04.10.2012.

Džimpiņ-rimpiņ pār deviņi novadiņ’

Pirms pusgada solīju krīzes ietekmes uz dažādām iedzīvotāju grupām analīzi turpināt reģionālā griezumā. Šajā laikā valdībā apstiprināts "Latgales reģiona rīcības plāns 2012. -2013. gadam", plaši un skaļi izskanējušas debates par Labklājības ministrijas rosinātajiem pārcelšanās pabalstiem, ir piešķirti līdzekļi līdzsvarotai valsts attīstībai un citiem mērķiem dažādās Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda aktivitātēs. Tātad reģionālās attīstības tēma aktualitāti nav zaudējusi, un droši vien nekad arī nezaudēs, jo, atšķirībā no fizikas, ekonomikā savienoto trauku princips tik precīzi nedarbojas.

Atļaušos nelielu vaļību un visnotaļ nopietno raksta saturu papildināšu ar bērnu skaitāmpantiņiem. Arī pašu rakstu veidošu pēc līdzības ar rindām: "Vāru, vāru putriņu, pieci milti katlā, šim dos, tam dos, tam nepietika…" Vispirms aplūkosim kopējos makroekonomiskos rādītājus reģionālajā griezumā – saražoto, ieguldīto, nopelnīto. Līdzībās runājot - kādas bukstiņputras, kočas, skābputras, bigužus un krupņikus un cik lielos grāpjos gatavo dažādos Latvijas novados un pilsētās. Savukārt noslēgumā lūkosim iedzīvotāju pirktspējas un nevienlīdzības rādītājus - kas pilnām riekšavām putras smeļ, kam – drupstalas no galda vien.

Viena maza turku pupa ceļoja uz Angliju...
(Iedzīvotāju skaits)

Iedzīvotāju skaits nosaka gan putras vārītāju, gan tās ēdāju skaitu. Tāpat tas tiek izmantots daudzu relatīvo rādītāju aplēsēs, tāpēc analīzi sāksim ar iedzīvotāju skaita pārmaiņu novērtējumu.

Migrācijas un demogrāfisko procesu dēļ iedzīvotāju skaits Latvijā kopš neatkarības atgūšanas pakāpeniski saruka. Nozīmīgāks iedzīvotāju emigrācijas vilnis, paplašinoties darbaspēka mobilitātes iespējām, bija vērojams pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā. Līdz ar krīzi 2009. gadā iezīmējās nākamais emigrācijas vilnis. Tādējādi laikā no 2004. gada līdz 2012. gada sākumam iedzīvotāju skaits Latvijā ir samazinājies par 12% jeb gandrīz 280 tūkstošiem.

Visstraujāk iedzīvotāju skaits sarucis Latgalē un Vidzemē; novadu griezumā - Baltinavas, Ciblas, Alsungas, Aglonas, Viļakas un Dagdas novados. Kvantitatīvi nozīmīgākais samazinājums bijis Rīgā. Savukārt Pierīgā iedzīvotāju skaits pat ir audzis – īpaši Ādažu, Babītes, Carnikavas, Garkalnes, Ikšķiles, Ķekavas, Mārupes un Stopiņu novados.

Nezinu, kādēļ bērnu pantiņā uz Angliju ceļoja tieši turku pupa, bet katrā ziņā šis virziens ir iezīmējies arī daudzām latviešu pupām. Lielbritānija tik tiešām ir viena no tām valstīm, kur laimes meklējumos devās vairāki desmiti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Ne tikai devās, bet arī tur apmetās uz dzīvi, jo, atšķirībā no skaitāmpantiņa rindām „Anglija bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta”, šobrīd darbaspēka mobilitātes iespējas ļauj durvis turēt plaši atvērtas.

Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši
(Teritorijas attīstības līmeņa indekss)

Pirms ķerties klāt detalizētākai analīzei dažādu makroekonomisko rādītāju griezumos, aplūkosim vienu kopēju rādītāju, kas savulaik tika radīts ar mērķi izmantot to reģionālās attīstības novērtēšanā un politikas veidošanā. Šis rādītājs ir teritorijas attīstības līmeņa indekss, kas raksturo teritoriju augstāku vai zemāku sociālekonomisko attīstību. Aprēķinā tiek ietverti vairāki rādītāji (IKP, bezdarba līmenis, investīcijas, demogrāfiskās slodzes līmenis, samaksātie nodokļi u.c.).

Šā aprēķina rezultāts droši vien neatklāj neko īpaši jaunu - labāka sociālekonomiskā situācija ir Latvijas centrālajā daļā, īpaši Pierīgā. Savukārt tālāk no Rīgas situācija ir bēdīgāka, īpaši Latgalē un Kurzemes dienvidrietumos (sk. 1. attēlu).

1. attēls. Novadu un republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indekss, 2011. gads.

Novadu un republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indekss, 2011. gads.

Te nu arī ir līdzība ar skaitāmpantā minētajiem abiem apdegušajiem galiem, ja Latvijas teritoriju uzlūkojam līdzībā ar pīrāgu, kam pamatīgu kumosu izgrauzis Rīgas jūras līcis. Reģionālās attīstības politikai ir jābūt tai prasmīgai pavārei, kas uzrauga temperatūru plītī un pagroza pannu tā, lai Latvijas rausis ceptos vienmērīgi zeltains. Šajā gadījumā nedomāju, ka iedzīvotāji vai ražotnes jāizretina vienādos attālumos kā tulpes dobē. Runa ir par augstiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, ko var nodrošināt tikai augstražīgu uzņēmumu esamība iedzīvotājam sasniedzamā attālumā. Augstākus ienākumus drīzāk varēs sasniegt, veidojot ideju, produktu un izglītības centrus un nozaru klāsterus, lai iegūtu maksimālu sinerģijas efektu. Uzreiz gan jāpiebilst, ka šiem centriem jābūt pašu uzņēmēju sadarbībā ar valsti veidotiem, ne mākslīgi konstruētiem ar miglainu priekšstatu par uzņēmēju interesēm.

Kā redzam, pīrāgs šobrīd necepas vienādiņ brūns - reģioni ir neviendabīgi. Ir novadi, kuri izceļas labā vai sliktā nozīmē kaimiņu novadu vidū. Piemēram, Preiļu novads ir vienu vai divas pakāpes labākā situācijā nekā kaimiņi. Un tas arī nepārsteidz, par Preiļu sekmēm dzirdam itin bieži. AS Preiļu siers ir lielākais siera ražotājs un eksportētājs Latvijā. Turklāt runa nebūt nav tikai par sasniegumiem, ko var novērtēt bezkaislīgos skaitļos, attēlot diagrammās, un kas tiešā veidā paaugstina iekšzemes kopproduktu. Ne mazāk svarīga ir augsta iedzīvotāju pašapziņa. Starp citu, Preiļu novada deju kopa "Gaida" ir viens no labākajiem deju kolektīviem Latvijā, un X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku skatē ar nepārspēti augstāko punktu skaitu ieguva 1. vietu. Un tas ir tikai viens piemērs, Preiļu mājas lapas sadaļas "Fotogalerija" daudzskaitlīgo pasākumu saraksts runā pats par sevi - sabiedriskā un kultūras dzīve te kūsāt kūsā.

Mājas lapas informācija, protams, nav gana pietiekams un nopietns avots, lai analizētu, cik sekmīgi saimnieko vienā vai otrā novadā. Piemēram, Strenču novada mājas lapas fotogalerija arī ir bagātīgi klāta ar norišu atspoguļojumiem, tomēr teritorijas attīstības indekss ir ar zemāku vērtējumu kā kaimiņu novadiem. Vismaz no malas raugoties, šķiet, ka galvenā atšķirība ir vismaz viena liela uzņēmuma klātbūtne novadā, kurš nodrošinātu ne vien darba vietas un nodokļu maksājumus, bet arī atbalstītu kultūras dzīvi, talantīgos novadniekus utt. "Lursoft" dati liecina, ka Strenču lielākais komersants (ja neskaita Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu) ir AS Seda ar 3 milj. latu apgrozījumu, vienlaikus AS Preiļu siers apgrozījums ir 26 mil. latu. Tātad budžetu apmērs un finanšu iespējas atšķiras vairākas reizes.

Cepu, cepu kukulīti, citu - lielu, citu - mazu
(Iekšzemes kopprodukts/pievienotā vērtība)

Kas ir tie rādītāji, kas korektāk raksturotu reģionu kopējos sasniegumus? Protams, viens no galvenajiem ir saražotā pievienotā vērtība, uz ko dodu norādes virsrakstā līdzībā ar kukuļu cepšanu. Kukuļus gan biežāk sarunvalodā piemin saistībā ar to došanu. Un tas ir svarīgs jautājums, jo noziedzība, krāpšana un ēnu ekonomika ietekmē ekonomisko darbību un investīciju vides pievilcību. Tādēļ pēc pievienotās vērtības datu analīzes nedaudz aplūkosim ēnu ekonomikas izplatību reģionos.

Diemžēl pēdējie publicētie detalizētie IKP dati teritoriju dalījumā pieejami vien par 2006. gadu, turklāt rajonu dalījumā, kas bija spēkā pirms reģionālās reformas, bet pēdējie dati statistisko reģionu griezumā – par 2009. gadu. Tomēr ar to pietiek, lai redzētu, ka reģionu kopējo sniegumu nozīmīgi ietekmē tajos ietilpstošo pilsētu skaits un lielums. Piemēram, Latgalē tikai viena Daugavpils vien veido gandrīz pusi no pievienotās vērtības. Ja vēl pieskaita Rēzekni, šīs divas pilsētas nodrošina jau vairāk nekā divas trešdaļas Latgales pievienotās vērtības. Savukārt Liepāja un Ventspils 2006. gadā kopā veidoja vairāk nekā pusi no Kurzemes radītās pievienotās vērtības (sk. attēlu).

Liela nozīme ir arī nozaru struktūrai, kur sava loma ir pieejamajiem dabas resursiem, ģeogrāfiskajam novietojumam, attīstītai infrastruktūrai un vēsturiskām tradīcijām. Tādēļ īsi ieskicēšu nozaru struktūru reģionos. Detalizētā izklāstā šāda analīze ir pieejama LZA Ekonomikas institūta sadarbībā ar citām institūcijām izstrādātajā dokumentā "Latvijas reģionu attīstības perspektīvās un virzieni 2010-2011 (meklēt šeit)".

  • Rīgas galvenie darbības virzieni nav mainījušies kopš tapušas rindiņas „Ar gailīti Rīgā braucu, trīs zirnīši vezumā” - Rīga ir Latvijas tirdzniecības un transporta centrs. Te ir dzelzceļa infrastruktūras krustpunkts un brīvosta. Lielāki un mazāki veikali teju uz katra ielas stūra. Protams, kur tirgojas, tur nepieciešami arī finanšu pakalpojumi. Un, ja reiz mij kustamu mantu un naudu, turpat cieši blakus ir arī nekustamo īpašumu darījumi. Galu galā - Rīga nekad nebūs gatava! No apstrādes rūpniecības nozarēm Rīgā svarīgākās ir pārtikas, metālizstrādājumu un elektronikas ražošana. Galvaspilsētā ir arī augstākais informācijas un komunikācijas pakalpojumu īpatsvars. Ja aplūkojam Lursoft datus par uzņēmumiem ar lielākajiem apgrozījumiem Latvijā (to juridiskās adreses ir Rīgā), redzams, ka 2011. gadā AS Latvenergo ar 701 milj. latu apgrozījumu līdera titulu zaudēja minerālmēslu vairumtirgotājai SIA Uralchem Trading (720 milj. latu). Protams, tas nenodrošina līderību arī pievienotās vērtības radīšanā, kas Latvenergo gadījumā ir nesalīdzināmi augstāka. Kopumā Rīgas pievienotās vērtības īpatsvaram ir samazināšanās tendence, ražošanai pakāpjoties nostāk no centra - autotransporta kustībai parocīgākās teritorijās.
  • Pierīgas pievienotajā vērtībā līdzās lauksaimniecības zemju, mežu un ūdeņu platībām kā resursam nozīmīgāku daļu nekā citviet sniedz gaisa telpa. Mārupes novadā reģistrētas VAS Starptautiskā lidosta "Rīga", AS Air Baltic Corporation, AS Rīgas gaisa satiksme, SIA SmartLynx Airlines. Varētu teikt, ka virs Mārupes novada lido ne vien lielie metāla putni, bet arī pasta baloži, jo tur reģistrēta arī VAS Latvijas Pasts. Kas notiek citos novados? Stopiņu novadā prāvu pienesumu pievienotajā vērtībā sniedz būvmateriālu ražošana (SIA "Knauf", SIA "Sakret", SIA "Consolis Latvija "), Olainē - ķīmiskā rūpniecība un farmācija (AS Olainfarm, SIA Olaines ķīmiskā rūpnīca BIOLARS), Ogrē un Tukumā - vieglā rūpniecība un metālapstrāde (SIA Aurora Baltika, SIA TMMetal Baltic, SIA Ogres trikotāža, SIA Skonto Plan Ltd, SIA CSK Steel, AS Komforts). Inčukalns – kokrūpniecība (SIA Gaujas koks, SIA Pata AB, SIA Rettenmeier Baltic Timber, SIA Swedwood Latvia Ltd.). Vēl var minēt lauksaimniecību un pārtikas rūpniecību: AS Tukuma Piens, AS Putnu fabrika Ķekava, SIA Puratos Latvia, zemnieku kooperatīvu Piena ceļš, SIA Fazer Latvija u.c. Pierīgā ir arī augstākais izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu īpatsvars, īpaši Siguldā un Jūrmalā, kur svešās mēlēs runājošos visbiežāk var satikt.
  • Vidzemē ir augstākā mežainība Latvijā (57.1% no teritorijas), līdz ar to reģionā ir spēcīgi mežsaimniecības un kokrūpniecības uzņēmumi (SIA Grantiņi-1, AS Stora Enso Latvija, SIA Avoti SWF). Reģionā ir attīstīta piensaimniecība – vidēji gadā tiek saražots vairāk nekā 200 tūkst. tonnu piena jeb 872 kilogrami uz vienu iedzīvotāju (otrs augstākais rādītājs ir Zemgalē - 563). Veikalu piena un piena produktu stendos Vidzemes ražotāji pārstāvēti plašā klāstā - AS Valmieras piens, zemnieku kooperatīvs Trikāta KS, AS Smiltenes piens, AS Lazdonas piensaimnieks, AS Cesvaines piens, AS Rankas piens u.c. Atsevišķi atpazīstamāko un lielāko Vidzemes uzņēmumu vidū noteikti vēl minami nemetālisko minerālu izstrādājumu ražotājs AS Valmieras stikla šķiedra un alus ražotājs AS Cēsu alus.
  • Kurzemei ir garākā jūras robeža, Liepājas un Ventspils ostas un vēl trīs mazās ostas, tādēļ šajā reģionā ir senas zivrūpniecības tradīcijas un augsts transporta un uzglabāšanas pakalpojumu īpatsvars reģiona pievienotajā vērtībā. Kurzeme ir viens no mežainākajiem reģioniem (meži pārklāj 55.3% no teritorijas), tādēļ nozīmīga loma ir mežsaimniecībai un kokrūpniecībai (SIA Vika Wood, SIA Kurekss, AS Saldus mežrūpniecība, SIA Dendrolight Latvija). Labi attīstīta ir metālapstrāde un mašībūve, kas veidojusies gan vēsturiski, piemēram, AS Liepājas metalurgs, gan topot jaunām ražotnēm - SIA Brabantia Latvia un SIA Bucher Schoerling Baltic. Liepāja ir izveidojusies par veļas ražotāju centru, te dibināta Latvijas Veļas ražotāju asociācija. Kā lielākie tekstila ražotāji Liepājā nosaucami SIA Lauma Fabrics, AS Lauma Lingerie un SIA V.O.V.A, bet šie nebūt nav vienīgie.
  • Zemgalē ir augsta zemes auglība, tāpēc lauksaimniecības pienesums proporcionāli ir augstākais Latvijā. Piemēram, graudaugu ražība Zemgalē ir vidēji 34.8[1] centneri no hektāra, kas ir par 8.4 centneriem vairāk nekā reģionā ar otru augstāko ražību - Kurzemē. Likumsakarīgi, ka arī uzņēmumu ar augstāko apgrozījumu vidū ir vairāki graudaugu audzētāji, pārstrādātāji un tirgotāji (AS Dobeles dzirnavnieks, SIA Agrolats un SIA Elagro). Neraugoties uz mazākām pļavu un ganību teritorijām, reģionā ir augsti lopkopības un putnkopības rādītāji (lielākais olu un olu produktu ražotājs Ziemeļeiropā AS Balticovo, putnu gaļas ražotājs SIA Lielzeltiņi). Zemgalē ir arī augstākais ieguves rūpniecības īpatsvars, tā var lepoties ar ģeotermālajiem ūdeņiem, ģipšakmeni, kūdru, dolomītu, kaļķakmeni, smiltīm, granti un mālu.
  • Latgales zeme ir ar zemāko ražību, arī mežainība šajā reģionā ir zemākā, tiesa, visstraujāk pieaugošā. Latgali šķērso divas starpvalstu nozīmes automaģistrāles un trīs dzelzceļa līnijas, tādēļ Daugavpilī un Rēzeknē veidojas reģiona loģistikas centri. Tomēr, ja aplūko pievienotās vērtības struktūru, varētu gaidīt lielāku transporta un uzglabāšanas nozares īpatsvaru. Pateicoties daudzveidīgajai ainavai, daudzskaitlīgajiem ezeriem un upēm, aizsargājamajām teritorijām ar unikālu floru un faunu, Latgale ir lielisks tūristu galamērķis. Runājot par rūpniecību, var runāt par divām galvenajām apstrādes rūpniecības nozarēm: reģionā ir vairāki prāvi metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi (AS Daugavpils Lokomotīvju Remonta Rūpnīca, SIA Zieglera mašīnbūve, SIA Belmast, AS Ditton pievadķēžu rūpnīca, SIA Ditton Chain), kā arī pārtikas produktu ražotāji (AS Preiļu siers, SIA Rēzeknes gaļas kombināts, SIA Antaris, AS Latvijas Maiznieks). Interesanti, ka Latgale izceļas ar augstu valsts pārvaldes un sabiedrisko pakalpojumu īpatsvaru (sk. 2. attēlu). Tomēr tas veidojas ne tik daudz šī segmenta lielāku apjomu dēļ, kā vājāku citu nozaru snieguma rezultātā (tajā skaitā zemāka darba ražīguma dēļ).

2. attēls. Kopējā pievienotā vērtība nozaru dalījumā, 2007-2009. gads, faktiskajās cenās, %

Kopējā pievienotā vērtība nozaru dalījumā, 2007-2009.gads, faktiskajās cenās, %

Avots: CSP, LB aprēķini

Lai gan statitiķi cenšas iespēju robežās aplēst nereģistrētās aktivitātes, tomēr tas ir ļoti sarežģīts darbs ar dažādu pieņēmumu izmantošanu, tādēļ pelēkā ekonomika var pabojāt oficiālo datu precizitāti. SSE Riga aprēķinātais ēnu ekonomikas indekss privātajam sektoram rāda, ka vidēji 2009-2011. gados visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars ir Rīgas reģionā (37.7% no IKP), seko Zemgale ar 30.7% un Kurzeme ar 27.9%. Pētnieku veikto telefonaptauju un aprēķinu rezultāti rāda, ka zemākais īpatsvars ir Latgalē (27.5%) un Vidzemē (25.7%) (sk. attēlu). Pirmajā brīdī tas šķiet pārsteidzoši, tomēr jāņem vērā, ka šis novērtējums neiekļauj kontrabandu. Savukārt degvielas nelegāla pārdošana un iegāde ir visizplatītākā tieši Latgalē un Vidzemē. Iedzīvotāju pirktspējas analīzes gaitā raksta otrajā daļā nedaudz pieskaršos arī šim jautājumam.

Tā kā jaunāku IKP datu reģionālā griezumā nav, centīsimies projicēt reģionu attīstības pārmaiņas arī pēc 2009. gada un iezīmēt tās perspektīvas, raugoties uz pēdējos gados veiktajiem ieguldījumiem tautsaimniecības attīstībā, pārmaiņām uzņēmumu skaitā un nodarbinātības līmenī.

Sakalst dadža lapas asas, ja nav stādam valgas rasas
(Nefinanšu investīcijas)

Pievienotās vērtības radīšana gandrīz nav iedomājama bez investīcijām - iekārtās, infrastruktūrā, zināšanās, jaunos produktu risinājumos, reklāmā utt. Mūsdienu tehnoloģiskā līmeņa straujo pārmaiņu laikā regulāriem ieguldījumiem ir liela nozīme ne tikai jaunu uzņēmumu radīšanas gaitā, bet arī jau esošo veiksmīgo uzņēmumu un produktu attīstīšanā. Piemēri pasaulē nav tālu jāmeklē - ja vēl nesen plaši izmantojām simbolisko apzīmējumu "meklējam Latvijas "Nokia"", tagad redzam, ka šīm zīmolam tirgus daļas ir būtiski sarukušas un pašam jāmeklē kādi jauni risinājumi.

Ja raugāmies uz investīcijām kā impulsu pievienotās vērtības radīšanai, jāņem vērā gan investīciju apjoms, gan to struktūra, proti, vai tās ir investīcijas ar īslaicīgu atdevi (piemēram, dzīvojamais fonds), vai - ar augstāku un ilgāku atdevi (ražojošās investīcijas - rūpnieciskās būves, iekārtas, mašīnas). Straujās izaugsmes gados visnozīmīgāko investīciju kāpumu novērojām Rīgā un Pierīgā, tomēr lielu daļu no šā kāpuma veidoja mājokļu būvniecība, kas, lai arī uzlabo iedzīvotāju dzīves kvalitāti, nākotnē tiešā veidā pievienotās vērtības kāpināšanā lielu pienesumu nesniegs.

Latgalē investīcijas uz vienu iedzīvotāju visā laika periodā ir bijušas viszemākās, nesasniedzot pat pusi no vidējā līmeņa valstī (sk. 3. attēlu). Ar tik zemu investīciju līmeni arī sagaidāmā pievienotās vērtība un attiecīgi iespējamie iedzīvotāju ienākumi nebūs augsti. Šajā ziņā darba algas un peļņas izlīdzināšanos var gaidīt tikai tad, ja investīcijas aug straujāk nekā vidēji valstī. Zemgalē un Vidzemē situācija ir nedaudz labāka nekā Latgalē, turklāt Vidzemē, tāpat kā Kurzemē, cerīgāks investīciju kāpums vērojams 2010. gadā (sk. 4. attēlu).

3. attēls. Iekšzemes kopprodukts un nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju, % no vidējā līmeņa valstī, vidēji norādītajā laika periodā 4. attēls. Nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju, tūkstoši latu 2010. gada vidējās cenās
Iekšzemes kopprodukts un nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju, % no vidējā līmeņa valstī, vidēji norādītajā laika periodā
Nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju, tūkstoši latu 2010. gada vidējās cenās
Avots: CSP dati, LB apēķini
Avots: CSP dati, LB apēķini

Krīzes laikā finanšu līdzekļu ierobežojumu un augstās nenoteiktības dēļ investīciju apjomi būtiski saruka visos reģionos, tādēļ īpaša nozīme šajā laikā bija ES un citu atbalsta fondu finansējuma pieejamībai, kas gan mazināja lejupslīdes dziļumu, gan palīdzēja ātrāk atjaunot eksporta izaugsmi. Rīgā un Pierīgā ieguldījumi saruka ļoti strauji, ko provocēja valsts investīciju samazinājums un mazāks ES fondu mīkstinošais efekts. Rezultātā krietnais Latvijas centrālās daļas pārsvars mazinājās, relatīvi attiecībā pret vidējo līmeni Latvijā visstraujāk uzlabojoties Kurzemes rādītājiem.

Nefinanšu investīciju mazākā kritumā Kurzemē stabilizējoša loma bijusi ostām un lielajiem uzņēmumiem, kuri vairāk orientēti uz eksportu. Tāpat turpinājās izaugsmes gados aizsāktie investīciju projekti, piemēram, Brocēnos uzceltā jaunā Cemex ražotne, kurā ieguldīti vairāk nekā 275 miljoni eiro. Nenoliedzami nozīmīgs atspaids krīzes negatīvās ietekmes mazināšanā bijis ES un citu atbalsta fondu finansējumam, kas Kurzemē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2010.-2011. gadā bijis vislielākais. Turklāt augstākais finansējums ir bijis gan Kohēzijas politikas, gan kopējās lauksaimniecības un zivsaimniecības politikas ietvaros (sk. 5. attēlu). Droši vien šeit kā pirmā nāk prātā politiskās varas sviru izmantošana, kas fondu izlietojuma sakarā jau izpelnījusies plašu rezonansi medijos. Tomēr jautājums noteikti nav tik vienkāršs, krietna daļa ES fondu finansējuma nav iegūstama bez privāta līdzfinansējuma, tātad jābūt gan projektiem, gan saviem (vai vismaz daļēji aizņemtiem) finanšu līdzekļiem. Kā jau katra komercdarbība, tā ir saistīta ar risku, pat ja ne pilnā apjomā ar savu naudu.

5. attēls. Investīciju ieguldījumi no ES un citiem atbalsta fondiem uz vienu iedzīvotāju sadalījumā pa fondiem un pa gadiem (2008-2011), lati (publiskais finansējums, 2007-2013 plānošanas periods)

Investīciju ieguldījumi no ES un citiem atbalsta fondiem uz vienu iedzīvotāju sadalījumā pa fondiem un pa gadiem (2008-2011), lati (publiskais finansējums, 2007-2013 plānošanas periods)

Avots: LR FM, LAD, VK, www.eeagrants.lv, www.swiss-contribution.lv, CSP, LB aprēķini
*Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) un Kohēzijas fonds (KF)
**Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Zivsaimniecības fonds (EZF)
***Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas finanšu instruments, Latvijas - Šveices sadarbības programma

Līdzās valsts un pašmāju uzņēmēju privātajiem ieguldījumiem, investīciju kopējo apjomu papildina arī nerezidentu ieguldījumi jeb ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI). Diemžēl manā rīcībā nebija ĀTI datu pa gadiem reģionu griezumā, pieejamas ir tikai uzkrātās investīcijas kopš 1991. gada. Turklāt jāņem vērā, ka ārvalstu tiešās investīcijas ietver arī jau esošu īpašumu, ražotņu u.c. aktīvu iegādes no rezidentiem, kas tiešā veidā augstāku pievienoto vērtību bez papildu investīcijām vai speciālām zināšanām (know-how) neradīs.

6. attēls. Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas uz vienu iedzīvotāju, lati

Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas uz vienu iedzīvotāju, lati

Avots: Lursoft (dati no 01.01.1991 līdz 23.08.2012), CSP, LB aprēķini

Ārvalstu tiešās investīcijas Rīgā vairākas reizes pārsniedz citos reģionos ieguldītās summas (sk. 6. attēlu). Tiesa, kāda daļa no šīm investīcijām noteikti ir attiecināma arī uz citiem reģioniem, jo statistika veidota pēc juridiskās adreses principa. Rīgā augstākās investīcijas bijušas finanšu sektorā, kuru filiāļu tīkls pārklāj (lasi - nodrošina darba vietas) visu Latviju.

Kurzemei ir labi sekmējies arī ārvalstu investīciju piesaistē, kas liek domāt, ka tas tik tiešām ir saistīts ar politiku, tikai ar to nedomājot tik daudz politiskās ietekmes uz valdības lēmumiem izmantošanu, kā investoru piesaistes politiku - atbilstošas infrastruktūras nodrošināšanu, izdevīgu līgumu piedāvāšanu jaunām ražotnēm u.c. Šādi secinājumi man veidojušies arī pēc sarunām ar pašiem investoriem ikgadējās Latvijas eksporta un inovācijas balvas žūrijas vizīšu ietvaros.

Mēs esam divi sivēni un mums ir noslēpums
(Uzņēmumu skaits un reģistrētais pamatkapitāls)

Lai gan lielākās ražotnēs neiztikt bez investīcijām, tomēr pievienoto vērtību rada arī pašnodarbinātie, mazie un vidējie uzņēmumi, nozares, kurās svarīgi ne tik daudz apjomīgi kapitālieguldījumi kā idejas un zināšanas. Tāpēc aplūkosim arī pārmaiņas uzņēmējdarbības rādītājos - uzņēmumu skaitā un to reģistrētajā pamatkapitālā.

Jauno uzņēmumu reģistrāciju skaita pārmaiņas iet roku rokā ar ekonomikas ciklu - straujās izaugsmes gados jauno uzņēmumu skaits palielinājās, bet līdz ar ekonomiskā cikla lejupslīdi saruka. Tomēr, atšķirībā no IKP, to skaits atsāka izaugsmi jau 2010. gadā, kas ir skaidrojams ar mikrouzņēmumu nodokļa ieviešanu, kas veicināja daudzskaitlīgu uzņēmumu (galvenokārt mazkapitāla SIA) dibināšanu. Arī šajos rādītājos Rīga ar krietnu pārsvaru ir Latvijas līdere, otrajā vietā - Pierīga (sk. 7. attēlu). Pēc pārmaiņu dinamikas var nojaust, ka te arī visvairāk izmantotas mikrouzņēmumu nodokļa dotās iespējas. Pārējiem reģioniem ir ļoti līdzīgs līmenis un arī pārmaiņu līknes dinamikā, izņemot Latgali, kas pussoli atpaliek no pārējiem.

7. attēls. Komercreģistrā un Uzņēmumu Reģistrā reģistrētie jaunie uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem 8. attēls. Iekšzemes kopprodukts un reģistrētais uzņēmumu pamatkapitāls uz vienu iedzīvotāju, % no vidējā līmeņa valstī
Komercreģistrā un Uzņēmumu Reģistrā reģistrētie jaunie uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem
Iekšzemes kopprodukts un reģistrētais uzņēmumu pamatkapitāls uz vienu iedzīvotāju, % no vidējā līmeņa valstī
Avots: Lursoft, CSP, LB aprēķini Avots: Lursoft, CSP, LB aprēķini

Uzņēmumi ne tikai dzimst, bet arī tiek likvidēti, tāpēc aplūkosim kopējo aktīvo uzņēmumu skaita statistiku, turklāt ieskatoties novadu un pilsētu dalījumā. Lursoft dati par aktīvo uzņēmumu skaitu, pārrēķināti uz 1000 iedzīvotājiem, liecina, ka 2012. gada vidū augstākie rādītāji ir bijuši Durbes un Raunas novados, Rīgai paliekot tikai trešajā vietā, savukārt zemākie - Zilupes, Viļānu un Aglonas novados. Pēc CSP datiem gan šis saraksts samērā nozīmīgi mainās, jo papildus tiek izmantota arī informācija no Valsts ieņēmumu dienesta datu bāzes, kā arī statistiskajiem apsekojumiem un aptaujām par tām ekonomiski aktīvajām statistikas vienībām, kurām nav jāreģistrējas vai tās nevēlas reģistrēties Uzņēmumu reģistra pārziņā esošajos reģistros. Pēdējie dati gan šādam novērtējumam ir par 2010. gadu. Pēc šāda novērtējuma (ko izmanto arī teritorijas attīstības līmeņa indeksa aprēķinā), tirgus sektorā[2] līderos ar lielāko statistikas vienību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem ir Vārkavas, Jēkabpils, Rucavas un Durbes novadi, savukārt mazākais skaits novērojams Olaines, Strenču, Inčukalna, un Zilupes novados (sk. augstākos un zemākos rādītājus novados un pilsētās pēc abiem aprēķiniem). Kā redzam, šajā pozitīvo un negatīvo līderu topā pēc abiem novērtējumiem iezīmējas divi novadi - augšgalā Durbes novads, bet apakšgalā - Zilupes novads.

Tomēr kopējo pievienoto vērtību noteiks ne vien uzņēmumu skaits, bet arī to lielums un ražīgums. Lai iegūtu kādu papildu informāciju par reģionālajiem rādītājiem, varam aplūkot datus par uzņēmumu kopējo reģistrēto pamatkapitālu. Tas varētu sniegt priekšstatu par šo uzņēmumu kapacitāti, tā mēģinot noprast, kādas IKP uz vienu iedzīvotāju pārmaiņas reģionālā griezumā varētu būt notikušas kopš pēdējās detalizētās publikācijas 2006. gadā. Tomēr šiem datiem ir viens būtisks defekts - daudzu lielo reģionālo uzņēmumu juridiskās adreses atrodas Rīgā, piemēram, jau iepriekš minētais SIA Cemex ir reģistrēts galvaspilsētā, nevis ražotnes mājvietā Brocēnu novadā. Tādēļ domās kādu daļu no Rīgas rādītāju smailēm noīsināsim (sk. 8. attēlu; novadu griezumā sk. šeit).

Gan uzņēmumu skaita dinamika, gan reģistrētā pamatkapitāla reģionālais sadalījums liecina, ka lielas pārmaiņas reģionu pievienotajā vērtībā kopš 2009. gada nav notikušas, un, visticamāk, neviens reģions būtisku ekonomikas izrāvienu nav piedzīvojis. Tomēr augstākas iespējas, ka pievienotā vērtība nozīmīgāk augusi, ir Kurzemei, kurā pēdējos gados novērots augstāks ES fondu pienesums. Jautājums vien, kā un kam šis finansējums izlietots un vai tam būs atdeve nākotnē.

Pilnākai ainai trūkst vēl viens puzles gabaliņš, proti, iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes novērtējums. Zems investīciju vai komercdarbības aktivitātes līmenis, neattīstīta infrastruktūra var būt sekas zemai iedzīvotāju ekonomiskajai aktivitātei, pat nerunājot par prasmēm un vēlmi strādāt. Nodarbinātības pārmaiņas varētu parādīt, vai privātās investīcijas un ES fondu finansējums nonācis ražojošajā segmentā, vai tomēr mājokļos un patēriņā. Prātā gan jāpatur, ka investīcijas var arī uzlabot ražīgumu, samazinot nepieciešamo roku darbu.

Pieci vilki vilku vilka, otri pieci brīnījās
(Nodarbinātība un bezdarbs)

Skaitāmpantiņš par vilkiem gandrīz precīzi ataino iedzīvotāju procentuālo sadalījumu pēc ekonomiskās aktivitātes 15-74 gadu vecuma grupā. "Pieci vilki vilku vilka" - seši nodarbinātie, no kuriem pieci ir algoti darbinieki un viens darba devējs vai pašnodarbinātais. "Otri pieci brīnījās" - viens darba meklētājs un četri ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji (pensionāri, mājsaimnieces, studenti u.c. algotu darbu nestrādājošie un darbu nemeklējošie).

Kā tad situācija nodarbinātībā veidojas pa reģioniem? Straujās izaugsmes gados visnozīmīgāk nodarbināto skaits palielinājās Latgalē - no ļoti zema līmeņa (aptuveni 47%) 2004.-2005. gados tas pakāpās līdz 58% 2008. gadā, pat nedaudz apsteidzot nodarbinātības līmeni Vidzemē (sk. 9. attēlu). Kā redzams, nodarbinātības līmenis Latgalē 2011. gadā (ar tautskaites korekciju) joprojām ir augstāks nekā 2004. gadā, tomēr šis uzlabojums nav līdzējis pārspēt nodarbinātības rādītājus citos reģionos, tikai samazinājis starpreģionu izkliedi. Kopumā var teikt, ka "treknie gadi" ir nesuši arī pozitīvas pārmaiņas - iepriekš daudzi ekonomiski neaktīvie Latgales iedzīvotāji darbaspēka trūkuma un tā provocētā algu kāpuma apstākļos uzsāka darba gaitas. Lai arī Latgalē bezdarbs joprojām ir augsts, tomēr pozitīvi, ka iedzīvotāji ir saglabājuši interesi par darba tirgu un lielā mērā bezdarbs, kas iepriekš bija slēpts, tagad atspoguļojas arī oficiālajā statistikā (par to plašāk var lasīt šeit).

Cita situācija ir Rīgā un Pierīgā. Lai gan te nodarbinātības līmenis allaž bijis augstākais Latvijā, tomēr pēc samazinājuma krīzes laikā tas joprojām ir 3-4 procentu punktus zemāks nekā 2004. gadā un aptuveni 9 procentu punktus zemāks nekā 2008. gadā. Tomēr 2011. gadā situācija varētu būt krietni uzlabojusies. Nepārliecinošo izteiksmes formu secinājumā lietoju tādēļ, ka pārmaiņu analīzi apgrūtina pagaidām vēl nekoriģētie vēsturiskie dati pēc tautskaites. Domājams, ka tendences gan būtiski nemainīsies.

Vidzeme, Zemgale un Kurzeme ar savām nodarbinātības līknēm vij musturus - kurš nu dzīpars kurā brīdī izvirzās priekšplānā. Pēc pēdējiem datiem, šajos trīs reģionos nodarbinātības līmenis ir ļoti līdzīgs (52.4-52.9%). Kurzemē krīzes laikā nodarbinātības līmenis krita nedaudz mērenāk nekā citos reģionos, tomēr pēdējo gadu dati uzrāda stagnējošu dinamiku, kamēr citos reģionos noris straujāka nodarbinātības atjaunošanās, īpaši Zemgalē.

9. attēls. Nodarbināto iedzīvotāju (vecuma grupā 15-74 gadi) īpatsvars, % 10. attēls. Nodarbināto iedzīvotāju (vecuma grupā 15-74 gadi) īpatsvars 2011. gadā*, %
Nodarbināto iedzīvotāju (vecuma grupā 15-74 gadi) īpatsvars, %
Nodarbināto iedzīvotāju (vecuma grupā 15-74 gadi) īpatsvars 2011. gadā*, %
Avots: CSP, *pārrēķināts pēc 2011.g.tautskaites rezultātiem

Viens no Kurzemes izaugsmi ierobežojošiem faktoriem varētu būt augstāks ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits (sk. 10. attēlu) vecuma grupā 15-74 gadi - 38.3% (Vidzemē un Latgalē gan ir vēl nedaudz augstāks). Turklāt, ja aplūko iedzīvotāju vecuma struktūru, var secināt, ka Kurzemē ir zemākais darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars - 62.5% - gan samērā augsta bērnu, gan sirmgalvju īpatsvara dēļ (sk. 11. attēlu). Par augstu bērnu īpatsvaru varētu priecāties, tomēr tas, līdzīgi kā visā valstī, vairāk saistīts ar darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita straujāku sarukumu emigrācijas, nevis dzimstības uzlabojuma dēļ. Nevaram runāt arī par pozitīvām demogrāfiskām pārmaiņām pēdējā laikā. Ja salīdzina 2012. gada sākuma datus ar 2011. gada sākumu, bērnu skaits visstraujāk sarucis tieši Kurzemē (te jāņem vērā dzimšana, emigrācija, kā arī 15 gadu vecuma, t.i., darbaspējīgā vecuma sasniegšana).

Pozitīva dinamika vecuma grupā līdz 15 gadiem bijusi tikai Rīgā, turklāt te bērnu skaits stabili pieaug jau vairākus gadus. Statistiķi min, ka tas varētu būt saistīts ar Rīgā strādājošo vecāku interesi savas atvases reģistrēt galvaspilsētā ar nolūku jau laikus nodrošināt vietas pirmsskolas iestādēs un/vai skolās. Turklāt Rīgā dzimušajiem bērniem tiek piešķirts pabalsts, kas varētu būt papildu stimuls. Jebkurā gadījumā rīdziniekiem ir pāragri priecāties par dzimstības uzlabojumiem, jo divtik vairāk palielinājies virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits un krietni samazinājies darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās ir aktuāla visā Latvijā, bet Rīgā tas sarūk īpaši strauji, un tā nav laba ziņa pašvaldības budžeta ilgtspējai, īpaši situācijā, kad tiek palielināti sociālie izdevumi, piemēram, sabiedriskā transporta lietošanai par brīvu pensionāriem un skolēniem.

11. attēls. Līdz darbaspējas, darbaspējas un virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars 2012. gada sākumā, %  12. attēls. Reģistrētais bezdarbs, % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem
Līdz darbaspējas, darbaspējas un virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars 2012. gada sākumā, %
Reģistrētais bezdarbs, % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem
Avots: CSP
Avots: NVA, CSP. Nogrieznis atdala pārrēķinātos datus pēc tautas skaitīšanas

Reģistrētā bezdarba un faktiskā bezdarba līmenis jeb darba meklētāju īpatsvars uzrāda nedaudz atšķirīgus rezultātus pa reģioniem. Augstākais darba meklētāju īpatsvars ir Zemgalē, Rīgā un Latgalē. Reģistrētais bezdarbs ar krietnu pārsvaru visaugstākais ir Latgalē, savukārt Rīgā tas ir zemākais (sk. 10. un 12. attēlus). Kādi varētu būt šo atšķirību iemesli?

Augsto darba meklētāju īpatsvaru Rīgā varētu vairāk ietekmēt to iedzīvotāju skaits, kas, lai gan ir ilgstoši bez darba, tomēr nav zaudējuši cerības to atrast. Tāpat nav izslēgts, ka kāda daļa rīdzinieku aktīvi meklē darbu, lai gan pašlaik nav gluži bez iztikas līdzekļiem, t.i., saņem īpašuma ienākumus, ir nodarbināti nelegāli vai strādā gadījuma darbos, un nav gatavi to atklāt aptaujā. Šie cilvēki labāka darba piedāvājuma gadījumā spētu darbu mainīt tuvāko divu nedēļu laikā (tas ir viens no darba meklētāja statusa atbilstības kritērijiem), tāpēc bezdarbnieka statusa iegūšana vai dalība pagaidu darbos nav tik aktuāla kā reģionos. Atminēsimies, ka Rīgā bija augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars.

Pretēja situācija ir Latgalē, kur iedzīvotāji ir krietni ieinteresētāki reģistrēties kā bezdarbnieki, lai saņemtu pašvaldību pabalstus un varētu iesaistīties dažādās sociālās programmās (simtlatnieki, pagaidu algoto darbu programma). Turklāt Latgalē visnozīmīgāk iezīmējas strukturālā bezdarba problēma - ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars Latgalē ir 58%, vidēji Latvijā - 45% (sk. attēlu). Ir vēl kāda atšķirība reģistrētā bezdarba struktūrā - Latgalē salīdzinājumā ar citiem reģioniem ir krietni augstāks vīriešu īpatsvars bezdarbnieku sastāvā. Kā to varētu skaidrot? Ja citu nozaru sniegums ir vājāks, augstākas cerības iegūt darbu ir valsts sektorā - valsts pārvaldē un sabiedriskajos pakalpojumos (izglītībā un veselībā), bet šajās nozarēs vairāk tiek nodarbinātas sievietes (par to plašāk blogā Vai krīze vienlīdz smagi gūlās uz vīriešu un sieviešu pleciem?). No šī varam secināt, ka strukturālo bezdarbu var ietekmēt arī reģiona nozaru struktūra un kādu nozaru dominante reģionā var sniegt priekšrocības vienam vai otram dzimumam. Tas savukārt atgādina, cik ļoti izsvērtām un precīzi mērķētām ir jābūt nodarbinātības apmācību programmām un citiem politikas instrumentiem.

Še tev dālder's, pērc ko gribi, nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns
(Iedzīvotāju ienākumi)

Iedzīvotāji kļūst par algotiem darbiniekiem un uzņēmējiem ne tik daudz garlaicības mākti kā iztikas nodrošināšanai, tādēļ no nodarbinātības jautājumiem gluži loģiski analīzē varam pāriet uz ienākumu tēmu. Vispirms saskaitīsim iedzīvotāju rīcībā esošos dālderus un sapratīsim, cik no tiem ir saņemti algā, cik izmaksāti pensijās un pabalstos, cik nopelnīti par īpašumiem.

Krīzes zemākajā punktā - 2010. gadā (pēdējie pieejamie dati) - biezākais maciņš, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bija rīdziniekiem, proti, 246 lati (sk. 13. attēlu). Otrs augstākais - Pierīgā (208 lati). Tad secīgi sekoja Kurzeme (181 lats), Vidzeme (179 lati), Zemgale (170 lati) un Latgale (155 lati). Novērojama samērā liela atšķirība starp pilsētnieku un lauku teritoriju iedzīvotāju rocību. Ja pilsētās vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī ienākumi bija 219 lati, tad laukos - tikai 163 lati.

13. attēls. Rīcībā esošie ienākumi 2010. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, faktiskajās cenās, lati 14. attēls. Mājsaimniecību izdevumi 2010. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, faktiskajās cenās, lati
Rīcībā esošie ienākumi 2010. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, faktiskajās cenās, lati
Mājsaimniecību izdevumi 2010. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, faktiskajās cenās, latiMājsaimniecību izdevumi 2010. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, faktiskajās cenās, lati

Avots: CSP, LB aprēķini

 

Avots: CSP

Rīcībā esošajos ienākumos gandrīz 2/3 veido ienākumi no algota darba. Tādējādi nav brīnums, ka vidējā darba alga uzrāda gandrīz tādu pašu sadalījumu reģionālā griezumā kā kopējie ienākumi. Augstākā vidējā neto alga allaž ir bijusi Rīgā. Kopš 2004. gada vidējā alga Rīgā, tāpat kā citviet, strauji auga, 2008. gadā sasniedzot vēsturiski augstāko līmeni (sk. 15. attēlu). Pēc krituma krīzes laikā tā pakāpeniski atkal sāka palielināties un gandrīz ir sasniegusi 2008. gada līmeni - 2012. gada 1. pusgadā vidējā alga bija 381 lats. Cenu kāpuma dēļ šīs algas pirktspēja gan ir zemāka nekā pirms četriem gadiem. Otra augstākā vidējā alga ir Pierīgā (325 lati), seko Kurzeme (297 lati), Zemgale (283 lati), Vidzeme (264 lati) un visbeidzot Latgale (240 lati). Ja salīdzinām reģionu secību pēc vidējās algas un rīcībā esošajiem ienākumiem, sarakstā vietām mainījušās Vidzeme un Zemgale, jo vidzemnieku ienākumos prāvāku daļu veidojuši sociālie pabalsti.

Sociālie transferti (pensijas, pabalsti) ir otra lielākā iedzīvotāju ienākumu sastāvdaļa. Augstākais sociālo pabalstu īpatsvars ienākumos ir Latgalē (37%), seko Kurzeme (35%), Vidzeme (32%), Pierīga (30%) un Zemgale (30%). Rīgā sociālie pārvedumi veido 28%. Tas ir procentuālais sadalījums, tomēr 13. attēlā redzam, ka latu izteiksmē viens rīdzinieks pensijās un pabalstos saņem vairāk nekā citviet, savukārt zemgalietis - vismazāk. To gan var ietekmēt iedzīvotāju vecuma struktūra, jo virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars Zemgalē ir viens no zemākajiem, tātad vecuma pensiju saņēmēju skaits procentuāli ir zemāks.

Pensiju un pabalstu apmērs ir cieši saistīts ar iedzīvotāju iepriekšējiem ienākumiem un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, tādēļ nav pārsteidzoši, ka tie ir augstāki tajos reģionos, kur darba samaksa ir vidēji lielāka. Rīgā augstāka ir gan vidējā vecuma pensija (sk. 16. attēlu), gan invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensija, gan bezdarbnieku pabalsts, vienīgi izdienas pensija Pierīgas iedzīvotājiem vidēji ir augstāka (sk. attēlu).

15. attēls. Vidējā neto alga mēnesī reģionos un vidējā pensija Latvijā, faktiskajās cenās, lati 16. attēls. Vidējā izmaksātā vecuma pensija (neieskaitot ienākuma nodokli) 2004-2012*.gadā, faktiskajās cenās, lati 
Vidējā neto alga mēnesī reģionos un vidējā pensija Latvijā, faktiskajās cenās, lati
Vidējā izmaksātā vecuma pensija (neieskaitot ienākuma nodokli) 2004-2012*.gadā, faktiskajās cenās, lati
Avots: CSP, *2012.gada 1. pusgads
Avots: VSAA, LB aprēķini. Pievienotās skaitļu vērtības atspoguļo mēneša pensiju vidēji 2012. gada 1. pusgadā

Te gan iztrūkst informācija par citiem pabalstiem, piemēram, vecāku pabalstiem un pašvaldību sniegto atbalstu. Pašvaldību atbalsta iespējas gan ir atkarīgas no pašu pašvaldību finansiālajām iespējām, ko atkal jau lielā mērā nosaka iedzīvotāju darba samaksa un attiecīgie nodokļu maksājumi. Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem pašvaldības sociālajos pabalstos iedzīvotājiem 2010. gadā izmaksājušas 45 milj. latu, tajā skaitā 17 milj. latu dzīvokļa pabalstos. Rēķinot uz vienu ģimeni, kas atbalstu saņēmusi, vidēji pašvaldības sociālajos pabalstos izsniedza 25 latus mēnesī. Dāsnākā pašvaldība ir Rīgas dome, kas ģimenēm izsniegusi (vai natūrā nodrošinājusi) vidēji 36 latus mēnesī, t.sk. dzīvokļa pabalstā - 26 latus. Tiesa, pabalsts tiek izmaksāts retāk - mazākam ģimeņu skaitam salīdzinājumā ar kopējo ģimeņu skaitu. Zemgalē pašvaldību sniegtie sociālie pabalsti ir vidēji 22 lati vienai ģimenei, pārējos reģionos - 20 lati (sk. attēlu). Krietna daļa no šā atbalsta tiek sniegta natūrā, kas paslīdēs garām rīcībā esošo ienākumu novērtējumam, jo metodoloģija prasa fiksēt tos pašvaldību pabalstus, kuri tiek sniegti uz individuālu personas iesniegumu vai pieprasījuma pamata un kas tiek maksāti naudā (izņemot pašvaldību pabalstus īres un/vai komunālo pakalpojumu segšanai). Tādējādi, piemēram, pašvaldības dāvātās bērnu gultiņas nemaz šajos datos neatspoguļosies. Tāpat paslīd garām ienākumi natūrā no piemājas saimniecības.

Kā ģimenes pašreizējo finanšu situāciju vērtē pašas mājsaimniecības? Saskaņā ar DNB barometra aptaujām iedzīvotāju vērtējums kopumā sekojis tautsaimniecības pārmaiņām - ar krietnu kritumu krīzes laikā, "bedres" sasniegšanu 2009. gada nogalē, tālāku pakāpenisku uzlabojumu. Īpaši straujš uzlabojums no 2011. gada sākuma bijis Pierīgas iedzīvotājiem, savukārt situācija joprojām bez būtiskiem uzlabojumiem ir Vidzemē, pat Latgalei atgūstoties nedaudz veiksmīgāk (sk. attēlu).

Žvīg, žvāg, žviks, un pāri paliek - čiks!
(Izdevumi un pirktspēju ierobežojošie faktori)

Iespējas tērēt galvenokārt nosaka rīcībā esošie ienākumi, tomēr patēriņa apjomus ietekmē arī aizņēmumi un uzkrājumi. Iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu un izdevumu novērtējums reģionālā griezumā ir sarežģīts dažādu izlašu un pašu datu specifikas dēļ, piemēram, izdevumos varētu nebūt pilnībā novērtēti ilglietojuma preču, alkohola un tabakas pirkumi. 14. attēlā redzams, ka 2010. gadā kopumā ienākumi bijuši augstāki nekā izdevumi. Līdzās datu nepilnībām tas varētu būt skaidrojams ar diviem objektīviem procesiem: a) piesardzības uzkrājumu veidošanu krīzes laikā, bailēs, ka rītdiena varētu būt vēl sliktāka nekā šodiena; b) parādsaistību aktīvāka dzēšana, aktīvu burbulim plīstot. Par to detalizētāk var izlasīt manā pirmajā krīzes ietekmes uz iedzīvotājiem rakstā (sk. rakstu un šā raksta 2.  un 3. attēlu).

Vislielākā atšķirība ienākumos un izdevumos ir Pierīgā - lai gan ienākumi ir augstāki nekā citos reģionos (bieži pateicoties darbam galvaspilsētā), tomēr izdevumi ir līdzīgi citiem reģioniem. Domāju, ka tas ir saistīts kredītmaksājumiem un augstākiem mājokļa uzturēšanas izdevumiem, kas ierobežojuši citus izdevumus. Pierīgā jaunu mājokļu būvniecība notika visaktīvāk (sk. 17. attēlu). Tā vidēji bija augstākā Latvijā jau kopš 2004. gada, bet 2007.-2008. gados pat sasniedza pusotru jaunas dzīvojamās platības kvadrātmetru uz vienu iedzīvotāju. Atcerēsimies, ka Pierīgā arī iedzīvotāju skaits palielinājās. 

17. attēls. Uzbūvētās jaunās dzīvojamās ēkas uz vienu iedzīvotāju, m² kopējās platības 18. attēls. Mājokļu cenu pārmaiņas, vidējais 1 cena valstī 2007. gadā =100%
Uzbūvētās jaunās dzīvojamās ēkas uz vienu iedzīvotāju, m² kopējās platības
Mājokļu cenu pārmaiņas, vidējais 1m2 cena valstī 2007. gadā =100%
Avots: CSP dati, LB apēķini
Avots: VZD, LB apēķini

Tā kā nekustamā īpašuma burbuļa pūšanās bija krietni uzaudzējusi arī mājokļu cenas (sk. 18. attēlu) un būvizmaksas, šajā laikā nozīmīgi palielinājās iedzīvotāju parāda slogs. Līdzās tam ļoti strauji auga mājokļa uzturēšanas izdevumi, kas cenu un nodokļu kāpuma dēļ turpināja palielināties arī krīzes laikā, kad vienlaikus strauji saruka iedzīvotāju ienākumi (sk. 19. attēlu). Kopš 2004. gada īres, ūdens, elektroenerģijas, gāzes u.c. kurināmā cenas ir augušas divas reizes, turklāt līdz ar jaunu mājokļu būvniecību audzis arī energoresursu patēriņš. Rezultātā mājokļa izdevumu slogs attiecībā pret rīcībā esošajiem ienākumiem strauji palielinājās. Ja vēl 2008. gadā augstāku ienākumu dēļ Pierīgas iedzīvotājiem bija viszemākā mājokļa uzturēšanas izdevumu attiecība pret ienākumiem (sk. 20. attēlu), 2011. gadā tā jau ir viena no augstākajām.

19. attēls. Rīcībā esošie ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (faktiskajās cenās, lati) un mājokļa uzturēšanas izmaksu pārmaiņas (2004=100%) 20. attēls. Mājokļa izdevumi, % no rīcībā esošajiem ienākumiem
Rīcībā esošie ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (faktiskajās cenās, lati) un mājokļa uzturēšanas izmaksu pārmaiņas (2004=100%)

Mājokļa izdevumi, % no rīcībā esošajiem ienākumiem

Avots: CSP dati, LB apēķini

Avots: CSP dati, LB apēķini
 

Pēdējos gados ir augušas ne vien mājokļa uzturēšanas izmaksas, bet arī nekustamā īpašuma nodoklis, kas atbilstoši metodoloģijai tiek iekļauts rīcībā esošos ienākumus samazinošajos izdevumos. Straujās izaugsmes gados Pierīgas iedzīvotājiem maciņus papildināja ienākumi no īpašuma - galvenokārt īpašuma izīrēšana un peļņa no noguldījumu procentiem, dividendēm. Krīzes laikā šie ienākumi saruka, turklāt pašus ienākumus samazināja nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi (sk. 21. attēlu).

Likmju ziņā nekustamā īpašuma nodokļa maksājumi augstākas kadastrālās vērtības dēļ nozīmīgāk ietekmē Rīgas iedzīvotājus. Ar teju 100 reizes zemāku rādītāju otra augstākā vidējā zemes kadastrālā vērtība ir Pierīgā (sk. attēlu). Protams, Rīgā ir augstāks iedzīvotāju blīvums - vienu hektāru apdzīvo lielāks iedzīvotāju skaits. Turklāt zeme un ēkas ir ne vien fizisku personu, bet arī juridisku personu īpašumā un lietojumā, tāpēc šie novērtējumi jāskata uzmanīgi. Līdzīgi ir ar datiem par samaksāto nekustamā īpašuma nodokli - lai gan vidēji uz vienu iedzīvotāju samaksātais nekustamā īpašuma nodoklis visaugstākais ir Rīgā (sk. 22. attēlu), tomēr, ņemot vērā juridisko personu daļu, iespējams, ka iedzīvotāju nodokļu maksājumi par zemi un mājokļiem augstāki ir pat Pierīgā.

21. attēls. Ienākumi no īpašuma* un rīcībā esošo ienākumu samazinošie izdevumi** vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (faktiskajās cenās, lati) 22. attēls. Fizisko un juridisko personu samaksātie nekustamā īpašuma nodokļi vidēji uz vienu iedzīvotāju mēnesī (faktiskajās cenās, lati)
Ienākumi no īpašuma* un rīcībā esošo ienākumu samazinošie izdevumi** vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (faktiskajās cenās, lati)
Fizisko un juridisko personu samaksātie nekustamā īpašuma nodokļi vidēji uz vienu iedzīvotāju mēnesī (faktiskajās cenās, lati)
Avots: CSP, LB apēķini
Avots: LR FM, LB apēķini
*ienākumi no īpašuma izīrēšanas, peļņa no noguldījumu procentiem, dividendēm, akcijām, pārmaksātā IN atmaksa, regulāra naudas palīdzība no citām mājsaimniecībām.
**no šīs kopējās ienākumu summas tiek atskaitīti nekustamā īpašuma nodokļu maksājumi; naudas summas, kas tikušas regulāri piešķirtas citām mājsaimniecībām.

Samaksāto nekustamā īpašuma nodokli nosaka ne vien likmes, bet arī īpašumu platība. Vislielākā mājokļu vidējā platība uz vienu iedzīvotāju ir Pierīgā (sk. 23. attēlu), seko Vidzeme, Zemgale, tad Kurzeme un Latgale, visbeidzot ar zemāko platību - Rīga.

Jau minēju, ka līdz ar jauno mājokļu būvniecību auga iedzīvotāju parāda nasta. Saskaņā ar 2008. gada datiem (CSP veiktā aptauja EU-SILC ietvaros) hipotekārie kredīti mājoklim, kas ir galvenā dzīvesvieta, biežāk ir ņemti Rīgā, Pierīgā un Zemgalē (sk. 24. attēlu). Savukārt viszemākais kredītu īpatsvars ir Latgalē un Vidzemē, tātad reģionos, kur mazāk tika būvēti jauni mājokļi. Kopējo mājsaimniecību parādu gan ietekmē ne tikai hipotekārais kredīts, bet arī citi aizņēmumi. Dažādi pirkumi uz nomaksu bijuši populārāki Zemgalē un Vidzemē, savukārt kredīti mājokļa remontam vai iekārtošanai biežāk ņemti Kurzemē un Zemgalē (sk. attēlu).

23. attēls. Mājokļu vidējā platība, 2011. gads,  24. attēls. Mājsaimniecībai ir paņemts hipotekārais par mājokli, kas ir galvenā dzīvesvieta, 2008, %
Mājokļu vidējā platība, 2011. gads, m2
Mājsaimniecībai ir paņemts hipotekārais par mājokli, kas ir galvenā dzīvesvieta, 2008, %
Avots: CSP 
Avots: CSP

Mājsaimniecību īpatsvars, kurām ir kredīts, kopš 2008. gada varētu būt sarucis. Krīzes laikā daudzas mājsaimniecības centās dzēst parādus, turklāt patēriņa precēm parasti ir mazāks aizdevuma termiņš, kā rezultātā aizņēmumi varēja tikt atmaksāti saskaņā ar līgumu. Daļa kredītu tika norakstīti maksātnespējas procesu ietvaros vai dzēsti, atsavinot īpašumus. Kredītņēmēju skaita samazinājumu apstiprina 2011. gada LB iedzīvotāju socioloģiskās aptaujas (aptaujas veicējs Factum) dati, ja tos salīdzina ar CSP 2008. gada datiem. Izlases gan ir atšķirīgas un precīzu salīdzinājumu korekti veikt nevaram, turklāt rezultātus var ietekmēt arī emigrācija, proti, kāda daļa no kredītņēmējiem nemaz vairs nedzīvo Latvijā.

Kredītņēmēju skaits nozīmīgāk sarucis tajos reģionos, kur biežāk tika ņemti aizņēmumi patēriņam vai remontam, īpaši - Kurzemē. Tomēr, iespējams, jau tajā pašā 2011. gadā situācija ir atkal mainījusies pretējā virzienā un aizņēmēju skaits sācis pieaugt. Tā vedina domāt strauji augusī ātro kredītu popularitāte. Saskaņā ar Latvijas Ātro kredītu devēju asociācijas informāciju 2011. gadā tika izsniegti aptuveni 1.5 miljoni ātro kredītu, kas ir gandrīz piecas reizes vairāk nekā 2010. gadā. Spriežot pēc reklāmu intensitātes, 2012. gadā popularitāte nav gājusi mazumā. Protams, kopējā iedzīvotāju parādā ātrie kredīti neveidos lielu daļu, jo aizņēmumu summas nav salīdzināmas ar hipotekāro kredītu apjomiem - iecienītākais ātro kredītu apmērs ir 100 lati.

Krietni augušie mājokļa uzturēšanas izdevumi un kredītmaksājumi kļuvuši par nozīmīgu slogu ģimeņu maciņiem, ko atklāj arī aptauju rezultāti. Mājokļa izdevumi sagāda finanšu grūtības arvien lielākam skaitam ģimeņu, turklāt ne tikai mājsaimniecībām, kur ienākumi ir zemi, bet arī augstāku izdevumu mājsaimniecībām, kuras "trekno gadu" optimismā ir iegādājušās vai uzbūvējušas lielākas mājas prestižākos rajonos, bet tagad ar grūtībām spēj vai pat nespēj šos izdevumus segt. Piemēri nav tālu jāmeklē, daudzu augstu amatpersonu un pie varas esošu politiķu ienākumi atbilst turīgākajai iedzīvotāju grupai, bet pirktspēja tomēr ir samērā vāja prāvo parādu dēļ.

Gandrīz pusei Pierīgas mājsaimniecību ir grūtības ar mājokļa uzturēšanas izdevumu (iekļaujot hipotekāro kredītu maksājumus) segšanu (sk. 25. attēlu), 26% no Pierīgas iedzīvotājiem nespēj samaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu (sk. 26. attēlu). Kāds teiks - kāda problēma? Jauno Pierīgas māju var pārdot, parādu dzēst un doties uz reģionu, kur var nopirkt lētāku mājokli, ar zemāku kadastrālo vērtību un mazākiem nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem. Tomēr baidos, ka šie iedzīvotāji prasmēm atbilstoša darba un ienākumiem atbilstoša dzīvesveida meklējumos tomēr dosies ārpus Latvijas robežām. To atklāj SKDS (pēc VARAM pasūtījuma) 2012. gada februārī veiktā iedzīvotāju aptauja. Atbildot uz jautājumu "Ja jums būtu jāatrod jauna darbavieta, vai jūs to meklētu ārpus Latvijas teritorijas?", apstiprinoši atbild 16.9% rīdzinieku, 17.4% vidzemnieku, 13.0% kurzemnieku, 20.6% zemgaliešu, 22.5% latgaliešu, bet visaugstākais rādītājs ir tieši Pierīgā - 27.8%. Turklāt laikā, kad ekonomiskā situācija ir sākusi uzlaboties un emigrācijas plūsmas apsīkst, augstāks emigrācijas risks saglabājas jauniešu un zināšanietilpīgāko profesiju pārstāvju vidū. Gatavību meklēt darbu ārpus Latvijas biežāk izsaka iedzīvotāji vecumā līdz 34 gadiem, ar augstāko izglītību un vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem.

25. attēls. Vai kopējie ar mājokli saistītie izdevumi Jūsu mājsaimniecībai sagādā finanšu grūtības? Atbilde "Ļoti apgrūtinoši", % 26. attēls. Mājsaimniecības, kuras nespēja segt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu, %
Vai kopējie ar mājokli saistītie izdevumi Jūsu mājsaimniecībai sagādā finanšu grūtības? Atbilde "Ļoti apgrūtinoši", %
Mājsaimniecības, kuras nespēja segt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu, %
Avots: CSP 
Avots: CSP dati

Mājokļa uzturēšanas izdevumi, protams, ir atkarīgi arī no paša mājokļa kvalitātes, ieguldījumiem energoefektivitātē un remontdarbos, laikapstākļiem un vides ietekmes. Piemēram, plūdu ietekme būs nozīmīgāka Zemgalē un Kurzemē. Savukārt Pierīgā problēmu ar mājokli mēdz būt retāk, kas varētu būt saistīts ar jaunāku dzīvojamo fondu un kvalitatīvākām mājām - Pierīgas mājsaimniecībām retāk ir tekošs jumts, mitras sienas, griesti, grīdas vai mājas pamati, trupe logu rāmjos, durvīs vai grīdās (sk. 27. attēlu). Protams, ir nelāgi izņēmumi arī Pierīgā, kur dažs mājoklis uzcelts teju purva vidū.

Sava artava mājokļu kvalitātes uzlabošanai un izmaksu samazināšanai ir ES fondu finansējuma izmantošanas iespējām mājokļu siltumnoturības uzlabošanai. Tas gan vairāk attiecas uz daudzdzīvokļu ēkām, jo viensētu renovēšanai šo finansējumu nevar izmantot. Latvijas renovēto māju e-karte skatāma te.

27. attēls. Mājsaimniecības, kuras norādījušas problēmas mājoklim - tekošs jumts; mitras sienas, griesti, grīdas vai mājas pamati vai trupe logu rāmjos, durvīs vai grīdās, % 28. attēls. Ekonomiskā spriedze, %
Mājsaimniecības, kuras norādījušas problēmas mājoklim - tekošs jumts; mitras sienas, griesti, grīdas vai mājas pamati vai trupe logu rāmjos, durvīs vai grīdās, %
Ekonomiskā spriedze, %
Avots: CSP 
Avots: CSP 

Vērtējot iedzīvotāju pirktspēju, aplūkosim tādu rādītāju kā ekonomiskā spriedze. Tā tiek noteikta ar vairāku jautājumu palīdzību, kuros respondentiem jānovērtē mājsaimniecības spēja segt dažādas izmaksas - atļauties maltītes ar gaļu, doties nedēļu garās brīvdienās, uzturēt mājokli siltu, segt komunālos maksājumus un neparedzētus izdevumus. Mājsaimniecības, kuras uz vismaz diviem jautājumiem sniedz noraidošu atbildi, tiek uzskatītas par pakļautām ekonomiskai spriedzei. Ekonomiskās spriedzes līmenis reģionu griezumā skatāms 28. attēlā, bet katra jautājumu atbilžu sadalījumus var skatīt šeit. Nedaudz pārsteidz augstais ekonomiskās spriedzes līmenis Vidzemē, tas ir pat augstāks nekā Latgalē. Turklāt vissliktākie rādītāji ir jautājumos, kurus varētu uzskatīt par pirmās nepieciešamības izdevumu pozīcijām: 45% no vidzemniekiem ir grūtības atļauties ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis (vai ekvivalentu veģetāro ēdienu) katru otro dienu un 38% ir grūtības uzturēt mājokli siltu. Tas gan sakrīt ar iepriekš aplūkoto aptauju par ģimenes materiālo stāvokli, kurā Vidzemes iedzīvotāji arī bija vispesimistiskākie.

Jāteic, ka reģionos ir atšķirīgas prioritātes izdevumos. Piemēram, apkures izdevumi un hipotekārā kredīta maksājumi sagādā nopietnas problēmas lielai daļai Pierīgas iedzīvotāju, lai gan vieglo automobili tie spēj apmaksāt (sk. 29. attēlu) - droši vien šo varam tulkot kā "ir spiesti apmaksāt", lai varētu tikt uz darbu, skolu utt. Pierīgas iedzīvotāji ar savu auto mēro vidēji garākos attālumus, un retāk kā citviet izmanto alternatīvus pārvietošanās līdzekļus (velosipēdu, sabiedrisko transportu u.c.) (sk. attēlu). Tas var būt saistīts gan ar lielāku nepieciešamās pārvietošanās attālumu, gan ar ierobežotākām sabiedriskā transporta izmantošanas iespējām. Līdzīgā situācijā ir Zemgales ģimenēs - zemgalieši tikai nedaudz atpaliek no Pierīgas iedzīvotājiem gan to mājsaimniecību īpatsvarā, kuru rīcībā ir auto, gan veikto ceļa attālumu ziņā, turklāt Zemgales iedzīvotāji visretāk izvēlas alternatīvus pārvietošanās līdzekļus (vai arī šādas iespējas nav).

Kopš 2004. gada divtik dārgāka ir kļuvusi ne tikai mājokļu uzturēšana, bet arī transportlīdzekļu ekspluatācija, degviela, transporta pakalpojumi. Cenu ziņā tā būtu tikai pusbēda, jo arī rīcībā esošie ienākumi faktiskajās cenās ir palielinājušies divas reizes. Bet, tā kā iedzīvotāju īpašumā esošo automobiļu skaits ir krietni audzis, turklāt daļa no tiem ir iegādāta līzingā, šīs izdevumu pozīcijas ir kļuvušas par nopietnu slogu ģimeņu maciņiem. Piemēram, 2011. gadā kā trīs nozīmīgākos notikumus, kas ietekmējuši ģimeņu materiālo situāciju, iedzīvotāji gandrīz vienoti visos reģionos minējuši elektroenerģijas tarifu pieaugumu, apkures un dabasgāzes tarifu pieaugumu un akcīzes nodokļa paaugstināšanu benzīnam (sk. attēlu). Turklāt jāņem vērā, ka degvielu sadārdzinājuši ne tikai nodokļi, bet arī pasaules cenas.

29. attēls. Mājsaimniecības, kurām nav vieglais automobilis, jo nevar atļauties, % 30. attēls. Mājsaimniecības, kuras mēdz iegādāties nelegālu degvielu, %
Mājsaimniecības, kurām nav vieglais automobilis, jo nevar atļauties, %
Mājsaimniecības, kuras mēdz iegādāties nelegālu degvielu, %
Avots: CSP dati, LB apēķini
Avots: SKDS (Swedbank Privātpersonu finanšu institūta aptaujas internetā ietvaros), 2011.gada maijs

Līdz ar degvielas cenu kāpumu, aktuālākas kļūst tās taupīšanas iespējas: retāk braucot un izmantojot alternatīvus pārvietošanās līdzekļus, pārbūvējot auto darbināšanai ar gāzi, ievērojot ekonomiskas braukšanas principus u.c. Izdevumu samazināšanas nolūkā iedzīvotāji biežāk iegādājušies nelegālu degvielu. Lielākas/ērtākas iespējas iegādāties un pašpatēriņam uzpildīt savu auto degvielas tvertnes ir tuvāk Krievijas un Baltkrievijas robežai dzīvojošajiem, tāpēc nav pārsteigums, ka augstākais mājsaimniecību īpatsvars, kuras mēdz iegādāties nelegālu degvielu, ir Latgalē (36.3%) un Vidzemē (21.9%) (sk. 30. attēlu).

Mājsaimniecību izdevumu analīzes noslēgumā šoreiz aplūkosim pašu lielāko patēriņa sastāvdaļu - izdevumus par pārtiku. Pārtikas izdevumi uz vienu ģimenes locekli ir ļoti līdzīgi visos reģionos, izņemot Rīgu, kur tie ir krietni augtāki (sk. 14. attēlu). Visai droši varam apgalvot, ka atšķirības veido ne tik daudz apēsto kartupeļu kilogrami un maizes doniņu skaits, kā dārgāki produkti un nedaudz cita patēriņa struktūra. Rīdzinieki biežāk nekā citos reģionos dod priekšroku sieram, jogurtam, svaigiem, žāvētiem un saldētiem augļiem, saldējumam, kā arī dzeramajam ūdenim.

Pārtikas izdevumu īpatsvars kopējos izdevumos parasti ir augstāks zemāku ienākumu mājsaimniecībās, jo pēc primāro izdevumu segšanas mazāk naudas var atlicināt citām precēm un pakalpojumiem. Tādējādi nepārsteidz, ka augstākais pārtikas īpatsvars ir Latgalē (34%), otrs augstākais - Zemgalē (32%), tālāk seko Vidzeme (31%), Kurzeme un Pierīga (29%), visbeidzot sarakstu noslēdz Rīga (25%).

Pārtikas patēriņš iekļauj pašaudzētos un mežā lasītos labumus, kas, protams, ir aktuālāk lauku teritorijās - patēriņš natūrā laukos 2010. gadā veidoja 15%, savukārt pilsētās - tikai 7%, un arī šis īpatsvars krīzes dēļ bija samērā augsts. Reģionu dalījumā augstākais patēriņa natūrā īpatsvars ir Latgalē (13%), seko Kurzeme (12%), Vidzeme un Zemgale (11%), Pierīga (8%) un Rīga (5%).

Tā jāj kungi, tā vagariņi, tā tie nabag' zemnieciņi
(Monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības rādītāji)

Noslēgumā aplūkosim nevienlīdzības un nabadzības riska rādītājus, jo situācija arī pašos reģionos ir neviendabīga. Neba visus rīdziniekus var uzskatīt par turīgiem, bet latgaliešus - par trūcīgiem.

Laikā no 2007. gada līdz 2009. gadam augstākais Džini indekss jeb ienākumu nevienlīdzības rādītājs bija Pierīgā, kas nav pārsteidzoši, jo šis reģions pēc būtības ir ļoti neviendabīgs, tas ietilpina kā Jūrmalu un Mārupi, tā Kandavu un Ainažus. Turklāt Džini indekss būtiski palielinājās "treknajos gados" un samazinājās krīzes laikā (sk. 31. attēlu). Nevienlīdzības kāpums izaugsmes gados varētu būt saistīts ar diviem procesiem: a) iedzīvotāju migrāciju uz Pierīgu - jaunos mājokļus noteikti biežāk cēla tie, kuriem bija augstāki ienākumi, tā pastiprinot atšķirības ar šajā reģionā dzīvojošiem vidusmēra turīguma iedzīvotājiem; b) kopējo nevienlīdzības tendenci Latvijā, apjomīgāk augot turīgāko iedzīvotāju ienākumiem. Savukārt nevienlīdzības mazināšanās krīzes laikā ir saistīta ar straujāku lielo algu un īpašuma ienākumu samazinājumu, no vienas puses, un pensiju relatīvo uzlabojumu, no otras puses.

Augstākā vienlīdzība jeb zemākais Džini indekss 2010. gadā ir vērojams Kurzemē, savukārt augstākā nevienlīdzība - Rīgā, pirmo reizi kopš 2006. gada apsteidzot arī Pierīgas rādītāju. Patlaban gaužām neskaidra šķiet situācija Zemgalē, jo tur Džini indeksa pārmaiņas ir gandrīz pretējas citos reģionos vērojamajām.

Ar ienākumu nevienlīdzību saistīts rādītājs, kas atklāj tās iedzīvotāju grupas, kuras nozīmīgāk saskaras ar finansiālām grūtībām, ir nabadzības riska indekss (t.i., to iedzīvotāju īpatsvars, kuru ienākumi ir zem 60% no ekvivalento rīcībā esošo ienākumu mediānas). Līdzīgi kā Džini indekss, nabadzības riska līmenis straujās izaugsmes gados pasliktinājās, savukārt krīzes laikā uzlabojās. Atšķirībā no Džini indeksa "zig-zagiem", nabadzības riska indekss atspoguļo samērā skaidras tendences arī reģionu griezumā (sk. 32. attēlu), apstiprinot indeksa pasliktināšanos "treknajos gados" un uzlabošanos krīzes periodā gan paša nabadzības sliekšņa samazināšanās, gan pensionāru finanšu situācijas relatīvas uzlabošanās dēļ.

31. attēls. Džini, % 32. attēls. Nabadzības riska indekss, %
Džini, %
Nabadzības riska indekss, %
Avots: CSP, LB apēķini
Avots: CSP, LB apēķini

Par galvenajiem faktoriem, kas noteica nevienlīdzības un monetārās nabadzības rādītāju pārmaiņas, var lasīt manā rakstā Kā krīze ietekmēja dažādu iedzīvotāju grupu pirktspēju. Šajā rakstā secināju, ka izaugsmes gados visnozīmīgāk nabadzības riskam tika pakļauti pensionāri, īpaši vientuļie sirmgalvji. Savukārt krīzes periodā nabadzības riska indekss šajā grupā ļoti strauji saruka, ko noteica trīs galvenie faktori: a) pēc pensiju indeksācijas 2008. gada oktobrī un pēdējās nozīmīgās piemaksu par stāžu celšanas 2009. gada janvārī palielinājās vidējā pensija; b) ievērojot Satversmes tiesas spriedumu, 2010. gadā pensionāriem tika izmaksātas 2009.gadā ieturētās pensijas; c) līdz ar vidējo algu un nodarbinātības kritumu saruka ienākumu vidējais līmenis - nabadzības slieksnis, tā relatīvi uzlabojot pensionāru situāciju. Kā tas izskatās reģionu griezumā? Nabadzības riska indekss vecuma grupā virs 65 gadiem visos reģionos attīstījies samērā līdzīgi (sk. 33. attēlu), bet indeksa līmeņi lielā mērā atspoguļo vidējās pensijas. Latgalē ar zemāko vidējo pensiju ir augstākais nabadzības riska indekss, savukārt Rīgā un Pierīgā - pretēji.

33. attēls. Nabadzības riska indekss vecuma grupā virs 65 gadiem, % 34. attēls. Nabadzības riska indekss vecuma grupā līdz 17 gadiem, %
Nabadzības riska indekss vecuma grupā virs 65 gadiem, %
Nabadzības riska indekss vecuma grupā līdz 17 gadiem, %
Avots: CSP
Avots: CSP

Otrs raksta secinājums bija par joprojām noturīgi augsto nabadzības risku ģimenēm ar bērniem, jo īpaši daudzbērnu un nepilnām ģimenēm. Vispirms noskaidrosim, kuros reģionos šādu ģimeņu ir vairāk. Zemgalē ir vidēji kuplākās ģimenes - zemākais vienas personas mājsaimniecību īpatsvars un augstākais īpatsvars ģimenēm "pāris ar trīs un vairāk bērniem". Zemgalē ir 2.3% šāda tipa mājsaimniecību (salīdzinājumam - Latgalē 1.8%, Kurzemē 1.5%, Pierīgā 1.3%, Rīgā 0.9%, Vidzemē 0.8%). Savukārt Kurzemē ir augstākais nepilnu ģimeņu īpatsvars - 5.3% no mājsaimniecībām veido viens pieaugušais ar bērniem (Vidzemē 4.6%, Zemgalē 4.5%, Latgalē 4.1%, Rīgā 3.8%, Pierīgā 3.0%).

Diemžēl manā rīcībā nebija datu par dažādu mājsaimniecību tipu nabadzības risku indeksiem reģionu griezumā, tāpēc nāksies aprobežoties ar datiem par atbilstošo rādītāju vecuma grupā līdz 17 gadiem. Kā redzams 34. attēlā, ģimeņu ar bērniem zemākie ienākumi ir Latgalē un Vidzemē. Zīmīgi, ka atkal jau 2010. gadā iezīmējās uzlabojums Latgalē, bet pasliktinājums -Vidzemē. Tā kā daudzbērnu un nepilno ģimeņu īpatsvars nav liels, kopējie rādītāji sliktāku situāciju Kurzemē un Zemgalē neuzrāda - šo reģionu rādītāji ir pa vidu starp negatīvajām līderēm - Latgali un Vidzemi - un pozitīvajām - Rīgu un Pierīgu.

Runājot par Pierīgu kā pozitīvo līderi, jāatceras, ka nabadzības riska indekss un Džini indekss tiek rēķināts, izmantojot ienākumu datus. Tātad šie rādītāji neatklās iedzīvotāju maksātspējas problēmas, kuru galvenais cēlonis ir nevis zemi ienākumi, bet augsti komunālie vai transporta izdevumi cenu un nodokļu kāpuma dēļ. Tomēr, ja valdība par mērķi izvirza Džini indeksa samazināšanu, lai mazinātu ļoti augsto Latvijas rādītāju, pārmaiņas nepieciešamas tieši ienākumu pusē, lai zemāku algu saņēmējiem uz rokas paliek proporcionāli vairāk. Izvēloties ienākumu nevienlīdzību mazinošos virzienus, noderīgi paturēt prātā iepriekš minēto metodoloģisko knifu - rīcībā esošos ienākumus ietekmē ne tikai ienākumu nodokļi, bet arī nekustamā īpašuma nodoklis. Augstāks nodoklis plašākiem un prestižākās vietās esošiem mājokļiem, tātad galvenokārt turīgākiem iedzīvotājiem, samazinās rīcībā esošos ienākumus un tātad arī nevienlīdzību. Savukārt par nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm daudzbērnu ģimenēm, kurām lielāki mājokļi ir nepieciešamība, nevis luksuss, jau tiek domāts.

Viens, divi, trīs, un Tu esi brīvs!
(Secinājumi)

Latvijā joprojām saglabājusies nozīmīga plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā starp Latvijas centrālo daļu (Rīgu un Pierīgu) un pārējo teritoriju, īpaši Latgali. Latgalē jau vēsturiski ir zemākas vidējās algas, bet šīs algas lielā mērā noteikušas arī citu ienākumu zemāku līmeni - pensijas, bezdarbnieku un citus pabalstus. Latgalē ir krietni augstāks bezdarbs, bet, neraugoties uz to, uzņēmējiem trūkst kvalificētu darbinieku. Tas savukārt attur arī citus uzņēmējus šajā reģionā attīstīt savu rūpalu. Veidojas tāds kā apburtais loks, kuru tirgus pašregulējošā loma var nespēt lauzt. Ņemot vērā krietni sliktākus rādītājus Latgalē un minēto apburto loku, speciāla plāna veidošana šī reģiona attīstībai šķiet gluži pamatota. Tomēr analīzes gaitā atklājas, ka līdzās kopējām un visaptverošām problēmām valsts mērogā katrā reģionā ir specifiskas iezīmes, kas katra var prasīt īpašu plānu tapināšanu.

Šāda atšķirīga, bet ne mazāk satraucoša situācija ir arī Pierīgā. Pierīgas iedzīvotāju relatīvi labie ienākumi vēl negarantē dzīvi bez problēmām. Plašāk izmantotie makroekonomiskie rādītāji - bezdarba līmenis, iekšzemes kopprodukts, investīcijas un komercdarbības aktivitāte - Pierīgai uzrāda salīdzinoši labus rezultātus. Vidējam Pierīgas iedzīvotājam ir laba izglītība, samērā augsti ienākumi, labs un plašs mājoklis. Tomēr šie dati neko neatklāj par šo mājsaimniecību grūtībām segt kredītmaksājumus, mājokļa uzturēšanas un transporta izdevumus cenu un nodokļu pieauguma un straujāk sarukušo ienākumu dēļ. Šie ir svarīgi aspekti, kas jāņem vērā politikas plānu izstrādē, jo emigrācijas risks Pierīgas iedzīvotājiem pašlaik varētu būt pat augstāks nekā citviet Latvijā. Papildus tam, vērtējot Pierīgas iedzīvotāju pirktspēju, jāpatur prātā augsto ienākumu nevienlīdzību reģionā, kas tāpat var palikt slēpta kopējos rādītājos.

Lielākā daļa makroekonomisko rādītāju norāda, ka arī Vidzemē situācija ir tālu no vēlamās. Turklāt vairāki iedzīvotāju aptauju rezultāti pēdējā laikā iezīmē mājsaimniecību finanšu situācijas pasliktinājumu, vairākos gadījumos uzrādot sliktākus rezultātus nekā Latgalē. Vissliktākie rādītāji ir jautājumos, kurus varētu uzskatīt par pirmās nepieciešamības izdevumu pozīcijām - vidzemniekiem ir grūtības atļauties ēst gaļu, putnu gaļu vai zivis (vai ekvivalentu veģetāro ēdienu) katru otro dienu un uzturēt mājokli siltu. Tas varētu būt saistīts ar atšķirībām pilsētnieku un laucinieku rocībā – Latgalē ir divas republikas pilsētas, bet Vidzemē - viena – Valmiera, turklāt mazāka. Tātad straujāk pasliktinoties iedzīvotāju finanšu situācijai lauku teritorijās, tas spilgtāk atspoguļosies Vidzemes datos.

Zemgale uzbūvēto jauno dzīvojamo ēku platību uz vienu iedzīvotāju ziņā ir trešajā vietā reģionu salīdzinājumā. Jauni mājokļi un esošo remontdarbi uzaudzējuši arī prāvāku parādu - Zemgale ir trešajā vietā pēc kredītņēmēju īpatsvara. Zemgalieši aktīvi ir ņēmuši gan hipotekāros kredītus, gan preces līzingā un citus pirkumus uz nomaksu. Iespējams, krīzes laikā atliktu remontdarbu dēļ Zemgalē 2010. gadā nozīmīgi palielinājušās problēmas mājokļiem - biežāk tiek minētas problēmas ar tekošu jumtu, trupēm, mitrām sienām, grīdām u.c. Šajā reģionā samērā prāvu patēriņa daļu veido transporta izdevumi - zemgalieši tikai nedaudz atpaliek no Pierīgas iedzīvotājiem gan to mājsaimniecību īpatsvarā, kuru rīcībā ir auto, gan veikto ceļa attālumu ziņā. Tas nozīmē, ka gan mājokļu uzturēšanas izdevumu, gan degvielas cenu ietekme ir nozīmīgs slogs ģimenes maciņam, turklāt, atšķirībā no latgaliešiem un vidzemniekiem, zemgalieši retāk "ietaupa", iegādājoties nelegālu degvielu.

Kurzemē ir samērā labi investīciju rādītāji - gan ārvalstu investīcijas, gan ES un citu atbalsta fondu finansējums, kas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pēdējos gados ir bijis visaugstākais Latvijā. Tas ir bijis nozīmīgs atspaids krīzes negatīvās ietekmes mazināšanā. Straujāka ekonomiskās aktivitātes krituma amortizējoša loma bijusi ostām un lielajiem eksportējošajiem uzņēmumiem, kā arī izaugsmes gados aizsāktiem investīciju projektiem. Tomēr pēdējā laikā ne viss Kurzemē izskatās tik rožaini - reģionā ir augsts ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju darbaspējas vecumā un zems pašu darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt nodarbinātības līmenis pēdējā laikā uzrāda drīzāk stagnējošu dinamiku, atšķirībā no pārējiem reģioniem.

Rīgas situācija kopumā ir krietni labāka nekā citviet, te ir plašākas darba iespējas un augstāki ienākumi. Ekonomiskā un sabiedriskā dzīve kūsāt kūsā. Tomēr arī šajā medus podā ir pa darvas karotei. Nekustamā īpašuma nodokļi aug un augs arī turpmāk, kas daudzkārt augstākas kadastrālās vērtības dēļ rīdziniekiem var sagādāt pamatīgas galvassāpes. No nevienlīdzības mazināšanas un nodokļa sloga pārcelšanas uz patēriņu un īpašumiem viedokļa tas ir pareizs virziens, tikai jāseko, lai pāreja būtu pakāpeniska un neizpaliktu arī samazinājums darbaspēka nodokļos. Varētu cerēt, ka situāciju uzlabos straujāka tautsaimniecības atveseļošanās - nodarbinātība palielinās, pakāpeniski sākušas augt arī algas. Tomēr arī šai nākotnes izaugsmei ir savi draudi - Rīgā pēdējos gados krietni palielinās demogrāfiskās slodzes līmenis jeb līdz un virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Šī tendence rada jautājumu, vai uzdotais sociālā atbalsta tonis, kas tiešā veidā veicinājis demogrāfiskās slodzes kāpumu, ir noturams ilgākā laika posmā?

 


[1] Latvijas statistikas gadagrāmata 2011, 2010. gada dati.

[2] Tirgus sektora statistikas vienības: pašnodarbinātās personas, individuālie komersanti, komercsabiedrības, zemnieku un zvejnieku saimniecības. Netiek iekļautas ārpus tirgus sektora statistikas vienības: fondi, nodibinājumi un biedrības, valsts budžeta iestādes, pašvaldību budžeta iestādes.

APA: Rutkovska, A. (2019, 15. nov.). Džimpiņ-rimpiņ pār deviņi novadiņ’. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/356
MLA: Rutkovska, Agnese. "Džimpiņ-rimpiņ pār deviņi novadiņ’" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 15.11.2019. <https://www.makroekonomika.lv/node/356>.

Līdzīgi raksti

Komentāri ( 6 )

  • Ruta

    18.10.2012 20:28

    Apsveicami rūpīgs un informatīvs darbs!
    Tomēr teorētiski skatoties jautājums paranalīzi reģionu griezumā vienmēr ir mazliet šaubīgs, jo lielās pilsētas pārāk būtiski ietekmē vidējos rādītājus un it kā "izsmērē" situāciju visā reģionā. Bet arī pretstatījums lauki -pilsēta metodiski būtu diezgan piņkerīgs.
    Mana mazā piezīme par pensijām:
    "Atšķirībā no Džini indeksa "zig-zagiem", nabadzības riska indekss atspoguļo samērā skaidras tendences arī reģionu griezumā (sk. 32. attēlu), apstiprinot indeksa pasliktināšanos "treknajos gados" un uzlabošanos krīzes periodā gan paša nabadzības sliekšņa samazināšanās, gan pensionāru finanšu situācijas relatīvas uzlabošanās dēļ."
    Šajā rindkopā attiecībā uz pensionāriem - ir tiesa, ka krīzes laikā pensionāru situācija uzlabojās, pie tam ne tikai "relatīvi", bet absolūti, jo vidējā pensija turpināja pieaugt (ne tikai pirktspējas ziņā un attiecībā pret nabadzības slieksni, bet absolūtos skaitļos) vienlaikus ar nabadzības sliekšņa kritumu.
    Piedod, bet nesapratu pēdējo teikumu par sociālo atbalstu, kas palielina Rīgas demogrāfisko slodzi.

  • AgneseBee

    18.10.2012 23:25

    Paldies!:)
    Jā, tā nu ir ar tām pilsētām, tās tiešām nozīmīgi ietekmē, bet tas ir neatrisināms jautājums, jo labu daļu arī no lauku teritorijas ietekmēs tuvumā esošās pilsētas, kā ta ir Pierīgas gadījumā. Babīte, Mārupe, Stopiņu, Garkalnes pagasti, tie tāpat ir tik ļoti saistīti ar Rīgu.
    Par pensijām jau iepriekšējā rakstā rakstīju- 2009.gda janvārī bija pēdējais nozīmīgākais piemaksu par stāžu palielinājums, pēc šī vidējā pensija tiešām palielinājās, bet tas notika jaunpiešķirto pensiju augstāka apmēra dēļ, tāpēc jau esošo pensionāru rocību nepalielināja.
    Pēdējais bija saistīts ar to, ko minēju nodarbinātības sadaļā. "Pozitīva dinamika vecuma grupā līdz 15 gadiem bijusi tikai Rīgā, turklāt te bērnu skaits stabili pieaug jau vairākus gadus. Statistiķi min, ka tas varētu būt saistīts ar Rīgā strādājošo vecāku interesi savas atvases reģistrēt galvaspilsētā ar nolūku jau laikus nodrošināt vietas pirmsskolas iestādēs un/vai skolās. Turklāt Rīgā dzimušajiem bērniem tiek piešķirts pabalsts, kas varētu būt papildu stimuls. Jebkurā gadījumā rīdziniekiem ir pāragri priecāties par dzimstības uzlabojumiem, jo divtik vairāk palielinājies virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits un krietni samazinājies darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās ir aktuāla visā Latvijā, bet Rīgā tas sarūk īpaši strauji, un tā nav laba ziņa pašvaldības budžeta ilgtspējai, īpaši situācijā, kad tiek palielināti sociālie izdevumi, piemēram, sabiedriskā transporta lietošanai par brīvu pensionāriem un skolēniem."
    Pabalsti, transports par velti, tas veicinājis reģistrēšanos Rīgā, lai gan bieži strādājoši vecāki nodokļus maksā sava mājokļa teritorijas pašvaldībai, kas nereti ir ārpus Rīgas. Tas attiecīgi ietekmē Rīgas budžetu - nodokļos tiek iekasēts mazāk, bet izdevumi aug. Nez, vai ilgi var turpināt šādu dinamiku, pat ja to uzskatīt kopumā par labu esam. Bet te var būt arguments - neiespringstam, domājam, lai pīrāgs ir lielāks, tāpat atlec labums arī no šo vecāku pirkumiem Rīgā. Un arī tas ir tiesa.:)

  • Veiko Spolītis

    18.10.2012 23:50

    Cepuri nost autorei! Lai pamatoti komentētu visam pētījumam vēlreiz jāiziet cauri, bet mani satrieca 2.attēls, jo tieši rūpniecības un izglītības sektora pievienotā vērtība Rīgā ir tik zema salīdzinot ar citiem reģioniem, un ja salīdzina ar 6.attēla FDI uzkrājumu...

    3 un 4.att. nefinanšu investīcijas per capita arī noliek Rīgu priekšā visiem citiem reģioniem, tāpēc, vai rūpniecības un izglītības sektora salīdzinoši lielāka pievienotā vērtība ārpus Rīgas nav skaidrojama ar 5.att. kohēzijas finansējumu (jaunas tehnoloģijas, vadība, lielāka pv)?

  • AgneseBee

    19.10.2012 10:30

    Kohēzijas finansējuma ietekmi nevar izslēgt, bet domāju, ka tas nevarētu tik nozīmīgi ietekmēt situāciju. Attiecībā uz rūpniecību, domāju, ka tas ir ok, te jau īsti lielām rūpnīcām nav vietas. Ir galvenokārt tās, kas vēsturiski tbijušas. Jaunas tomēr vairāk tiek celtas ārpus Rīgas teritorijas, kur labāka loģistika, lētāka zeme. Tamdēļ te vairāk paliks IT, tirdzniecība, operācijas ar NĪ. Par izglītību gan nezinu, domājams tās ratio "saspiedušas" citas lielākas nozares. Faktiski, ja pārrēķina uz vienu iedzīvotāju tad gan rūpniecībai, gan izglītībai Rīgā ir augstākā pievienotā vērtība. Tā gan ir visās nozarēs, izņemot lauksaimniecību&mežsaimniecību un valsts pārvaldi, kur augstākais PV per capita līmenis ir Latgalē - tas gan mani mulsina, šķiet, pārvērtēts.

  • Ruta Zilvere

    19.10.2012 11:06

    Par Rīgu - es pamanīju tekstā par demogrāfisko noslodzi, bet domāju, ka tā ir pagaidām nepārbaudīta hipotēze. Kaut kā neticas, ka Rīgā nedzīvojošu bērnu pierakstīšana Rīgā pabalsta dēļ varētu būt tik statistiski nozīmīga. Tam būtu jānotiek uz Pierīgas rēķina, jo kāda jēga pierakstīt bērnu dārziņā Rīgā, ja bērns faktiski dzīvo, piemēram, Latgalē. Bet ,protams, tas nav tik svarīgi ... Patiesībā analīze reģionu griezumā ir nepateicīgs darbs...un ir labi, ka kāds to dara.

  • AgneseBee

    19.10.2012 11:18

    Es domāju tas ir attiecas vairāk uz tām ģimenēm, kas ar vienu kāju ir Pierīgā, ar otru Rīgā. Ja strādā Rīgā, par nodokļu saņēmējpašvaldību izvēlās savu dzīvesvietu Pierīgā, un Rīgā izvēlas bērnudārzu, skolu, vai pulciņus. To es, protams, pierādīt droši ar šiem datiem nevaru, tur vajag tad speciālas aptaujas. bet tas, ka reģistrācijas neatbilst īstenai demogrāfiskajai ainai gan ir droši, tāds bērnu dzimšanas sprādziens vienkārši nevar būt, turklāt jāvaicā, kam tad viņi dzimst, ja darbaspējīgo iedzīvotāju skaits tik strauji sarūk, bet virsdarbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits palielinās.:)

Up