23.08.2018.

Cik efektīvi izmantojam darbaspēka resursu?

Foto: Shutterstock

Darba tirgus kļūst arvien labvēlīgāks darba ņēmējiem, bezdarbs pakāpeniski samazinās, un arvien vairāk iedzīvotāju kļūst ekonomiski aktīvi. Tomēr laikā, kad darba devēji aizvien skaļāk uzsver darbaspēka trūkumu, joprojām augsts bezdarbs neļauj izbaudīt ekonomikas izaugsmes augļus katram Latvijas iedzīvotājam. Cik tālu var celt nodarbinātības līmeni? Kas kavē vai nākotnē var kavēt bezdarba samazināšanu un ekonomiskās aktivitātes līmeņa celšanu? Par to – šajā rakstā.

Bezdarbs un līdzdalība darba tirgū 

Latvijā uz 1.4 milj. darbspējas vecuma iedzīvotāju nodarbināto ir 0.9 milj. Nodarbināto skaita attiecība pret darbspējas vecuma iedzīvotājiem pie mums ir diezgan augsta pat Eiropas Savienības (ES) valstu mērogā (1. attēls). Šo attiecību nosaka divi rādītāji: cik daudz darbspējas vecuma iedzīvotāju strādā vai meklē darbu (darba tirgus līdzdalības jeb ekonomiskās aktivitātes līmenis) un cik daudz ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ir darba meklētāji (bezdarba līmenis).

1. attēls. Darba tirgus pamatrādītāji

Darba tirgus pamatrādītāji
Avots: Eurostat dati

Līdzdalības līmenis pašlaik ir vēsturiski augsts, pārsniedz ES vidējo rādītāju un katru gadu sasniedz jaunas virsotnes. Tomēr gandrīz pusi no līdzdalības līmeņa kāpuma pēdējos gados noteica pārmaiņas iedzīvotāju vecumstruktūrā. Pirms 25 gadiem aizsākās demogrāfiskās bedres veidošanās, tāpēc 15-24 gadus veco jauniešu (vecumgrupa ar zemāko līdzdalību darba tirgū) ir maz. Pirms tam (80. gados) bija vērojams nosacīts "demogrāfiskais sprādziens", un tolaik dzimušie šobrīd ir darba dzīves aktīvākajā periodā, būtiski atbalstot Latvijas iedzīvotāju kopējo ekonomiskās aktivitātes līmeni. Pašlaik šī demogrāfiskā efekta kulminācija paaugstina līdzdalības līmeni par aptuveni 3 procentpunktiem (2. attēls). Mazajai pašreizējo jauniešu paaudzei kļūstot par vidējā vecuma iedzīvotājiem, šis demogrāfiskais efekts noplaks un līdz 2025. gadam var pazust pavisam. Tādējādi būtisku līdzdalības līmeņa pieaugumu turpmāk, visticamāk, neredzēsim pat tad, ja tas turpinās pieaugt katrā vecumgrupā atsevišķi.  

2. attēls. Vecumstruktūras pārmaiņu ietekme uz līdzdalību darba tirgū

Vecumstruktūras pārmaiņu ietekme uz līdzdalību darba tirgū
Avots: Eurostat dati, autora aprēķins

Bezdarbs Latvijā tradicionāli pārsniedz ES vidējo. Tā iemesls ir augsts dabiskais (vēl precīzāk - strukturālais) bezdarbs, kura dēļ bezdarbs saglabājas augsts arī ekonomikas cikla ekspansijas fāzē, kad pastāv ievērojams skaits brīvo darbavietu. Un tas nav nekas labs ekonomikai - augsts dabiskais bezdarbs ir jāmazina. Taču tas veicams, nevis mākslīgi veicinot jaunu darbavietu radīšanu, bet gan citiem līdzekļiem (skatīt tālāk rakstā). Jaunu darbavietu radīšana un kopējā pieprasījuma stimulēšana būtu "standarta zāles" cikliskā bezdarba gadījumā; cikliskais bezdarbs, kas radies ekonomiskās krīzes dēļ, Latvijā gandrīz nav vērojams kopš 2013. gada (3. attēls). 

3. attēls. Bezdarba līmenis Latvijā, ES vidēji un dabiskais bezdarbs (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem; sezonāli izlīdzinātie dati)

Bezdarba līmenis Latvijā, ES vidēji un dabiskais bezdarbs
Avots: CSP dati, autora aprēķins 

* Dabiskā bezdarba novērtēšanas metodoloģiju skatīt Krasnopjorovs (2015) - Dabiskā un cikliskā bezdarba Latvijā novērtējums ar Beveridža līknes modeli.

Daži skeptiķi padomās, ka bezdarba samazinājums atspoguļo vien ilgtermiņa bezdarbnieku pazušanu no bezdarba statistikas. Tā nav taisnība. Tieši otrādi, slēptais bezdarbs samazinās straujāk par oficiālo bezdarba rādītāju; samazinās arī ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars (4. attēls). Piemēram, šobrīd oficiālais bezdarbs (darba meklētāju īpatsvars – bez darba esošie, kas aktīvi meklē darbu, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav reģistrēti Nodarbinātības valsts aģentūrā) tuvojas 8%; tam pieskaitot slēpto bezdarbu (bez darba esošie, kas nemeklē darbu, jo nav cerību to atrast, vai nepilnas slodzes strādājošie, kas vēlas, bet nevar atrast pilna laika darbu), iegūstam 15%, kas ir divreiz mazāk nekā 2000. gadu sākumā vai ekonomiskās krīzes zemākajā punktā 2010. gadā. Tomēr tas joprojām ir milzīgs bezdarba rādītājs un nākotnē būtu mazināms.

4. attēls. Ilgtermiņa bezdarbnieki un alternatīvie bezdarba rādītāji

Ilgtermiņa bezdarbnieki un alternatīvie bezdarba rādītāji
Avots: CSP dati, autora aprēķins

Vidējais darba nedēļas ilgums Latvijā ir viens no lielākajiem ES, ņemot vērā gan pamatdarbā nostrādātās stundas, gan blakus darbu izplatību. Tādējādi arī nostrādāto stundu skaits uz iedzīvotāju Latvijā ir salīdzinoši augsts (5. attēls). 

Tas atspēko mītu, ka Latvijas ienākumu līmeni bremzē tas, ka strādājam mazāk vai esam slinkāki nekā Rietumos. Tieši otrādi, strādājam vairāk nekā Rietumos; ienākumu/algu ziņā tomēr atpaliekam tāpēc, ka pie mums joprojām trūkst fiziskā kapitāla un jaunāko tehnoloģiju, izglītības kvalitāte vidēji ir vājāka (lai arī ir atsevišķas teicamas studiju programmas) un pārsvarā ražojam produktus ar zemu pievienoto vērtību (tēlaini sakot, ražojam zeķes, nevis lidmašīnas). Zema produktivitāte un līdz ar to arī zems atalgojums starptautiskai konkurencei pakļautajās nozarēs (rūpniecība, informācijas tehnoloģijas, finanšu starpniecība) velk līdzi arī uz vietējo tirgu orientēto nozaru darbinieku algas. Piemēram, Latvijas frizieris nopelna mazāk nekā Vācijas kolēģis, jo viņa klientiem ir zemāki ienākumi, nevis tāpēc, ka lēnāk griež matus.

5. attēls. Nostrādāto stundu skaits uz iedzīvotāju un nodarbināto (2017. gads)

Nostrādāto stundu skaits uz iedzīvotāju un nodarbināto (2017. gads)
Avots: Eurostat dati

Kas kavē samazināt bezdarbu un celt darba tirgus līdzdalību vēl vairāk? 

Pastāv vairāki faktori, kas var noteikt augstu strukturālo bezdarbu un kavēt iedzīvotāju līdzdalību darba tirgū. Apskatīsim tos pēc kārtas.

1) Neelastīgs darba tirgus? 

Latvijas darba tirgus de facto augstā elastība ir vispāratzīts fakts. Piemēram, krīzes laikā uzņēmēji varēja bez īpašām problēmām samazināt algas un atlaist daļu pastāvīgo darbinieku. Arī Globālās konkurētspējas indekss tradicionāli ierindo Latviju un pārējās Baltijas valstis algu elastības indeksa augšgalā (6.a attēls). Ja krīzes laikā uzņēmumiem nebūtu iespējas samazināt algas, vairāk uzņēmumu bankrotētu, un bezdarbs pieaugtu vēl straujāk. Savukārt, ja krīzes laikā uzņēmējiem nebūtu iespējas salīdzinoši viegli mazināt štatus, tautsaimniecības atveseļošanas posmā tas būtiski kavētu jaunu darbinieku pieņemšanu darbā. Pierādītā darba tirgus spēja efektīvi absorbēt makroekonomiskus šokus nozīmē, ka Latvijā darba tirgus elastības pakāpe ir pietiekama, lai nebūtu starp galvenajiem augsta strukturālā bezdarba noteicējiem. Un tomēr… 

Latvijas likumdošana darba attiecību regulēšanai ir viena no striktākajām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas jeb OECD valstu grupā. Piemēram, pastāvīgo darbinieku aizsardzība pēc likuma burta pie mums ir līdzīga kā Beļģijā un Itālijā (6.b attēls). Tomēr jāatzīmē, ka vairākas likuma normas, kas formāli vērtējamas kā striktas, Latvijas gadījumā vai nu nav realizējamas, vai arī tās var viegli "apiet".

6. attēls. Darba tirgus elastības rādītāji

Darba tirgus elastības rādītāji
Avots: Globālās konkurētspējas indekss 2017-18, OECD nodarbinātības protekcijas rādītāji

Piemēram, Darba likuma 110. pants aizliedz arodbiedrības biedra atlaišanu bez arodbiedrības piekrišanas (un, ja arodbiedrība nepiekrīt, tad atlaist var tikai tiesa). Izklausās ļoti strikti, tomēr faktiski tas neattiecas uz sešiem no septiņiem Latvijā nodarbinātajiem, jo viņi nav arodbiedrību biedri (īpaši privātajā sektorā arodbiedrības ir retums). Savukārt Darba likuma 112. pants nosaka diezgan dāsnus atlaišanas pabalstus (no vienas mēnešalgas, ja darba stāžs ir zem 5 gadiem, līdz četrām mēnešalgām, ja darba stāžs pārsniedz 20 gadus). Atkal – izklausās kā strikts regulējums, tomēr praksē, it īpaši privātajā sektorā, darba devējs var noformēt  atbrīvošanu no darba par darba kārtības neievērošanu vai arī vienoties par "brīvprātīgu" aiziešanu no darba, un abos gadījumos nekas nav jāmaksā (arī darba apstākļus var izmainīt tā, lai darbinieka "brīvprātīga" aiziešana būtu vien laika jautājums).

Šie ir vien daži piemēri. Tomēr kopumā izteikšu hipotēzi, ka de jure strikto darba tirgus regulējumu de facto elastīgu lielā mērā padara Latvijā novērojamais lielais ēnu ekonomikas īpatsvars un, iespējams, arī smagnējais, ilgu laiku un resursus prasošais tiesvedības process, kas daudzos gadījumos darbiniekiem liek izšķirties par "brīvprātīgu" darba tiesisko attiecību pārtraukšanu, neizmantojot strikto regulējumu savā labā. Ja izteiktā hipotēze ir spēkā, tad, abas minētās nepilnības sakārtojot, darba tirgus augstais elastības līmenis varētu jūtami samazināties.

Vai strikts darba attiecību regulējums kropļo darba tirgu pat tad, ja tas faktiski netiek pildīts? Bez šaubām. Piemēram, darba attiecību regulējums ir viens no faktoriem, kuru ņem vērā investori, lemjot par to, kurā valstī paplašināt savu biznesu. Strikts regulējums atbaida investorus, it īpaši, ja viņi nezina, ka ievērojama daļa no OECD nodarbinātības protekcijas indeksa aspektiem strikti tiek regulēti vien uz papīra. Turklāt, darbaspēka trūkumam pastiprinoties, apiet striktu regulējumu var kļūt grūtāk, un tas darba tirgu var kropļot vairāk. Būtu pavisam naivi uzskatīt, ka, jo striktāka darba ņēmēju aizsardzība ierakstīta likumdošanā, jo darba ņēmējiem klājas labāk. Piemēram, ar sarežģītāku darbinieku atlaišanas vai algas samazināšanas procedūru tiek bremzēta jauno darbinieku pieņemšana darbā un atalgojuma celšana.

2) Augsti nodokļi darba ienākumiem?

Nodokļu slogs darba ienākumiem Latvijā ir diezgan augsts, īpaši zemo algu saņēmējiem un ģimenēm bez bērniem[1]. Tāpēc nav pārsteigums, ka nodokļu apmērs būtiski samazina motivāciju strādāt – ievērojami vairāk, nekā tas ir valstīs ar zemu nodokļu slogu (7. attēls; vai valstīs ar līdzvērtīgu nodokļu slogu, bet augstāku iedzīvotāju ticību tam, ka valdības tēriņi ir efektīvi). 

7. attēls. Nodokļu slogs darba ienākumiem un tā ietekme uz motivāciju strādāt

Nodokļu slogs darba ienākumiem un tā ietekme uz motivāciju strādāt
Avots: Eurostat, Globālās konkurētspējas indekss 2017-18

Jo lielāka plaisa starp uzņēmuma darbaspēka izmaksām un to naudas summu, kuru darbinieki saņem uz rokas, jo lielāks ir strukturālais bezdarbs un ēnu ekonomika. Bieži vien alga, par kuru darbinieks gatavs strādāt, pēc darbaspēka nodokļu pieskaitīšanas uzņēmēju vērtējumā pārsniedz padarītā darba apjoma tirgus vērtību; vai arī, no produktivitātei atbilstošām darbaspēka izmaksām atskaitot darbaspēka nodokļus, alga uz rokas sanāk tik zema, ka ir grūti atrast darbiniekus. Rezultāts abos gadījumos ir līdzīgs – vai nu darba vieta netiek aizpildīta, vai arī uzņēmējs vienojas ar darbinieku, ka daļu algas maksās aploksnē.

Augstā nodokļu sloga bīstamība kļūst acīmredzama brīdī, kad saproti, cik ļoti nodokļi kavē produktīvās nodarbes darba tirgū un veicina neproduktīvās nodarbes ārpus tā (skatīt raksta sadaļu par ienākumu vienlīdzību). Arī vēl lielāka nodokļu sloga progresivitāte nav panaceja, jo to var uztvert kā sodu par labi padarītu darbu – vērtību, kuru sabiedrībai ir izdevīgāk atbalstīt, nevis sodīt. Tā vietā jāturpina darbaspēka nodokļu pārlikšana uz patēriņu (vai nekustamo īpašumu un vides piesārņojumu). Tas ne tikai veicinās nodarbinātību, bet arī neto eksportu (patēriņa nodokļi netiek piemēroti eksportam, savukārt darbaspēka nodokļi gandrīz netiek piemēroti importam; tādējādi nodokļu pārlikšanai no darba ienākumiem uz patēriņu var būt līdzīga ietekme kā importa tarifam).

3) Darba tirgus nesabalansētība nozaru / profesiju / prasmju / izglītības griezumā?

Būtu loģiski sagaidīt, ka nozarēs un profesijās ar daudz brīvām darbavietām bezdarbs ir zems (darba roku trūkums), savukārt nozarēs/profesijās, kur brīvo darbavietu ir maz, pastāv liels bezdarbs (darba roku pārpalikums). Tomēr realitātē šādas sakarības nepastāv. Piemēram, būvniecībā un apstrādes rūpniecībā vērojams gana liels brīvo darbavietu īpatsvars un arī daudz bezdarbnieku ar pieredzi šajās nozarēs. Līdzīga aina vērojama arī profesiju dalījumā – strādnieki un vienkāršo profesiju pārstāvji pašlaik ir pieprasīti ne mazāk kā citi, taču tieši ar pieredzi šajās profesijās ir visvairāk bezdarbnieku (8. attēls). Grūti saprast, kā šajā gadījumā var līdzēt "lētā darbaspēka ievešana" – par to būtu jāsāk runāt ne ātrāk kā pēc iekšējo darbaspēka resursu izsmelšanas.

8. attēls. Bezdarbs un brīvās darbavietas nozaru un profesiju dalījumā (%; 2017. gads)

Bezdarbs un brīvās darbavietas nozaru un profesiju dalījumā
Avots: CSP dati; autora aprēķins

Darba tirgus nesabalansētība būtiski pieauga ekonomiskās krīzes laikā (lielākā atlaišana notika būvniecībā, īpaši mazkvalificēto darbinieku vidū – profesiju grupa, kas piedzīvoja strauju uzplaukumu pirms krīzes). Turpmākajos gados nesabalansētība ir mazinājusies, tomēr dažu pēdējo gadu laikā tā gandrīz nemainās (9. attēls). Darba tirgus nesabalansētības indeksa dinamika arī uzskatāmi parāda, kāpēc dabiskais bezdarbs pēdējā laikā samazinās visai gausi (3.b attēls).

9. attēls. Darba tirgus nesabalansētības indekss*

Darba tirgus nesabalansētības indekss
Avots: CSP dati, autora aprēķins

* Darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma nesabalansētības indekss atspoguļo bezdarba līmeņa atšķirības nozaru un profesiju dalījumā (bezdarbniekus ar darba pieredzi noteiktajā nozarē vai profesijā attiecinot pret nodarbināto skaitu attiecīgajā sektorā). Piemēram, ja visās nozarēs ir līdzīgi augsts bezdarbs, tas liecina par ekonomikas cikla recesijas fāzi un neietekmē indeksa vērtību. Savukārt, ja augsts bezdarbs vienā nozarē pastāv vienlaicīgi ar zemu bezdarbu citā nozarē, tas atspoguļo darba tirgus nesabalansētību un palielina indeksa vērtību. 
2017. gadā bezdarbs bija lielāks par vidējo šādās nozarēs: būvniecība, rūpniecība, tirdzniecība, ieskaitot viesnīcas un restorānus. Parējās nozarēs bezdarbs bija zemāks par vidējo valstī.
2017. gadā bezdarbs bija lielāks par vidējo šādās profesiju grupās: vienkāršās profesijas, iekārtu un mašīnu operatori un izstrādājumu montieri, kvalificēti strādnieki un amatnieki, pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki. Parējās profesiju grupās bezdarbs bija zemāks par vidējo valstī.

Vislabākā apdrošināšana pret bezdarba risku ir izglītība. Augstāko izglītību ieguvušo vidū bezdarbs ir četras reizes zemāks nekā starp pamatizglītību ieguvušajiem – četras piektdaļas augstāko izglītību ieguvušo ir nodarbināti, kamēr pamatizglītību ieguvušo vidū nodarbināto ir tikai viena trešdaļa (10. attēls). Skaidrs arī tas, ka vidējās profesionālās vai arodizglītības apgūšana tā vietā, lai mācību gaitas pabeigtu vispārējās vidējās vai pamatizglītības posmā, ne tikai samazina bezdarba risku, bet arī ļauj nopelnīt augstāku atalgojumu.

10. attēls. Nodarbinātība, līdzdalība darba tirgū un bezdarbs izglītības līmeņu dalījumā (%)

Nodarbinātība, līdzdalība darba tirgū un bezdarbs izglītības līmeņu dalījumā (%)
Avots: CSP dati, autora aprēķins

Nodarbinātības veicināšanas pasākumiem (bezdarbnieku apmācība, pārkvalifikācija utt.) Latvija tērē tikai 0.1 - 0.2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas ir viens no zemākajiem rādītājiem ES mērogā (11.a attēls). Latvijai raksturīgi gan zemi izdevumi darba tirgus politikai kopā, gan arī neliels nodarbinātības veicināšanas pasākumu izdevumu īpatsvars (lielākā daļa no darba tirgus politikas tēriņiem ir bezdarba pabalsti). Jāatzīmē gan, ka mehāniska izdevumu celšana nodarbinātības pasākumiem var nelīdzēt samazināt bezdarbu, jo dažu pasākumu efektivitāte var būtiski atšķirties. Piemēram, deviņi no desmit bezdarbniekiem, kas pabeidz praktisko apmācību pie darba devēja, iekārtojas darbā; savukārt no desmit bezdarbniekiem, kas iesaistās pagaidu sabiedriskajos darbos, pie pastāvīga darba tiek tikai viens (11.b attēls)[2].

11. attēls. Izdevumi nodarbinātības veicināšanas pasākumiem un to efektivitāte

Izdevumi nodarbinātības veicināšanas pasākumiem un to efektivitāte
Avots: Eurostat, Nodarbinātības valsts aģentūra

4) Slikta iedzīvotāju veselība? 

Ja 50 gadus vecam vīrietim Latvijā sagaidāmais veselīgā mūža ilgums ir vien 10 gadi (12.a attēls), senioru nodarbinātības palielināšanai ar pensijas vecuma celšanu vien nepietiek. Lai gan senioru nodarbinātības rādītāji Latvijā ir diezgan augsti, vairākos gadījumos darba gaitu turpinājums pēc pensijas vecuma sasniegšanas ir finansiālas nepieciešamības (nevis pašrealizācijas iespēju) dzīts solis – nereti seniori strādā citā profesijā un par zemu algu. Veselības stāvokļa pašnovērtējums vecumgrupā no 55 līdz 64 gadiem Latvijā ir sliktāks nekā vairumā citu ES valstu (12.b attēls), un liels iedzīvotāju īpatsvars savu veselības stāvokli vērtē kā sliktu vai ļoti sliktu. Tas var būt viens no iemesliem, kāpēc šīs vecumgrupas ekonomiskā aktivitāte atpaliek no Igaunijas un Ziemeļvalstu rādītājiem. 

12. attēls. Veselīgā mūža ilgums un veselības stāvokļa pašnovērtējums ES valstīs

Veselīgā mūža ilgums un veselības stāvokļa pašnovērtējums ES valstīs
Avots: Eurostat dati

Lai gan veselīgo mūža ilgumu ietekmē arī klimats, kuru nevaram kontrolēt, tomēr, pat ja vēl tālāk uz ziemeļiem esošās valstīs – Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē vai Kanādā – tas ir par aptuveni 15 gadiem lielāks nekā Latvijā, tas norāda uz plašām iespējām arī mums (skatīt raksta sadaļu par veselību).

5) Pārāk augsta minimālā alga?

Pirmajā mirklī šķiet, ka minimālā alga Latvijā (430 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas) nav tik augsta, lai tās celšana par ierastajiem dažiem desmitiem eiro gadā būtiski vājinātu uzņēmumu konkurētspēju vai celtu strukturālo bezdarbu – dažās ES valstīs minimālā alga ir ap pusotru tūkstoti eiro. Tomēr citāda aina paveras, ja to salīdzina ar vidējo algu valstī. Latvijā minimālā alga šogad sasniedza 45% no vidējās algas, un tas ir viens no lielākajiem rādītājiem ES (13.a attēls). Salīdzinājumam – vēl pirms desmit gadiem minimālā alga Latvijā arī relatīvā izteiksmē bija viena no zemākajām ES, bet kopš tā laika auga ievērojami straujāk gan par vidējo algu, gan par darba ražīgumu. 

Saskaņā ar Latvijas Bankas uzņēmēju aptauju, minimālās algas celšanai ir tādas nevēlamas blakusparādības kā darbinieku atlaišana, jaunu darbinieku nepieņemšana darbā un produktu cenu celšana. Tas viss nozīmē mazāk darbavietu un potenciāli – vairāk ilgstošo bezdarbnieku.

Turklāt, vērtējot minimālās algas celšanas pamatotību, nepietiek vien ar tautsaimniecības vidējo rādītāju analīzi. Jāizvērtē arī, vai minimālās algas celšana ir "panesama" nozarēs un reģionos, kur visbiežāk tiek maksāta minimālā alga. Latgalei, kur minimālā alga ir 64% no vidējās algas (un divas trešdaļas no vidējās algas privātajā sektorā), tās turpmāks kāpums var drīzāk kaitēt, samazinot darbaspēka pieprasījumu, (t.i., uzturēt jau tā augstu bezdarbu) un veicināt ēnu ekonomikas noturību. Un tiešām, dažas pazīmes liecina, ka 2014. - 2015. gadā īstenotie minimālās algas prāvie kāpumi (kopā par 27%) Latgales attīstību ir bremzējuši. Piemēram, Latgale ir vienīgais Latvijas reģions, kurā bezdarbs 2015. gadā bija augstāks nekā 2013. gadā. Jāatzīmē, ka Igaunijā un Lietuvā nav neviena reģiona, kas vidējās algas ziņā tik ievērojami atpaliktu no pārējās valsts. Piemēram, Lietuvā viszemākās algas ir Taurages un Marijampoles reģionos, un Igaunijā viszemākās algas ir Hiiu reģionā, bet arī tur minimālā alga 2018. gada sākumā bija ap 56% no vidējās algas jeb līdzīgi kā Vidzemē (13.b attēls). 

13. attēls. Minimālā alga (% no vidējās algas)

Minimālā alga (% no vidējās algas)
Avots: Eurostat dati, autora aprēķins

Ideja par minimālās algas diferencēšanu nav jauna. Diez vai priekšlikums noteikt Latgalei zemāku minimālo algu ir politiski realizējams - daudzsološāk šobrīd izskatās vismaz 12 gadus veca ideja par minimālās algas diferencēšanu nozaru līmenī. Piemēram, būvniecības uzņēmumu ģenerālvienošanās paredz 780 eiro minimālo algu nozarē strādājošajiem, pretstatā valsts noteiktajiem 430 eiro. Ja ģenerālvienošanās rezultātā tiks būtiski samazināts aplokšņu algu īpatsvars būvniecībā, tad, iespējams, varēs lēnāk celt pārējām nozarēm valsts noteikto minimālo algu.

6) Atstumti reģioni / atsevišķas iedzīvotāju grupas?

Bezdarba reģionālās atšķirības saglabājas plašas. Rīgā jau tradicionāli vērojama augstāka nodarbinātība un zemāks bezdarbs nekā reģionos. Savukārt Latgale no visiem reģioniem izceļas ar zemāku darba tirgus līdzdalību un augstāku bezdarbu (14. attēls). Kamēr Rīgā nodarbinātība pietuvojas rekordaugstiem Zviedrijas un Vācijas līmeņiem, Latgalē tā ir līdzīga Spānijas rādītājam. 

14. attēls. Nodarbinātība, līdzdalība darba tirgū un bezdarbs reģionu dalījumā (%; 2017. gadā)

Nodarbinātība, līdzdalība darba tirgū un bezdarbs reģionu dalījumā
Avots: CSP dati, autora aprēķins

Nav viena faktora, kas varētu pilnībā izskaidrot Latgales augsto bezdarbu, tas drīzāk ir faktoru kopums. Piemēram, no vienas puses, trūkst liecību, ka Latgales iedzīvotāju izglītība uz pārējās Latvijas fona izceltos ar kvantitāti vai kvalitāti. Pēc iedzīvotāju vidējā izglītojoties pavadīto gadu skaita Latgale atpaliek tikai no Rīgas un ir priekšā  pārējiem Latvijas reģioniem (skatīt A22 attēlu). Arī vidusskolu centralizēto eksāmenu rezultāti Latgalē nav zemāki kā pārējos reģionos, ņemot vērā citus centralizēto eksāmenu rezultātus ietekmējošos faktorus. No otras puses, skaidri redzams reģiona un izglītības līmeņa multiplikatīvais efekts uz bezdarbu. Augstāko izglītību ieguvušie ir līdzīgi pieprasīti visos Latvijas reģionos - nevienā reģionā, arī Latgalē, šajā grupā bezdarbs nepārsniedz 5%. Savukārt bezdarba risks pamatizglītību ieguvušiem būtiski atšķiras – Latgalē bezdarbs šajā grupā pārsniedz 30%, kas ir trīsreiz vairāk nekā Pierīgā (15. attēls). Tādējādi Latgales bezdarbs visvairāk skar iedzīvotājus ar nepietiekamu izglītību. Risinājumi varētu būt divi – Latgales iedzīvotāju ar darba tirgum neatbilstošu izglītību pārkvalifikācija / konkurētspējas celšana vai arī mobilitātes veicināšana uz pārējiem reģioniem. Savukārt pagaidu sabiedriskie darbi (ar atlīdzību 150 eiro mēnesī tie vairāk līdzinās savdabīgam sociālam pabalstam) tieši otrādi, drīzāk iekonservē esošo situāciju. 

15. attēls. Bezdarbs izglītības līmeņu un reģionu dalījumā (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem; 2017. gads)

Bezdarbs izglītības līmeņu un reģionu dalījumā
Avots: CSP dati, autora aprēķins

Latgales augsto bezdarbu arī nevar izskaidrot ar to vien faktu, ka tur ievērojama iedzīvotāju daļa ir mazākumtautības. Latgalē bezdarbs ir lielāks (bet līdzdalības darba tirgū - mazāka) arī latviešiem (16.a attēls). Tas, ka mazākumtautības mēdz strādāt (un pelnīt) mazāk, nav nekas neparasts un saskan ar zinātniskajā literatūrā plaši aprakstīto citu valstu pieredzi. Tomēr pirms simts gadiem arī sieviešu līdzdalība darba tirgū likās eksotiska; tāpēc, iespējams, arī šeit ir atrodamas šobrīd vēl neizmantotas darbaspēka rezerves. Pašlaik nodarbinātības līmenis latviešiem ir būtiski augstāks nekā cittautiešiem - visu pēckrīzes periodu nodarbinātības atšķirības tautību dalījumā saglabājas nemainīgas (16.b attēls; pirmskrīzes – tautsaimniecības pārkaršanas periodā – nodarbinātības līmenis bija līdzīgs, kas, visticamāk, atspoguļo būvniecības / nekustamā īpašuma augšupeju).

16. attēls. Bezdarbs un nodarbinātība tautību dalījumā (%)

Bezdarbs un nodarbinātība tautību dalījumā (%)
Avots: CSP dati, autora aprēķins

Līdzīgi kā reģionu gadījumā, arī tautību gadījumā izglītība nav uzskatāma par galveno bezdarba atšķirību noteicošo faktoru. Izglītojoties pavadīto gadu skaits latviešiem un cittautiešiem atšķiras tikai nedaudz. Arī mācību valoda skolā centralizēto eksāmenu rezultātus ietekmē neviennozīmīgi - vidusskolām ar krievu mācību valodu ir augstāki matemātikas, bet zemāki latviešu un angļu valodas eksāmenu rezultāti; ņemot vērā citus novērojamos eksāmenu rezultātus ietekmējošos faktorus. Arī cittautiešu vidū, kas ir Latvijas pilsoņi, nodarbinātība ir zemāka, it īpaši, ja viņi ir vecāki par 40 gadiem, un tas var netieši liecināt par valsts valodas nepietiekamo prasmju negatīvu ietekmi uz nodarbinātību. 

Secinājums

Diezgan augsts nodarbinātības līmenis nav pamats gulēt uz lauriem – daļēji to nosaka īslaicīgs demogrāfiskais efekts, tādēļ turpmākajos gados palielināt nodarbinātību kļūs arvien grūtāk. Turklāt zem hroniski augstā strukturālā bezdarba slēpjas ekonomikas ekspansijas fāzē nepiedodama iekšējā darbaspēka resursa izšķērdēšana. Spānijas rādītājam līdzīgs nodarbinātības līmenis Latgalē, ievērojami augstāks bezdarbs nelatviešiem, plaša bezdarba izplatība nozarēs un profesijās ar pietiekami lielu brīvo darbavietu skaitu – tie visi ir strukturālā bezdarba elementi. Efektīvāku darbaspēka resursa izmantošanu var veicināt nodokļu sloga darba ienākumiem samazināšana, minimālās algas diferencēšana pa nozarēm un striktā darba attiecību regulējuma (kas ir strikts vien uz papīra) liberalizācija.

Būtu naivi cerēt, ka virkne problēmu automātiski atrisināsies ar paaudžu nomaiņu.  Pirmkārt, šis uzskats nav savienojams ar cilvēka kā valsts galvenā resursa, dārguma un mērķa konceptu. Otrkārt, strukturālās pārmaiņas tautsaimniecībā un darba tirgū (iespējams, tikpat būtiskas kā 1990. gadu sākumā) var notikt arī nākotnē (piemēram, automatizācijas/robotizācijas dēļ); un tad neatrisinātajām problēmām pievienosies arvien jaunas.

Viedoklis

Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone

NVA meklē jaunus risinājumus darba rezervju iekļaušanai darba tirgū

Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrētie klienti, kas vērsušies pēc atbalsta piemērota darba atrašanā, ir ļoti dažādi un prasa individuālu pieeju, dažiem nepieciešams atbalsta pasākumu komplekss, lai sasniegtu mērķi, savukārt citiem nepieciešama tikai informācija par piemērotām vakancēm vai īsi kursi konkurētspējas paaugstināšanai. Darbiekārtošanās ziņā visefektīvākie ir NVA sadarbībā ar darba devējiem īstenotie subsidētās nodarbinātības pasākumi bezdarbniekiem - bezdarbnieks darba vidē apgūst un pilnveido darba tirgū pieprasītās profesionālās zināšanas un prasmes, kļūstot konkurētspējīgāks darba tirgū, savukārt darba devējs, ar NVA finansiālu atbalstu nodarbinot bezdarbnieku reālajā darba vidē un novērtējot viņa spējas un potenciālu, var iegūt vērtīgu darbinieku un turpināt darba tiesiskās attiecības arī pēc pasākuma noslēguma. Savukārt zemākais darbā iekārtošanās rādītājs ir pēc pašvaldībās īstenotajiem algotajiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem, jo pasākuma mērķis ir veicināt īpaši nelabvēlīgākā situācijā esošo bezdarbnieku aktivitāti, palīdzēt uzturēt darba prasmes un piedāvāt iespēju nopelnīt līdzekļus iztikai, veicot sociāla labuma darbus pašvaldībās. Šis pasākums īpaši ir pieprasīts pašvaldībās, kurās ir zema ekonomiskā aktivitāte un maz brīvo darba vietu un katra darba meklētajā ceļš līdz patstāvīgam darbam var būt garāks.

Skaitliski visvairāk NVA reģistrēto bezdarbnieku meklē darbu vienkāršajās profesijās - palīgstrādnieki, mazumtirdzniecības veikala pārdevēji, apkopēji, savukārt darba devēji arvien biežāk pieprasa kvalificētu darbaspēku. Efektīga, ar labiem darbā iekārtošanās rezultātiem ir bezdarbnieku pārkvalifikācija pēc darba devēju tieša pieprasījuma, NVA piedāvā atbalstu pārkvalifikācijai, gan apgūstot nepieciešamo programmu izglītības iestādē, gan darba vietā.

Darba rezervju iekļaušanai darba tirgū NVA arvien meklē jaunus risinājumus, to skaitā ieviešot darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma salāgošanas principus. Ir vakances, kurās ir liels gan darba piedāvājumu, gan attiecīgas kvalifikācijas bezdarbnieku skaits, taču notiek darbaspēka rotācija, piemēram, tādā profesijā kā mazumtirdzniecības veikala pārdevējs visbiežāk darba meklētājus neapmierina piedāvātais atalgojums, darba laiks un darba apstākļi.

Viens no instrumentiem, kā veicināt nodarbinātību, ir personu reģionālās mobilitātes atbalsts. NVA kopš 2013. gada piedāvā transporta vai dzīvojamās telpas īres izdevumu kompensāciju, uzsākot darba attiecības, līdz 400 eiro pirmajos četros darba attiecību mēnešos. Šo iespēju kopumā jau izmantojuši vairāk nekā 1,1 tūkstotis nodarbināto, kuri atraduši darbu attālāk no dzīves vietas. 2017. gadā reģionālās mobilitātes atbalstu saņēma 243 nodarbinātie, savukārt 2018.gada 1. pusgadā – 148. Vairums nodarbināto piesaka transporta izdevumu atlīdzību, un neliels nodarbināto skaits ir saņēmuši īres izdevumu kompensāciju.

Mobilitātes atbalsta pasākums, darbs attiecību uzsākšanai, ir mērķēts uz zemāk atalgotiem darbiniekiem, kas nesaņem vairāk kā divas minimālās bruto mēnešalgas, šobrīd - 860 eiro. Lai pretendētu uz atbalstu reģionālajai mobilitātei, darba vai apmācību vietai jāatrodas vismaz 15 kilometru attālumā no deklarētās dzīvesvietas. Lai palīdzētu arī tiem darba meklētājiem reģionos, kuri darbu ir atraduši Rīgā, pasākuma nosacījumos veiktas izmaiņas, un no 2018. gada marta reģionālās darba mobilitātes atbalstu var saņemt arī tie, kuri darba attiecības uzsākuši Rīgā. Mobilitātes atbalstu NVA piedāvā ne tikai nodarbinātām personām, bet arī bezdarbniekiem, kuri piedalās apmācību un subsidētās nodarbinātības pasākumos.

Cilvēkiem ir atšķirīgas dzīves situācijas, un daudzi iespējamie šī pasākuma dalībnieki nav mobilitātei gatavi, jo ir ļoti piesaistīti savām mājām un nelabprāt dodas strādāt uz citiem novadiem vai pilsētām. Taču iedzīvotāju reģionālā darba mobilitāte ir mūsdienu darba tirgus nepieciešamība. Lai sekmētu darba mobilitāti, jābūt virknei priekšnosacījumu, tostarp infrastruktūras pieejamībai, ērtai satiksmei, iespējām potenciālās darbavietas tuvumā atrast arī dzīvesvietu.

Viedoklis

Ekonomikas ministrijas Analītikas dienesta vecākais ekonomists Normunds Ozols

Darba tirgus neatbilstību mazināšanā būtiska nozīme pieaugušo izglītībai

Pašlaik iedzīvotāju nodarbinātības līmenis Latvijā ir sasniedzis vēsturiski augstāko atzīmi, un pēdējos 7 gadus tas ir audzis gandrīz trīs reizes straujāk nekā vidēji ES, diemžēl to pašu nevar teikt par nodarbināto skaita pieaugumu, kas šajā laikā ir bijis devītais lēnākais ES. Šīs tendences norāda uz strauju darbaspēka rezervju izsīkšanu, ko arvien vairāk izjūt arī Latvijas uzņēmēji. Lielā mērā var piekrist tam, ka turpmākajos gados papildu darbaspēka iesaiste nodarbinātībā kļūs arvien sarežģītāka.

Viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas kavē nodarbinātības pieaugumu, ir demogrāfijas tendences. Salīdzinot iedzīvotāju vecuma grupas 15-25 un 45-55, jaunākā kohorta ir gandrīz par trešdaļu mazāka, tādēļ iedzīvotāju skaits, ko potenciāli varētu iesaistīt nodarbinātībā, turpmākajos gados tikai saruks.

Tāpat darbaspēka pilnīgāku izmantošanu kavē darba tirgus strukturālās neatbilstības - reģionālās atšķirības un prasmju pieprasījuma un piedāvājuma disproporcijas. Reģionālās darba tirgus atšķirības ir viena no nozīmīgākajām strukturālā bezdarba veidojošām komponentēm Latvijā, ko nosaka tas, ka galvenās darba iespējas ir izvietotas Rīgā un tās apkaimē, savukārt brīvās darbaspēka rezerves atrodas Latgales reģionā. Tāpat problēmas saskaņot pieprasījumu ar piedāvājumu rada pieprasīto un piedāvāto prasmju neatbilstības, kā rezultātā darba devēji saskaras ar sarežģījumiem atrast nepieciešamos speciālistus pat salīdzinoši augsta bezdarba apstākļos.

Ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, liela nozīme darba tirgus neatbilstību mazināšanā ir pieaugušo izglītībai, kas salīdzinoši īsā laikā dod iespēju paaugstināt prasmes esošajā arodā vai iegūt jaunu kvalifikāciju. Tāpat būtiski ir veicināt darbaspēka reģionālo mobilitāti. Vienlaikus jāņem vērā, ka nodarbinātības pieauguma rezerves ir faktiski izsmeltas, tāpēc vidējā un ilgtermiņā svarīgi ir domāt, kā mazināt demogrāfisko plaisu. Lai sabalansētu migrācijas un dabiskā pieauguma rādītājus, svarīgi ir tuvināt Latvijas iedzīvotāju ienākumus un dzīves kvalitātes standartus Eiropas attīstīto valstu līmenim. Diemžēl darba tirgū joprojām trūkst darbavietas ar starptautiski konkurētspējīgu atalgojumu. Priekšnosacījums atalgojuma pieaugumam ir produktivitātes kāpināšana – spēja radīt un iekļauties starptautiskās produktu ķēdēs ar tādām precēm un pakalpojumiem, kas uz katru darbaspēka vienību dotu augstāku pievienoto vērtību. Tas savukārt cieši ir saistīts ar ražošanas modernizēšanu Latvijā, kam nepieciešamas investīcijas un ieguldījumi cilvēkkapitālā, pētniecībā un inovācijās.

[1] 2018. gada nodokļu reformas ietekmē nodokļu slogs darba ienākumiem mazo algu saņēmējiem nedaudz saruka, bet joprojām ir relatīvi augsts.

[2] Tas parāda, ka dažādu nodarbinātības pasākumu efektivitāte var būtiski atšķirties, bet vēl neliecina par to, kādi nodarbinātības pasākumi ir efektīvāki. Lai novērtētu atsevišķu nodarbinātības pasākumu efektivitāti, jāņem vērā, ka dažādos pasākumos piedalās atšķirīgi bezdarbnieki, t.i., jāņem vērā bezdarbnieka izglītības, darba pieredzes, vecuma, dzimuma, valodas zināšanu, reģiona u.c. faktoru ietekme uz varbūtību atrast pastāvīgu darbu.

APA: Krasnopjorovs, O. (2018, 16. nov.). Cik efektīvi izmantojam darbaspēka resursu?. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/4208
MLA: Krasnopjorovs, Oļegs. "Cik efektīvi izmantojam darbaspēka resursu?" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 16.11.2018. <https://www.makroekonomika.lv/node/4208>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Image CAPTCHA
Up