināja to, ka Latvijā ieplūda vairāk ārvalstu valūtas nekā aizplūda.

Likumā nostiprina centrālās bankas neatkarību

Likums "Par Latvijas Banku" būtiski atšķīrās no PSRS laikā un Latvijas 20. gs. 20. un 30. gados spēkā esošajiem centrālo banku darbību reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem. Jaunais likums ļāva Latvijai jau no pašiem reformu pirmsākumiem centrālās bankas darbības un monetārās politikas īstenošanas jomā pārņemt labākos starptautiskās prakses standartus un veicināja makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanu valstī.

Pirmkārt, likums "Par Latvijas Banku" nodalīja naudas emisijas un komercbankas funkcijas, par Latvijas Bankas darbības galveno mērķi nosakot cenu stabilitātes saglabāšanu, kas panākama, īstenojot neatkarīgu naudas politiku. Tādējādi tika skaidri sadalītas atbildības jomas, Latvijas Bankai uzticot atbildību par cenu stabilitāti, bet valdībai – par tautsaimniecības attīstību. Abu funkciju uzticēšana centrālajai emisijas bankai iepriekš bija veicinājusi pārmērīgu naudas emisiju, tāpēc šo funkciju skaidra nošķiršana bija svarīgākais un būtiskākais šā likuma sasniegums. Latvijas Bankas komercfunkcijas veicošās struktūrvienības 1992. un 1993. gadā tika pārveidotas patstāvīgās kredītiestādēs.

Otrkārt, lai Latvijas Banka spētu veiksmīgi darboties kā valsts emisijas banka, tā bija jāatbrīvo no politiķu centieniem to ietekmēt īslaicīgu mērķu sasniegšanai, kas varētu apdraudēt valsts veiksmīgu attīstību ilgākā termiņā. Tāpēc likums "Par Latvijas Banku" būtiski ierobežoja Latvijas Bankas tieši veiktu valdības operāciju kreditēšanu, kā arī liedza jebkādā veidā pieņemt valdības rīkojumus un tiem pakļauties. Šis likums nostiprināja arī Latvijas Bankas finansiālo, institucionālo un operatīvo neatkarību, un visās šajās jomās likuma prasības būtiski atšķīrās no iepriekšējās prakses.

No hiperinflācijas līdz cenu stabilizācijai

Periodā, kad valstī bija hiperinflācija, Latvijas Bankas monetārās politikas instrumentu izvēle bija ierobežota, jo vēl praktiski nedarbojās starpbanku naudas tirgus, nepastāvēja vērtspapīru tirgus, bet normatīvais ietvars tikai sāka veidoties. Latvijas Bankai emisijas ierobežošanai tobrīd pieejamie monetārās politikas instrumenti bija kredīti, ASV dolāru pirkšana un pārdošana, obligāto rezervju prasības un refinansēšanas likme. Darbības sākumā Latvijas Banka par mērķi izvēlējās naudas bāzi (skaidro naudu apgrozībā un banku noguldījumus Latvijas Bankā), jo emitētā nauda bija kontrolējamais rādītājs.

Mēģinot ierobežot naudas piedāvājumu un ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) ieteikumu, Latvijas Banka 1992. gada jūlijā paaugstināja banku rezervju normu no 15% uz 20%.[5] Monetārās politikas nostiprināšanu un naudas masas ierobežošanu veica, paaugstinot arī procentu likmes, par kurām Latvijas Banka aizdeva bankām naudu.

1992. gada sākumā, kamēr Latvijas Banka vēl reāli nebija sākusi darbību, bankām izsniedzamajiem kredītiem piemērojamās procentu likmes atradās tikai 10% līmenī, lai gan inflācijas temps tuvojās 400%. Tādējādi procentu likmes nebija atbilstošas ekonomiskajai situācijai, un tikai tas, ka banku darbība Latvijā bija vāji attīstīta, glāba no vēl lielāka inflācijas viļņa. Lai mazinātu iespēju, ka, izmantojot bankas, apritē nonāk papildu naudas masa, kas palielina inflāciju, Latvijas Banka 1992. gadā sāka arī kredītu procentu likmju paaugstināšanu, un gada beigās Latvijas Bankas refinansēšanas likme sasniedza 120%.

1991.–1993. gads bija dinamiskas attīstības un normatīvo aktu veidošanas periods, kura laikā tika veikta monetārās politikas mērķa un stratēģijas izvēle, pieejamo monetārās politikas instrumentu izmantošanas apguve un jaunu monetārās politikas instrumentu izveide.

Kopumā Latvijas nacionālās valūtas ieviešanas pirmais posms pretēji skeptiķu paredzējumiem par drīzu nacionālās valūtas krahu un tautsaimniecības sabrukumu bija veiksmīgs. Cenu stabilizācijas mērķis tika sasniegts samērā īsā laikā. To nodrošināja centrālās bankas neatkarība, pilnībā nodalot naudas emisijas funkciju un tautsaimniecības kreditēšanu un būtiski ierobežojot iespēju budžeta deficītu finansēt ar tiešiem centrālās bankas aizdevumiem, kā arī veiksmīgi īstenotā naudas reforma. Svarīgākie pasākumi, kas palīdzēja īsā laikā panākt makroekonomisko stabilitāti, bija valdības diezgan stingrā budžeta politika, kā arī Latvijas Bankas īstenotā ātrā norobežošanās no Krievijas rubļa, nacionālās valūtas kursa stabilizēšana un bankām izsniegto kredītu ierobežošana, paaugstinot kredītu procentu likmes.

Latvijas rubļa kursa stabilizēšanās attiecībā pret ārvalstu valūtām, naudas daudzuma apgrozībā ierobežošana un tai sekojošais inflācijas kritums norādīja, ka Latvijas pagaidu nauda guvusi uzticību sabiedrībā un finanšu tirgū. Tādējādi Latvijas rublis savu uzdevumu bija izpildījis, paverot ceļu lata ieviešanai 1993. gada martā.

Monetārās politikas loma lata pirmajā gadā

Pilnvērtīgas nacionālās valūtas ieviešana pavēra jaunas iespējas un izvirzīja augstākas prasības centrālās bankas monetārās politikas veidotājiem. Latvijas Bankas monetārā politika pirmajā gadā pēc lata ieviešanas bija vērsta uz nacionālās valūtas maiņas kursa stabilitātes nodrošināšanu un banku rezervju apjoma kontroli, lai ierobežotu pārlieku ekspansīvu kreditēšanas attīstību. Jau kopš nacionālās valūtas ieviešanas tika nodrošināta tās pilna konvertējamība bez ierobežojumiem tekošā konta un kapitāla konta darījumiem.

Monetārās un valūtas kursu politikas galvenais uzdevums bija radīt uzticamu nacionālo valūtu, samazināt inflāciju un kontrolēt to. Likums "Par Latvijas Banku" paredzēja, ka Latvijas Bankas monetārās politikas galvenais mērķis ir cenu stabilitātes panākšana. Tas tika uzskatīts par galveno ilgtermiņa mērķi, tomēr bija grūts uzdevums, īpaši mazas valsts centrālajai bankai, kas darbojas atvērtā tautsaimniecībā, kur norisinās plašas institucionālas un strukturālas pārmaiņas. Tā kā cenu liberalizācija un tuvināšanās pasaules cenu līmenim bija daļa no pārejas procesa, Latvijas Banka cīnījās ar inflāciju, ko tikai daļēji izraisīja monetārie faktori.

Pēc lata ieviešanas, sākot ar 1993. gada aprīli, Latvijā strauji ieplūda ārvalstu valūta, un Latvijas Bankai bija aktīvi jālieto otrs tobrīd pieejamais monetārās politikas instruments – ārvalstu valūtas pirkšana. Tādējādi, no vienas puses, būtiski palielinājās Latvijas Bankas rezerves, nodrošinot emitētās naudas segumu, bet, no otras puses, lielais naudas piedāvājums ārvalstu valūtas pirkšanas ietekmē draudēja ar inflācijas pieaugumu. Tāpēc naudas piedāvājuma ierobežošanu noteica arī parakstītā vienošanās ar SVF par pieļaujamiem emisijas kontrollielumiem, kuru izpildei būtu jānodrošina monetārās politikas mērķa sasniegšana.

Līdz ar inflācijas tempa mazināšanos Latvijas Bankas noteiktās procentu likmes sāka pildīt arī kredītu ierobežojošo funkciju. Inflācijai 1993. gadā sarūkot arvien vairāk, Latvijas Banka varēja samazināt arī noteiktās procentu likmes, neriskējot apdraudēt cenu stabilitāti. Sarūkot inflācijai un kredītu pieprasījumam, Latvijas Banka pakāpeniski samazināja refinansēšanas likmi (līdz 27%)[6], tādējādi cenšoties aktivizēt starpbanku tirgus attīstību un kredītu ieplūdi tautsaimniecībā. Turpinot pilnveidot kredītu piešķiršanas nosacījumus, lai labāk kontrolētu naudas piedāvājumu un ierobežotu banku kredītrisku, Latvijas Banka noteica katrai kredītiestādei kredītresursu refinansēšanas limitu. Tika noteiktas arī rezervju normas, kas bija atkarīgas no banku piesaistīto līdzekļu apjoma un termiņa (jo ilgāks termiņš, jo mazāka rezervju norma), nosakot pastiprinātas sankcijas par rezervju normas neizpildi. Latvijas Banka vēlējās veicināt ilgtermiņa kredītu izsniegšanu, tādējādi cenšoties netieši atbalstīt tautsaimniecības attīstību.

1993. gada nogalē Latvijas Bankas monetārās politikas iespēju klāstu papildināja vairāki pasaules centrālajām bankām raksturīgi instrumenti: piedāvājums komercbankām izvietot līdzekļus termiņnoguldījumā Latvijas Bankā, kredītresursu izsoļu organizēšana divreiz mēnesī ar termiņu līdz 60 dienām, iespēja saņemt lombarda kredītu (īstermiņa (līdz divām nedēļām) kredītu ar paaugstinātu procentu likmi) likviditātes nodrošināšanai ārkārtas apstākļos. Tika izveidots procentu likmju "koridors" – no zemākās (banku termiņnoguldījumu procentu likmes) līdz augstākajai (lombarda kredītu procentu likmei), kas ļāva izprast un vērtēt centrālās bankas procentu likmju politiku. Finanšu tirgu padziļināja un monetārās politikas iespējas paplašināja valdības īstermiņa vērtspapīru emisijas uzsākšana ar Latvijas Bankas starpniecību 1993. gada decembrī.

Lai gan šajā monetārās politikas attīstības posmā saimnieciskā situācija Latvijā vēl bija sarežģīta, Latvijas Banka meklēja jaunus un pilnveidoja esošos monetārās politikas instrumentus. Ārvalstu valūtas ieplūdes dēļ Latvijas Bankas galvenais monetārās politikas instruments naudas piedāvājuma ietekmēšanai šajā laikā bija ārvalstu valūtas pirkšanas operācijas, tomēr tika izmantoti arī citi monetārās politikas instrumenti – obligātās rezerves, refinansēšanas likme, kredītu limiti bankām un kredītu izsoles. Latvijas Banka ar stingro naudas politiku bija spējusi ierobežot pārmērīgo inflāciju un stabilizēt nacionālo valūtu.

Vidēja termiņa perspektīvā Latvijas Bankas monetārās politikas stratēģija bija valūtas kursa stabilitātes nodrošināšana, ko veicināja tas, ka Latvijas nacionālā valūta jau pirmajā pastāvēšanas gadā guva iedzīvotāju un ārvalstu tirgus dalībnieku uzticēšanos un, saglabājoties spēcīgām ārvalstu kapitāla ieplūdēm, lata kurss turpināja nostiprināties. Tas palīdzēja Latvijas Bankai sasniegt cenu stabilitātes mērķi, jo augstāks valūtas kurss veicināja inflācijas mazināšanos. Turklāt lata kursa nostiprināšanās palīdzēja vairot Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu pirktspēju ārvalstīs, paverot arī plašākas tehnoloģiju iegādes iespējas turpmākai attīstībai.

Tomēr valūtas kursa nostiprināšanās padarīja nekonkurētspējīgāku Latvijas eksportu, tāpēc Latvijas Banka nolēma, ka tālāka kursa nostiprināšanās nav nepieciešama, 1994. gada 12. februārī piesaistot lata kursu SVF izmantotajai norēķinu vienībai – SDR.[7] SDR struktūra bija vispiemērotākā Latvijas ārējiem ekonomiskajiem sakariem, turklāt piesaiste SDR valūtu grozam ļāva saglabāt un uzturēt stabilu lata kursu attiecībā pret visām galvenajām pasaules valūtām. Tādējādi lata piesaiste SDR valūtu grozam radīja labvēlīgus nosacījumus ārējās tirdzniecības sakaru tālākai paplašināšanai un nostiprināšanai, kā arī deva iespēju monetārās politikas instrumentu pilnveidei turpmākajos gados.

Avoti un literatūra

Latvijas Bankai XC. Rīga: Latvijas Banka, 2012.

Latvijas Bankas 1992. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 1993.

Latvijas Bankas 1994. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 1995.

Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs. Nr. 12, 1990. gada 22. martā.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs. Nr. 34, 1990. gada 23. augustā.

Repše, Einars. Patstāvīga naudas sistēma Latvijā sākās ar Latvijas rubli. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 3, 1997.

Rūse, Laila. Monetārās politikas mērķi, iespējas un instrumenti. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 4, 1996.

Zeile, Valentīna. Latvijas Bankas neatkarība – valsts finansiālās stabilitātes priekšnosacījums. Averss un Reverss. Latvijas Bankas biļetens, Nr. 3, 1997.

 

[1] Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums "Par bankām". Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs. Nr. 12, 1990, 22. marts, 700.–706. lpp.

[2] Ducmane, K. Lata atjaunošana. Latvijas Bankai XC. Rīga: Latvijas Banka, 2012, 218. lpp.

[3] Turpat, 219. lpp.

[4] Turpat.

[5] Latvijas Bankas 1992. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 1993, 20. lpp.

[6] Rūse, L. Latvijas Banka laikmetu griežos (1990–2004). Latvijas Bankai XC. Rīga: Latvijas Banka, 2012, 179. lpp.

[7] Latvijas Bankas 1994. gada pārskats. Rīga: Latvijas Banka, 1995, 20. lpp.

APA: Purviņš, V. (2018, 26. sep.). Skaidrās naudas deficīts, pagaidu rubļi un cenu stabilizācija – monetārā politika 20. gs. 90. gadu sākumā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4148
MLA: Purviņš, Vilnis. "Skaidrās naudas deficīts, pagaidu rubļi un cenu stabilizācija – monetārā politika 20. gs. 90. gadu sākumā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 26.09.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4148>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up