26.10.2022.

Lauksaimniecība ir sarežģīta nozare ar lielo "BET"

Ilustratīvs attēls autore bērnībā
Foto: Agneses Rutkovskas privātais arhīvs

Liriskam ievadam. Bērnībā esmu ravējusi bezgalgaras biešu vagas, strādājusi dārzniecībā un vairākus gadus ganījusi ap 200 kolhoza govju. Ne ar stibiņu, protams, ganīja elektriskais gans. Ziniet, kā bija jāpārbauda, vai tas strādā un nav radies kāds pārrāvums? Bija jāpieliek sava roka ar lapu pie strāvas, tad jāgaida sitiens. Šādi rīkojos katru rītu un katru reizi mainot ganību platību. Tātad esmu pietiekami pasista, lai patramdītu “svēto govi” lauksaimniecību. Mana mīļākā govs bija Porma, tai bija tikai viens rags un uz sāna uztriepts numurs “211”. Porma bija nepaklausīga un nedaudz traka, BET mīļa un tuva, akurāt kā lauksaimniecība! Kāda tad ir lauksaimniecība datos un ne tikai?

  • Lauksaimniecības izaugsme Latvijā atpaliek no citu nozaru snieguma, BET tā aug straujāk nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES). BET bez ES lauksaimniecības attīstības atbalsta nozare, visticamāk, turpinātu sašaurināties. Noteicošais izaugsmes virzītājspēks lauksaimniecībā ir graudkopība. Lielā mērā tieši graudkopības sekmes nosaka to, kā izskatīsies kopējās nozares rentabilitātes un pievienotās vērtības līknes, graudi ir arī nozīmīgākā eksporta prece.

Lauksaimniecības nozare Latvijā 90. gados sašaurinājās, pakāpeniska augšupeja atjaunojās līdz ar ES fondu finansējuma pieejamību 2000. gadu sākumā. Galvenais lauksaimniecības izaugsmes virzītājspēks ir graudkopība. Tomēr aug arī lopkopības joma (īpaši putnu gaļas ražošana, svaigpiens, olas un medus).

1. attēls. Pievienotā vērtība salīdzināmās cenās (1995. g. = 100%) 

 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Eurostat.

Lielā mērā tieši graudkopības sekmes nosaka to, kā izskatīsies nozares rentabilitātes un pievienotās vērtības līknes. Kopējās izaugsmes tendences mēdz iztraucēt kritumi neražas gados (piemēram, 2018. gadā) (1. un 2. attēls).

2. attēls. Augkopības/lopkopības pievienotā vērtība, lauksaimniecības attīstības politikas izdevumi faktiskajās cenās, % no IKP) un graudaugu ražība (cnt no 1ha)

 

Avots: Eurostat, Eiropas Komisija; Latvijas Bankas aprēķini. European Agricultural Guarantee Fund (EAGF) - Market related expenditure and direct payments+European Agricultural Fund for Rural Development (EAFRD).

Graudaugu segmentā ir vērojama labāka rentabilitāte (izņemot neražas gadus) un labāk apmaksātas darba vietas (3. un 4. attēls). Otrā vietā ir jaukta tipa lauksaimniecības darbība. Sliktākie finanšu rezultāti ir dārzeņkopībā.

 

Avots: Lursoft (dati par 100 lielākajiem nozares uzņēmumiem), Centrālā statistikas pārvalde, Valsts ieņēmumu dienests, Latvijas Bankas aprēķini.

Ja lūkotos detalizētāk dažādu augkopības un lopkopības produktu ražošanā, tad nāktos secināt, ka izteikta eksportspēja  ir tieši mīksto kviešu segmentā. Krievijas karaspēka postījumi Ukrainā izraisīja daudz diskusiju par pārtikas pietiekamību pasaulē, un bažīgi skatījām arī, ko spējam paši nodrošināt Latvijā, bet kuras kultūras pašmājās nav pieejamas. Secinu, ka pilnīga importa atkarība Latvijā ir tikai kukurūzai un cietajiem kviešiem, nepietiekami pašpatēriņam ražojam arī tritikāli, bet no lopkopības produktiem - cūkgaļu un putnu gaļu (5. un 6. attēls).

 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Bankas aprēķini.

Lauksaimniecības īpatsvars tautsaimniecībā kopš 2000. gadu sākuma ir samazinājies, BET pēdējos piecos gados lauksaimniecība ir sasparojusies, pateicoties efektīvākai saimniekošanai un labvēlīgākiem laikapstākļiem tā sākusi atkarot savas pozīcijas. Pandēmijas periods, ar ierobežojumiem citu nozaru darbībā un kara postījumi Ukrainā ar pieprasījuma un cenu kāpumu pārtikai, šīs pozīcijas vēl nostiprināja. 

BET zināmas bažas raisa nozares ļoti lielā atkarība no subsīdijām (ar to šeit un turpmāk domāju visa veida Eiropas lauksaimniecības attīstības finansējumu). Šī augstā atkarība no subsīdijām iezīmējas visās Baltijas valstīs (7. attēls), Igaunijā subsīdijas praktiski ir nozares pievienotās vērtības apmērā.

7. attēls. Augkopības/lopkopības pievienotā vērtība un lauksaimniecības attīstības politikas izdevumi* (vidēji 2016-2020. gados, faktiskajās cenās, % no IKP)

 

Avots: Eurostat, Eiropas Komisija; Latvijas Bankas aprēķini. *European Agricultural Guarantee Fund (EAGF) - Market related expenditure and direct payments+European Agricultural Fund for Rural Development (EAFRD). 2020.g. pievienotās vērtības novērtējums Beļģijai, Francijai, Zviedrijai.

  • Lauksaimniecībā ir viszemākā produktivitāte nozaru vidū tas diemžēl ir raksturīgi visā ES. Tas nozīmē arī zemākas algas un mazāku nodokļu pienesumu valsts budžetā. Turklāt nozare saņem subsīdijas – faktiski to uztur subsīdijas. BET bez subsīdijām tai zustu konkurētspēja, jo ir grūti konkurēt ar valstīm, kur klimats ļauj iegūt pat vairākas ražas sezonā.

Lauksaimniecībā ir viszemākā produktivitāte salīdzinājumā ar citām nozarēm gan Latvijā, gan vidēji ES. To atspoguļo arī zemākās algas un mazāki nodokļu maksājumi (8. un 9. attēls). Lauksaimniecība Latvijā veido 5.1% no nodarbinātības, BET tikai 2.1% no kopējās pievienotās vērtības. Nozares nodokļu maksājumi veido vēl mazāku īpatsvaru - vien 1.4% no kopējiem budžeta ieņēmumiem . Turklāt nozares pievienotā vērtība ietver arī saņemtās subsīdijas no kopējā Eiropas budžeta, savukārt nodokļos tiek samaksāts mazāk nekā saņemts šo subsīdiju veidā.

 

Avots: Eurostat, Valsts ieņēmumu dienests, Latvijas Bankas aprēķini.

  • Līdzīgi kā citās nozarēs, viena no galvenajām ražīguma atpalicības problēmām lauksaimniecībā Latvijā ir mazas saimniecības - tās vidēji ir mazražīgākas. BET saimniecības laika gaitā ir pieņēmušās apmēros, turklāt tām ir sarežģīti paplašināties, ja ir nevienlīdzīga pieeja ES atbalstam.

Mazās saimniecības ir sāpīgs jautājums teju visās nozarēs. Nav pat jālūkojas uz industriāli attīstītākām valstīm, arī kaimiņos, Baltijas valstīs, ir lielāki uzņēmumi un tie attiecīgi spēj būt produktīvāki. Faktu, ka lielās saimniecības ir ražīgākas apliecina lauksaimniecības dati (10. attēls). Labā ziņa, ka virzība uz augstāku ražīgumu notiek, un lauku saimniecības kļūst lielākas – pēdējos divdesmit gados izmantotā zeme vidēji vienā lauku saimniecībā ir vairāk nekā dubultojusies (11. attēls). Ja paskatās, kurās augkopības un lopkopības jomās Latvijā ir lielākas saimniecības (šoreiz pēc finansiāla kritērija), tad arī te ar krietnu pārsvaru līdere ir laukkopība.

 

Avots: Centrālā statistikas pārvalde. *Standartizēts lielums-viena lauksaimniecības kultūras hektāra vai lauksaimniecības dzīvnieku vienības iegūtās produkcijas vērtība. 

Tomēr jautājums par politiku attiecībā uz mazo, vidējo un lielo saimniecību pastāvēšanu ir neviennozīmīgs. Politikas dokumentos šobrīd kā prioritārs virziens izskan atbalsta vairošana mazajām un vidējām saimniecībām. Ņemot vērā lielo saimniecību spēju būt ražīgākiem, loģiskāk šķistu atbalstu virzīt lielākām un efektīvāk saimniekot spējīgām saimniecībām. BET situācija nav tik viennozīmīga. Ir jābūt iespējām augt. Domājams, ka lauksaimniecība nav izņēmums pētījumu secinājumos (uz tiem atsaucos rakstā par uzņēmumu demogrāfiju), ka tautsaimniecības izaugsmes priekšnosacījums ir jaunu uzņēmumu ienākšana tirgū. Bet tie neveidosies, ja pieeja atbalstam ir nevienlīdzīga. “Agriculture Atlas 2019” publicēts novērtējums, ka 82% no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda finansējuma nonāk 20% no saimniecību – lielākajās un finansiāli spēcīgākajās. Vēl citi secinājumi: 3% no ES lielākajām saimniecībām lieto vairāk nekā pusi no lauksaimniecības zemes. Vairāk nekā 30% ES fondu nonāk mazāk nekā 2% saņēmējiem. Situācija Latvijā ir līdzīga - 80% no Eiropas tiešmaksājumiem nonāk 20% saimniecību. Arī SUDAT datubāzes dati (aptaujātas tiek 1000 saimniecības) liecina, ka lielās saimniecības (virs 500 tūkst. eiro) saņem lielāku atbalstu ražošanai gan rēķinot uz saimniecību, gan uz izmantotās lauksaimniecības zemes hektāru.

  • Būt vai nebūt lauksaimniecībai? Ir daudz par un pret, bet kopumā lauksaimniecībai noteikti būs būt. Tomēr krietni jāpiedomā, kuros virzienos un kāpēc. Un cik daudz – tikai pašpatēriņam vai kāpinām arī eksportu.

No pievienotās vērtības, augstāku algu kā arī nodokļu aspekta, lauksaimniecība ir nepievilcīga nozare, BET no pieaugošā pieprasījuma (pasaules iedzīvotāju skaits aug) tai ir lielisks potenciāls. Salīdzinot ar citām valstīm, redzam, ka ir arī iespējas kāpināt produktivitāti. Lauksaimniecība ir stabilāka nozare ekonomisko krīžu periodos (kā pirmās nepieciešamības precei tai ir samērā stabils pieprasījums), BET nelabvēlīgi laikapstākļi tai rada individuālas krīzes.

Neviennozīmīgs ir arī jautājums par eksportu. Ja reiz lauksaimniecība tā atpaliek no citām nozarēm un ir kā auklējams un uzturams “rūpju bērns”, tad varētu iztikt tikai ar ražošanu pašpatēriņam un nelielai rezervei neražas gadiem (ko labas raža gadījumā novirza eksportā). BET tad lauksaimniecības ražīgums vēl būtiskāk atpaliktu no citām nozarēm, jo efektīvākai saimniekošanai ir vajadzīgs zināms apjoms, bet apjomu var kāpināt praktiski tikai eksportējot (pašmāju tirgus ir mazs). BET tas, ko tiešām būtu jāmaina, ir neefektīva ārējā tirdzniecība – lieki neimportēt to, ko paši ražojam un eksportējam, tā bezjēdzīgi palielinot izmaksas un SEG emisijas transporta sektorā.  
No Zaļā kursa un klimata pārmaiņu aspekta arī redzama dilemma – SEG emisijas veidojošās lauksaimniecības zemes (zemes ar zemāku augsnes auglību vai grūti apstrādājamas zemes) varētu apmežot, izvietot saules paneļus, vēja parkus, BET nākotnē mūs gaida siltāks klimats, kas varētu palīdzēt uzlabot ražību, varbūt pat dubultot ražas (JA vētras neizpostīs un neapplūdīs attiecīgās teritorijas).

Stāstā ir vēl vairāki svarīgi aspekti, vairāki no tiem ir ārpus makroekonomikas rāmja, tomēr tie ir svarīgi diskusijā par lauksaimniecību. Apjoma un tēmas specifikas dēļ tie paliks ārpus raksta. Piemēram:

  • Pārtikas nodrošinājums iedzīvotājiem (veselīgas - bioloģiskajai lauksaimniecībai ir labs potenciāls!), neatkarības aspekts (bez BET!);
  • Nodarbinātība reģionos (BET ar zemām algām);
  • Veido ainavu (BET labi izskatās arī mežs un dabiska pļava);
  • Ietekmē vidi, bioloģisko daudzveidību (pesticīdu izmantošana aramzemē Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm zema, BET pieaugoša. Bioloģiskā daudzveidība mazinās).

Skaidrs, ka diskusija turpināsies, ceru arī uz citu pārdomām, lai arvien labāk izprastu, cik daudz un lieli ir visi lauksaimniecības BET.

APA: Rutkovska, A. (2022, 05. dec.). Lauksaimniecība ir sarežģīta nozare ar lielo "BET". Ņemts no https://www.makroekonomika.lv/node/5731
MLA: Rutkovska, Agnese. "Lauksaimniecība ir sarežģīta nozare ar lielo "BET"" www.makroekonomika.lv. Tīmeklis. 05.12.2022. <https://www.makroekonomika.lv/node/5731>.

Līdzīgi raksti

Vai izmanto sociālā profila pasi:

Restricted HTML

Up