28.06.2011.

Vidējā alga Latvijā: cik liela, cik ticama, cik atbilstoša?

Algu jautājumam bija, ir, un visticamāk arvien būs nozīmīga vieta mediju virsrakstos. Ne viens vien komentētājs mēģinās skaidrot, kāpēc ekonomikas krīzes laikā statistikas datos vērojams algu pieaugums un kāpēc algu kāpums vienā nozarē par 0.x procentu punktiem pārsniedza citas nozares sniegumu. Šajā reizē par to, vai vidējās algas statistika vien ļauj viennozīmīgi spriest par atalgojuma dinamiku tautsaimniecībā – jeb tā jāvērtē kopā ar virkni citu rādītāju, lai nekristu reālas dzīves nezināšanas vai stereotipu lamatās, kā arī par to, vai sabiedriskajā sektorā algas joprojām ir nepamatoti augstas. (Jau citā rakstā vērtēšu, vai pašreizējais algu līmenis Latvijā ir "par augstu" vai "par zemu" gan attiecībā pret darba ražīgumu, gan starptautiskā griezumā.)  

Ko var secināt no vidējās algas statistikas?

Saskaņā ar oficiāliem statistiskiem datiem, vidējā stundas alga privātajā sektorā krīzes laikā saruka vien par 11 latiem jeb 2.5% (2010. gads pret 2008. gadu; sk. 1. attēlu). Latvijas komentētāju vidū šīs rādītājs tiek pamatoti vērtēts kā nereālistisks, jo algu kritums bija visaptverošs. Savukārt ārzemju ekonomisti, kuri neapšauba algas statistikas ticamību, tikpat pamatoti atgādina, ka nepietiekams algu samazinājums liecinātu par nopietnām makroekonomiskām problēmām – sastingušas, nemainīgas algas neļautu veiksmīgi atjaunot tautsaimniecības konkurētspēju.

Mēneša vidējā bruto darba samaksa par pilnas slodzes darbu

Tomēr, cik ticams tas, ka algas Latvijā nespētu reaģēt uz pārmaiņām tautsaimniecībā? Zinot, ka, Latvijas darba tirgus ir elastīgs, arī algas tajā nav sastingušas. Tās ir, ekonomistu terminoloģijā sakot, efektīvs makroekonomisko šoku absorbēšanas mehānisms. Citiem vārdiem, ekonomikas krīzē sarūkot pasūtījumu un izlaides apjomam, algu kritums ļāvis mazāk samazināt nodarbināto skaitu, nekā tas būtu noticis, algām nemainoties. Tad kāpēc Latvijas vidējā alga 2008.-2010.g. tomēr atstāj sastinguma vai nemainīguma iespaidu? Pie vainas vidējās algas statistikas īpatnības, kuras vērts ilustrēt ar piemēru. Teiksim, uzņēmumā pirms krīzes strādāja darbinieks ar 600 latu algu un praktikants ar 200 latu algu (tātad, vidējā alga uzņēmumā bija 400 lati). Krīzes laikā praktikantu atlaida, savukārt darbinieku nodarbināja uz pusslodzi, ka rezultātā "vidējā alga" (kas pēc būtības ir vidējā darba samaksa par pilnās slodzes darbu)… pieauga līdz 600 latiem jeb par 50% (sk. 1. tabulu)! Tas ir, laikā, kad reāli neviens algu pielikumu nesaņēma – šajā nosacītajā piemērā kritās abu darbinieku ienākumi –, statistiskie dati uzrāda pamatīgu vidējās algas pieaugumu. Ja Latvijā tādu uzņēmumu kas paturēja kvalificētus darbiniekus krīzes laikā, nodarbinot tos ar mazāku slodzi, bija daudz, viegli iedomāties kāda ir zemi kvalificētu darbinieku masveidīgās atlaišanas ietekme uz vidējās algas statistiku.

Vidējās darba samaksas par pilnu slodzi aprēķins (nosacīts piemērs)

Par cik tad krīzes laikā reāli saruka algas? Diemžēl, izmantojot publicēto statistisko informāciju, nevar pilnā apmērā novērtēt strukturālu efektu ietekmi (nodarbināto struktūras pārmaiņas izglītības, profesiju, nozaru utt. dalījumā) uz vidējās algas datiem, kā arī uz starpnozaru algu atšķirībām. Tāpēc neņemot vērā citus rādītājus, jebkurš skaidrojums, kāpēc nozarē A vidējās algas pieaugums ir par y% lielāks nekā nozarē Z, ir visai apšaubāms. Krīzes laikā darba samaksas fonda korekcijas apjoms privātajā un sabiedriskajā sektorā bija līdzīgs. Tomēr, ja sabiedriskajā sektorā (pamatā valsts pārvalde, kā arī lielākā daļa no izglītības un veselības aprūpes) tas galvenokārt pamatojās uz stundu algas kritumu, privātajā sektorā darba samaksas fonda korekcija notika lielākoties uz atlaišanu un darba slodzes samazinājuma rēķina. Un, jo lielākas ir atlaišanas, jo augstāka potenciāli ir vidējās algas nobīde strukturālo efektu dēļ. Tātad, privātajā sektorā vidējās algas dinamika ir vairāk "nobīdīta", līdz ar to, faktiskais algu samazinājums krīzes laikā bija straujāks nekā var spriest no "vidējās algas" datiem.

Cik uzpūstas ir sabiedriskā sektora algas?

Medijos joprojām sastopams viedoklis, ka atalgojums sabiedriskajā sektorā pārsniedz privātā sektora algas. Pirmajā brīdī var šķist – pareizi, Latvijā vidējās mēneša darba samaksas līmenis par pilnas slodzes darbu sabiedriskajā sektorā vēsturiski tiešām bijis augstāks (sk. 1.attēlu). Tomēr līdzīga lietu kārtība vērojama arī citās ES valstīs: nodarbināto kvalifikācija sabiedriskajā sektorā vidēji ir augstāka. Piemēram, ārstu darbam, kas galvenokārt strādā sabiedriskajā sektorā, ir nepieciešama gan daudz nopietnāka izglītība un augstākas prasības nekā, piemēram, privātajā sektorā nodarbinātam viesmīlim. Algu starpība starp šīm profesijām ir likumsakarīga. (Latvijas gadījumā algu salīdzinājums starp privāto un sabiedrisko sektoru mēdz nebūt īsti korekts arī "aplokšņu algu" dēļ, kas vairāk izplatītas privātajā sektorā, bet par to noslēgumā.)

Būtu loģiski tiekties uz to lai privātā un sabiedriskā sektora strādājošiem būtu līdzīgs atalgojums par vienāda rakstura un kvalitātes darbu. Tomēr lielākajā daļā nozaru šādi salīdzinājumi (pat neņemot vērā "aplokšņu algas"), nav iespējami (piemēram, valsts pārvalde attiecas tikai uz sabiedrisko sektoru; tirdzniecība – tikai uz privāto). Turklāt publicētie dati nav pietiekami detalizēti, lai izdarītu viennozīmīgus secinājumus arī par tām nozarēm, kur salīdzināt algu starp sektoriem ir iespējams – piemēram, vidējā atalgojuma starpību izglītībā var noteikt atšķirīga darba specifika (sabiedriskajā sektorā mēdz būt salīdzinoši vairāk vidusskolas skolotāju, bet privātajā – augstskolu pasniedzēju). Tomēr arī ņemot vērā visus metodes trūkumus un vidējās algas nobīdi strukturālo efektu ietekmē, kaut kādu priekšstatu par atalgojuma tendenci iegūt var: tajās nozarēs (skat. 2. un 3.attēlu), kur oficiālā vidējā alga sabiedriskajā sektorā "treknajos gados" pārsniedza privātā sektora attiecīgo rādītāju, ekonomiskās krīzes gados vidējā alga būtiski kritusies, un 2010. gadā vidējais atalgojums sabiedriskajā sektorā bijis salīdzinoši zems. Piemēram, zinātniski pētnieciskajā darbā nodarbinātajiem vidējā mēneša bruto alga sabiedriskajā sektorā 2010. gadā bija par 4% zemāka, nekā privātajā sektorā, savukārt veselības aprūpes nozarē – vairāk nekā par 10% zemāka.

Mēneša vidējā bruto darba samaksa par pilnu slodzi zinātniski pētnieciskajā darbā nodarbinātajiem

Mēneša vidējā bruto darba samaksa par pilnu slodzi veselības aprūpes nozarē nodarbinātajiem

Nobeigumā vēlreiz par "aplokšņu algām". Jāatzīmē, ka 1. – 3. attēlā salīdzinātas oficiālās algas, bet "aplokšņu algas" izplatības dēļ, algu līmenis, it sevišķi privātajā sektorā, vienmēr bijis nenovērtēts: pat "treknajos gados" (kad vidējās algas pārsvars sabiedriskajā sektorā bija nozīmīgs) Labklājības Ministrijas veiktais darba tirgus pētījums, kas ņēma vērā arī aplokšņu algas, secināja, ka "sabiedriskajā sektorā darba samaksa kopumā ir zemāka par atalgojumu privātajā sektorā". Tādējādi salīdzinoši augstu vidējo algu uz papīra sabiedriskajā sektorā nosaka atšķirīgs nozaru īpatsvars starp privāto un sabiedrisko sektoru, ka arī lielāka aplokšņu algu izplatība privātajā sektorā. Tātad, nav pamata uzskatīt, ka uz rokas saņemtā alga sabiedriskajā sektorā ir augstāka nekā samaksa par līdzīgu darbu privātajā sektorā.

Tiktāl par ciparu lamatām un maldinošiem stereotipiem. Cik atbilstošs darba ražīgumam ir atalgojuma līmenis Latvijā un kā šajā ziņā izskatāmies salīdzinājumā ar citām valstīm? Par to gan tautsaimniecības konkurētspējas, gan starptautiskā kontekstā šī portāla slejās diskutēsim nākamreiz.


Raksts publicēts portālā Delfi 2011. gada 28. jūnijā

APA: Krasnopjorovs, O. (2019, 19. nov.). Vidējā alga Latvijā: cik liela, cik ticama, cik atbilstoša?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/412
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Vidējā alga Latvijā: cik liela, cik ticama, cik atbilstoša?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 19.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/412>.

Līdzīgi raksti

Up