Kāpēc lētākie rīsi Latvijā maksā trīsreiz dārgāk nekā Igaunijā?

Vēl daži piemēri zemo cenu zīmoliem, kas Latvijā maksā ievērojami dārgāk nekā kaimiņos: 

• lētākie griķi Latvijas "Rimi" maksā 1.75 eiro par 800 gramu iepakojumu. Igaunijas "Rimi" tos pašus griķus var nopirkt par nepilnu eiro;
• lētākie makaroni Latvijas "Rimi" maksā 0.50 eiro par 400 gramu paciņu. Tā pati makaronu paciņa Igaunijas "Rimi" maksā gandrīz divreiz lētāk – 0.28 eiro;
• lētākās auzu pārslas Latvijas "Rimi" maksā 0.69 eiro par 400 gramiem.  Igaunijas "Rimi" tā pati auzu pārslu paciņa maksā 0.20 eiro jeb vairāk nekā  trīsreiz lētāk.

Tās visas ir ikvienam pircējam pieejamās regulārās cenas, nevis akcijas vai atlaides lojalitātes kluba dalībniekiem (1. tabula). Atzīšos, ka tik zemas pārtikas produktu cenas lētākā gala zīmoliem Latvijas veikalos neesmu redzējis jau sen.

Pavisam cits skats paveras, ja salīdzina visa kāda produkta sortimenta cenas. Vidējās pārtikas produktu cenas Baltijas valstīs ir stipri līdzīgas (ar dažiem izņēmumiem kā kafijas cenas, kuras analizēju iepriekš). Piemēram, rīsu vidējā cena "Rimi" internetveikalos Latvijā, Igaunijā un Lietuvā atšķiras mazāk nekā par 1 %. Proti, augstākas cenas Latvijā zemo cenu zīmolu segmentā tiek kompensētas ar zemākām cenām vidējo cenu zīmolu segmentā [1] (2. tabula).

Līdzīgi notiek arī ar citiem pārtikas produktiem. Produktu vidējā cena Latvijas "Rimi" var būt nedaudz augstāka vai zemāka nekā kaimiņos (kā attiecīgi griķiem un makaroniem), bet visbiežāk tieši Latvijā zemo cenu zīmolu produktu cenas ir augstākas ar lielu atrāvienu (1. attēls).

Pircēji visbiežāk dod priekšroku zemo cenu zīmoliem, it īpaši tādu homogēnu  produktu gadījumā kā graudaugi vai makaroni [2]. Ja griķus un makaronus var nopirkt par vienu eiro kilogramā, tikai dažs tos pirks par četriem vai astoņiem eiro kilogramā. Liels vairums zemo cenu zīmolu Latvijā maksā ievērojami dārgāk nekā Igaunijā vai Lietuvā, kas nozīmīgai iedzīvotāju daļai atspoguļojas lielākā dzīves dārdzībā. Taču tā kā Latvijā var lētāk nopirkt produktus vidējo cenu zīmolu segmentā, vidējā produkta cena ir līdzīga kā kaimiņos. Tāpēc arī Eurostat veiktajā pārtikas cenu starpvalstu salīdzinājumā būtiskas atšķirības starp Baltijas valstīm nav novērojamas; piemēram, maizes un graudaugu produktu vidējās cenas Latvijā un Igaunijā atšķiras mazāk nekā par 1 % (sk. 2. tabulu šeit). 

Zemo cenu zīmolu pārtikas produktu cenas Latvijā ir ne tikai augstākas nekā kaimiņvalstīs, bet arī līdzīgākas starp diviem galvenajiem pārtikas mazumtirdzniecības veikalu tīkliem – "Rimi" un "Maxima"/"Barbora". Daži identisku cenu piemēri Latvijā: 

• lētākie rīsi 800 gramu iepakojumā Latvijas "Rimi" un "Barbora" maksā vienādi – 1.19 eiro. Atšķiras tikai zīmols – tās attiecīgi ir privātās preču zīmes "Rimi Smart" un "Extra Line". Arī lētākie rīsi maisiņos abos veikalos maksā identiski – 0.66 eiro par 400 gramiem;
• lētākie griķi 800 gramu iepakojumā Latvijas "Rimi" un "Barbora" maksā vienādi – 1.75 eiro. Arī lētākie griķi maisiņos maksā identiski – 0.88 eiro par 400 gramiem;
• lētākie makaroni. Iepriekš apskatījām "Rimi" makaronu radziņus, kas maksā 50 centus par 400 gramu paciņu. Bez radziņiem "Rimi" tirgo arī citas makaronu formas – spirāles, nūdeles un spageti – tie visi maksā 50 centus par 400 gramiem. Zīmīgi, ka arī "Barborā" to pašu četru makaronu formu 400 gramu iepakojumi maksā precīzi 50 centus;
• lētākās auzu pārslas. "Rimi" un "Barbora" tur identiskas cenas arī šeit – 0.69 centi par 400 gramu iepakojumu (3. tabula).

Citu mazumtirgotāju cenu līdzība ir mazāka. Piemēram, veikals "Citro" arī tirgo 800 gramu griķu iepakojumu par 1.75 eiro, savukārt veikals "Lats" tirgo auzu pārslas 400 gramu iepakojumā par 0.69 eiro. Taču visbiežāk acīs krīt līdzība tieši starp "Rimi" un "Maxima"/"Barboras" cenām. Man tas pat atgādina duopola modeli, kad diviem lieliem tirgotājiem ir izdevīgāk turēt augstas cenas, nekā konkurēt savā starpā.

Igaunijā cenu līdzību starp "Rimi" un "Barboru" ir ievērojami mazāk nekā Latvijā vai Lietuvā (4. tabula). No informācijas graudiem internetā var spriest, ka pārtikas mazumtirdzniecība Igaunijā ir mazāk monopolizēta, "Rimi" un "Maxima" kopīgā tirgus daļa ir mazāka nekā Latvijā vai Lietuvā [3]. Jo mazāka ir uzņēmuma tirgus daļa, jo pēc ekonomikas teorijas neizdevīgāk tam ir turēt augstas cenas, kas palielina cenu konkurences iespējas.

Ko darīt politikas veidotājiem?

1. Identiskas cenas pārtikas produktu zemo cenu zīmoliem "Rimi" un "Maxima" nav noziegums – tirdzniecības tīkli monitorē viens otru un, nosakot cenas, vērtē arī konkrētā produkta cenu konkurenta veikalā. Taču fakts, ka tieši Latvijas tirgū abi pārtikas mazumtirdzniecības tīkli spēj pielietot augstākas cenas politiku un pie tam labi pelnīt, ir vājas konkurences izpausme. Man tas pat atgādina duopola modeli, kad diviem lieliem tirgotājiem ir izdevīgāk turēt augstas cenas, nekā iesaistīties cenu karā.
2. Ekonomikas ministrijas mērķis panākt "pirmās nepieciešamības pārtikas preču cenu samazinājumu par vismaz 20 %" ir reāls (piemēram, parakstot memorandu ar tirgotājiem un ražotājiem), ja ar šādiem produktiem saprotam zemo cenu gala pārtikas produktu zīmolu cenas – tās Latvijā ir būtiski pārcenotas salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu. Savukārt, ja kāds šo mērķi saprot kā rīsu vai griķu vidējās cenas samazinājumu par 20 %, manuprāt, tas nav reāli panākams, jo vidējais šo produktu cenu līmenis, uz citu Eiropas Savienības valstu fona, Latvijā ir adekvāts (sk. Eurostat tabulu šeit). Turklāt vidējā cenu segmenta zīmolu produkti Latvijā mēdz maksāt pat lētāk nekā kaimiņos.
3. Augstas izmaksas nav vienīgais kāda produkta augstās cenas iemesls; augstā cena ir arī mazumtirgotāju cenu politikas rezultāts.  Piemēram, rīsi tiek importēti, un to iekšzemes izmaksu komponente ir ļoti maza – tā nevar izskaidrot trīskāršo mazumtirdzniecības cenu atšķirību starp Latviju un Igauniju. Turklāt ievērojami lielāka iekšzemes izmaksu komponente Latvijā man nešķiet ticama, jo gan vidējā alga, gan minimālā alga (kas mēdz būt aktuāla veikalu darbiniekiem), tieši pretēji, Igaunijā ir lielāka nekā Latvijā. Savukārt iedzīvotāju blīvums Latvijā un Igaunijā ir līdzīgs – nav pamata uzskatīt, ka Latvijas veikaliem vajadzīga lielāka veikalu pārdēvēju / pircēju attiecība. 
4. Pārtikas cenu salīdzināšanas digitālam rīkam, kas šobrīd minēts starp galvenajiem cenu samazināšanas instrumentiem Ekonomikas ministrijas rokās, jāietver cenas ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā. Piemēram, ja "Rimi Latvija" un "Barbora Latvija" cenas ir identiskas, diez vai digitāls cenu salīdzināšanas rīks patērētājam būs ļoti vērtīgs. Taču šī rīka iedarbīgumu veicinātu atziņa, ka kādai precei cenas atšķirība starp "Latvijas Rimi" un "Igaunijas Rimi" ir lielāka, nekā izmaksātu autobusa biļete līdz Igaunijas robežai.
5. Ja kāds domāja, ka pārtikas augsto cenu problēmai Latvijā var veiksmīgi sekot līdzi, izmantojot tikai Eurostat starptautisko cenu salīdzinājumu tabulu, tas būtu līdzīgi kā, ja Rīgas maratona gaitai sekotu uz galda globusa. Piemēram, Eurostat tabulā graudaugu produktu patēriņa cenu atšķirība starp Latviju un Igauniju ir zem 1 %; nav būtisku atšķirību arī graudaugu cenu dinamikā jeb inflācijā. Tāpēc – jo vairāk datu pieejams, jo noderīgākus secinājumus ekonomikas politikai var izdarīt. Nepietiek vien novērot kāda produkta (piemēram, rīsu) vidējo cenu valstī; būtu svarīgi saprast arī kur, kad, kam, par kādu cenu un cik kāda produkta zīmola vienību tika realizēts. 
6. Pārtikas cenu samazinājums zemo cenu zīmoliem (ideāli līdz Igaunijas līmenim; piemēram, ar memoranda palīdzību starp tirgotājiem, ražotājiem un Ekonomikas ministriju), iespējams, būtu efektīvāks rīks nabadzības izskaušanai nekā: 
   • pievienotās vērtības nodokļa (PVN) mazināšana pārtikas produktiem. Piemēram, samazinot PVN no 21 % uz 5 %, lētāko rīsu 800 gramu paciņa Latvijas "Rimi" veikalā 1.19 eiro vietā maksātu 1.03 eiro, kas joprojām ir būtiski dārgāk nekā Igaunijā (0.39 eiro). Turklāt zemāks PVN pārtikas produktiem nekad neatspoguļojas cenās pilnā apmērā un nav efektīvs  ierocis cīņā par nabadzīgo iedzīvotāju labklājību;
   • iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) sloga mazināšana iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem. Mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem pārtikai mēdz tērēt lielu daļu no sava budžeta un pārsvarā iegādājas zemo cenu zīmolu produkciju, kas Latvijā maksā būtiski dārgāk nekā Igaunijā. Tāpēc cenu samazinājums zemo cenu zīmolu produktiem viņiem nestu lielāku ietaupījumu nekā IIN likmes samazināšana par pāris procentpunktiem.

P.S. No rakstā pieminētajiem produktiem daži (griķi, piens, sviests, olas, kviešu milti, saulespuķu un rapšu eļļa) ir ietverti parakstītajā memorandā par pārtikas preču tirdzniecību, daži (rīsi, makaroni, auzas u.c.) nav. Kuru produktu cenas un cik lielā mērā memorands spēs ietekmēt, varēsim redzēt pavisam drīz.

[1] Šo bieži novēroju arī produktu griezumā. Piemēram, Latvijas "Rimi" amaranta sēklas vai sviests no kazas piena maksā lētāk nekā Igaunijas vai Lietuvas "Rimi".

[2] Tas skaidri redzams, "Rimi" interneta veikalā ranžējot produktus pēc popularitātes pircēju vidū - kā pirmie sarakstā parasti parādās tieši zemo cenu zīmoli.

[3] Igaunijā lielie pārtikas mazumtirgotāji ir "Coop Eesti" un "Selver".