Vai dīkstāves pabalsti palīdzēja saglābt darbvietas?

Dzīvē ir daži notikumi, par kuriem gribas cerēt, ka tie nekad vairs neatkārtosies. Pandēmija ir viens no tiem. Kopš Covid-19 pandēmijas sākuma pagājuši trīs gadi, kuru laikā pasaules ekonomika pieredzēja visai pamatīgu turbulenci. Arī valstu atbildes reakcija, cīnoties ar pandēmijas radītajām sekām, bija līdz tam nepieredzēta. Tas attiecināms ne tikai uz komandantstundām, pārvietošanās ierobežojumiem un citiem pasākumiem, lai ierobežotu slimības izplatību, bet arī uz atbalstu, ko valstu budžeti sniedza uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Latvijas gadījumā valsts atbalsts pandēmijas seku pārvarēšanai vairāku gadu laikā sasniedza gandrīz četrus miljardus eiro.

Viens no atbalsta veidiem ir dīkstāves pabalsti – valsts atbalsts uzņēmumiem, kuri pandēmijas dēļ saskārās ar ievērojamu apgrozījuma kritumu. Lai gan dīkstāves pabalsti veidoja salīdzinoši mazu daļu no kopējā valsts atbalsta, kopējā pabalstu summa tāpat pārsniedza 200 miljonus eiro. Summa ir visai ievērojama, tādēļ pamatots ir jautājums – vai dīkstāves pabalsti palīdzēja sasniegt izvirzītos mērķus?

Lai gan Latvijā dīkstāves pabalsti tika ieviesti tikai pandēmijas sākumā, virknē pasaules valstu, piemēram, Vācijā un Francijā, līdzīgi atbalsta instrumenti pastāvējuši jau labu laiku. Detaļas, protams, ir atšķirīgas, tomēr būtība visur ir viena – dīkstāves pabalsti palīdz uzņēmumiem pārvarēt īstermiņa satricinājumus, iztiekot bez darbinieku atlaišanas. Tādējādi tie ļauj saglabāt darba attiecības ar esošajiem darbiniekiem un ietaupīt izmaksas, kas uzņēmumiem rastos, darbiniekus atlaižot un vēlāk vietā meklējot jaunus. Arī darbiniekiem dīkstāves pabalsti var būt pievilcīgāks risinājums par bezdarbnieka pabalstu – dīkstāves pabalsti ne tikai ļauj saglabāt zināmu ienākumu līmeni, bet arī pasargā no nenoteiktības, kas saistās ar jaunas darbvietas meklējumiem. 

Līdz ar to dīkstāves pabalstu sekmes būtu mērāmas saglabāto darbvietu skaitā. Proti, atbildot uz jautājumu – vai dīkstāves pabalsti palīdzēja saglabāt darbvietas?

Lai gan jautājums var sākotnēji šķist vienkāršs, tas tā nebūt nav – mēs gluži vienkārši nezinām, kā būtu bijis, ja dīkstāves pabalsti netiktu ieviesti. Proti, var jau būt, ka daļa uzņēmumu, kas pieteicās dīkstāves pabalstiem, nemaz nebūtu samazinājuši darbinieku skaitu arī tad, ja atbalsts netiktu sniegts. Tikpat ticami, ka virkne uzņēmumu pieteicās dīkstāves pabalstiem, lai atliktu, nevis novērstu darbinieku skaita samazināšanu. Abos gadījumos secinājums ir viens – saglābto darbvietu skaits nebūs vienāds ar izmaksāto dīkstāves pabalstu skaitu.

Tomēr pastāv risinājumi, kā novērtēt dīkstāves pabalstu sekmes. Latvijas Bankas publicētajā pētījumā, izmantojot ļoti detalizēta griezuma datus un savstarpēji salīdzinot līdzīgus uzņēmumus, novērtējām dīkstāves pabalstu ietekmi uz nodarbinātību un uzņēmumu darbības nepārtrauktības risku. Pētījuma rezultāti ļauj izdarīt vairākus secinājumus.

Pirmkārt, nodarbinātība uzņēmumos, kas saņēma dīkstāves pabalstus, bija krietni noturīgāka nekā ļoti līdzīgos uzņēmumos, kas pabalstu nesaņēma (skatīt attēlu). Pareizāk gan būtu sacīt, ka nodarbinātība nesaruka tik strauji kā citos līdzīgos uzņēmumos. Lai gan īstermiņā tas, visticamāk, saistāms ar likumiskiem iemesliem – normatīvie akti ierobežoja iespējas dīkstāves saņēmējiem samazināt darbinieku skaitu – pozitīvā ietekme no pabalstiem ir redzama arī vidējā termiņā – vēl vairākus mēnešus pēc pabalstu saņemšanas.

Otrkārt, uzņēmumi, kas saņēma dīkstāves pabalstus, ir ar aptuveni 10% mazāku varbūtību kļūt ekonomiski neaktīviem – pārtraukt darbību – nekā citādi līdzīgi uzņēmumi, kas pabalstu nesaņēma. Proti, dīkstāves pabalsti ne tikai palīdzēja noturēt darbiniekus, bet arī ļāva saglabāt paša uzņēmuma darbību. Ja raugāmies uz kopējo dīkstāves pabalstu ietekmi, tieši šis ietekmes kanāls ir kvantitatīvi vislielākais.

Dīkstāves pabalsta saņēmēju salīdzinājums ar citādi līdzīgiem uzņēmumiem, kas nesaņēma dīkstāves pabalstus pandēmijas pirmajā vilnī

Piezīmes: Pelēkais laukums apzīmē periodu, kurā bija iespējams saņemt dīkstāves pabalstu Covid-19 pandēmijas pirmajā vilnī.

Treškārt, dīkstāves pabalstu pozitīvā ietekme visizteiktāk bija redzama nozarēs, kuras pandēmijas skāra mazāk, proti, nozarēs ar zemu kontaktu intensitāti. Pandēmijas vissmagāk skarto nozaru uzņēmumiem – restorāniem, viesnīcām un citiem uzņēmumiem, kur kontaktu intensitāte ir augsta, – izaicinājumi turpinājās vēl labu laiku pēc dīkstāves pabalstu izmaksu pārtraukšanas. Klientu plūsmas un apgrozījums saglabājās zems, kas savukārt prasīja arī darbinieku skaita samazinājumu. Līdz ar to dīkstāves pabalstu ietekme šajās nozarēs ir zemāka.

Kopumā šie secinājumi liek domāt, ka dīkstāves pabalsts ir visai efektīvs instruments īstermiņa krīžu pārvarēšanai, palīdzot saglabāt uzņēmumu maksātspēju un nodarbinātību. Līdz ar to tas būtu labs papildinājums valsts atbalsta instrumentārijam, domājot par nākotnes krīzēm un izaicinājumiem. Vienlaikus jāņem gan vērā, ka dīkstāves pabalstu efektivitāte manāmi sarūk situācijās, kad izaicinājumi ir strukturāla rakstura, kā tas bija kontaktu intensīvajām nozarēm pandēmijas laikā.