Centrālo banku neatkarība: kāpēc tā ir svarīga

Centrālās bankas neatkarība nav privilēģija centrālbaņķieriem, tā ir institucionāls mehānisms, kas neļauj īstermiņa politiskajām interesēm noteikt naudas cenu. Vienlaikus neatkarība nenozīmē, ka centrālās bankas atrodas ārpus demokrātiskas kontroles. Mērķus tām nosaka likumdevējs vai starpvalstu līgumi, savukārt vadītāji tiek iecelti politiskā procesā, bet neatkarība galvenokārt attiecas uz to, kā centrālās bankas izmanto instrumentus sava mērķa sasniegšanai.

Mūsdienu polarizētajā sabiedrībā debates par centrālo banku neatkarību atkal kļūst aktuālas. ASV prezidents Donalds Tramps jau kādu laiku nekautrējas atklāti izdarīt spiedienu uz Federālo Rezervju Sistēmu (FRS), aicinot samazināt procentu likmes. Arī Lielbritānijā Reformistu partijas līderis Naidžels Farāžs ir vērsies pret Anglijas Bankas īstenoto kvantitatīvo ierobežošanu [1] un aicinājis pārtraukt maksājumus par komercbanku rezervēm centrālajā bankā. Abos gadījumos politiķi cenšas ietekmēt lēmumus, kas skar monetārās politikas īstenošanu. Šādi centieni rada riskus centrālo banku neatkarībai. Īpaši bīstamus, kā norāda ECB valdes locekle Izabela Šnābele, tos padara strukturālie spēki – augstie valdību parāda līmeņi un finanšu deregulācija, kas jau tā klusi mazina apstākļus, kuros neatkarīga monetārā politika ir efektīva. Augstie valdību parāda līmeņi un finanšu regulējuma mazināšanas tendence var novest attiecīgi pie fiskālās dominances [2] vai pie finanšu dominances [3].

Šoreiz atgriezīsimies pie pamatiem: kāpēc politiķiem nevajadzētu noteikt procentu likmes, kā finanšu tirgi vērtēja jaunā FRS vadītāja izvēles procesu un ko no tā var mācīties likumdevēji, jau pavisam drīz izvēloties nākamo ECB vadītāju un valdes locekļus.

Vēsturiski valstis savus tēriņus varēja finansēt trīs veidos – no nodokļu ieņēmumiem, aizņemoties un palielinot parādu jeb no nākotnes nodokļiem vai drukājot naudu.

Savulaik nodokļu celšanas iespējas ierobežoja bailes no nodokļu maksātāju sacelšanās, savukārt aizņemšanās iespējas ierobežoja aizdevēju vēlme aizdot līdzekļus, kas bija atkarīga no uzticēšanās un ticības, ka ar nākotnes nodokļiem parādi tiks atdoti. Savukārt trešajai iespējai – naudas drukāšanai – vismaz pirmajā acu uzmetienā ierobežojumu nebija, un tā šķita visai pievilcīga, jo īstermiņā varēja radīt ekonomikas uzplaukumu.

Ērā pirms centrālajām bankām tas tika darīts, samazinot dārgmetāla saturu monētās vai izdodot papīra naudu, kas netika pilnībā nodrošināta ar rezervēm. Vēlāk parādījās centrālās bankas, bet tās nebija neatkarīgas, un bija valstis, kur valdību parādi tika finansēti no centrālo banku jaunradītas naudas. Piemēram, Veimāras Republikā pēc Pirmā pasaules kara vai Ungārijā pēc Otrā pasaules kara. Tuvāk mūsdienām šo eksperimentu ar parāda monetizēšanu veica Zimbabve un Venecuēla. Visos gadījumos rezultāts bija līdzīgs – sekoja hiperinflācija, iedzīvotāju nabadzība un ekonomikas nestabilitāte.

Mūsdienās vairumā pasaules valstu centrālā banka vairs nevar tieši finansēt valdību, jo to aizliedz pieņemtie likumi.

Tajā pašā laikā demokrātiskā sistēmā pastāv institucionāls stimuls piešķirt lielāku nozīmi tuvākajai nākotnei. Gados, kad notiek vēlēšanas, valdības joprojām mēdz tērēties vairāk, un šo fenomenu mēdz dēvēt par "politiskajiem budžeta cikliem".[4] Savukārt nodokļu reformas visbiežāk seko pēc vēlēšanām.[SOURCE]Electoral Cycles in Tax Reforms, IMF, Antonio C. David and Can Sever[/SOURCE] Tas liecina: ja valdībām būtu teikšana pār monetāro politiku, tās, visticamāk, nekautrētos to izmantot, lai mēģinātu radīt papildu stimulu ekonomikai īstermiņā, tāpēc centrālās bankas neatkarība ir risinājums klasiskai laika nekonsekvences problēmai.

Pētījumi, kas analizē centrālo banku neatkarību

Laika gaitā ir veikti samērā daudz pētījumu par centrālo banku neatkarību un tās nozīmi inflācijas stabilizēšanā. Empīriski pētījumi rāda, ka lielāka centrālās bankas neatkarība ir saistīta  ar augstāku uzticamību.[5] Centrālās bankas neatkarības idejas aizstāvji norāda, ka, pasargājot monetārās politikas lēmumus no īstermiņa politiskā spiediena, centrālā banka var daudz spēcīgāk noenkurot inflācijas gaidas [6] un tādējādi veicināt noturīgāku izaugsmi un finanšu stabilitāti.

Kopumā pasaulē centrālo banku neatkarība turpina palielināties, tomēr pastāv lielas reģionālās atšķirības. Samērā nesen veiktā pētījumā ir apkopotas gandrīz visu pasaules centrālo banku statūtu reformas laika periodā no 1970. gada līdz 2023. gadam. Šajā pētījumā ar centrālo banku neatkarību saistītās reformas tiek iedalītas četrās dimensijās – personāla neatkarība, mērķi, koncentrēšanās uz cenu stabilitāti un ierobežojumi valdības kreditēšanai. Pētījuma autore norāda, ka kopš 2008. gada lielās finanšu krīzes centrālo banku neatkarība kopumā ir palielinājusies pēdējās trīs dimensijās.[7]  

Savukārt Starptautiskā Valūtas fonda pētnieki norāda, ka pēdējā laikā novērotās epizodes ar politiskā spiediena izdarīšanu uz centrālajām bankām rada bažas, ka de jure aizsardzība praksē var tikt apieta, un tāpēc viņi savā pētījumā analizē, kādas ir makroekonomiskās sekas šādai rīcībai. Pētnieki atšķirībā no vairuma citu pētījumu par centrālo banku neatkarību, kuros tiek analizētas sakarības starp kvantificētiem neatkarības līmeņiem un makro rādītājiem dažādās valstīs, izvēlas analizēt tieši centrālo banku vadītāju nomaiņu. Tiek nošķirts, vai vadītāja nomaiņa ir politiski motivēta vai nē, un rezultāti rāda, ka valstīs, kur lielākā daļa centrālās bankas vadītāju nomaiņa ir politiski motivēta, inflācijas gaidas ir par 1 procentpunktu augstākas. Tās ir pat par 2 procentpunktiem augstākas valstīs, kur šādas nomaiņas ir ierastas. Vienlaikus valstīs, kur centrālo banku vadītāju nomaiņa netika klasificēta kā politiski motivēta, šādas inflācijas gaidu novirzes no mērķa netika konstatētas.[8]

ASV centrālās bankas vadītāja amatā stājies Kevins Voršs

Jaunu FRS vadītāju nominē ASV prezidents, savukārt apstiprina Senāts. Ņemot vērā FRS lielo ietekmi uz ASV ekonomiku, ASV prezidenta D. Trampa kritiskos izteikumus par iepriekšējo FRS vadītāju Džeromu Pauelu un sūdzības par pārāk augstām procentu likmēm, finanšu tirgos jaunā FRS vadītāja izraudzīšanās procesam tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Pastāvēja bažas, ka šī FRS vadītāja nomaiņa varētu būt politiski motivēta un kandidāti tiktu vērtēti pēc tā, cik lojāli viņi ir ASV prezidentam un vai viņi īstenotu tādu monetāro politiku, kādu par pareizu uzskata ASV prezidents. Lai gan kandidātu loks izvirzīšanai uz augsto amatu bija visai plašs, tomēr, tuvojoties nominācijas izziņošanai, prognožu tirgos būtiski lielāka varbūtība tikt nominētam bija diviem kandidātiem Rikam Rīderam un Kevinam Voršam. (skatīt 1. attēlu.)

Vienlaikus prognožu tirgos bija iespējams arī redzēt vērtējumu par FRS procentu likmēm jebkurā brīdī līdz gada beigām, ja viens vai otrs no kandidātiem tiktu apstiprināts FRS vadītāja amatā. Prognožu tirgus dalībnieku skatījumā R. Rīders bija dūjiskāks [9] kandidāts nekā K. Voršs. Ja amatā būtu apstiprināts R. Rīders, tad prognožu tirgus vērtējumā iespēja, ka FRS procentu likme būtu vienāda vai zemāka par 2.5 % jebkurā brīdī līdz šī gada beigām, būtu par aptuveni 20 procentpunktiem lielāka nekā gadījumā, ja amatā apstiprinātu K. Voršu. (skatīt 2. attēlu.)

ASV prezidenta D. Trampa iepriekš izdarītais publiskais spiediens uz iepriekšējo FRS vadītāju un aicinājumi uz zemākām procentu likmēm radīja bažas finanšu tirgos, ka tiek apdraudēta FRS neatkarība un tās monetārā politika varētu tikt pakļauta politiskām interesēm. Šajā periodā zelta un sudraba cenas sāka strauji palielināties. Šie aktīvi bieži tiek uzskatīti par nodrošinājumu pret inflāciju jeb hedžu [10]. Augstākas inflācijas risks palielinās, ja palielinās bažas par centrālās bankas neatkarību un to, ka tā nespēs pieņemt īstermiņā nepopulārus lēmumus. Īsi pēc K. Vorša nominācijas izziņošanas dārgmetālu cenas samazinājās. Kā jau liecināja prognožu tirgus, tad no pēdējiem diviem reālākajiem kandidātiem uz FRS vadītāja amatu K. Voršs tika uzskatīts par relatīvi vanadziskāku [11] jeb tādu kandidātu, kura vadībā prognožu tirgus dalībnieki, balstoties uz tobrīd pieejamo informāciju, sagaidīja mazāku FRS mērķa likmes samazinājumu skaitu līdz gada beigām un līdz ar to lielāku uzsvaru uz cenu stabilitāti FRS duālā mandāta (FRS monetārajai politikai ir gan cenu stabilitātes, gan maksimālas nodarbinātības mērķis) ietvaros.

Nākamgad gaidāmas būtiskas pārmaiņas ECB valdes sastāvā

ECB valde sastāv no sešiem valdes locekļiem. Samērā nesen mainījās viens ECB valdes loceklis – pēc vairāku kandidātu atlases procesa par jauno ECB viceprezidentu tika izraudzīts Boriss Vujčičs, kurš amatā stājās uz astoņiem gadiem. Ar to izmaiņas ECB valdē nebeidzas, bet, tieši otrādi, tikai sākas. 2027. gadā būs jāizraugās trīs jauni valdes locekļi, to skaitā jauns vadītājs un jauns ECB galvenais ekonomists. Tas, ka tik īsā periodā nomainīsies liels skaits valdes locekļu, var ietekmēt centrālās bankas spēju pieņemt tālredzīgus lēmumus un spēju būt neatkarīgiem. Lai gan ECB dažādos pētījumos un analītiķu vērtējumā tiek vērtēta kā viena no neatkarīgākajām centrālajām bankām pasaulē, tik daudz centrālās bankas valdes locekļu nomaiņa tik īsā periodā tomēr var atstāt ietekmi uz centrālās bankas kopējo monetārās politikas nostāju. Tāpat augstais valstu parādu līmenis un tā tālāka palielināšanās var būtiski negatīvi ietekmēt ECB iespējas neatkarīgi izmantot tās rīcībā esošos instrumentus inflācijas mērķa sasniegšanai. 

ASV pieredze atgādina, ka centrālās bankas vadītāja izvēle finanšu tirgiem nav tikai personāliju jautājums. Tā ir informācija par to, cik lielā mērā centrālā banka arī turpmāk būs gatava pieņemt īstermiņā nepopulārus lēmumus cenu stabilitātes vārdā.  Izraudzītie cilvēki centrālās bankas lēmumu pieņemšanā piedalīsies daudzus nākamos gadus. Tāpēc kandidātu profesionālā neatkarība un gatavība aizstāvēt ECB mandātu (t.i., cenu stabilitāti jeb inflāciju vidējā termiņā ap 2 %) būs ļoti svarīga.

[1] Kvantitatīvā ierobežošana (quantitative tightening, QT) ir process, kurā centrālā banka samazina iepriekš iegādāto aktīvu apjomu savā bilancē, piemēram, pārdodot obligācijas vai neatjaunojot to ieguldījumus pēc vērtspapīru dzēšanas.

[2] Fiskālā dominance ir makroekonomiska situācija, kurā valsts fiskālās politikas vajadzības, piemēram, liels valsts parāds un budžeta deficīts diktē monetāro politiku. Šādā režīmā centrālā banka zaudē spēju neatkarīgi cīnīties ar inflāciju, jo tā ir spiesta finansēt valdības tēriņus vai uzturēt zemas procentu likmes, lai valsts varētu atmaksāt savus parādus. Pastāv risks, ka inflācijas mērķa sasniegšana kļūst sekundāra.

[3] Finanšu dominance ir situācija, kurā centrālās bankas iespējas īstenot cenu stabilitātei nepieciešamo monetāro politiku ierobežo bažas, ka procentu likmju celšana vai cita politikas pastiprināšana var apdraudēt finanšu sistēmas stabilitāti. Pastāv risks, ka inflācijas mērķa sasniegšana kļūst sekundāra.

[4] Political budget cycles: Do they differ across countries and why?, Min Shi, Jakob Svensson

[5] Why central bank independence matters – lessons from the past 50 years, Alexander Jung

[6] Inflācijas gaidas ir mājsaimniecību, uzņēmumu un finanšu tirgu priekšstati par to, cik strauji nākotnē pieaugs cenas, un tās ietekmē algu prasības, cenu noteikšanu, patēriņu, uzkrājumus un investīcijas. Centrālajai bankai ir svarīgi būt uzticamai, jo, ja sabiedrība tic, ka tā sasniegs inflācijas mērķi, gaidas paliek noenkurotas un īslaicīgs cenu kāpums mazāk pārvēršas ilgstošā algu un cenu spirālē. Ja centrālā banka zaudē uzticību, cilvēki un uzņēmumi sāk gaidīt augstāku inflāciju, tādēļ centrālajai bankai var nākties celt procentu likmes daudz straujāk, radot lielāku kaitējumu ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai.

[7] Revisiting Central Bank Independence in the World: An Extended Dataset Ana Carolina Garriga, International Studies Quarterly, Volume 69, Issue 2, June 2025

[8] The Macroeconomic Consequences of Undermining Central Bank Independence: Evidence from Governor Transitions Prepared by Marijn A. Bolhuis, Rui C. Mano and Hedda Thorell, IMF Working Paper March 2026

[9] Dūjas - pārstāvji, kuri lielāku uzmanību pievērš ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai un parasti atbalsta maigāku monetāro politiku un zemākas procentu likmes.

[10] Hedžēšana – riska samazināšanas stratēģija, izmantojot pretēju pozīciju, lai mazinātu iespējamos zaudējumus no cenu svārstībām.

[11] "Vanagi" – centrālo banku pārstāvji, kuri vairāk uzsver inflācijas ierobežošanu un parasti atbalsta stingrāku monetāro politiku, tostarp augstākas procentu likmes.