13.07.2023.

Vēlreiz par Latvijas atpalicību no Lietuvas un Igaunijas

Ilustratīvs attēls jūrmala, dzintars

Latvijas vidējais ienākumu līmenis ir par ceturtdaļu zemāks nekā Eiropas Savienībā vidēji (ES). Laika izteiksmē tie ir aptuveni 15 gadi – šobrīd esam tikpat pārtikuši kā ES-27 valstis ap 2008. gadu. Igaunijas un Lietuvas atpalicība no ES-27 vidējā ienākuma līmeņa ir divreiz mazāka nekā mums.

Latvijas atpalicībai no Igaunijas ienākumu ziņā ir gara vēsture. Savukārt Lietuvas ekonomikas izrāviens ir tieši pēdējo 10-15 gadu fenomens (1. attēls).

Ienākumu līmenis pēc definīcijas ir produktivitāte (iekšzemes kopprodukts uz nodarbināto) un nodarbināto daļa iedzīvotāju kopskaitā. Latvijas ienākumu atpalicībā no Lietuvas un Igaunijas abas šīs komponentes ir vienlīdz svarīgas (2. attēls). Zemāka nodarbinātība Latvijā atspoguļo augstāku bezdarbu, iedzīvotāju mazāku līdzdalību darba tirgū [1], kā arī (salīdzinājumā ar Lietuvu) mazāku darbspējas vecuma iedzīvotāju daļu (3. attēls). Tas tikai atspoguļo faktu, ka iekšējās darba roku rezerves Latvijā ne tuvu nav izsmeltas. Politikas virzieni iekšējo darba roku rezervju aktivizēšanai – izglītības un veselības aprūpes kvalitātes celšana, mūžizglītības un veselīgā dzīvesveida plašāka izplatība, fokusētas programmas iedzīvotāju grupām un reģioniem ar zemāku nodarbinātību (piemēram, Latgalē un ne-latviešiem).

Savukārt produktivitātes pamatā ir investīcijas, jaunas zināšanas un tehnoloģijas, kā arī labvēlīga vide (dzīvošanai un uzņēmējdarbībai). Tas viss ļautu valstij ražot un eksportēt sarežģītus produktus ar augstu pievienoto vērtību. Šobrīd Latvija ražo un eksportē mazāk sarežģītu produktu (ķīmijā, elektronikā, mašīnbūvē) nekā Igaunija un Lietuva, kas atspoguļojas arī šo nozaru eksporta dinamikā.

Produktivitātes veicināšanai nav labākas receptes kā strukturālās reformas. Latvijas Bankas un Eiropas Centrālās bankas 2018. gada pētījums liecina: visās ES valstīs ieviešot labāko institucionālo praksi, var iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju pieauguma tempu paātrināt līdz pat vienam procentpunktam gadā, kas vidējā termiņā ir daudz. Strukturālo reformu īstenošana, mazinot birokrātiskos ierobežojumus, stiprinot investoru aizsardzību, kā arī ceļot izglītības un veselības aprūpes kvalitāti, ļautu Latvijai vienas paaudzes laikā no trešās vietas labklājības ziņā pakāpties uz pirmo Baltijas valstu vidū.

Kā redzam, nepastāv tādas brīnumnūjiņas, kas ļautu Latvijai panākt Lietuvu un Igauniju līdz rītvakaram, gada laikā vai pat līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Strukturālās reformas ir kā koks, kuru vajadzēja iestādīt vēl pirms 20 gadiem. Jā, tas nav paveikts, taču tā vietā, lai bērtu pelnus uz galvas, ir jāatceras, ka nākamais labākais stādīšanas laiks ir šodien (vienlaikus apzinoties, ka augļi būs tikai pēc kāda laika).

Baltijas valstu makroekonomisko rādītāju salīdzinājumu sk. šeit.

Savukārt Baltijas galvaspilsētu ekonomiskā potenciāla un dzīves kvalitātes salīdzinājumu sk. šeit.

 
 
 

Komentārs sagatavots žurnālam "Bilance".

[1] Līdzdalības līmenis ir ekonomiski aktīvo iedzīvotāju (t.i., nodarbināto un bezdarbnieku) īpatsvars darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā.

APA: Krasnopjorovs, O. (2024, 15. jul.). Vēlreiz par Latvijas atpalicību no Lietuvas un Igaunijas . Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/6034
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Vēlreiz par Latvijas atpalicību no Lietuvas un Igaunijas " www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.07.2024. <https://www.makroekonomika.lv/node/6034>.

Līdzīgi raksti

Up