15.11.2022.

Ilgtspējas līkloči lauksaimniecībā

Ilustratīvs attēls Latvijas lauki
Foto: Shutterstock

Lauksaimniecība ir mūsu pārtikas avots, bet tīkamāk būtu ēst veselīgāku pārtiku un mazāk izdot naudu par veselības aprūpi. Lauksaimniecība dod darbu, bet labi atalgotas darbvietas reģionos pretstatā šobrīd zemajām lauksaimniecībā nodarbināto algām celtu lauku teritoriju pievilcību. Lauksaimniecība rada ienākumus, bet, mazinoties lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, katrs hektārs jāizmanto prātīgi. Šajā rakstā daži apsvērumi par lauksaimniecību šodien un turpmāk.

Kas liek domāt, ka lauksaimniecības zaļumam jābūt spilgtākam?

Lauksaimnieku integrētā darbošanās dabā – apsēti lauki un plašas ganības – ļauj asociēt lauksaimniecību kā zaļu jomu. Šo uzskatu pastiprina arī atsevišķi dati ES valstu salīdzinājumos.

Piemēram, bioloģiski sertificētā lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir ap 15% no lauksaimniecības zemes, kas ir sestais augstākais rādītājs ES (1. att.), pesticīdu izmantošana aramzemē ir 1.4 kg uz hektāru (2. att.), kas ir ES valstu vidū zemākajā galā. Kopumā lauksaimniecības zeme no kopējās Latvijas teritorijas arī nav salīdzinoši daudz – vien trešdaļa, kas var radīt priekšstatu, ka lauksaimniecība nevar būt nelabvēlīga videi un klimatam. Tomēr, vai varam pievērt acis uz Eiropas Zaļo kursu, kas paredz klimata un vides uzlabojumus, neko nemainot šeit Latvijā un gaidot, ka mainīsies citi?

 

Nebūt nē - brīdinājuma signāli ir. Latvijā lauksaimniecības nozares siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas ir būtiskā apjomā (22% no kopējām SEG emisijām ) un piesārņojums ir augošs (3. att.). Tāpat kā, piemēram, aug jau minētie pesticīdu izmantošanas apjomi (4. att.), arī biodaudzveidība Latvijā ir turpinājusi pasliktināties. Tātad – vairākas tendences nav labvēlīgas.

 

Kas liek domāt, ka sabiedrība būs ieguvēja, ja saimniekos dabai draudzīgāk?

Pārtikas nodrošinājums ir vitāli svarīgs gan mums, gan Eiropas un pasaules mērogā. Vienlaikus pārtikas vajadzības nevajadzētu apmierināt uz vides rēķina. Videi labvēlīgākas saimniekošanas prakses – ne tikai bioloģiskā lauksaimniecība, bet arī dažādas videi labvēlīgas saimniekošanas prakses integrētajā lauksaimniecībā – ir sabiedrības interesēs. Par to liecina vairāki aspekti:

  • Ar klimata pārmaiņām saistītās dabas katastrofas ir postošas lauksaimniecībai.

Turpinot iegūt lielākas ražas un vairāk pārtikas, palielinot ķimikāliju lietojumu un nesaimniekojot videi draudzīgi, pamazām iekļūstam apburtā lokā – izraisām klimata pārmaiņas un ekstrēmākus laikapstākļus (Latvijai tiek prognozēti pieaugoši plūdi, vētras un karstuma viļņi), kas savukārt būs postoši lauksaimniecībai un novedīs atpakaļ pie zemākām ražām.

  • Neveselīga pārtika vairo veselības aprūpes izdevumus.

Šobrīd esošās metodes neļauj bioloģiskajai saimniekošanai sasniegt tādu ražību kā konvenciālajās saimniecībās. Šādās saimniecībās, izmantojot ķīmiskos līdzekļus augu aizsardzībai un mēslošanai, spēj saražot ievērojami lielāku produktu apjomu katrā lauksaimniecības zemes hektārā (4.att.) Lietojot ķimikālijas, ienākumi no lielākām ražām ļauj vairāk nopelnīt. Taču netiek ņemti vērā ražotājam nepieskaitītie, ar veselību saistītie sabiedrības izdevumi, kas rodas no piesārņojuma un neveselīgākas pārtikas. Piemēram, vairāk nekā pusei pieaugušo Latvijā ir liekais svars [1], kas pasliktina veselību un palielina veselības aprūpes izdevumus.

 
  • Pūles saražot vairāk pārtiku, taču liels tās apjoms tiek izmests atkritumos un veido piesārņojumu. 

Pārtikas atkritumu apjoms ir būtisks, ko apliecina starptautisko organizāciju norādes – piemēram, United Nations Enviroment Programme norāda, ka ap 17% no saražotās pārtikas tiek izmesti atkritumos. Eiropas Komisija pauž, ka katru gadu ES iedzīvotājs izmet pārtikas atkritumos vidēji 173 kg. Tādējādi pirms centieniem ar ķimikālijām palielināt ražas, pamatojot to ar vajadzību nodrošināt pietiekamu pārtiku pasaulē, būtu ejams pārtikas atkritumu mazināšanas ceļš. Īpaši ņemot vērā, ka pārtikas atkritumi, ja netiek pienācīgi apsaimniekoti, arī rada piesārņojumu.

  • Lauksaimniecības ražojumu tālie noieta tirgi arī ir SEG emisiju avots.

Latvijā saražotais lauksaimniecības produkciju daudzums gandrīz visās produktu grupās apmierina iekšzemes vajadzības pēc pārtikas, taču konvenciālās saimniekošanas augstā ražība ļauj mums arī eksportēt, īpaši kviešus. Pievienojos vitālai nepieciešamībai pēc nodrošinājuma ar pārtiku gan visā pasaulē, gan Latvijā, tomēr mūsu eksporta izraisītās transportēšanas emisijas, piemēram, kviešus eksportējot lielākoties uz tālajiem noieta tirgiem, nebūt nav pasaulei vēlamas. Pēdējā desmitgadē Latvijas lielākie kviešu noieta tirgi bijuši, piemēram, Nigērija, Saūda Arābija, Alžīrija, Dienvidāfrika, u.c., vienlaikus kviešus arī importējam (ap ceturtdaļu no eksporta un būtiski vairāk tos, ko paši saražojam) (6.att.).

 

Vienkāršots pieņēmums [2] rāda – ja esošajās kviešu platībās audzētu kviešus ar bioloģiskās saimniekošanas metodēm, tas, pat neskatoties uz  divreiz zemāku ražību, tāpat pilnībā nodrošinātu kviešus gan patēriņa vajadzībām Latvijā [3], gan joprojām būtu ko eksportēt kā bioloģisko produkciju, kas turklāt būtu par augstāku cenu.

  • Sabiedrībai ir vēlme (un tiesības) ēst veselīgu pārtiku. 

Šo faktu apliecina dažādas aptaujas. Eiropas Komisijas Eirobarometra aptaujā uz jautājumu “vai Jūs esat gatavs(‐a) maksāt par lauksaimniecības produktiem par 10% vairāk, ja tie tiek ražoti tā, ka tiek samazināta to oglekļa pēda” puse Latvijas iedzīvotāju atbild apstiprinoši, turklāt to skaits pieaudzis (7.att.). Patērētāju ilgtspējības novērtējumā Sustainable brand index TOP3 prioritāšu vidū Latvijas iedzīvotājiem ir veselīgi produkti.

 

Sabiedrības vēlmju ierobežojošais faktors, visticamāk, ir cena. Šobrīd ar Kopējās lauksaimniecības politikas finansējumu valsts atbalsta piedāvājumu jeb ražotāju. Sabiedrības intereses un arī tiesības prasīt, ņemot vērā samērā lielās publiskā sektora subsīdijas nozarei, būtu dabai draudzīga lauksaimniecība un veselīga pārtika. Ja pāreju uz to subsīdiju politika balsta nepietiekami, pastāv pieprasījuma puses instrumenti, kas ar konkurētspējīgu cenu var mainīt patērētāju paradumus un dod iespēju izvēlēties veselīgāku pārtiku. Tie ir, piemēram, samazināta pievienotās vērtības likme bioloģiskajai pārtikai vai bioloģiskās pārtikas intensitātes palielināšana publiskajos iepirkumos. 

Kas liek domāt, ka Latvija, izmantojot savu ierobežoto resursu – zemi, var būt plaukstošāka?

Eiropas Savienības regulējumos paredzētās iniciatīvas liek nojaust, ka lauksaimniecības produktu ražošanai pieejamā zeme var samazināties. Kopējā lauksaimniecības politika kā videi un klimatam labvēlīgas saimniekošanas prakses ietver, piemēram, buferjoslu veidošanu, papuves un bioloģiskās daudzveidības palielināšanu.

Lauksaimniecība ir nesaraujami saistīta ar pārtikas apgādi, bet vienlaikus – ar lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju labklājību. Kopējās lauksaimniecības politikas finansējums atbalsta tajā definēto virzību uz zaļāku saimniekošanu, arī Latvijas Stratēģiskajā plānā tam ir paredzēti resursi. Taču valsts līmenī atbalstam jebkuru lauksaimnieku ar jebkuru paša izvēlētu lauksaimniecības aktivitāti pēc noteiktu prasību izpildes jebkurā zemes pleķītī. Tas nodrošina darba vietas reģionos (8.att.) un var nodrošināt augstus ienākumus daļai lauksaimnieku, kamēr neļauj kopumā lauksaimniecībā nodarbinātajiem Latvijā izrauties no zemas labklājības slazda. Lauksaimniecībā nodarbināto ienākumi ievērojami atpaliek no vidējā rādītāja valstī (9.att.). Līdzšinējā politika nav ļāvusi celt labklājību reģionos un drīzāk «uztur» nabadzību un nodarbināto sociālo neaizsargātību.

 

Redzējums par lauku attīstības telpu, t.i., par ekonomikas dažādošanu laukos, kas būtu uz dzīves kvalitāti mērķēts, ir iekļauts Nacionālajā attīstības plānā. Taču šobrīd valsts atbalsts nevirza finanšu resursus uz valstiski pārdomātu lauku teritoriju attīstību. Iespējams, ja tiktu ņemtas vērā augsnes un klimata īpašības konkrētajā saimniekošanas vietā un atbilstoši tam virzītu valsts atbalstu, ierastās lauksaimniecības prakses vietā kādās saimniecībās būtu pamatotāk (balstoties uz izpēti, ne tikai vīziju) uzturēt bioloģisko daudzveidību, nodarboties ar citas specializācijas vai bioloģisko lauksaimniecību, vai apmežot, u.tml. Tas ļautu atrast balansu starp vides, ienākumu un sociālajiem mērķiem.

Noslēgumā

Kopējā lauksaimniecības politika jau ES līmenī ietver minimālās prasības pēc videi un klimatam labvēlīgām intervencēm – tātad ir vērsta uz zaļāku saimniekošanu. Vai Kopējā lauksaimniecības politikas ietvarā Latvijā pieejamais finansiālais atbalsts ir lauksaimniekiem pievilcīgs un piepulcēs citus pie tām saimniecībām, kas jau saimnieko gan bioloģiski, gan izmanto dažādas videi labvēlīgas prakses un tehniku – to parādīs lauksaimnieku pieteikšanās aktivitāte no 2023. gada pieejamajam atbalstam. Vienlaikus publiskais finansējums lauksaimniecībā dod tiesības sabiedrībai prasīt, lai līdzekļi tiek virzīti sabiedrības interesēs. Videi draudzīga lauksaimniecība ir ieguvums visai sabiedrībai – tīrs gaiss, ūdens un augsne ir kvalitatīva dzīvesveida un veselīgas pārtikas atslēga. Turklāt atsevišķas videi labvēlīgās lauksaimniecības prakses pētnieki ir novērtējuši kā ekonomiski izdevīgas jeb izdevumus samazinošas [4] arī pašiem lauksaimniekiem.

[1] 58.3% iedzīvotāju no 18 gadiem 2019. gads; Eurostat dati

[2] izmantojot CSP datus; nav ņemti vērā bioloģiskajā lauksaimniecībā nepieciešamie nosacījumi saimniekošanai

[3] importējot tikai to produkciju, kas Latvijā klimatisko apstākļu dēļ pagaidām nav attīstīta (piem., cieto kviešu audzēšana)

APA: Bērziņa, S. (2022, 05. dec.). Ilgtspējas līkloči lauksaimniecībā. Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5749
MLA: Bērziņa, Santa. "Ilgtspējas līkloči lauksaimniecībā" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 05.12.2022. <https://www.makroekonomika.lv/node/5749>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Up