Jaunā multimākslas pasaule

Kad savulaik studēju ekonomiku, tad mana izpratne par nākotnes profesiju bija, ka tai pamatā būs nepieciešamas matemātikas prasmes, kas man gluži labi patika un padevās. Vēlāk izrādījās, ka vajadzīgas arī lieliskas latviešu valodas zināšanas, lai saprotami un garšīgi aprakstītu ekonomiskos procesus. Tāpat jāzina svešvalodas, jāspēj lasīt lekcijas un komunicēt ar medijiem, publiski uzstāties. Pēdējos gados jau pamatprasība ir arī spēt automatizēt datus, programmēt, jo analītika kļūst jaudīgāka un datu ir arvien vairāk. Šobrīd arī ekonomika vairs nav tikai tās tēmas, kuras apguvu augstskolā, – kā masīva, dziļa un sarežģīta tēma ir ienākusi arī ilgtspējība, aprites ekonomika, Zaļais kurss, kas kļuvusi par neatraujamu ekonomikas sadaļu un prasa vēl jaunas zināšanas. Izglītība, reģionālā attīstība, nodokļu politika, darba tirgus, padziļināta dažādu nozaru analīze.

Mūsdienu realitāte ir būt multiprofesionālim. Domāju, ka tāda tendence ir arī citās profesijās. Un tie jau ir tikai profesionālie izaicinājumi, vēl jau ir mājsaimniecība, bērni – man pirmklasnieks… Nezinu, kurp tas ved, bet jūtu, ka ar katru gadu veidojas arvien lielāks nogurums, vēlme izkāpt no šī trakā rata, darīt ko vienkāršu. Tas ir rata ātrums vai vecums?

Pēc kokrūpniecības un mežsaimniecības uzņēmuma “Stiga RM” nesen organizētā kokrūpniecības nākotnes foruma “Inovatori vai pieticīgi eksportētāji?”, kur ar savu skatu par nozari dalījos arī es, aizdomājos par jauno pasauli arī ražotājiem. Šķiet, ka mūsdienās ir augušas arī prasības ražotājiem, rūpnīcu būvei, biznesa modeļiem. Vairs nepietiek ar eksporta tirgu diversificēšanu vai produktu ražošanu vienas nozares, jomas segmentā. Ir jādiversificē arī viss pārstrādes cikls – sākot ar izejvielu iegūšanu (piemēram, koksne, graudi, piens), lai būtu vismaz daļēja pieeja izejvielai, kuras cenas var mežonīgi svārstīties un pieejamība var būt mainīga.

Daudzi ir pārgājuši uz plašāku ārpakalpojumu izmantošanu, īpaši iepriekš ierastajās blakus nozarēs (transporta pakalpojumi, pārdošana u.c.), bet ar to nepietiek. Tāpat jādomā arī par tehnoloģisko atlikumu pārstrādi, par enerģijas ražošanu – daudzas mūsdienu rūpnīcas, īpaši tās, kurām pārstrādes procesā rodas siltums, pašas ražo sev elektrību un siltumu un to vēl pārdod citiem. Viens piemērs – Metsä Board, kas Somijā un Zviedrijā sešās rūpnīcās ražo kartonu, vienā ražo ķīmisko celulozi un divās – balinātu ķīmiski termomehānisko celulozi. Tāpat enerģijas iegūšanai plaši tiek izmantoti saules paneļi, siltumsūkņi, kas par ierastu praksi kļūst arī Latvijā.

Ir jāspēj rakstīt projektus Eiropas Savienības fondu pieteikumiem, izprast Zaļo kursu un dažādu likumdošanas grozījumu virzību. Un tam klāt ekonomiskie cikli un citi izaicinājumi – pandēmija, karš, piegāžu ķēžu traucējumi, sankcijas. Un tas viss vēl kopā ar milzu atbildību par darbiniekiem, par finansēm. Multidisciplināri. Multifunkcionāli.

Par šo vēl pirms diviem gadiem diskutējām vietnē X meža nozares pārstāvju un citu interesentu pulkā, domas dalījās. Īsais satura izklāsts: Uldis Biķis (“Latvijas Finiera” padomes priekšsēdētājs) teic: “Lai attīstītos ķīmijas procesu izmantošana koksnes pārstrādē, ir jābūt konkurētspējīgam enerģijas sektoram. Pēdējos 15 gadus tas ir bijis galvenais iemesls, kāpēc Latvijas koksne nonāk citu valstu celulozes ražošanā! Elektrība ir dārga ilgā periodā – strukturāla problēma Nr.1!” Iebilstu, ka ķīmiskie procesi tomēr ir dažādi un celulozes rūpnīcās, atsaucoties uz somu piemēru, ražo arī elektrību pašpatēriņam un pārdošanai. Jānis Patmalnieks (Ministru prezidentes parlamentārais sekretārs) piebilst: “Ir vēl briesmīgāk. Industrija būvē arī kodolspēkstacijas”, pievienojot to apliecinošu citātu. Kristaps Klauss (Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents) atbild: “Protams, var arī tā, bet vai tiešām uzskati, ka rūpniecībai savai pašapgādei būtu jānodarbojas, sākot ar arodskolām un elektrības ražotnēm, beidzot ar ostām un kuģiem? Ierobežota kapitāla apstākļos tomēr katram jānodarbojas ar savu specializāciju.” Jānis Patmalnieks iebilst, ka debatēm ir jābūt un modeļi ir dažādi, bet, spriežot par to, ko nedara citas nozares, var sasniegt mazāk, nekā darot. Kristaps Klauss atbild: “Es saku to, ka somi savu industriju ir būvējuši vismaz 40 gadus ilgāk, nekā mēs, un ir ar pavisam citu kapitāla uzkrājumu. Pat mūsu milzeņi LVM ar LE tikai tagad saņemas 1,? miljarda investīcijai. Tikpat ~ maksā celulozes rūpnīca.”

Patīk mums tas vai nepatīk, tomēr, ja mēs runājam par ražīguma kāpināšanu un augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu, tad mums ir jālūkojas uz līdervalstu praksi, kā tās šo ražīgumu panāk, un viens no virzieniem ir šī starpnozaru sadarbības sinerģija. Ja galvenais šķērslis ir nepietiekams kapitāls, tad otrs variants ir sadarbība starp uzņēmumiem, ko meža nozare pieticīgi izmanto – šo domu pauž paši kokrūpniecības pārstāvji jau minētā kokrūpniecības nākotnes foruma diskusiju panelī. Nudien laiks pārvarēt “Stiga RM” īpašnieka Andra Ramoliņa pieminēto viensētnieku kompleksu.

Nezinu, vai līdzīgās pārdomās ir arī nozaru asociācijas, bet nesen tika nodibināta Latvijas Industrijas attīstības konfederācija, kuru dibinājušas Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācija, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācija, Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija, Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācija un Latvijas Kokrūpniecības federācija. Tas arī ir solis sadarbības virzienā un var radīt jaunus impulsus sinerģijas labumu izmantošanai.

Lai mums visiem pietiek spēka un veselības – Multivitamīnu multipaka.